Saņņikova Zeme
Vladimirs Obručevs








Romāna «Saņņikova Zeme» autors ir pazīstams padomju zinātnieks ģeologs V. Obručevs, kas savos daiļdarbos vairākkārt pievērsies jautājumam par Zemes pagātni. Latviešu lasītājs jau pazīst viņa zinātniski fantastisko romānu «Plutonija».

Romāna «Saņņikova Zeme» varoņi nonāk polāro ledu ielenktā salā, kur atrod no Sibīrijas ziemeļiem mīklainā kārtā pazudušo onkilonu cilti. Sai salā mīt ari akmenslaikmeta cilvēki vampu un viņu laikabiedri — mamuti un garspalvainie degunradži, kas dzīvojuši uz Zemes pirms divdesmittūkstoš gadiem.







Vladimirs Obručevs

Saņņikova zeme


Izdevniecība «Zinātne»

Rīgā — 1970







Tulkojis Arturs Lielais

Mākslinieks Georgs Krutojs

Publicēts saskaņā ar Latvijas PSR ZA Redakciju un izdevumu padomes lēmumu

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis




AUTORA PRIEKŠVĀRDS







Gandrīz puse Arktikas, tas ir, zemeslodes apgabala ap ziemeļpolu, piekļaujas tieši Padomju Savienības teritorijas ziemeļu krastiem. Pretstatā Antarktīdai — lielajam kontinentam, kas ietver dienvidpolu — Arktiku lielāko tiesu aizņerņ jūra.

Ziemeļu Ledus okeānā pie Eiropas, Āzijas un Ziemeļamerikas kontinentiem izkaisīts ļoti daudz lielu un mazu salu, tās nav sastopamas vienīgi okeāna centralajā daļā, pola apkaimē.

Arktikā valda bargs klimats, tālab šīs salas augu gadu sedz biezi ledi un sniegi, un tikai dažas no tām īsajā polārajā vasarā atbrīvojas no saltajām važām. Lielāko daļu jūras ap salām klāj nekustīgs blīvledus, bet pārējos ūdeņus — biezi daudzgadīgi klīdledi, kas, straumju un vēja dzīti, dreifē dažādos virzienos.

Pr spīti grūtajiem navigācijas apstākļiem un bargajam klimatam drošsirdīgi jūras braucēji ielauzās Arktikā, pakāpeniski atklādami un izpētīdami polārās salas, un dažreiz apmetās šeit uz dzīvi. Daži drosminieki pat mēģināja kuģos (brīvā kuģojumā vai dreifējot kopā ar klīstošajiem lediem) nokļūt tajos Ziemeļu Ledus okeāna rajonos, kur nekad nemēdz būt no lediem brīvu ūdeņu, un izdarīt šeit pētījumus: izmērīt okeāna dziļumu, ūdens temperatūru dažādos slāņos, izpētīt ūdens sastāvu, dzīvniekus un augus, jūras dibena grunts sastāvu, straumju virzienus u. tml.

Jaunu salu atklāšana Arktikā turpinājās līdz pat pēdējam laikam: tā, piemēram, vēl 1881. gadā uz ziemeļiem no Jaunsibīrijas arhipelāga polārpētnieki atklāja trīs mazas saliņas — Žanetes, Henrietes un Beneta salas, 1913. gadā uz ziemeļiem no Taimiras pussalas — lielo Severnaja Zemļas arhipelāgu, vēl vēlāk — mazas saliņas Karas jūrā. Tomēr nevar apgalvot, ka visas Arktikas salas jau zināmas, jo okeāna dreifējošo ledu apgabalā vēl var slēpties salas, kuras nav iespējams sasniegt ar kuģiem, bet ceļš pa klīstošajiem lediem līdz tām ir ļoti grūts. Lidmašīnas paver jaunas iespējas izlūkot no gaisa tos Arktikas rajonus, kuri nebija aizsniedzami pa ūdeni un pa lediem.

Līdz šim laikam vēl nav atminēts divu salu noslēpums, kaut leģenda par to pastāvēšanu klīst jau kādus simt piecdesmit gadus. Drošsirdīgie mednieki un mamutu ilkņu vācēji, kas apmeklējuši Sibīrijas ziemeļaustrumu krastiem tuvākās salas, tāpat arī daži polārpētnieki skaidrās dienās, kādas ziemeļos tik reti gadās, no augstākām vietām iztālēm redzējuši nezināmās salas, tomēr nokļūt līdz tām nav varējuši. Tās ir Saņņikova Zeme ziemeļos no Jaunsibīrijas arhipelāga un Andrejeva Zeme ziemeļos no Kolimas upes grīvas; pirmā nosaukta mednieka Jakova Saņņikova, otrā — seržanta Andrejeva vārdā; abi viņi pirmo reizi ieraudzījuši pieminētās salas tālu pie apvāršņa lediem klātajā okeānā.

Romānā stāstīts par mēģinājumu atrast un izpētīt vienu no salām — Saņņikova Zemi. Romāns nosaukts par zinātniski fantastisku tāpēc, ka autors attēlo šīs salas dabu un iedzīvotājus tā, kā to iedomājies saskaņā ar zināmiem teorētiskiem pieņēmumiem.

Lasītājs iegūs priekšstatu par dažām Arktikas salām, par ceļojumiem pāri lediem, par nezināmās zemes dabu un iedzīvotājiem — kādi tie varētu būt, ja šī zeme eksistētu un tur pastāvētu tādi apstākļi, kādus tos iedomājies autors. Grāmatas pēcvārdā lasītājs atradīs atbildi uz dažiem jautājumiem, kas skar hipotēzi par Saņņikova Zemes pastāvēšanu, un īsumā iepazīsies ar tiem padomju zinātnieku jaunākajiem atklājumiem Arktikā, kuri zināmā mērā noskaidro Saņņikova Zemes noslēpumu.







«UN TOMĒR TĀ PASTĀV!» 


Zinātniskās biedrības svinīgās sēdes pirmā daļa tuvojās nobeigumam. Ekspedīcijas locekļi, kuri bija meklējuši bez vēsts pazudušo baronu Tollu un viņa ceļabiedrus, sniedza ziņojumus. Katedrā pie sienas, ko greznoja biedrības dižciltīgo labvēļu un priekšsēdētāju ģīmetnes, patlaban runāja flotes virsnieks, kurš bija atgriezies no drosmīgā brauciena ar velboti pāri polārajai jūrai no Jaunsibīrijas arhipelāga uz Beneta salu, kur barons Tolls bija izcēlies krastā un pazudis bez vēsts. Uz referenta vīrišķīgās, skarbo polāro vētru aprautās sejas krita lampas zaļā abažūra pusēna, apgaismots bija vienīgi ziņojuma rokraksts uz katedras un flotes formas tērps ar zeltītajām pogām un ordeņiem.

Katedras priekšā aiz gara galda, ko sedza zaļa vadmala, sēdēja biedrības padomes locekļi — visi ievērojami zinātnieki un slaveni ceļotāji, kas mita ziemeļu galvaspilsētā. Pašā vidū sēdēja biedrības priekšsēdētājs. Likās, ka viņš, aizvēris acis, snauž, referenta vienmuļās balss ieaijāts. Nelielā zāle bija pārpildīta.

Referents jau bija attēlojis glābšanas ekspedīcijas gaitu un grūto ceļu no kontinenta piekrastes līdz Jaunsibīrijas salām, kad uz nartām uzliktā smagā velbote bija jāvelk pāri polāro ledu torosiem, aprakstījis vasaru Kotelnija salas krastā, kad vajadzēja gaidīt, kamēr jūra atbrīvosies no ledus, cīņu ar lediem pie salas krastiem un drosmīgo braucienu ar velboti pa jūru uz Beneta salu. Viņš stāstīja par šo drūmo, skarbo salu, ko visu gadu klāj biezi ledi, aprakstīja Tolla mājiņu un viņa atstātās mantas, kā arī citēja dokumentu ar salas aprakstu, kas beidzās šādiem vārdiem: «Šodien dodamies uz dienvidiem; pārtikas mums ir piecpadsmit vai divdesmit dienām. Visi veseli.»

— Tātad, — referents, pacēlis galvu, stingrā balsī sacīja, — tūkstoš deviņi simti otrā gada divdesmit sestajā oktobrī barons Tolls, astronoms Zēbergs un mednieki — jakuts Vasilijs Gorohovs un tunguss Nikolajs Djakonovs — atstājuši Beneta salu un devušies pa ledu uz dienvidiem, uz Jaunsibīrijas salām. Tomēr viņi nav tās sasnieguši — mēs tur neatklājām nekādas cilvēku pēdas. Kur gan palikuši drošsirdīgie ceļotāji? Nav nekādu šaubu, ka viņi gājuši bojā grūtajā gājienā. Oktobra beigās šajos platuma grādos saule vairs neparādās pie apvāršņa un tikai ap pusdienas laiku tumsu uz divām trim stundām nomaina mijkrēslis. Sals sasniedz četrdesmit grādu, bieži plosās purgas — niknas sniega vētras. Tomēr jūru vēl neklāj cieša ledus sega, un klīdledos visur paveras lasmeņi. Acīm redzot, ceļotāji sniega vētrā uzgājuši uz lāsmeņa, kas tikko pārvilcies ar jaunu, plānu ledu, un ielūzuši. Varbūt viņi gājuši bojā no bada, aukstuma vai zaudēdami spēkus cīņā ar torosiem, — suņu viņiem nebija, un vīri paši vilka nartas, kurās bija iekrauti kajaki un visas citas mantas. Vai arī, beidzot, mēģinādami polārajā naktī vieglajos kajakos pārirties pāri neaizsalušajai jūrai, ceļotāji, uznākot vētrai, noslīkuši. Lai būtu kā būdams, viņi atraduši mūžīgu dusu polārās jūras viļņos, bet par Saņņikova Zemi, ko Tolls tik ilgi un veltīgi meklējis, var teikt, ka tā nepastāv.

Referents nokāpa no katedras. Ziņojuma pēdējie vārdi bija radījuši klausītājiem drūmu noskaņu. Pēkšņi beidzamajās rindās kāds skaļi iesaucās:

— Un tomēr tā pastāv!

Zāle saviļņojās. Varēja dzirdēt jautājumus:

— Kurš to teica? Vai pazīstat šo savādnieku?…

Priekšsēdētājs pārlaida publikai stingru skatienu, paskandināja zvaniņu un, nogaidījis, kamēr zāle pierimst, sacīja:

— Uzaicinu biedrības kopsapulces dalībniekus un viesus ar piecelšanos godināt bojā gājušos drošsirdīgos ceļotājus — baronu Tollu, astronomu Zēbergu, medniekus Gorohovu un Djakonovu —, kuri ziedojuši dzīvību uz zinātnes altāra.

Visi piecēlās.

— Pasludinu pārtraukumu uz piecpadsmit minūtēm.

Pie durvīm sēdošie steidzās atstāt zāli. Padomes locekļi ielenca referentu, bet viens no viņiem, tuklais akadēmiķis Šenks, pazīstamais polārpētnieks, kurš bija organizējis barona Tolla ekspedīciju un devis tās locekļiem padomus, spraucās uz pēdējām rindām. Pārspēdams stumdīto krēslu rīboņu un drūzmas čalošanu, viņš spēcīgā balsī uzsauca:

— Es lūdzu to personu, kura ir tik pārliecināta par Saņņikova Zemes pastāvēšanu, atnākt pie manis parunāties!

Par atbildi uz šo aicinājumu no klausītāju pūļa iznira melnā blūzē tērpies jauns cilvēks melnīgsnēju, sīkām grumbiņām izvagotu seju, ko bija nokveldējusi saules svelme, bargs sals un spīvi vēji. Izspraucies pie Šenka, viņš pavēstīja:

— Es to teicu un, ja vajadzīgs, atkārtošu vēlreiz!

— Aiziesim uz bibliotēku! Šeit, tādā burzmā, mums nebūs iespējams parunāties! — sacīja Šenks, no kuplo, nokareno uzaču apakšas uzmezdams drosminiekam vērīgu skatienu.

Satvēris jaunekli zem rokas, akadēmiķis aizveda viņu pa sāndurvīm uz biedrības kanceleju bibliotēkas gala istabās.

Kanceleja bija tukša un klusa. Akadēmiķis apsēdās pie sekretāra galda, ar žestu aicinādams sarunas biedru paņemt otru krēslu. Aizsmēķējis papirosu, Šenks uzsāka sarunu:

— Es jūs klausos. Ko jūs zināt par Saņņikova Zemi?

— Atļaujiet vispirms paskaidrot, kas es tāds esmu, — nepazīstamais atbildēja. — Esmu kā politiskais izsūtītais nodzīvojis piecus gadus Kazačjes ciematā pie Janas upes grīvas. Mitinādamies šajā tālajā nostūrī, īstā lāču vai — precīzāk — ledus lāču midzenī, es iepazinos ar turienes medniekiem un mamutu ilkņu vācējiem — rupjiem, tumšiem ļaudīm, ja spriestu pēc galvaspilsētas kultūras viedokļa; taču tie ir krietni un drosmīgi vīri. Katru pavasari, kad dienas pastiepjas garumā, bet Iedus vēl ir stiprs, viņi bezbailīgi dodas pāri jūrai uz Jaunsibīrijas salām pēc mamutu ilkņiem, kuru tur ir daudz… Daži no šiem vīriem skaidri redzējuši Saņņikova Zemi un ir cieši pārliecināti, ka tā pastāv.

— Šie apgalvojumi neko nepierāda! — Šenks iebilda. — Jūs taču klausījāties ziņojumu un dzirdējāt, ka virsotnes, ko redzējis Saņņikovs un Tolls, nav nekas cits kā milzīgi torosi un ka kalniem šajā hipotētiskajā zemē būtu jāpaceļas vismaz divtūkstoš divsimt piecdesmit metru augstumā, lai tos varētu saskatīt no Koteļnija salas. Tik augstu kalnu Ziemeļu Ledus okeānā nevar būt.

— Tas ir pieņēmums, nevis fakts!

— Bez tam Tolls pirms ierašanās Beneta salā veltīgi meklējis šo zemi, ar savu jahtu «Zarja» apbraukājot rajonus, kur cerēja to atrast.

— Šis fakts pierāda tikai to, ka zeme atrodas tālāk ziemeļos, ne tik tuvu Koteļnija salai, kā domāja Saņņikovs un citi, kas to redzējuši. Viņi nebūs visai precīzi novērtējuši attālumu līdz šai zemei, — jaunais cilvēks iebilda.

— Jums taisnība! — Šenks piekrita. — Taču, izņemot šīs — jums jāpiekrīt — visai nedrošās liecības, mums nav nekādu citu — pareizāk — nekādu noteiktu datu, ja neskaita ziņas par putnu pārlidojumiem kaut kur ziemeļu virzienā.

— Kāpēc jūs to neuzskatāt par pietiekami neapstrīdamu liecību? — jauneklis brīnījās. — Par to ziņojis jau Vrangelis, to apstiprinājis Maidelis, bet Ziemeļu iedzīvotāji pilnīgi precīzi norāda, ka vasarās divos Sibīrijas ziemeļu piekrastes rajonos nevar sastapt tik daudz putnu kā citur: pirmkārt, no Hromas upes līdz Omolojas upei; otrkārt, piecdesmit kilometrus uz rietumiem no Jakana raga un līdz Rirkaipija ragam. Šais vietās viņi nekad neko lielu nav varējuši nomedīt, toties te vērojami gājputnu lidojumi uz ziemeļiem.

Rirkaipija rags — tā čukči sauca Severnija ragu, kas tagad pārdēvēts par Smita ragu.

— No rietumu rajona putni lido uz Jaunsibīrijas arhipelāgu, no austrumu rajona — uz Vrangeļa salu, — Senks iebilda.

— Tā domāja agrāk, taču tie ir maldi. Vrangeja sala ir loti augsta un klinšaina un gandrīz visu vasaru paliek zem sniega segas. Tādiem putniem kā zosīm un pilēm tur ir pārāk maz ligzdošanai piemērotu vietu. Bet mūs interesē rietumu rajons.

— Jā, putni no turienes lido uz Jaunsibīrijas salām.

— Uz šīm salām, izrādās, lido gaužām niecīgs skaits putnu, lielākā daļa ciešos baros steidzas tālāk uz ziemeļiem. Par to ne vienu reizi vien man ir stāstījuši Ustjanskas, Ruskijustjes un Ožoginas mednieki, kuri apmeklējuši salas; to zināja arī Saņņikovs. Lido baltās zosis, pūku pīles — gāgas, dažādu citu sugu piles, tilbites, cigļi un citi putni — visi, kas pārtiek no augiem vai sīkiem dzīvnieciņiem, augu barības ēdājiem. Tāpēc var secināt, ka ziemeļos ir vēl kāda cita pietiekami plaša sauszeme ar veģetāciju.

— Tiesa gan, šī sauszeme ir Beneta sala, — Šenks ieminējās. — No Tolla atstātā dokumenta mēs uzzinājām, ka uz šo salu atlido divu sugu gāgas, tilbītes, svilpj i, piecu sugu kaijas…

— Ne zosis, ne pīles nav pieminētas! — jaunais cilvēks pasmējās. — Bet lielākā daļa gājputnu ir tieši zosis un pīles. Tas ir raksturīgi! Un vai jūs ievērojāt tajā pašā dokumentā vārdus, ka Tolls redzējis ērgli lidojam no dienvidiem uz ziemeļiem, vanagu lidojam no ziemeļiem uz dienvidiem un zosis, kas barā laidušās pāri jūrai no ziemeļiem, tas ir, vasaras beigās griezušās atpakaļ no šīs nezināmās zemes uz kontinentu?

— Pilnīgi pareizi! — akadēmiķis apstiprināja.

— Un Tolls piebilst: miglas dēļ zemi, no kurienes lidoja šie putni, tāpat nevarējām saskatīt, kā iepriekšējās navigācijas laikā nebija redzama Saņņikova Zeme.

— Kāda jums lieliska atmiņa! — Šenks brīnījās.

— Es uzmanīgi klausījos referātu, un Tolla atstātais dokuments padarīja vēl ciešāku manu pārliecību, ka Saņņikova Zeme patiešām pastāv, turklāt tālāk ziemeļos, nekā to iedomājās līdz šim. Tāpēc arī izteicu tik kategorisku apgalvojumu. Turpretim Beneta sala, kā jūs jau dzirdējāt, ir pārāk maza un pārāk apledojusi, lai dotu patvērumu tik daudziem putniem. Tolls to apstiprinājis: svilpji, tilbltes, kaijas, divu sugu pūku piles — tie ir visi vasaras viesi Beneta salā.

— Tomēr zemi, kura atrastos vēl tālāk ziemeļos, teiksim, uz astoņdesmitā ziemeļu platuma grāda, klātu vēl biezāki ledi, tātad ari tā nespētu pabarot tik daudzus putnus.

— Uz kurieni gan tādā gadījumā lido šie muļķīgie putni? — jauneklis sāka smieties.

— Tiešām nezinu. Varbūt pāri ziemeļpolam uz Grenlandi, kaut gan tas nav ticams, — Šenks, paraustīdams plecus, atbildēja.

— Bet vai nevarētu pieņemt, ka kaut kādu sevišķu apstākļu dēļ Saņņikova Zemē, kaut arī tā atrodas tālu ziemeļos, polārā okeāna ledu ielenkumā, ir siltāks klimats nekā Beneta salā un Jaunsibīrijas salu arhipelāgā, kas atrodas vairāk dienvidos?

— Nu, atvainojiet, tās ir tīrās iedomas! — akadēmiķis, mazliet sapīcis, iebilda. — Tādam pieņēmumam, atskaitot putnu pārlidojumus, nav nekāda pamata.

— Varbūt tur ir kāds vulkāns, kas sasilda šo zemi, — jaunais cilvēks nerimās, — vai arī karsti avoti!

— Vulkāna dūmus jau sen būtu pamanījuši jūsu mednieki un jūras braucēji. Neaizmirstiet, ka arī Nansens ar «Framu» dreifēja okeāna ledos netālu no rajona, kur vajadzētu atrasties šai noslēpumainajai zemei, tomēr viņš nekā neredzēja.

— Starp citu, vai jūs zināt, cik dīvainā kārtā pazuduši onkiloni — vesela tauta, kas mita ziemeļos? čukču vajāti, onkiloni ar visiem ganāmpulkiem aizgājuši kaut kur projām no kontinenta, un par viņiem neviens nekā vairs nav dzirdējis, un nav arī zināms, kur viņi palikuši.

— Jā, atceros, par onkiloniem savākuši ziņas Vrangelis, Nordenšelds un Maidelis. Taču par etnogrāfiju es neesmu interesējies…

Skaļš zvans, atskanēdams bibliotēkā, pārtrauca akadēmiķi. Šenks piecēlās.

— Jāiet paklausīties nākamo referātu. Jūsu apsvērumi mani tomēr ir ieinteresējuši — mums vēl jāparunājas. Atnāciet pie manis mājās pēc nedēļas, vakarā. Te būs adrese.

Šenks izvilka no kabatas portfeļa vizītkarti un, pasniedzis to sarunas biedram, piebilda:

— Es pameklēšu grāmatās kādas sīkākas ziņas par šiem onkiloniem. Un lūkošu noskaidrot, ko domā akadēmijā par jaunu ekspedīciju Tolla meklēšanai, kaut arī par panākumiem stipri šaubos. Tomēr katrā ziņā atnāciet.




PAZUDUSI TAUTA


Šenks bija vecpuisis, jau padzīvojis vīrs. Jaunībā viņš bija daudz ceļojis, piedalījies ekspedīcijās gan Jeņisejas lejtecē, meklēdams tundrā mamutu atliekas, gan Aizbaikāla, gan pie Amūras, gan arī Sahalīnā, drīz pēc šī tālā novada pievienošanas Krievijai, pētījis salas ģeoloģiju un floru. Atgriezies galvaspilsētā, viņš visu laiku ziedoja savākto materiālu apstrādāšanai.

Šenks dzīvoja vientuļš, visai pieticīgos apstākļos un lielu daļu savas akadēmiķa algas iztērēja, atbalstīdams jaunos zinātniekus un subsidēdams ekspedīcijas uz Sibīriju un polārajām zemēm, kas viņu interesēja. Ne mazums līdzekļu akadēmiķis bija ziedojis arī Tolla ceļojuma organizēšanai un pazudušā ceļotāja meklēšanai, jo viņš cienīja baronu kā ievērojamu polārpētnieku.

Atgriezies no svinīgās sēdes, Šenks sāka lasīt visu, ko varēja sameklēt par noslēpumaino onkilonu cilti.

Pirms dažiem gadsimtiem onkiloni bija mituši visā Čukču pussalā, bet pēcāk čukči bija atspieduši viņus Ziemeļu Ledus okeāna piekrastē. Ķermeņa uzbūves, apģērba, valodas un dzīves veida ziņā onkiloni stipri atšķiras no čukčiem. Viņu tuvākie radinieki ir Kadjaka salas aleuti.

Nordenšelds, kuģodams ar «Veģu» gar Sibīrijas ziemeļu piekrasti, IrkaipijaŠelagas un Jakanas ragu rajonā bija atradis daudzas pamestas onkilonu mītnes — īpatnējas zemnīcas, bedres, ko klāja ar zemi apbērts vaļa ribu jumts. Izrakumos te bija atrasti dažādi akmens un kaula darba rīki un ieroci — cirvji un nazi, šķēpu un bultu smailes, kasīkli un citi priekšmeti, bieži vien pat ar kaula un koka kātiem, kas gadsimtu gaitā bija saglabājušies mūžīgā sasaluma slānī kopā ar siksnām, ar kurām smailes un cirvji bija piestiprināti pie kātiem. Onkiloni nepazina dzelzi un citus metālus un vārda tiešajā nozīmē vēl dzīvoja akmenslaikmetā.

Pēc čukču nostāstiem, ko bija savācis Vrangelis, onkiloni atstājuši Ziemeļu Ledus okeāna piekrasti pēc asiņainām sadursmēm, kas izcēlušās asinsatriebības dēļ starp onkilonu virsaiti Krehoju un briežkopju čukču vadoni. Glābdamies no čukčiem, Krehojs ar niecīgām cilts paliekām vispirms nocietinājies Severnija raga klintīs, pēc tam pārcēlies uz Šalaurova salu, un beidzot onkiloni piecpadsmit kajakos — vieglās laivās — aizbraukuši pāri jūrai uz zemi, kuras kalni no Jakana raga bijuši redzami tālu Ziemeļu Ledus okeānā (tas ir, uz Vrangeļa salu).

«Diezgan trūcīgas un pretrunīgas ziņas,» Šenks nodomāja, aizvērdams beidzamo grāmatu. «Un tomēr interesants jautājums: kur gan pazudusi šī tautiņa?»

Nākamajās dienās Šenks, izpildīdams solījumu papētīt, ko domā akadēmija par jaunu ekspedīciju, parunāja ar dažiem akadēmiķiem, kuri bija visvairāk ieinteresēti polāro zemju izpētē, tomēr neviens no viņiem neatbalstīja jaunu ekspedīciju Saņņikova Zemes un barona Tolla pēdu meklēšanai. Nebija neviena solīda zinātnieka, kuram varētu uzticēt jaunus polārpētljumus, bet gādāt līdzekļus kādam sapņotājam nebūtu ērti, tas liktos vieglprātīgs solis.

Galu galā Šenkam nācās paskaitīt, cik tad viņam pašam ir naudas. Viņš nosprieda, ka ekspedīcijas finansēšanai varētu riskēt ar pāris tūkstošiem rubļu, taču šī summa viņam nelikās pietiekama.

«Nekas,» akadēmiķis nosprieda, «instrumentus mēs salūkosim dažādos resoros, par tiem nebūs jāmaksā, un ilgāk par vienu gadu šis ceļojums nevilksies. Pa to laiku jaunais cilvēks vai nu atradīs šo zemi, un tad akadēmija uz ekspedīciju raudzīsies pavisam citādām acīm un līdzekļi atradīsies, vai arī puisis pārliecināsies, ka tādas zemes nemaz nav, un mums visiem būs mierīgs prāts.»




EKSPEDĪCIJAI PAVERAS CEĻŠ


Norunātajā dienā un stundā jauneklis ieradās pie Šenka. Akadēmiķis viņu jau gaidīja.

— Es pārlasīju visu, kas rakstīts par onkiloniem, — Šenks sacīja, — un redzu, ka ziņas ir pretrunīgas. Nav nekādu šaubu, ka šī tauta kādreiz dzīvojusi un karojusi ar čukčiem, atstājusi mitekļus, akmens un kaula darba rīkus un ieročus. Tomēr nav zināms, kur tā pazudusi. Var vienīgi domāt, ka onkiloni vai nu gājuši bojā kādā no salām pārāk bargo dzīves apstākļu un medījuma trūkuma dēļ, vai arī palikuši kontinentā un jau sen izmiruši kādā epidēmijā.

— Ja onkiloni būtu gājuši bojā salās, tur uz katra soļa atrastu viņu kaulus, — sarunu biedrs iebilda. — Cilvēki nepazūd bez pēdām. Ja onkiloni būtu izmiruši, dzīvodami kontinentā, par to savās leģendās un teiksmās stāstītu viņu jaunie kaimiņi — jakuti, tungusi un lamuti. Tomēr nav nevienas tādas teiksmas.

— Kur tad galu galā pazuduši šie onkiloni?! — Šenks iesaucās. — Nebūs taču dzīvi uzbraukuši debesīs!

— Viņi, acīm redzot, mīt Saņņikova Zemē — tajā pašā salā, uz kurieni lido gājputni, kas laikam gan būs parādījuši cilvēkiem turp ceļu.

— Jā, es labprāt tam ticētu, ja vien cilvēki prastu lidot. Tomēr onkiloni nespēja pacelties spārnos, un viņiem vajadzēja doties uz šo zemi pāri jūrai vai nu pa ūdeni, vai pa ledu.

— Ūdens ceju viņi nav izmantojuši, tāpēc ka ņēma līdzi ganāmpulkus, bet kajakiem brieži ir pārāk smaga un nemierīga krava.

— Bet pa ledu viņi nekur nevarēja aiziet. Pēc visām savāktajām ziņām spriežot, Ziemeļu Ledus okeāns nebūt neaizsalst viscaur; zināmā attālumā no krasta arvien paliek platāka vai šaurāka vaļēja ūdens josla. Tāpēc neviens no čukčiem — un tie ir pietiekami drošsirdīgi ļaudis — nav apmeklējis Vrangeja salu un neviens mednieks un ilkņu meklētājs — arī viņi nav nekādi gjēvuji! — nav sasniedzis Beneta salu. Un barona Tolla bojāeja pierāda, ka cejš pāri jūrai pa lediem nav iespējams!

— Tas vispārīgos vilcienos ir pilnīgi pareizi, — jauneklis mierīgi iebilda iekarsušajam akadēmiķim. — Tomēr atcerieties, klimats taču mainās, aukstie laika posmi mijas ar siltajiem atkarībā no Saules plankumiem …

— Protams, es to zinu! — Šenks ieteicās.

— Mēs zinām, ka onkiloni pārcēlušies uz Jaunsibīrijas salām — tur arī ir atrastas viņu zemnīcas un citas zīmes, kas liecina par šīs cilts uzturēšanos arhipelāgā.

— Lai tā būtu!

— Viņi redzēja, ka salās ir slikta dzīvošana, ka tur maz zvēru un putnu un tos drīz vien izmedīs. Bada draudi dzina onkilonus tālāk, un putni, lielos baros lidodami uz ziemeļiem, parādīja viņiem, ka tur jābūt zemei, kurā ir daudz vairāk medījuma. Pieņemsim, ka tieši tolaik bija uznācis aukstais laika posms, iegadījās dažas sevišķi bargas ziemas un jūra cieši aizsala. Agrā pavasarī, kad dienas jau bija pastiepušās garumā, onkiloni laimīgi pārgāja pa ledu uz Saņņikova Zemi.

— Un izmira tur salā un badā, jo nav iespējams pieņemt, ka uz astoņdesmitā ziemeļu platuma grāda varētu atrasties cilvēku dzīvei piemērota zeme. Zosis un pīles, iespējams, atrod barību atkusušajā tundrā, turpretim cilvēki…

— Cilvēki medī šos putnus, valzirgus, roņus un ledus lāčus, zvejo zivis un dzīvo Grenlandē un salās Amerikas ziemeļos, Špicbergenā un Novaja Zemļā — dzīvo un pat mīl šīs polārās zemes, un ilgojas pēc tām, ja nokļūst dienvidos.

— Es redzu, jūs esat pilnīgi pārliecināts, ka Saņņikova Zeme pastāv un onkiloni apmetušies tur uz dzīvi.

— Par pirmo esmu pārliecināts, otro uzskatu par vienīgi iespējamo izskaidrojumu faktam, ka onkiloni pazuduši bez pēdām.

— Diemžēl akadēmijai ir citi uzskati. Es ievācu informāciju. Mani kolēģi ir pārliecināti, ka Saņņikova Zeme nepastāv un Tolls gājis bojā.

— Ļoti žēl, ja tas tiesa, tāpēc ka vienīgā vieta, kur Tolls varēja patverties, — tā ir Saņņikova Zeme. Es neapgalvoju, ka viņš tur vēl dzīvo, bet tas ir iespējams, un tikai tur jāmeklē viņa pēdas.

— Diezin vai kāds tagad no laba prāta meklēs šo zemi un Tolla pēdas pēc visa tā, kas jau darīts, — ja arī ekspedīcijai piešķirtu līdzekļus.

— Es labprāt dotos ceļā un starp izsūtītajiem Jakutijas apgabalā un ziemeļu piekrastes medniekiem atrastu uzticamus ceļabiedrus.

— Kā jūs organizētu ekspedīciju, ja saņemtu līdzekļus?

— Man padomā divi izsūtītie, kas arī dzīvo Kazačjē. Mēs bieži esam apsprieduši tādas ekspedīcijas projektu, protams, tīri platoniski, tāpēc ka mums nav naudas, atskaitot niecīgo pabalstu, ko cara valdība visai nekārtīgi izsniedz saviem trimdiniekiem. Mēs sagādājam iztiku gluži tāpat kā iezemieši — medīdami un zvejodami. Abi biedri ir jauni puiši un trimdā nav nolaidušies; darbs uztur mums možu garu, un mēs esam rūdīti ļaudis. Bez tam es ņemtu līdzi divus medniekus. Viņi ne vienu reizi vien bijuši Jaunsibīrijas salās, viņiem pieder suņi un nartas, abiem ir pieredze ceļojumos pa lediem.

— Tiesa, bez viņiem jūs neiztiksiet. Un tālāk?

— Agrā pavasarī mēs pa ledu pārietu pāri jūrai uz Koteļņija salu, ierīkotu tur bāzi un noliktavu un mēģinātu bez kavēšanās, kamēr ledus vēl stiprs, virzīties tālāk uz ziemeļiem.

— Un ja jūra nebūs aizsalusi — par ko diezin vai var šaubīties?

— Tādam gadījumam mums būs divi viegli kajaki, ko uzliksim uz nartām un vilksim līdzi. Kajakos mēs mēģināsim šķērsot vaļējos ūdeņus. Tie nevar būt pārāk plaši — zemes tuvumā arvien turas ledus. Tālāk no jauna iesim ar nartām uz šo zemi, izpētīsim to un vasaras beigās atgriezīsimies atpakaļ pa to pašu ceļu.

— tad jūra būs atbrīvojusies no ledus plašā joslā, un, braukdami savos kajakos ar smago kravu, jūs aiziesiet bojā kā likts. Vasaras beigās bieži vien uzbrūk arī sniega vētras.

— Ja nevarēsim tikt pāri jūrai kajakos, pārlaidīsim ziemu Saņņikova Zemē un nāksim atpakaļ agrā pavasarī.

— Bet vai jūs zināt, cik daudz barības vajag suņiem veselam gadam? Tāda krava jūs iedzīs postā …

— Protams, zinu. Tomēr es nedomāju vest līdzi tik daudz barības, es ceru, ka Saņņikova Zemē medījuma netrūks. Pa vasaru mēs sagatavosim krājumus ziemai un ceļojumam atpakaļ uz bāzi.

— Un, ja nu jūs neatrodat nekādu zemi, — ko tad?

— Tādā gadījumā mēs nekavējoties atgriezīsimies Koteļnija salā un pārlaidīsim tur vasaru, bet rudenī, tikko jūra pārklāsies ar ledu, pārcelsimies uz kontinentu. Arī šajā gadījumā, kas, pēc manas ciešas pārliecības, maz ticams, mums vajadzīga noliktava Koteļnija salā, jo iespējams, ka vasarā medības nebūs nekādas bagātās.

— Vai neesat aprēķinājis, cik izmaksātu tāda ekspedīcija?

— Es domāju — ne visai daudz. Mēs trīs nedomājam par peļņu, kaut tikai būtu paēduši. Abiem medniekiem, protams, jāmaksā, bet viņi ir pieticīgi ļaudis. Visvairāk naudas vajadzēs, lai iegādātos suņus un to barību, nartas, kajakus, šautenes, munīciju un apģērbu. Es jau esmu apvaicājies par cenām gan šeit, gan Kazačjē un domāju, ka ar diviem — divarpus tūkstošiem mums pietiktu.

— Jā, summa nav liela!

— Nartas ziemeļos nav visai labas, kokmateriāli tur nav sevišķi izturīgi, bet mums vajadzīgas ļoti labas nartas, lai nebūtu jāšķiež laiks biežai to labošanai. Domāju, labāk tās pasūtīt šeit un vest līdzi. Gluži tāpat ar šautenēm un munīciju — šeit ieroči ir labāki un daudz lētāki. Visu pārējo — uz vietas.

— Jūsu plāns man patīk, — Šenks sacīja. — Un es domāju, ka sagādāšu jums divarpus tūkstoša rubļu. Tikai ar vienu noteikumu — no Saņņikova Zemes jums jāpārved iežu kolekcija un herbārijs, ja iespējams — arī sīki dzīvnieki, turklāt jāapraksta šīs zemes flora, fauna un klimats. Un, protams, arī onkiloni, ja tos atradīsiet. Vai jūs un jūsu biedri spēsiet to izdarīt?

— Ceru, ka tiksim galā. Mēs, protams, neesam īsti zinātnieki, taču esam gatavojušies šim darbam; viens no mums mazliet pārzina ģeoloģiju, otrs — botāniku, bet es pats vairāk interesējos par dzīvniekiem un cilvēku.

— Lieliski! Instrumentus zinātniskajiem novērojumiem — barometru, termometrus, kompasus un visu citu — es jums sagādāšu akadēmijā. Jūs saprotat, ka ļoti svarīgi būs noteikt salas koordinātes, vairāku punktu ģeogrāfisko platumu un garumu, — ja vien atradīsiet Saņņikova Zemi, — Šenks pasmaidīja, — un kaut aptuveni uzņemt un iezīmēt kartē tās krastus un ceļu līdz turienei.

— Protams. Uzņemt maršrutu un iezīmēt kartē es varētu pats. Bet kā noteikt ģeogrāfisko platumu un garumu? To mēs neesam mācījušies.

— Tas nav pārāk grūti. Ar to jūs iepazīstinās Galvenajā fiziskajā observatorijā. Es iedošu jums vēstuli, un ar to jūs aiziesiet pie direktora. Mācībām vajadzēs savas divas trīs nedēļas. Jūs esat brīvs? Kad jūs domājat braukt projām no šejienes?

— Patlaban ir novembra beigas. No Pēterburgas butu jāizbrauc pēc mēneša, lai nokļūtu Kazačjē februāra beigās un ap marta vidu varētu iziet uz salām.

— Uz turieni parasti dodas aprīlī.

— Pilnīgi pareizi, bet mums jāiziet agrāk, lai aprīļa sākumā, kamēr ledus vēl ir stiprs, jau dotos pāri jūrai uz Saņņikova Zemi.

— Vai jūs vienā mēnesī pagūsiet sagādat un nopirkt visu vajadzīgo?

— Jā, esmu apvaicājies darbnīcās. Nartas uztaisīs divās nedēļās, pa to laiku pagūšu nopirkt pārējo un pa starpām apmeklēt arī observatoriju.

— Tātad šeit viss kārtībā, turpretim Kazačjē jums vēl būs daudz rūpju.

— Ja jautājums par ekspedīcijas organizēšanu izlemts, es tūliņ telegrafēšu uz Oļekminsku — telegrammu pa pastu nosūtīs uz Kazačji —, lai biedri sāk gatavoties: nopērk suņus, apģērbu, barību suņiem.

— Viņiem taču nav naudas!

— Viņiem dos uz parāda līdz manai pārbraukšanai: mēs Kazačjē neesam nekādi svešinieki.

— Un cik.jums pašreiz vajadzētu, lai, pasūtot nartas un izdarot iepirkumus, varētu iemaksāt rokasnaudu?

— Pagaidām pietiktu ar kādiem piecsimt rubļiem.

— Es jums iedošu šo summu no savas naudas, bet pēc divām trim nedēļām salūkošu arī pārējos līdzekļus un instrumentus.

Šenks izrakstīja čeku bankai, uzrakstīja ieteikuma vēstuli observatorijas direktoram un, pasniegdams visu to jaunajam cilvēkam, sacīja:

— Atnāciet pie manis pēc divām nedēļām šajā pašā stundā un pastāstiet, kā sokas gatavošanās.

— Atļaujiet izteikt sajūsmu par tik ātru jautājuma izlemšanu! — jauneklis, dziļi saviļņots, iesaucās.

— Nākdams pie jums, es stipri šaubījos, vai mani sapņi piepildīsies. Bet šeit viss risinājās tik vienkārši. Jūs izsniedzat tādu lielu summu gluži svešam cilvēkam, ticēdams viņam uz vārda.

— Es vēl neesmu zaudējis ticību cilvēkiem, kaut arī mana galva jau sirma, — Šenks labsirdīgi atteica.

— Esmu jau ne vienu reizi vien palīdzējis zinātniskajām ekspedīcijām, un mana uzticība tikusi pievilta ārkārtīgi reti. Bez tam es protu novērtēt cilvēkus gandrīz no pirmā acu uzmetiena. Tomēr jūs patiešām atgādinājāt man, ka vēl nemaz nezinu, kā jūs sauc un kas ir jūsu biedri, bet tas vajadzīgs oficiālai apliecībai, kura jums būs jāuzrāda novada administrācijai; es jums to izgādāšu. Tātad — kā jūs sauc? Es pierakstīšu.

— Matvejs Ivanovičs Gorjunovs, Pēterburgas universitātes bijušais students, administratīvā kārtā izsūtīts uz Jakutijas apgabalu. Mani biedri — Semjons Petrovičs Ordins un Pāvels Nikolajevičs Kostjakovs, arī bijušie studenti, pirmais — no universitātes, otrais — no tehnoloģiskā institūta. Mūs visus izsūtīja uz pieciem gadiem par piedalīšanos studentu nemieros tūkstoš astoņi simti deviņdesmit devītajā gadā.

— Ko tad bijāt tādu noziegušies, ka jūs izsūtīja tik tālu, gluži kā bīstamus noziedzniekus?

— Vadījām studentu sanāksmes, tāpēc mūs pieskaitīja pie baīvežiem un gribēja nodot zaldātos — atcerieties, bija tāds rīkojums —, bet mēs atteicāmies tam paklausīt. Par to mūs nosūtīja pie ledus lāčiem.

— Un vai trimdas laiks drīz beigsies?

— Mans jau beidzies, tāpēc man atļāva atgriezties dzimtajā Vologdas guberņā policijas uzraudzībā; uz galvaspilsētu es, protams, atbraucu bez atļaujas. Biedri varēs atgriezties no trimdas pēc gada.

— Es skatos, man vēl vajadzēs izgādāt jums gubernatora atļauju izbraukšanai uz Jakutijas apgabalu.

— Nu, tādu lūgumu viņš, protams, nenoraidīs!




TĀLAJĀ CEĻĀ


Pēc mēneša Gorjunovs, saņēmis naudu un dokumentus, izbrauca uz austrumiem, vezdams līdzi instrumentus un pārējos piederumus, starp tiem trīs lieliskas nartas un lielu izjaucamu laivu — kajaku —, ko pusstundas laikā bez kādām grūtībām varēja samontēt pilnīgi hermētiski. Kajaks spēja nest četrus cilvēkus, trīs nartas ar kravu un desmit suņus, tā ka visi ekspedīcijas locekļi varētu ar to pārcelties pāri jūrai divos paņēmienos.

No Irkutskas sākās brauciens ragavās cauri Kačugai lejup pa Ļenu — garš, apnicīgs ceļš pa aizsalušās upes bezgalīgo, sniegiem aizputināto gaiteni starp augstiem, bieži vien klinšainiem krastiem līdz pat Jakutskai, bargā trimdas novada nožēlojamajai galvaspilsētai. Tālāk vajadzēja braukt pāri Aldānas lejtecei un pa drūmās Verhojanskas kalnu grēdas mežonīgajām aizām, pēc tam pa Janas plašā baseina paugurainēm un līdzenumiem līdz pat Janas grīvai, kur pašā pasaulēs malā bija patvēries līdz jumtiem sniegā ieputinātais Kazačjes ciemats. Jau no Jakutskas dienas gaismas tikpat kā nebija, bet aiz Verhojanskas grēdas sākās polārā nakts; tikai zvaigznes, mēness un polārblāzma lāktīdama apgaismoja ceļu, ja vien neplosījās putenis.

Februāra beigās Gorjunovs ar kravu ieradās Kazačjē, kur viņa biedri jau bija sagādājuši visu ekspedīcijai nepieciešamo — trīsdesmit suņus, jukolu, t. i., kaltētas zivis suņu barošanai, pārtikas krājumus, polārpētnieku apģērbu un slēpes. Divi pieredzējuši mednieki — jakuts Ņikita Gorohovs, bez vēsts pazudušā barona Tolla ceļabiedra Vasilija Gorohova brālis, un kazaks Kapitons Abramovičs Ņikiforovs — bija ar mieru piedalīties ekspedīcijā. Abi viņi ne vienu reizi vien bija apmeklējuši Jaunsibīrijas salas — pēdējo reizi kopā ar ekspedīciju, kas meklēja Tolla pēdas un apbraukāja visu arhipelāga piekrasti. Par Saņņikova Zemes pastāvēšanu abi bija cieši pārliecināti un apgalvoja, ka redzējuši to skaidrās dienās no Koteļnija salas augstajām klintīm. Šī noslēpumainā zeme viņus vilināja ne mazāk kā trīs izsūtītos studentus, un visi ekspedīcijas loceki priecājās, ka viņiem uzsmaidījusi laime pirmajiem nokļūt Saņņikova Zemē.

Kazačjes ciemats atrodas lēzenā paugurā Janas labajā krastā, augstāk par tās deltas sākumu, uz 71° z. pl., pie meža ziemeļu robežas. Dažas kazaku un tirgoņu mājas, jakutu jurtas un neliela baznīca stāv izklaidus paugura nogāzēs, gandrīz līdz jumtiem ieputinātas sniegā. Tikai dūmu strūklas, kas vijas no skursteņiem, dzirksteļu kūļi, ko virs jurtu čukuriem kurēdamies pasviež čuvali (kamīni), un apsnigušais zvanu tornis liecina, ka šeit, dziļajās kupenās, slēpjas cilvēku mitekļi — diezgan ievērojama.apdzīvota vieta Janas novada ziemeļos, kaut arī ir pavisam neliels ciemats. Uz ziemeļiem, austrumiem un rietumiem no tā plešas bezgalīga, līdzena tundra, ziemā — balts līdzenums, kuru klāj viļņaini sniega sadzinumi — lēzenas, cietas kupenas, ko saputinājušas un sablīvējušas niknas vētras, plosīdamās bezgalīgajos plašumos. Dienvidos melnē panīkuša, skraja meža josla, bet pie apvāršņa skaidrās dienās var saskatīt Kulara kalnu grēdas ieapaļās augstienes, kas, šķiet, nošķir Janas grīvu no pārējās pasaules.

Ceļotāji sagatavojās ekspedīcijai divās nedēļās un marta vidū, kad dienas garums jau sasniedza vienpadsmit stundas, atstāja ciematu. Ceļavīrus un viņu trīs nartas līdz Jaunsibīrijas salām pavadīja vēl piecas nartas ar kajuriem — suņu aizjūgu vadītājiem. Ar šīm nartām veda barību suņiem, pārtiku un visādas cilvēkiem vajadzīgas mantas, ko paredzēja atstāt noliktavā salās, kā arī izlietot pa ceļam uz arhipelāgu.

Ceļš veda uz ziemeļaustrumiem, pa vienu no Janas deltas attekām, garām Ustjanskas apmetnei, ko ļaudis bija pametuši, biežo plūdu spiesti. Tagad šis ciemats pazudis bez pēdām. Divās dienās pa ledu ceļotāji sasniedza upes grīvu. Zemā, līdzenā sauszeme nemanot pārgāja tikpat līdzenā, baltā okeānā. Tomēr tuvu un tālu pāri baltajam klajumam pacēlās salu lēzenie pauguri, bet pa labi — zemes ragi tālu uz ziemeļiem izvirzītajā kontinenta krastā. Ceļotāji devās šajā virzienā, šķērsodami jūras līčus un cenzdamies vismaz ik pārdienas nakšņot pie krasta, kur varēja salūkot kurināmo — jūras malku, izskalotos koku stumbrus, ko Jana bija atnesusi no dienvidiem un jūras bangas izsviedušas krastā.

Aiz muguras palika Jaroka sala, Maniko rags ar vientuļu jurtu, plašais Seļahas licis, Turuktaka, Vaņkas un Daričana zemes ragi. No šejienes līdz Čurkina ragam ekspedīcija virzījās gar krastu, pēc tam šķērsoja Abeļahas līci un apstājās Gorohova apmetnē, Svjatojnosa raga dienvidu pusē. Ar šo garo zemes ragu beidzas kontinents.

Ap divsimt kilometru garais ceļš no Janas grīvas aizņēma četras dienas, jo karavāna brauca nesteigdamās, lai jau pašā sākumā pārāk nenokausētu suņus. Torosi (stāvus saslieti un grēdās sablīvēti ledus bluķi, kas sakraujas, ledus laukiem spiežoties cits citam virsū; tie ir visgrūtāk pārvaramais šķērslis ceļojumā pa okeāna lediem) šajā milzīgajā, seklajā jūras līcī, kas dziļi iesniedzas kontinentā starp Ļenas deltu un SvjatojnOsa ragu, nebija visai augsti un neveidoja garas joslas, tā ka tiem varēja apbraukt apkārt ar likumu. Bija apmācies, taču rāms laiks.

Gorohova apmetnē bija divas būdas — dūmistabas, uzcirstas no izskalotajiem koku stumbriem, protams, bez logiem un krāsnīm, bet ar čuvalu — lielu, no akmeņiem sakrautu kamīnu, kas sildīja tikmēr, kamēr to kurināja. Dūmistabās laiku pa laikam mitinājās mednieki, pavasaros un rudeņos iedami uz roņiem un valzirgiem vai arī uzglūnēdami savvaļas ziemeļbriežiem un ledus lāčiem.

Pēc atbraukšanas apmetnē laiks pret vakaru noskaidrojās, un visi trīs ceļotāji steidzās uzkāpt Svjatojnosa lēzenajās augstienēs, kas aizsedza skatu uz atklāto jūru un pie okeāna izbeidzās ar melnām bazalta klinšu kraujām. Šajos apvidos no zemes dzīlēm senos laikos bija izplūdušas ugunīgas bazalta lavas straumes. Rāpdamies no viena klinšu bluķa uz otru, ceļavīri uzkāpa zemes raga plakanajā virsotnē. Priekšā pletās mirdzoši balts līdzenums — aizsalusi, sastingusi jūra, kur vietu vietām pacēlās robaini, sniegā ieputināti torosu vaļņi.

Aiz līdzenuma pie apvāršņa tieši ziemeļos tikko saskatāma vīdēja Lielā Ļahova sala — lēzens paugurs ar četrām virsotnēm; baltajā fonā izkaisītie melnie laukumi liecināja par klintīm un stāvām kraujām. Uz šo tuvāko Jaunsibīrijas arhipelāga salu, kas slavena ar mamutu ilkņiem, pāri jūrai dodas ilkņu vācēji. Gaisa līnijā līdz tai bija kilometru sešdesmit vai septiņdesmit. Mūsu polārpētnieku ceļš veda garām šai salai.

Saule norietēja. No ledus klajumiem sāka vilkt auksta vēja pūsma, un vērotāji steidzās vēl dienas gaismā nokāpt lejā apmetnē, kur jau kurējās kamīns, burbuļoja virs uguns pakārtā tējkannna un katls ar vakara azaidu. Uz paprāvas kastes, kas aizstāja galdu, bija salikti šķīvji, bet mazākās kastes noderēja par sēdekļiem. Gorohovs un Nikiforovs, sēdēdami pie kamīna ar pīpēm zobos, nepacietībā gaidīja atgriežamies biedrus, lai varētu ieturēt vakariņas. Viņi jau bija visu piekopuši, izjūguši suņus un izklājuši guļammaisus. No otras mītnes skanēja valodas un smiekli — tur bija apmetušies pārējo piecu nartu kajuri, kas pavadīja ekspedīciju līdz salām.

Nākamajā rītā, saulei lecot, astoņas nartas, katra astoņu vai desmit suņu aizjūgā, atstāja kontinentu un, apmetušas līkumu Svjatojnosa zemes raga klintīm, sāka virzīties pāri jūrai uz ziemeļiem. Pa līdzeno, kaut ari sniega sadzinumiem izvagoto ledu suņi skrēja žigli, tā ka vīri uz slēpēm tikko spēja tikt viņiem līdzi. Turpretim tur, kur ceļu aizsprostoja torosu grēdas, karavānas gaita kļuva pavisam gausa. Ledus valnī vajadzēja sameklēt zemāko vietu un katras nartas atsevišķi vilkt pāri šķēršļiem; vīri palīdzēja suņiem, cits stumdams, cits balstīdams ragavas no sāniem ar slēpju nūjām. Ja starp ledus bluķiem nevarēja atrast ērtu eju, vajadzēja ķerties pie cirvja, kas ikvienam bija aizbāzts aiz jostas. Bargajā trīsdesmit līdz četrdesmit grādu salā ledus, zem cirvja cirtieniem šķindēdams, sašķīda drumslās gluži kā stikls. Tādās reizēs suņi, izmantodami apstāšanos, kā pēc komandas nogūlās sniegā atpūsties, gluži labi zinādami, ka cirvju klaudzēšana sola viņiem kādu stundas ceturksni sevišķi smagus pūliņus.

Tā ceļotāji virzījās uz priekšu gan ātrāk, gan lēnāk — vidēji kādus septiņus kilometrus stundā — un ap pusdienas laiku jau bija nogājuši pusi ceļa līdz salai. Tad viņi apstājās atpūsties un, neizjūguši suņus, ieturēja brokastis — uzkoda aukstu gaļu un sausiņus un iedzēra karstu tēju. Uguns tējas uzkarsēšanai, starp citu, nemaz nebija jākur. Gorjunovs bija atvedis no galvaspilsētas termosus, lai dienā atpūtas reizēs nevajadzētu tērēt laiku uguns kuršanai un tējas vārīšanai. Sie brīnišķīgie trauki ik reizi izraisīja kajuros sajūsmu, un viņi dzēra bez uguns uzvārīto karsto tēju ar sevišķu baudu, gluži kā svētu dzērienu. Jakuti neparko negribēja ticēt, ka te neslēpjas kāda burvestība, ja trīsdesmit grādu salā no trauka, kas aptaustot liekas pavisam auksts, izlej tēju, ar ko var apsvilināt lūpas. Pēc izbraukšanas no Kazačjes, kad ceļotāji pirmo reizi apstājās ieturēt pusdienas un kajuri taisījās kurt uguni, Gorjunovs jokodamies sacīja viņiem, ka uzvārīšot tēju sniegā ātrāk nekā viņi uz uguns. Kad kajuri bija uzkāruši savu tējkannu virs uguns, viņš salūkoja termosus, ieraka tos līdz pusei sniegā un pēc piecām minūtēm sāka liet karsto tēju pārsteigto jakutu krūzēs. Gorohovs un Ņikiforovs, kuri zināja noslēpumu, vai mira aiz smiekliem, klausīdamies kajuru izbrīna pilnajos saucienos un vērodami viņu sejas.

Pēc brokastīm karavāna virzījās uz priekšu tādā pašā kārtībā kā agrāk. Sala jau bija izaugusi lielā masīvā, kas lēzenā lokā pacēlās pāri baltajam līdzenumam ziemeļos un aizklāja apvārsni; sniegotajos klajumos varēja saskatīt atsevišķas tumšas klintis un tumšus laukumus zemajā krasta kraujā. Saulei rietot, pārvarējuši beidzamo torosu grēdu, ceļotāji steidzās uz priekšu pilnā jaudā — suņi ļoti labi zināja, ka uz sauszemes varēs atpūsties un saņemt barību, un, pamanījuši stāvkrasta pakājē melnējām būdiņu, iegaudojās astoņdesmit balsīs un metās auļos gluži kā jukuši.

Tomēr pie krasta viņiem vajadzēja apvaldīt savu dedzību, jo rudens vētras, plosīdamās jūras aizsalšanas laikā, bija sakrāvušas lielus ledus blāķus, un nartas no jauna vajadzēja pa vienai vien pārvilkt tiem pāri, iekām karavāna nokļuva līdz tā dēvētajai Mazajai Ziemas mītnei — būdai, ko bija uzcēlis pazīstamais mednieks Saņņikovs, pavadīdams Hedenštromu, kurš pirmais 19. gadsimta sākumā aprakstīja šo salu. Tomēr simt gadu vecajai būdai aukstajā klimatā nekas nebija kaitējis. Baļķi, piesūkušies ar jūras sāļiem, bija vienīgi nomelnējuši un šur tur apauguši ar ķērpjiem, bet iekšpusē likās gluži svaigi. Daudzi mednieki un ilkņu vācēji, iedami uz salu vai atgriezdamies mājup, bija atraduši patvērumu šajā būdiņā, un visi rūpējās, lai arvien būtu kārtībā ādas cilpās iekārtās durvis un jumts, uz kura laiku pa laikam vajadzēja uzbērt zemi. Līdzās būdiņai bija pat sakrauta vesela kaudze jūras malkas, kas labi noderēja, jo nevajadzēja meklēt kurināmo jūras krastā un rakņāties sniegā.

Drīz laukumiņā līdzās ziemas mītnei sāka sprēgāt ugunskurs, un sarkanie liesmu atspulgi apgaismoja augstu ledus sienu, kas tālu jo tālu aizstiepās uz abām pusēm.




MAMUTU KAPSĒTA


Lielās Ļahova salas jeb Tuvējās salas ģeoloģiskā uzbūve ir apbrīnojama. Salas četras plakanās, klinšainās virsotnes — pareizāk — virsotņu grupas sastāv no granīta, bet visa pārējā teritorija — no irdeniem kvartāra nogulumiem. Tāpēc daudzie strauti, plūstot lejup no virsotnēm un dziļi iegraužoties irdenajās slāņkopās, saposmojuši salu neskaitāmos pauguros un uzkalniņos, kas ir kaili, gandrīz bez jebkādas veģetācijas. īsajā vasarā, kad nokūst sniegs, nāk redzama mālainā sūnu tundra, bet dziļāko gravu un ieleju nogāzēs saglabājas atsevišķas sniega kupenas.

Tādas pašas irdenas slāņkopās veido salas krastus, ko izskalo bangu gāzma, tāpēc rodas dažāda garuma stāvas kraujas vai pat pārkares, kurās iegrauzušās strautu un upīšu ielejas. Mūžīgais sasalums sastindzinājis šos slāņus no augšas līdz apakšai, un vasarā tie atkūst niecīgā dziļumā. Atkusušās zemes blāķi vai nu iegāžas jūrā, vai arī, no apakšas viļņu izskaloti, nobrūk lejā, un tādējādi jūra pamazām noārda salu. Ja nebūtu mūžīgā sasaluma, kas stipri aizkavē izskalošanas procesu, sala, izņemot tās granīta kodolu, jau sen būtu noārdīta.

Irdenajos slāņos ir ļoti daudz mamutu ilkņu, bet vietām pat veseli mamutu un viņu laikabiedru — garspalvaino degunradžu, pirmvēršu, Kanādas briežu, meža zirgu un daudzu citu dzīvnieku — līķi, kas mūžīgajā sasalumā saglabājušies neskarti, ar visu spalvu, ragiem un iekšējiem orgāniem. Taču, mūžīgā sasaluma slānim vasarā atkūstot zināmā dziļumā, strauti un upītes izskalo beigtos dzīvniekus, viņu kaulus un ilkņus un aiznes jūras krastā. Gluži tāpat stāvkrastā pēc atkušanas un izskalošanas šur tur parādās veseli izmirušie dzīvnieki vai viņu kauli, kas beigu beigās iegāžas jūrā, kur tos pa otram lāgam aprok sanesas. Bez tam dzīvniekus nereti iznīcina plēsīgie putni un zvēri, nenoniecinādami gaļu, kas mūžīgā sasaluma slāņos nogulējusi desmitiem tūkstošu gadu.

Šāda īpatnēja Lielās Ļahova salas uzbūve ik gadu pavasarī atvilina uz šejieni no kontinenta ilkņu vācējus; viņi brauc šurp savākt lēzenajā jūras piekrastē, strautu un upīšu grīvās un ielejās mamutu ilkņus, kas iepriekšējā gadā izskaloti no sasalušās zemes un vēl rēgojas atkusušajā slānī vai arī jau aiznesti jūras krastā. Mūžīgajā sasalumā ilkņi lieliski saglabājas un ir tikpat vērtīgi kā mūsu dienās dzīvojošo ziloņu ilkņi — tā saucamais ziloņkauls. Tirgoņi — gan šejienieši, gan atbraucēji — uzpirka mamutu ilkņus no vācējiem un veda uz gadatirgu Jakutskā, no kurienes tos sūtīja tālāk uz Sibīriju un uz Krieviju un izlietoja dažādu priekšmetu — ķemmju, aproču pogu, dažādu šķirstiņu, biljarda bumbu un citu mantu — izgatavošanai.

Citu izmirušo dzīvnieku kauli vācējiem neder; par tiem interesējas vienīgi zinātnieki, kas, pētījot atradumus, spriež par seno laiku dzīvnieku valsti. Tikai dzīvnieku līķi, laiku pa laikam šur tur parādīdamies, pievērsa ļaužu uzmanību, taču tie gandrīz vienmēr pazuda bez pēdām, jo ilkņu vācēji nezināja to nozīmi un neprata tos ne izmērīt, ne aprakstīt, ne arī pasargāt no bojāšanās.

Gorjunovs un abi viņa biedri jau vienu reizi bija apmeklējuši salu kopā ar ilkņu vācējiem un sāka interesēties, kāpēc ilkņi sastopami tieši šeit tik lielā skaitā. Tomēr viņi nespēja izskaidrot dīvaino parādību, un Kazačjē, protams, nevarēja atrast nekādu literatūru par šo jautājumu.

Šoreiz Gorjunovs nebija palaidis garām izdevību iepazīties ar literatūru galvaspilsētā un šo to no grāmatām atvedis arī līdzi. Tāpēc ceļotāji nosprieda pakavēties salā kādu dienu, lai uzmanīgāk aplūkotu stāvos krastus un pie reizes dotu atpūtu cilvēkiem un suņiem.

Olrā rītā visi trīs Gorohova pavadībā sāka soļot pa jūras krastu. Vasaras saule un jūra vēl nebija sākušas krasta ārdīšanu, kaut gan zemā saule, kuras stari krita uz sienām vertikāli, jau šo to bija paveikusi. Stāvkrasts sniedzās divdesmit līdz divdesmit piecu metru augstumā; no kraujas augšējās malas milzīgām krokām — gan augstākām, gan zemākām — nokarājās uz leju blīva, sasaluša sniega karnīzes, gluži tāpat kā dažkārt pēc spēcīga puteņa gar jumta malām savelvējas sniega dzegas.

Šeit, kur ziemā tik bieži plosās sniega vētras, bija izveidojušās četrus līdz sešus metrus garas, divdesmit līdz četrdesmit metru platas un vienu divus metrus biezas karnīzes. Zem šiem sniega sadzinumiem sākās krasta kraujas stāvā siena, kuras augšējā daļā mijās gan biezi ledus slāņi, gan smilšu un māla sanesas. Ledus veidoja dažāda platuma vienlaidu slāņus, un šķita, ka salas dziļumā iesniedzas milzīgas ledus sienas. Starp ledus masām gulēja sanesas — māls, smalkas smiltis un ledus plānās kārtiņās. Pie kraujas augšējās malas, tur, kur kāda sniega dzega bija nobrukusi lejā, varēja saskatīt, ka tiklab ledu, kā arī sanesas sedz smilšu, māla vai kūdras kārta, kas pie zemes virsmas nobeidzas ar melno tundras augsnes slāni, ko pašā augšā vēl klāj sniega sega.

Kraujas lejasdaļu lielāko tiesu piesedza ciets sniegs, sakrājies pa ziemu sienas aizvējā. Pa slīpo, astoņus līdz desmit metrus augsto sniega nogāzi varēja uzrāpties līdz pašai stāvajai sienai un pārliecināties, ka tiklab ledus masas, kā arī sanesu kārtas starp tām guļ virs vienlaidu ledus, kas tādējādi veido salas pamatu divpadsmit līdz piecpadsmit metru augstumā virs jūras līmeņa.

Apskatot krastus, ceļotāji ievēroja, ka dzīvnieku kauli atrodas nevis ledus slāņos, bet gan sanesās starp tiem. To apliecināja arī Gorohovs, kas bija apmeklējis salu daudzas reizes un dažkārt redzējis arī nobeigušos dzīvniekus; tie tāpat gulējuši sanesu slāņos.

Nogājuši kilometrus desmit gar krastu un pārliecinājušies, ka tā uzbūve visur ir vienāda, ceļotāji atgriezās uz pusdienām Mazajā Ziemas mītnē, paņemot līdzi dažus kaulus, starp tiem arī degunradža galvaskausu un mamuta ilkni. Ledus kraujās viņi ievēroja, ka saule jau sākusi ārdīt krastu un izkausējusi ledū nišas, ko rotā lāstekas, nokarādamās no augšas gluži kā stalaktīti kaļķakmens alās.

Pie pusdienām Gorjunovs pastāstīja biedriem, kā Tolls izskaidrojis šīs dīvainās salas izcelšanos un kāpēc te tik daudz izmirušu dzīvnieku. Pēc zinātnieka domām, ledus, kas saglabājies salā no lielā apledojuma laikiem, esot liela šļūdoņa paliekas. Sļūdoņa platība pēc leduslaikmeta beigām samazinājusies, un tā virsmu izvagojuši kušanas procesi un kūstošā ledus ūdeņi, tecēdami lejup no salas augstākajām vietām; izskalotajās iedobēs un plaisās ūdens nogulsnējis smiltis un dūņas. Šajās sanesās atrastās augu atliekas rāda, ka tajos laikos veģetācija šeit bijusi daudz krāšņāka nekā patlaban, kad te aug vienīgi ķērpji, sūnas un daži ziedaugi — īsti pundurīši; turpretim agrāk te kuplojušas veselas birzis — četrus līdz sešus metrus gari alkšņi, kā arī kārkli un ļoti daudzi zālaugi, kaut gan līdzās gulējušas ledus masas. Acīm redzot, klimats pēcleduslaikmetā bijis maigāks nekā mūsu dienās, jo tagad tādi augi sastopami tikai vairākus grādus tālāk uz dienvidiem — kontinentā.

Mamutu kuņģos un zobos atrastās barības paliekas rāda, ka tie barojušies ar šiem augiem, bet līķu atrašanās sanesu slāņos starp ledus masām pierāda, ka dzīvnieki tepat arī mitinājušies un gājuši bojā.

Kāpēc gan Lielajā Ļahova salā pēcleduslaikmetā atraduši patvērumu tik daudzi un dažādi zīdītāji?

To var izskaidrot tādējādi, ka kvartāra sākumā sauszeme Sibīrijā sniegusies daudz tālāk uz ziemeļiem nekā mūsu dienās un Jaunsibīrijas salas bijušas saistītas ar šo sauszemi. Pēdējā apledojuma laikā, kad Sibīrijā vēl bija saglabājušies mamuti, garspalvainie degunradži, pirmvērši un parādījies pirmatnējais cilvēks, Sibīrijas ziemeļu nomali sāka saskaldīt lieli Zemes garozas lūzumi un atsevišķi apgabali ieslīga jūrā. Augstākajās vietās, kas pakāpeniski atbrīvojās no ledus, parādījās augu sega. Klimats toreiz bija siltāks nekā mūsu dienās, par to var spriest pēc floras paliekām, kas atrastas nogulumos kopā ar dzīvnieku kauliem. Dzīvnieki, protams, glābās no ūdens augstākajos sauszemes rajonos. Viena no tādām vietām bija tagadējā Lielā Ļahova sala, tāpat kā citas Jaunsibīrijas arhipelāga salas, un, instinktīvi bēgdami uz dienvidiem, te sapulcējās sevišķi daudz dzīvnieku, — tieši tāpēc ka Lielā Ļahova sala atradās tālāk dienvidos nekā pārējās salas. Taču salu no kontinenta jau šķīra plats jūras šaurums, un sauszemes dzīvnieki, nokļuvuši uz tās, vairs nespēja tikt nekur tālāk. Te sapulcējās tik daudz dzīvnieku, ka visiem vairs nepietika barības. Sala pārvērtās par viņu kapsētu.

Par to, cik daudz mamutu mitinājies salā, var spriest pēc mamutu ilkņiem, kas agrākajos laikos nogādāti Jakutskas gadatirgū. Pēc statistikas datiem redzams, ka ik gadu šeit atvests no tūkstoš līdz tūkstoš četri simti pudu, vidēji tūkstoš divi simti pudu mamutu ilkņu gadā. Divi lieli mamuta ilkņi sver astoņdesmit kilogramu, tas ir, piecus pudus. Tātad uz gadatirgu katru gadu atveda ilkņus, kas piederējuši divsimt četrdesmit mamutiem. Lielāko daļu ilkņu savāca Lielajā Ļahova salā, kur bangas izskaloja stāvkrastu un atbrīvoja no ledus sanesu slāņiem ilkņus, kas lielā daudzumā sakrājās piekrastes joslā. Šeit tos salasīja atbraukušie ilkņu vācēji, jo savākt ilkņus ir daudz vieglāk nekā izrakt tos no sasalušajām sanesām ledus sienā.

Tātad kādreiz, pēdējā apledojuma beigās, kad šī agrākās sauszemes daļa jau bija pārvērtusies salā, ko no kontinenta šķīra plats jūras šaurums, šeit klejoja daudzi simti mamutu, cits pēc cita nobeigdamies badā. Daži dzīvnieki iekļuva dubļu straumēs, kas veidojās, kūstot ledum vasarā, citi iestiga purvainajās ieplakās, kas pievilināja dzīvniekus ar sulīgo zāli, vēl citi iegāzās ledus plaisās, glābdamies uz ledāja no uzmācīgajiem odiem un dunduriem, un nobeigušos dzīvniekus pēc tam pārklāja ūdens saskalotās smiltis un dūjias. Tikai tādi līķi varēja saglabāties mūžīgajā sasalumā, kas sāka veidoties pēc apledojuma beigām, jo kritušos dzīvniekus, kuri gulēja uz kailas zemes, iznīcināja plēsīgie zvēri un putni, un no tiem pāri palika vienīgi kauli, kas arī laika gaitā saira, un ilkņi, kas bija cietāki, izturīgāki. Tieši tālab šajā salā atrod visvairāk mamutu ilkņu, un tie pievilina vācējus no visas ziemeļu piekrastes.

— Jāpiebilst, — sacīja Gorjunovs, beidzis savus paskaidrojumus, — ka ne jau visi zinātnieki pievienojas Tolla uzskatiem par Ļahova salas fosilā ledus izcelšanos. Tā; piemēram, Bunge, kurš pētījis fosilo ledu vienā laikā ar Tollu, spriež, ka šis ledus ir nevis senā šļūdoņa paliekas, bet gan vēlāku laiku veidojums un ka šāds ledus rodas ari mūsu dienās visā Ziemeļsibīrijā — mūžīgajā sasalumā rudens salā izveidojas dziļas plaisas, ziemā vējš sadzen tajās sniegu un pavasarī tās pieplūst ar ūdeni, kas sasalst. Tātad šis fosilais ledus ir daudz jaunāks par to, kurš veidojies mamutu dzīves laikā. — Kā tad dzīvnieki varēja nokļūt ledū, ja tas ir daudz jaunāks? — Kostjakovs ievaicājās.

— Tur jau ir tas āķis, ka kritušie dzīvnieki guļ nevis ledū, bet gan tundras augsnē starp ledus masām. Tolls to ievērojis un uzsver šo faktu.

— Tātad dzīvnieki klaiņājuši apkārt un gājuši bojā, iesliegot purvainajā tundrā? Vai tad tundra toreiz bijusi tik purvaina? Mēs taču dzirdējām, ka tur auguši krietni koki un kupla zāle, — ieteicās Ordins.

— Pēc Bunges domām, tā iznāk, — Gorjunovs atbildēja. — Taču es vairāk piekrītu Tolla hipotēzei. Mēs šodien kraujās redzējām, ka nevis ledus veido atsevišķas sienas tundras augsnē, bet — gluži otrādi — augsne aizpilda ieplakas un plaisas ledus masās.

— Vai ir pierādījumi, ka arī pārējā Sibīrijas ziemeļu daļa bijusi pakļauta apledojumam, ne tikai Ļahova sala vien? — Gļrdins vaicāja.

— Patiešām — pierādījumu netrūkst. Tolls atradis vecas morēnas, tas ir, mālu un smiltis ar akmeņiem, ko atkāpdamies atstājuši šļūdoņi gan Taimiras pussalā, gan pie Anabaras upes, gan Koteļnija salā, gan arī Jaunsibīrijas salā. Midendorfs redzējis tā saucamos eratiskos laukakmeņus, tas ir, laukakmeņus, ko šļūdonis atnesis no tālienes un kas palikuši pēc ledus izkušanas visā Taimiras tundrā. 

— Esmu kaut kur lasījis, ka esot arī citi fosilā ledus rašanās veidi, — Ordins piebilda. — Nelieli ezeriņi tundrā nereti aizsalstot līdz dibenam, un, ja pavasarī ūdeņi sanesot virsū ledum dūņas, kas pasargā to no kušanas, tas pārvēršoties fosilajā ledū. Tāpat lielas kupenas un sniega sadzinumus kaut kur paugura nogāzē, upes stāvkrasta pakājē vai gravā ari reizēm nejauši aprokot smiltis un dūņas, un sniegs pakāpeniski pārvēršoties ledū, kas neizkūstot tikām, kamēr nejauši netiek iznīcināts šis aizsargslānis.

— Pilnīgi pareizi! — Gorjunovs atbildēja. — Arī es varētu minēt vēl vienu fosilā ledus rašanās veidu — tie ir uzledojumi, uzsalumi Sibīrijas upīšu krastos, kuri dažreiz ir ļoti biezi, gari un plati. Saskalotās dūņas un smiltis pavasaros tāpat var aprakt šos uzledojumus. Tādos fosilajos uzledojumos arī šur tur atrasti nobeigušies dzīvnieki, mamuta laikabiedri, Tomēr jāatzīst, ka jautājuma par fosilo ledu ir vēl daudz neskaidra un tālab vajadzīgi jauni pētījumi. Līdz šim neviens vēl nav izdarījis tādus speciālus un vispusīgus pētījumus.

— Man šķiet, ka jautājums par mamuta un viņa līdzgaitnieku dzīves apstākļiem un bojāeju arī nav pietiekami noskaidrots un ir pelnījis, lai pētījumus turpina, — Ordins piebilda. — Nu, teiksim, kālab gan dzīvnieki klaiņājuši pa šļūdoņiem vai arī kāpelējuši pa upes uzledojumiem?

— Tas jau nu būtu pilnīgi skaidrs: dzīvnieki pūlējušies glābties no odiem, dunduriem un citiem asinssūcējiem mūdžiem, kuru, acīm redzot, jau tajos laikos bijis papilnam. Arī mūsu dienās ziemeļbrieži vasaru dara tāpat, glābdamies uz neizkusušajām sniega kupenām, uzledojumiem vai ledus laukiem jūras krastā; pēc ganīšanās sūnekļos viņi stundām stāv šajās dzestrajās vietās, snauž vai arī gremo. Līdzās šim jautājumam mamutu problēmā, protams, ir vēl pietiekami daudz neskaidrību. So dzīvnieku izmiršanu izskaidro ar klimata pasliktināšanos. Tomēr klimats nemainījās uzreiz, tas notika daudzu gadsimtu gaitā, tātad pirms izmiršanas vajadzēja risināties dzīvnieku deģenerācijas procesam, mamutiem bija jākļūst sīkākiem. Taču tas vēl pilnīgi nav noskaidrots, un būtu jāsavāc milzīgas kaulu kolekcijas, lai izsekotu šo procesu.

— Diezin vai mums nevajadzētu ķerties pie šiem jautājumiem? — Kostjakovs ieminējās.

— Atgriezīsimies pēc gada Krievijā, pabeigsim universitāti un…




STARP JAUNSIBĪRIJAS ARHIPELĀGA SALĀM


Nākamajā rītā mazā gaismiņā karavāna turpināja ceļu. Kilometrus piecus ceļotāji gāja gar salas dienvidu krastu uz rietumiem un no jauna vēroja tādas pašas ledus sienas kā iepriekšējā dienā. Pēc tam sākās gājiens pāri garajai rietumu pussalai, kas iesniedzās tālu jūrā un beidzās ar klinšaino Kigiļaha kalnu — vienu no četrām salas virsotnēm. Likās dīvaini, ka šis kalns atrodas tik tālu jūras vidū; visticamāk, ka salas daļa, kas ietvēra kalnu agrāk, tikusi noārdīta, atskaitot garo zemes šaurumu. Karavānai vajadzēja tikt pāri šā zemes šauruma sākumam, lai saīsinātu ceļu par kādiem trīsdesmit kilometriem.

Kigiļaha kalnu grupai nosaukumu devuši augsti, fantastiski izroboti klinšu stabi, kas izveidojušies granīta dēdēšanas procesos. Mednieki un ilkņu vācēji saskata šajos klinšu stabos pārakmeņotu cilvēku figūras (kigi — cilvēks; kigijah — cilvēcisks, cilvēku) un izturas pret tiem ar māņticīgu cieņu.

Viņi, piemēram, bijuši ārkārtīgi neapmierināti, kad Bunge ar āmuru atskaldījis no klintīm iežu paraugus, un sacījuši polārpētniekam, ka šāda zaimošana nepalikšot nesodīta. Viņi teikuši arī, ka šajos klinšu stabos neviens nevarot uzrāpties, jo nekaunīgo pārdrošnieku tūliņ ielīšot bieza migla un viņš dabūšot galu, iegāzdamies kādā plaisā. Migla šeit patiešām uznāk pēkšņi un sabiezē ļoti ātri, tā ka māņticīgo ļaužu pareģojums viegli var piepildīties. Bungem arī nav izdevies uzkāpt nevienā klinšu stabā; viņa ceļabiedri nolikuši kalna pakājē ziedojumu — vara un sudraba monētas.

Gājiens pāri zemes šaurumam lika ceļotājiem krietni pasvīst; viņiem vispirms vajadzēja stiept nartas augšup pa stāvu krasta kraujā izskalotu gravu un tad pēc vairākiem kilometriem pāri paugurainei nolaisties lejā otrā pusē pa tikpat stāvu nogāzi.

Tikuši augšā stāvkrastā, kajuri pagriezās pret Kigiļahu un paklanījās kalnam, izlūgdamies laimīgu ceļu un labu izdošanos. Augstie, drūmie, pa pusei sniegā ieputinātie klinšu stabi gluži kā milzīgas drupas pacēlās kādus divpadsmit kilometrus atstatu no ceļotāju maršruta, tāpēc kajuri nevarēja ziedot Kigiļaham monētas un iztika ar šķipsnu tabakas, ko aizpūta no plaukstas uz kalna pusi. Gorohovs, vairāk attīstīts un apzinīgāks nekā viņa tumšie novadnieki, gan nepiedalījās ziedošanas ceremonijā, tomēr pārmetoši nolūkojās Ņikiforovā, kad tas smīkņādams izmeta:

— Paskat vien, cik daudz tabakas iznieko, māži tādi!

Pēc nolaišanās lejā no kraujas karavāna devās pa ledu uz ziemeļaustrumiem gar salas ziemeļrietumu krastu. Sala atgādināja neregulāru trijstūri ar kādu simt kilometru garām malām un pret ziemeļiem vērstu virsotni. Ceļš nebija grūts, jo torosu grēdas stiepās lielāko tiesu paralēli krastam, tā ka ceļotāji varēja braukt pa līdzenu ledu starp ledus blāķu vaļņiem, tikai paretam tos šķērsojot. Kajuri skubināja suņus, bieži raudzīdamies debesīs. Laiks, kas visā ceļā no Kazačjes turējās rāms un saulains, sāka maitāties: sauli aizklāja viegli, dūmakaini mākoņi, un no ziemeļrietumiem lāgu lāgiem uzpūta brāzmains vējš. Vajadzēja pasteigties, lai sniega vētra neuzbruktu karavānai nakšņošanai neērtā vietā. Kurināmo līdzi nebija paņēmuši, cerēdami atrast kaut kur krastā jūras malku. Apmēram divdesmit kilometrus no zemes šauruma gar jūru pacēlās tādas pašas ledus kraujas. Kādā vietā Gorohovs parādīja ceļotājiem stāvajā krastā tikko saskatāmu izskalojumu, pa kuru kādreiz bija izlauzušies uz jūru visi diezgan lielā Častnija ezera ūdeņi. Ezerā arvien mitinājās meža zosis, pavadot vasaru salā spalvu mešanas periodā, un tāpēc ezeru šai laikā bieži apmeklēja mednieki un ar rungām apsila simtiem zosu, kas, nometušas spalvas, nespēja pacelties spārnos. Kad ezers izzuda, zosis atrada patvērumu citur, bet ilkņu vācēji zaudēja iespēju sarīkot medības, kas deva viņiem un viņu suņiem pārtiku visai sezonai.

Aiz Lielās Ziemas mītnes upītes sākās līdzens krasts, bet salas vidiene pamazām kļuva augstāka, un tās centrā varēja manīt Haptagaja kalnu. Aiz upītes grīvas vajadzēja pakāpeniski attālināties no krasta un doties tieši uz Mazo Ļahova salu, nākamo salu ziemeļos, kuras dienvidu gala neskaidrās aprises jau varēja samanīt tālumā. Tomēr kajuri, uzmetuši skatienu apvāršņa rietumu pusei, atzina par labāku turēties pie paša krasta un vēl niknāk trenca suņus.

— Viņiem gribas lidz negaisa uznākšanai nokļūt Vaņkas ragā, — Gorohovs, pārmijis dažus vārdus ar kajuriem, paskaidroja. — Aiz raga labāk patverties no sniega vētras, un ari izskalotu koku tur daudz.

Pēc pusdienas, kad ceļotāji bija pabraukuši garām Bludnajas upītes grīvai, rietumu vēja brāzmas kļuva aizvien biežākas un pacēla no torosiem sniega smelkni, kas caurspīdīgos mākuļos joņoja gaisā un sīkās strūkliņās plūda pa sniega virsmu. Zemā saule cauri sniega putekļu plīvuram bija tik tikko saskatāma.

Sals pieņēmās. Pa līdzeno ledu suņi skrēja gandrīz auļos, un vīri uz slēpēm tikko spēja tikt viņiem līdzi, atvelkot elpu pēc trakā skrējiena tikai pie torosu vaļņiem, kur toties vajadzēja strādāt vaiga sviedros — palīdzēt suņiem pārvilkt nartas pāri ledus blāķiem.

Bet tagad jau tajos brīžos, kad vēja brāzmas pierima un tāle mazliet noskaidrojās, priekšā varēja samanīt Vaņkas raga tumšo siluetu. Ceļotāji pabrauca garām Tirskas upītes grīvai un sāka mest likumu apkārt zemes ragam, kas iesniedzās tālu jūrā. Bija pats pēdējais laiks: rietumos jau savilkās baismīgi, svina pelēki mākoņi, un splvajos vēja grūdienos tikai ar pūlēm varēja noturēties uz kājām; sniegs cirtās acīs un durstīja seju ar smalkām adatiņām; suņi skrēja, nodūruši galvu un sagriezuši to uz labo pusi.

Vīri ar pūlēm apbrauca apkārt zemes ragam un tūliņ varēja atvilkt elpu: šeit, kraujas aizvējā, vētru tikpat kā nemanīja. Dažu metru augstumā virs galvas gaisā joņoja balti sniega mākoņi, bet lejup krita tikai retas pārslas, kas nejauši izlauzās no šīs straumes.

Kaut arī bija vēl liela diena, par tālāku braucienu nebija ko domāt — tūliņ aiz zemes raga sākās puteņa baltā siena, un tur vajadzētu visiem spēkiem cīnīties ar sniega vētru. Dziļais licis, aizstiepdamies uz austrumiem aiz zemes raga, tāpat bija pagaisis baltajos virpuļos, jo krasta krauja deva patvērumu tikai tuvākajā josla. Te nebija nekādas mītnes, un vajadzēja uzcelt teltis pašā stāvkrasta pakājē, izraugoties līdzenāku laukumiņu starp baidžarahiem, tas ir, zemes blāķiem, kas vasarā bija noslīdējuši lejā no kraujas. Kajuri rīkojas citādi: salūkojuši cirvjus, viņi sāka cirst sev nišu augstajā sniega sadzinumā, kas piekļāvās krasta kraujai.

Gorohovs ieteica ceļotājiem darīt tāpat, jo vējš varot iegriezties no ziemeļiem un tad zemes rags vairs nesargāšot apmetni no vētras, turpretim ala sniegā došot pavisam drošu patvērumu. Sniega vētra varot trakot vairākas dienas.

Lai izcirstu alas blīvajā sniegā, ko varēja izlauzt lieliem bluķiem, nevajadzēja daudz laika; sniega bluķus sakrāva pie alas izejas, tā pasargot mitekli no iespējamās vēja virziena maiņas. Tad vīri, pūlēdamies sagādāt kurināmo, starp krasta torosiem un sadzītajām kupenām raka ārā no sniega izskalotos koku stumbrus un tikai pēc tam izkrāva nartas un iekārtojās abās šaurajās, tomēr mājīgajās mītnēs. Suņi, saritinājušies kamolā starp baidžarahiem, aiz torosiem un nartām, jau sen gulēja un atpūtās, gaidīdami vakariņu tiesu.

Ugunskurus sakūra nevis alās, bet ārpusē, sakrautā sniega vaļņa aizvējā, jo uguns kausētu sienas un ūdens pilētu virsū cilvēkiem.

Sniega vētra plosījās visu nakti un aprima tikai nākamajā dienā ap pusdienu.

Tikko vējš kļuva rāmāks un debesis mazliet noskaidrojās, ceļotāji sāka gatavoties tālākajam braucienam. No Vaņkas raga karavāna devās uz ziemeļrietumiem, uz Mazās Ļahova salas galu, kas atradās kādu desmit kilometru attālumā. Sī sala, daudz mazāka par Lielo Ļahova salu, ir izstiepta no ziemeļiem uz dienvidiem četrdesmit līdz piecdesmit kilometru garumā, un tajā nav nekādu sevišķu virsotņu; salas virsmu veido visai plakana, zema, pauguraina augstiene. Mazajai Ļahova salai ceļotāji apbrauca apkārt, turoties gar rietumu krastu, un apmetās uz naktsguļu, vēl nesasnieguši salas ziemeļu galu. Patvērumu negaisā te varēja dot vienīgi torosu ledus blāķi, taču, par laimi, turējās rāms laiks.

Nākamajā dienā vajadzēja veikt pašu grūtāko ceļa posmu — noiet pa ledu pāri jūrai gandrīz septiņdesmit kilometru starp Mazo Ļahova salu un Koteļnija salu. Seit no austrumiem uz rietumiem plūst straume, tādēļ jūra rudeņos ilgi neaizsalst, bet vēlāk izveidojusies ledus sega, trakojot vētrām, nereti uzlūst. Klīstošie ledus lauki bieži vien blīvējoties sakrauj augstas torosu grēdas.

Apgādājušies ar kurināmo nakšņošanai uz jūras ledus, ceļotāji devās ziemeļrietumu virzienā, uz Koteļnija salas tālāko dienvidu punktu — Lāča ragu. Pašu salu varēja saskatīt pie apvāršņa kā lielu, lēzeni izliektu masīvu, kas atgādināja apgāztu čuguna katlu (tāpēc arī sala nosaukta par Koteļniju — Katla salu); pāri šim katlam paceļas salas augstākā vieta — Molakatina kalna virsotne, kas sevišķi neizdalās.

Pirmie pārdesmit kilometri nesagādāja nekādas lielās grūtības, torosi negadījās bieži un nebija augsti; toties straumes un rudens lāsmeņu joslā sākās cits par citu ļaunāki torosi. Daži krāvumi un pat atsevišķi stāvus izslējušies ledus bluķi pacēlās divdesmit metru augstumā. Vajadzēja strādāt ar cirvjiem, līdzinot ceļu, un vilkt augšā ledus kraujā nartas ar virvēm (sapītām no ādas siksnām), palīdzot galīgi izmocītajiem suņiem. Dažai torosu grēdai karavāna tika pāri tikai kādā pusstundā, dažreiz vajadzēja pūlēties veselu stundu.

Tāpēc ap saules rietu ceļotāji bija nogājuši tikai pusi ceļa, tiesa, grūtāko gabalu, un apstājās pārlaist nakti pie lielas torosu grēdas, jo vairs nebija spēka tikt tai pāri. Dažu lielu ledus blāķu aizvējā vīri uzcēla teltis un, ātri ieturējuši vakariņas, pēc grūtās dienas aizmiga ciešā miegā.

Ap pusnakti Gorohovu pamodināja skaļi telts audekla piikšķi virs galvas.

— Vai patiešām atkal trako? — viņš nomurmināja un jau taisījās griezties uz otriem sāniem, kad pēkšņi vēja brāzma tā parāva telti, ka likās — kuru katru mirkli tā pārplīsīs pa visām šuvēm.

«Slikti rādās,» Gorohovs nodomāja un, izlīdis no guļammaisa, pierāpās pie telts ieejas, ar pūlēm atpogāja durvju vērtni un palūkojās ārā. Seju apsvilināja spīvs sals, un sniegs vienā mirklī aizķepināja acis. Telts drebēja un raustījās, it kā grasīdamās pacelties spārnos un aizlidot.

«Neko darīt! Vajadzēs modināt visus un piesiet telti stingrāk,» mednieks nosprieda, «citādi ies plāni.»

Viņš uzbukņīja gulētājus, un visi pieci četrrāpus izlīda ārā un sāka dzīt dziļāk ledū dzelzs mietiņus, kas turēja telti. Pēc tam visi tupus rāpus atvilka šurp trīs piekrautās nartas, novietoja tās apkārt teltij un, pārmetuši tai pāri virvi, piesēja telts malas pie nartām.

Tas viss prasīja lielas pūles: vējš gāza cilvēkus nost no kājām, aizcirta elpu, un sniegs triecās acīs; viri aklajā tumsā nevarēja saskatīt cits citu pat trīs soļu atstatumā.

Cauri vētras gaudām, vaidiem un svilpieniem, kas izlauzās no spraugām starp torosu blāķiem, soļus desmit attālāk varēja saklausīt cirvju klaudzoņu pie kajuru telts. Arī tur bija pamodušies un steidza nostiprināt telti.

Izdarījuši visu, ko varēja, vīri pārsaluši no jauna likās gulēt, taču ilgi nespēja sasildīties, jo spīvais vējš bija sadzinis sniegu piedurknēs un aiz apkakles. Kad sāka svīst gaisma, Gorjunovs, pamodies pirmais, pārliecinājās, ka vētra nerimstas. Tomēr telts gandrīz nemaz vairs nedrebēja; ar biezu sniegu pārklātās jumta slīpnes bija ieliekušās uz iekšu gluži kā milzīga dzīvnieka sāni un aiz smaguma draudēja pārplīst. Vajadzēja līst ārā un atrakt telts jumtu. Gorjunovs atstāja biedrus guļam un pats ķērās pie lāpstās. Cauri palsajai miglai jau vīdēja tuvākie torosu blāķi, vējš likās kļuvis rāmāks, biezām, mīkstām pārslām sniga sniegs.

Apslāpēts kliedziens un vaidi lika Gorjunovam pagriezties uz kajuru mitekļa pusi. Pirms brītiņa viņu telti vēl tikko manīja, bet tagad tā bija pazudusi. Noģidis ko nelabu, viņš skrēja pie kajuriem, gandrīz uz katra soļa paklupdams pār suņiem, kas gulēja, ierakušies kupenās. Izrādījās, ka telts, diezgan veca un izvalkāta, nav izturējusi sasnigušā sniega smagumu, pārplīsusi gar jumta šuvi un ar visu smago nastu uzgāzusies virsū gulētājiem. Tie, palikuši zem segām un sniega blāķa, nevarēja pat pakustēties un tikai dobji stenēja, smakdami aiz gaisa trūkuma.

Gorjunovs metās atpakaļ pie savas telts un uzmodināja biedrus, bet pats ar lāpstu skrēja pie kajuriem, lai raktu viņus ārā no sniega kapa. Drīz atsteidzās Gorohovs un Ordins un palīdzēja yiņam aizstiept sānis telts audeklu ar visu sniega blāķi un atsvabināt cilvēkus; viens kajurs jau bija paģībis, un vajadzēja krietni vien nopūlēties, līdz to dabūja pie samaņas.

Kamēr visi ņēmās ap sabrukušo telti, kļuva pavisam gaišs un sniega vētra, kā redzams, taisījās pierimt: sniegs vairs nesniga tik spēcīgi, vēja brāzmas kļuva retākas un austrumos parādījās tikko samanāma saule.

Ceļotāji atraka suņus un nartas, uzvārīja tēju un devās tālāk. Svaigi uzsnigušais sniegs mazliet apgrūtināja karavānas kustību, jo bija pārklājis visus nelīdzenumus, un suņi, tāpat arī nartas, bieži iegāzās dziļās bedrēs. Diviem vīriem uz slēpēm vajadzēja iet pa priekšu un iesliedēt suņiem taku.

Koteļnija salas kupris aizņēma jau ceturto daļu apvāršņa, un tagad varēja saskatīt gan lēzenu augstieņu grēdas, gan krasta kraujas, kurās cauri sniega segai melnēja atsevišķas klintis. Pa labi, mazliet atstatu, tikko saredzama pie apvāršņa, stiepās Fadejeva sala.

Ap saules rietu, tikuši pāri vairākām grūti pārvaramām torosu grēdām, ceļotāji sasniedza Lāča ragu un pēc tam ātri nobrauca vēl piecus kilometrus līdz mītnei salas dienvidaustrumu krastā. Te nebija tādu ledus sienu kā Lielajā Ļahova salā, cieto iežu krasts šeit veidoja augstu sienu, kas pacēlās pāri ledum, vai arī lēzenā nogāzē noslīga līdz jūrai un slēpās zem sniega kupenām.




GAR KOTEĻNIJA SALAS KRASTIEM


Būdiņa krastā bija pa pusei sabrukusi. Ilkņu vācēji šo salu apmeklē retāk, jo te viņu guvums ir mazs, bet nokļūt uz šejieni ir grūti. Tāpēc mītnes, ko atjauno vienīgi tad, ja salās notiek zinātniski pētījumi, gadiem ilgi netiek labotas, jumti sāk tecēt un iebrūk, sienas sagāžas. Tērēt laiku mājiņas labošanai vienas pārnakšņošanas dēļ nebija vērts, un, tā kā laiks turējās labs, ceļotāji apmetās turpat uz ledus.

Ritausmā visi pamodās no suņu koncerta.

— Citādi nav kā lācis! — Gorohovs iesaucās un puspliks izlēca no telts ar šauteni rokās.

Pārējie sekoja viņam un ieraudzīja interesantu ainu. Soļus desmit no suņiem vilcinādamies stāvēja trīs ledus lāči, jo visi astoņdesmit piesietie suņi šaudījās šurpu turpu, sliedamies pakaļkājās, nerimtīgi riedami, smilkstēdami un gaudodami. Šaušalīgais koncerts varētu uzmodināt pat miroņus. Lāči laikam nolūkoja, kuram sunim varēs vieglāk uzklupt, turklāt tā, lai tuvākie nevarētu ieķerties sānos vai mugurā. Zvēri jau tuvojās pašam tālākajam aizjūgam, kur vairāki suņi bija samudžinājuši saites un, bez mitas riedami, bezpalīdzīgi ķepurojās ciešā muzgulī. Bet tad no abām teltīm atskanēja šāvieni, viens lācis, ko bija trāpījusi Ordina šautenes sprāgstošā lode, nogāzās uz ledus, un abi pārējie ļekoja projām, atstādami asiņainas pēdas. Kajuri, Gorohovs un Gorjunovs metās bēgļiem pakaļ, ātri panāca vienu, acīm redzot, stiprāk ievainotu, un nogalināja. Trešais pazuda aiz torosiem.

Negaidītās medības deva krietnu krājumu cilvēkiem un suņiem nepieciešamas svaigas gaļas un iespēju atstāt lielāku daudzumu jukolas (kaltēto zivju) noliktavā, ko ceļotāji taisījās ierīkot salas ziemeļu galā.

Nošautajiem zvēriem ātri novilka ādu, gaļu sagrieza gabalos un iekrāva nartās, un drīz vien karavāna virzījās tālāk uz ziemeļiem. Ceļojums gar piekrasti turpinājās vēl četras dienas, jo sala ir simt astoņdesmit kilometru, bet, rēķinot visus krasta likumus, — vairāk nekā divsimt kilometru gara. Tās kalnaino vidieni klāj akmeņaina tundra.

Pēdējā pārgājienā gar krastu, kad pēc pusdienas karavāna pabrauca garām Rešetņikova upes grīvai, laiks no jauna kļuva sliktāks. Debesis ātri apmācās, iepūtās spirgts dienvidrietumu vējš, un sāka snigt. Tomēr ceļotāji par spīti putenim brauca tālāk, jo sals nebija stiprs un mērķis — Koteļnija salas ziemeļu gals — bija jau tuvu.

Sala beidzās ar lēzenu zemes ragu. Netālu no tā Tolla ekspedīcijas dalībnieki bija uzbūvējuši noliktavu gadījumam, ja salā vajadzētu pārlaist ziemu. Sajā būdiņā Gorjunovs taisījās iekārtot arī savu noliktavu — bāzi tādam pašam nolūkam un atpakaļceļam uz kontinentu.

Būdiņa bija labi saglabājusies, un ceļotāji tur negaidot atrada pārtikas krājumus, kas bija atstāti kā nevajadzīgi pēc pazudušās ekspedīcijas meklēšanas — krietnu daudzumu jukolas, vairākas kastes ar konserviem, lielu skārda kārbu ar lāča taukiem, sausiņus un pat sasalušu brieža gaļu. Salā pa vasaru mitinās diezgan daudz savvaļas ziemeļbriežu, kas agrā pavasarī atnāk pa ledu no kontinenta un aiziet atpakaļ vēlā rudenī, tikko aizsalst jūra. Šajā lielajā ceļojumā uz ziemeļiem, kas ir diezgan bīstami — jo sevišķi rudeņos, kad vējš viegli var uzlauzt plāno ledu —, brieži dodas tāpēc, ka salās atrod plašākas ganības un vieglāk var paglābties no galvenā ienaidnieka — cilvēka; bez tam šeit nav uzmācīgo kukaiņu, no kuriem vasarā uz kontinenta ne dzīvniekiem, ne cilvēkiem nav nekāda glābiņa.

Briežu gājiens uz salām jau bija sācies — sniegā ap Mazo Ļahova salu vietu vietām vīdēja viņu pēdas —, un varēja gaidīt aizvien lielākus briežu barus. Kajuri cerēja uz labām briežu medībām atceļā. Tāpēc viņi, izkrāvuši nartas, atvadījās no ceļotājiem un, izmantodami pievakares stundas, bez liekas kravas steidzās atpakaļ gar Koteļnija salas austrumu piekrasti, taisīdamies pārnakšņot medībām ērtā vietā. Gorjunovs ar kajuriem nosūtīja Šenkam adresētu vēstuli, kurā aprakstīja ekspedīcijas gaitu. Tā bija beidzamā vēsts, ko viņš spēja aizsūtīt uz kontinentu, turklāt arī tā varēja sasniegt galvaspilsētu tikai uz rudens pusi.

Ceļotāji atvadījās no kajuriem ar smagu sirdi un raudzījās viņiem nopakaļ, kamēr nartas pazuda aiz krasta līkuma. Pārtrūka pēdējais pavediens, kas viņus saistīja ar visu pasauli. Tagad viņi bija palikuši vieni paši pie svešas pasaules sliekšņa, kur vajadzēja paļauties tikai uz pašu spēkiem un nevarēja cerēt uz palīdzību.

Gribēdami aizkavēt drūmās domas, vīri sāka šķirot un kravāt noliktavā atstājamās mantas, lai nākamajā rītā, ja būs labs laiks, varētu steigties uz ziemeļiem. Bija jau marta beigas, diena ilga vairāk nekā trīspadsmit stundu, un rāmā laikā siltā saule varēja sabojāt ceļu. Ceļotāji sašķiroja kastes, no jauna atzīmēja uz katras tās saturu un sakrāva dziļāk mājiņā, tā ka palika vēl telpa arī pārnakšņošanai.

Tomēr vējš, kas pret vakaru bija pierimis, ap pusnakti sāka plosīties no jauna ar briesmīgu sparu, temperatūra noslīdēja līdz četrdesmit grādiem zem nulles, un sagriezās negants sniegputenis. Gorohovs un Ņikiforovs, rītausmā izgājuši pabarot suņus, atgriezās sasaluši ragā un pavēstīja, ka doties ceļā neesot iespējams. Tādā laikā bija jāliekas vienkārši uz auss, jo nebija nekāda prieka celties un dirnēt pustumšajā, dūmu pilnajā būdā. Vīri atstāja guļas vietu tikai tad, kad vajadzēja pagatavot azaidu, un pēc tam atkal likās slīpi.

Sniega vētras uzspiestās nīkšanas otrajā dienā Ņikiforovs, kurinādams kamīnu, starp būdā sakrautajām malkas šķilām atrada kādu dīvainu, smagu, plakanu, mazliet izliektu pagali ar sīki rievotu virsmu, viens gals tai bija smails. Viņš pagrozīja pagali un, šaubīdamies, vai tā degs, parādīja atradumu Gorohovam.

— Tas laikam gan būs eksekī putna nags, — jakuts, apskatījis pagali, sacīja.

— Putna nags? Bet šitā šķila tak ir tikai maķenīt īsāka par manu roku! — kazaks brīnījās. — Šitāds putns būtu vēl lielāks par mūsu būdu, ja tam tik milzum lieli nagi. Kur gan tāds mājo?

— Kā melš veci Jaudis, tas dzīvojis Koteļnija salā. Pirmie ilkņu vācēji vēl esot to manījuši… Kā jūs domājat, Matvej Ivanovič, vai tas varētu būt tiesa?

Gorjunovs aplūkoja atradumu, sāka smieties un pasniedza to Ordinam, sacīdams:

— Tas ir fosilā garspalvainā degunradža rags. Degunradzis dzīvojis vienā laikā ar mamutu. Es esmu redzējis tādus ragus Jakutskas muzejā un Pēterburgā, Zinātņu akadēmijas muzejā.

— Kāpēc tad šo ragu uzskata par milzu putna nagu?

— Tāpēc, ka tas formas un rievotās virsmas ziņā patiešām vairāk līdzīgs putna nagam; arī mūsu novada jukagiri, lamuti un tungusi domā gluži tāpat. Un pirms simt gadiem tā sprieda pat daži zinātnieki. Hedenštroms, pirmais Jaunsibīrijas salu pētnieks, savos «Fragmentos par Sibīriju» piemin šos nagus pilnīgā pārliecībā, ka tie ir putna nagi. Tolls, uzturēdamies Koteļnija salā, uzkāpa Ekseki pakalnā netālu no Dārgumu upītes, kur, pēc viņa pavadoņu apgalvojuma, mitinājies šis putns. Viņi stāstījuši zinātniekam — putns esot tik liels, ka lidodams aizklājot sauli. Kad pirmie ilkņu vācēji atnākuši uz Koteļnija salu un tuvojušies pakalnam, putns iebrēcies un aizlidojis. Pakalnā viņi atraduši olas čaumalu un milzīgas spalvas. Bet putnu kopš tā laika neviens vairs neesot redzējis.

— Stāsta, viņam bijušas divas galvas, — Gorohovs piebilda.

— Jā, jā! Interesanti, ka divgalvainais ērglis, kas attēlots uz mūsu vara monētām, pēc jukagiru domām, esot eksekī putns. Vrangelis pieminējis, ka viņi par šo putnu stāstījuši daudz dīvainu teiksmu. Degunradža galvaskausu, ko dažreiz atrod līdzās ragiem, viņi uzskata par eksekī galvaskausu.

— Sibīrijas iezemieši arī par mamutu stāsta visādas blēņas, — Ordins piebilda.

Šajā dienā ceļotāji īsināja laiku, izprašņādami Gorohovu un Ņikiforovu par mamutu un citiem izmirušajiem dzīvniekiem un stāstīdami viņiem, ko paši bija lasījuši grāmatās.




PĀRI LEDUS JŪRAI


Beidzot sniega vētra, noturējusi ceļotājus gūstā trīs diennaktis, pierima. Jau no agra rīta spožā pavasara saule sāka žilbinoši spulgot nepārskatāmā Ledus jūras līdzenuma sniegos, kas pletās uz rietumiem, ziemeļiem un austrumiem no Koteļnija salas ziemeļu raga. Visiem vajadzēja uzlikt saules brilles, lai pasargātos no mokpilnas acu slimības, ar ko pavasaros sasirgst daudzi Galējo Ziemeļu iedzīvotāji. Saule vēl nepaceļas augstu virs apvāršņa, un neskaitāmās pārslas, jo sevišķi pēc svaiga sniega uzsnigšanas, atspulgo tās starus miljonos sīciņu spoguļu — ledus plāksnītēs, radot tik spožu mirdzumu, ka acis iekaist. Cilvēks uz vairākām dienām zaudē redzi un mokās ar asām sāpēm acīs. Nepalīdz pat vistumšākās acenes, ja atstarpi starp seju un stikliem neaizsedz blīvs tīkliņš. Iezemieši lieto pašdarinātas acenes — koka dēlīti ar iegrieztu šauru spraugu, pa kuru izspraucas tikai nedaudz gaismas —, taču arī tās ne vienmēr palīdz.

Kamēr Gorohovs un Ņikiforovs atrada kupenās ieputinātās nartas, sakārtoja aizjūgus un sadalīja kravu, visi tris ceļotāji uzkāpa nelielā paugurā, kas pacēlās aiz zemes raga, lai aplūkotu apkārtni un izraudzītos labāko ceļu pāri jūrai; skaidrais laiks deva iespēju pārskatīt plašu apgabalu.

Sniegiem klātajā jūras līdzenumā, kur ziemas sniegputeņi varēja plosīties savā vaļā tiku tikām, šur tur rēgojās dažāda platuma un garuma torosu joslas — stipri izroboti balti vaļņi ar vietumis stāvu saslietiem ledus bluķiem, uz kuriem sniegs nebija varējis noturēties un kuriem cauri spīdēja bāli zaļgana gaisma; citi ledus gabali mirdzēja kā spoguļi, atspulgodami saules starus. Vietām baltajā klajotnē varēja saskatīt tumšākus laukumus; tomēr tur nerēgojās vis lāsmeņi, bet gan melnēja kails, gluds ledus, jo vējš bija aizslaucījis sniegu. Tikai kādu četrdesmit kilometru attālumā zema baltas miglas josla liecināja par vaļējiem ūdeņiem — lāsmeni, kas aizlocījās gar visu apvārsni, tā ka tam apiet apkārt nebija iespējams; mākoņainā laikā virs vaļējiem ūdeņiem debesīs iezīmējas tumši laukumi — lasmeņu atspulgs gaiši pelēkajā mākoņu segā.

Šī miglas josla aizklāja sniegoto līdzenumu aiz 1āsmeņa, bet ziemeļos pie paša apvāršņa, izslējies pāri miglai, rēgojās kaut kas tumšs.

— Tā, liekas, ir Beneta sala! — Ordins, pirmais pievērsis uzmanību šai vietai pie apvāršņa, iesaucās.

Gorjunovs un Kostjakovs palūkojās norādītajā virzienā, un pirmais pēc kompasa tūliņ noteica salas azimutu.

— Tā nav Beneta sala, — Gorjunovs iebilda. — Beneta sala ir daudz tālāk austrumos un no Koteļnija salas nav redzama, jo atrodas pārāk lielā attālumā. Ja tā nav mirāža, tad mēs redzam Saņņikova Zemi. Pēc Tolla domām, tai jābūt šajā pusē.

Divi ceļavīri paņēma binokļus, bet trešais izvilka senlaicīgu jūras tālskati, Šenka dāvanu — «Saņņikova Zemes meklēšanai». Tumšais masīvs aiz lāsmeņa miglas sienas gan pazuda skatienam, gan parādījās no jauna.. Tomēr ceļotājiem izdevās saskatīt virkni diezgan smailu, tumšu virsotņu, uz kurām baloja sniega joslas un veseli sniega lauki, sašķeļot kalnu grēdu atsevišķās daļās. Šo grēdu varēja saskatīt pie apvāršņa diezgan plašā joslā, bet tās gali, uz abām pusēm kļūdami zemāki, pagaisa dūmakā. Līdz kalniem gaisa līnijā varēja būt ne mazāk par simt divdesmit līdz simt trīsdesmit kilometriem.

— Bez šaubām, tā ir zeme!

— Jā, un turklāt ļoti augsta un kalnaina!

— Kāpēc gan tā visa nav sniegiem klāta?

— Acīm redzot, nogāzes ir pārāk stāvas, lai uz tām viscaur varētu noturēties sniegs.

— Tādos stāvos kalnos taču nevar būt vietas ne zosīm un pilēm, ne onkiloniem.

— Kalnos ir ari ielejas.

— Katrā ziņā tā ir Saņņikova Zeme, nevis mirāža! — Gorjunovs apgalvoja. — Zeme atrodas tajā apvāršņa pusē, kur to redzējis gan Tolls, gan pats Saņņikovs. Mirāža nevarētu parādīties no jauna allaž vienā un tajā pašā vietā, jo veidojas virs lāsmeņiem, bet tie maina atrašanās vietu, tāpat kā mirāža maina apveidus.

Jūras tālskatis bija pārāks par labajiem binokļiem, un tā īpašnieks Kostjakovs pavēstīja, ka saskatījis divas kalnu grēdas: priekšējo, kas esot zemāka, gandrīz visa balta, un aiz tās otru, augstāku, ar melnām klintīm.

— Starp grēdām, bez šaubām, ir ieleja, varbūt pat ļoti plata!

— Un tur mīt onkiloni, šķirti no visas pasaules! — Ordins piebilda.

— Bet mēs gribam ar savu ierašanos traucēt viņu mierīgo dzīvi, — Kostjakovs ieminējās. — Grūti pat iedomāties ļaudis, kuri jau vairākus gadsimtus nogriezti no visas pasaules.

Suņu smilksti, kaucieni un rejas, kas atskanēja no paugura pakājes, pārtrauca sarunu un atgādināja, ka laiks doties ceļā. Ja neplosās sniegputenis vai nesprēgā nikns sals, suņi ar nepacietību gaida braucienu un, redzēdami, ka viss sagatavots, izrāda savu prieku, kā nu prazdami. Gorjunovs vēlreiz pēc kompasa noteica virzienu uz noslēpumaino zemi, un visi trīs kāpa lejā uz būdiņu.

— Kā tad ir — vai zeme šodien manāma? — Gorohovs viņus sagaidīja ar jautājumu.

— Lieliski redzama, tā ka nevar būt nekādu šaubu! — Gorjunovs atbildēja.

— Jāpalūkojas arī man! Kamēr jūs dzersiet tēju, es pagūšu uzskriet augšā. Es taču tikai vienu vienīgu reizi esmu to matljis, turklāt pavisam neskaidri.

Paņēmuši no ceļotājiem binokļus, abi mednieki devās uz paugura virsotni. Aizjūgtie suņi, pamanījuši, ka daži cilvēki aiziet uz mājiņu, bet citi kāpj kalnā, aprima un nogūlās sniegā.

Nokāpuši no paugura, Gorohovs un Ņikiforovs apliecināja, ka Saņņikova Zeme esot lieliski redzama tajā pašā vietā, kur viņi to manījuši jau agrāk.

Drīz vien mazā karavāna nolaidās lejā no zemes raga uz jūras ledus un devās gandrīz tieši uz ziemeļiem. Suņi, trijās dienās labi atpūtušies, skrēja mundri, kaut gan nartās bija vēl papildām uzkrauta malka veselai nedēļai. Ceļotāji spēja sasniegt zemi kādās trīs dienās, taču no jauna varēja uzbrukt sniega vētra un pārtraukt braucienu, un nakšņot bargā salā bez karstas tējas un ēdiena būtu visai grūti.

Karavāna pa līdzenu ledu virzījās uz priekšu ātri, bet torosu grēdās tās gaita kļuva daudz gausāka. Pret vakaru ceļotāji bija nogājuši kādus četrdesmit kilometrus un apstājās uz naktsguļu plašā torosēta ledus joslā, izraudzījušies līdzenu laukumiņu lielu ledus blāķu aizvējā. Ceļavīri uzcēla telti, uzkūra ugunskuru, izvārīja vakariņas un pēc tam kādu stundiņu vēl pasēdēja pie uguns, kas meta sarkanus atspulgus uz ledus spoguļiem. Saule paslēpās aiz apvāršņa rietumos; dienvidos vieglajā mākoņu plīvurā reižu reizēm parādījās un atkal pazuda mēness sirpis; ziemeļos tik tikko manāmi ielāktījās polārblāzma, mezdama dzeltenīgus lokus un stabus, ko varēja labi saskatīt vienīgi tad, kad mēness paslēpās aiz mākoņiem.

Pirms gulētiešanas Gorjunovs uzrāpās torosu grēdas korē, lai palūkotos uz apvārsni. No mākoņiem izlīda mēness, un sniegotais līdzenums, torosu vaļņi un ledus bluķi iemirdzējās maigā, zilganā gaismā. No dienvidiem vilka auksta vēja pūsma, un tur pie apvāršņa melnēja mākoņi, kuru fonā tik tikko iezīmējās Koteļnija salas plakanais kupris.

Nākamā diena bija apmākusies, un dienvidu vējš sāka pūst aizvien spēcīgāk. Gorohovs un Ņikiforovs gaidīja sniega vētru un bieži skubināja suņus. Taču ledus bija visai nelīdzens, gandrīz katrā kilometrā gadījās platas torosu joslas, un viņi tika uz priekšu lēnāk nekā iepriekšējā dienā. Pelēkajās debesīs priekšā jau no paša rīta skaidri iezīmējās tumša josla, liecinot, ka pie apvāršņa atrodas plats, garš lāsmenis. Pret vakaru vaļējie ūdeņi jau atradās tik tuvu, ka varēja sadzirdēt viļņu krākšanu. No augsta torosu vaļņa kores ceļotāji puskilometra attālumā beidzot ieraudzīja klaju jūru ar baltām viļņu mugurām un atsevišķiem peldošiem ledus laukiem; šķita, ka lāsmenis aizstiepjas uz ziemeļiem lidz pat apvārsnim. Otrā rītā, ja vien nesāksies sniega vētra, vajadzēja celties pāri šiem ūdeņiem.

Vīri nolēma piebraukt tuvāk ledus malai, lai varētu ātrāk nolaist ūdenī kajaku un ērti to piekraut; vējš pūta no dienvidiem, tāpēc nebija jābaidās, ka bangas sāks lauzt ledu no šās puses. Uz naktsguļu ierīkojās starp pēdējā torosu vaļņa ledus blāķiem kādus simt piecdesmit soļus no vaļējiem ūdeņiem, izraudzījušies līdzenu laukumiņu, kur tikko varēja atrast vietu nartām, suņiem un teltij; no dienvidiem un rietumiem šo laukumiņu aizsargāja milzīgi stāvu saslieti un slīpi sagāzti ledus gabali; vispār šajā torosu valnī rēgojās neskaitāmi ledus bluķi, liecinādami par to, ka, pēdējo reizi pūšot ziemeļu vējam, ledus lauki šeit blīvējušies ar briesmīgu spēku.

Ledus blāķu aizvējā, ar ugunskuru pie telts ieejas, ceļotājiem bija silti un omuiīgi. Tomēr vējš, uznākot naktij, iepūtās aizvien spēcīgāk, un sāka plosīties sniega vētra. Ugunskura gaismā varēja saskatīt, kā tumšajās debesīs piecu sešu metru augstumā virs telts joņo veselas sniega straumes, ko locīdamās, savīdamās un viļņodamās veido pārslu strūklas un urdziņas. Biezie ledus gabali drebēja niknajos vēja grūdienos, un cauri vētras svilpieniem un dunoņai laiku pa laikam atskanēja spalgi grāvieni.

— Ko tas nozīmē? — Kostjakovs, izdzirdis pirmo dārdu, izbiedēts iesaucās.

— Ledū pavērās jauna plaisa, — Gorjunovs atbildēja.

— Ledus brīkšķ, — Gorohovs mierīgi apstiprināja.

— Vai mūsu patvērumam nedraud briesmas? Vai šeit ledus neuzlūzīs?

— Ja vējš apsviedīsies uz otru pusi un sāks pūst no ziemeļiem, tad jau gan, jo viļņi gāzīsies pret mūsu ledus lauka malu, cels to uz augšu un lauzīs nost gabalu pa gabalam. Kamēr vējš no dienvidiem, nav ko baidīties.

— Ir nu gan šeit mazliet baisi, Matvej Ivanovič, — Ņikiforovs ieminējās, — nav ko runāt! Ja padomā vien: sēžam mierīgi, kūpinām pīpes un pļāpājam, bet zem mums tikai pāris aršīnu Iedus un jūras dzelmes bezdibenis! Tur, salu starpā, tomēr bija tā kā mierīgāk ap sirdi — jūra sekla, zeme tuvu.

— Vai nav vienalga, cik liels dziļums zem mums, — vai divdesmit vai simt metru! — Ordins pasmējās. — Gan tur, gan šeit noslīksim, ja ledū pavērsies plaisa.

— Un tomēr šeit ir baisāk, jo nav redzama ne jūra, ne zeme.

— Bet tu lien zem kažoka un guli nost, varbūt tad ieraudzīsi! — Gorohovs pajokoja.

— Tiesa gan, liksimies tik uz auss, gulēsim līdz rītam, un tad jau gaismā būs mierīgāk.

Tomēr miegs bija nemierīgs, tāpēc ka, guļot uz ledus, vēl labāk varēja saklausīt, kā gan tuvāk, gan tālāk plaisā ledus lauki. Arī suņi, pretēji paradumam, gulēja nemierīgi, te viens, te otrs ieņurdējās vai iegaudojās. Gorohovs vairākas reizes piecēlās un paraudzījās ārā no telts, lai pārliecinātos, vai nav mainījies vēja virziens. Kad atnāca rīts un visi pamodās, viņš nomierināja pārējos:

— Tik tumšs kā maisā, pūš tāpat kā traks, varat necelties.

Vīri novāļājās līdz vēlai rīta stundai, kad izsalkums piecēla visus. Uzkūra uguni, uzlika tējkannu. Gorohovs un Ņikiforovs aizgāja pabarot suņus, kas bija saspiedušies barā starp diviem nokareniem ledus bluķiem, kur vēju nemaz nejuta. Sniega vētra sāka mainīt savu raksturu — gan pieklusa uz minūtēm piecām vai desmit, tā ka debesis sāka skaidroties, gan atsāka aurot divkāršā sparā. Kādā klusākā brīdī Gorohovs uzrāpās augstā ledus blāķī, pavērās visapkārt, gari nosvilpās un iesaucās:

— Kaut kas traks, mēs peldam projām, visapkārt ūdens!

Visi pārbijušies uzrāpās ledus paugurā un ieraudzīja, ka dienvidos, no kurienes viņi vakar bija atnākuši pa ledu, cauri sniega plīvuram melnē jūra; ziemeļos arī manīja tumšus ūdeņus, tikai uz rietumiem un austrumiem stiepās torosu valnis, taču nevarēja saprast, cik tālu tas sniedzas. Ilgi vērot neiznāca, jo vēja brāzma atkal ietina visu apkaimi sniega mākoņos un aizdzina vīrus no ledus blāķa. Vajadzēja atgriezties teltī.

— Es domāju, — Gorjunovs sacīja, — ka Iedus lauks, uz kura mēs atrodamies, bijis vāji saistīts ar pārējiem. Kad ledus ieplaisāja, vējš atrāva mūsu lauku un aizdzina jūrā.

— Bet uz kurieni?

— Acīm redzot, uz ziemeļiem, uz kurieni pūš vējš.

— Ja nu šajā jūras rajonā ir straume, tad mūs var aiznest tālu uz rietumiem vai arī uz austrumiem!

— Protams, var.

— Un ko lai mēs darām?

— Darīt mēs nekā nevaram. Tādā laikā laisties jūrā ar mūsu kajaku ir bīstami. Atliek gaidīt, kamēr norims vētra.

— Un ja nu ledus lauku salauza pavisam?

— Ja jau līdz šim tas nav salauzīts, tad cerēsim, ka to nesalauzīs arī vēlāk, vismaz tikām, kamēr neuzdursimies citam ledus laukam vai arī mūs neaizdzīs pie blīvledus joslas.

— Tādam gadījumam nekaitētu sagatavot kajaku un sakraut tajā visas mūsu mantas.

— Tiesa gan! — Gorohovs piekrita.

Pēc brokastīm ceļotāji ķērās pie nartu izkraušanas un laivas salikšanas. Tad kajakā sakrāva visas mantas, arī nartas, atstājot ārpusē tikai telti un guļammaisus, ko varēja savākt, līdzko draudētu vismazākās briesmas. Laiku pa laikam, tikko vējš pieklusa, vīri rāpās augšā uz ledus blāķiem, bet, tāpat kā agrāk, ziemeļos un dienvidos redzēja jūru, no kuras viņus abās pusēs šķīra kādi simt metri.

Tā pagāja diena. Joprojām plosījās sniega vētra. Ieturējuši vakariņas, vīri ilgi sēdēja pie dziestošā ugunskura. Visi bija satraukti; lāgiem šķita, ka ledus zem kājām šūpojas. Tomēr dārdi, kas liecinātu par jaunu plaisu rašanos, kopš rīta vairs nebija dzirdami. Acīm redzot, atlūzušais ledus lauks bija pietiekami izturīgs. Naktī katram gadījumam dežurēja visi pēc kārtas. Vējš pamazām pierima, un laiku pa laikam cauri sniega miglai paspīdēja blāvs, izplūdis mēness.

Ordins, kuram iznāca dežurēt pēdējam, rītausmā bija iesnaudies un pamodās, juzdams, ka sejā krīt saules stars. Izbrīnījies viņš ieraudzīja jau uzlēkušo sauli un virs galvas bālgani zilas debesis. Negaiss bija beidzies, pūta ne visai stiprs vējš, bieži pavisam pierimdams, un žilbinoši mirdzēja svaigais sniegs.

Ordins ātri uzrāpās ledus paugurā un ieraudzīja dienvidos līdz pat apvārsnim zilu, spožu jūru ar saules zaķīšiem ņirbošajos viļņos; rietumos ledus lauka mala atradās kāda puskilometra attālumā, austrumos — vēl tuvāk. Ziemeļos, gluži tuvu, aiz ūdens joslas, vīdēja blīvledus joslas mala, kas lēnām tuvojās. Ordins steidzās modināt pārējos. Visi uzrāpās ledus blāķī.

— Ja rīta saule uzreiz neparādītu, kur ir ziemeļi un kur dienvidi, es domātu, ka jūra ir ziemeļos no mums tāpat kā agrāk! — Kostjakovs iesaucās.

— Jā, mums ir apbrīnojami veicies! — Gorjunovs priecājās. — Nemaz nevajadzēja irties laivā un raizēties par mantu iekraušanu un izkraušanu; gulējām teltī bez bēdu, un vētra pati aizvizināja mūs pāri jūrai.

— Pārbraucām gluži kā ar platdibeni pār upīti, — piebilda Gorohovs.

— Un uz kroņa rēķina, ne grasi nesamaksājuši, — Nikiforovs iesmējās, — ar mūsu papīriem vien!

— Māmuliņa purga tikai mazlietiņ mūs pabiedēja, lai neblēņojamies! — sacīja Kostjakovs.

— Diezin vai tā aizdzīs mūs krastā vai arī mums tomēr iznāks sēsties kajakā? — Ordins vaicāja.

— Cerēsim, ka aizdzīs. Līdz blīvledus joslai vairs nav tālu, bet vējiņš pūš, un mūsu torosi gluži kā buras labi tver vēju.

— Tikām ieturēsim brokastis un sagatavosimies ceļam, — Gorjunovs ieteica.

Nelielajā vējā ledus lauks, uz kura ekspedīcija kā uz prāmja bija pārbraukusi pāri jūrai, slīdēja uz priekšu lēnām. Ceļotāji paspēja pabrokastot, izjaukt kajaku un sakraut mantas nartās un tad no jauna uzrāpās torosos, lai sagaidītu to brīdi, kad prāmis piestās pie blīvledus malas. Vajadzēja gaidīt kādu stundu, līdz beidzot viss ledus lauks nodrebēja, un vērotāju acu priekšā gar ledus lauku saskares līniju ledus sāka drupt un atlauztie gabali krauties cits uz cita. Tomēr spiediens bija vājš, nekādi lielie torosi neizveidojās, un prāmis apstājās.

— Esam klāt! — Gorohovs iesaucās.

Apbruņojušies ar cirvjiem un lāpstām ceļa attīrīšanai, ceļotāji piebrauca nartas pie ledus lauka malas, izraudzijās līdzenāku vietu un pēc maza brīža jau bija pārcēlušies uz nekustīgā blīvledus.

Ņikiforovs ar komisku cieņu paklanījās atstātajam ledus laukam un uzsauca:

— Paldies tev, puis, par pārcelšanu! Braši izvizināji, nav vārdam vietas!

Pieņēmis, ka peldošais ledus lauks nav sevišķi novirzījies no ekspedīcijas maršruta, Gorjunovs veda karavānu uz ziemeļiem, cerēdams no kāda augstāka torosa virsotnes ieraudzīt Saņņikova Zemi un orientēties pēc tās. Ceļš sākumā bija ļoti grūts, jo ledus krāvumu joslas sekoja cita citai, tā ka pret pusdienu karavāna bija nogājusi tikai kādus desmit kilometrus. Torosi pilnīgi aizsedza apvārsni. Beidzot ap pusdienas laiku sākās līdzenāks ledus, un pie apvāršņa cauri dūmakai tikko samanāmas iezīmējas noslēpumainās, vēl ļoti tālās zemes smailās virsotnes.

— Jau trešo dienu braucam, bet liekas — tā nepavisam nav skaidrāk saskatāma! — Gorohovs ierunājās tik dīvainā tonī, ka Gorjunovs, stāvēdams viņam līdzās, to uzreiz ievēroja.

— Tev kaut kas nelāgs padomā, Ņikita, — viņš sacīja.

— Tiesa gan. Šaubas māc. Tas nav uz labu, ka ledus lauks mūs tik savādā kārtā parcēla pāri jūrai, Matvej Ivanovič. Un tad man iešāvās prātā, ka tā nemaz nav zeme, tie tik tādi māņi, acu apmānīšana vien ir. Aizvilinās mūs projām, allažiņ rēgosies tālumā un aicinās pie sevis. Aizklīdlsim tik tālu, ka vairs netiksim atpakaļ.

— Niekus vien esi sadomājis! — Gorjunovs sāka smieties. — Gan jau redzēsi, paies vēl viena divas dienas — un zeme jau būs vai ar roku aizsniedzama.

— Bet es domāju šitā — ja rīt zeme nebūs redzama tā, lai nebūtu vairs nekādu šaubu, mums labāk griezties atpakaļ, kamēr nav par vēlu.

Gorjunovs pārtrauca sarunu un deva rīkojumu karavānai doties uz zemes pusi. Tā jau atradās ziemeļaustrumos — acīm redzot, vējš vai straume bija aiznesusi peldošo ledus lauku krietni uz rietumiem, tāpēc vajadzēja mainīt maršruta virzienu. Ledus te bija līdzenāks, tāpēc karavāna varēja tikt uz priekšu ātrāk, un līdz vakaram vīri nogāja vēl trīsdemit kilometru. Pirms saules rieta apvārsnis pavisam noskaidrojās, un ceļotāji jau bez binokļa ieraudzīja smailu, melnu virsotņu virkni, kas pacēlās pāri plakanam, baltam kuprim. Pat Gorohovs, šķiet, nomierinājās.

Aizritēja vēl divas dienas, braucot tajā pašā virzienā, bet laiks bija apmācies un zemi neizdevās saskatīt: mākoņi klājās zemu pāri lediem un, acīm redzot, to paslēpa. Beidzot trešajā dienā, drīz pēc pusdienām un atpūtas, torosi pavisam izbeidzās un viļņainiem sniega sadzinumiem klātais līdzenums manāmi cēlās uz augšu. Suņi tūliņ sāka skriet gausāk.

— Vai tikai mums zem kājām nav zeme?! — Ordins iesaucās.

— Tik tiešām zeme! — Ņikiforovs apstiprināja. — Sunīši skaidri rāda, ka braucam pret kalnu.

Sajā brīdī cauri mākoņiem, kuri uz mirkli pašķīrās, dažu verstu attālumā iezīmējās kaut kas līdzīgs augstai, baltai sienai.

— Pagaidām, atskaitot sniegu, mēs šajā zemē nekā neesam atraduši! — Kostjakovs noņurdēja. — Kalni nezin kur paslēpušies.

— Kāda nepacietība! Aiz baltās sienas ieraudzīsim arī kalnus. Un te jums būs vēl šis tas, nevis tikai sniegs vien! — Gorjunovs pamāja uz labo pusi, kur simt soļu attālumā kaut kas melnēja.

Visi trīs steidzās uz turieni. Ordins izvilka aiz jostas aizbāzto ģeologa āmuriņu, gatavodamies pacīnīties ar klinti, kas plakana un gluda pacēlās pāri sniegotajam līdzenumam. Klints virsmu bija nopulējušas vētras dzītas sniega pārslas. Tomēr ar plaisā iedzīta cirtņa palīdzību izdevās atskaldīt ieža gabalu. Ordins to uzmanīgi aplūkoja un pavēstīja:

— Tas laikam ir bazalts.

— To jau varēja gaidīt, — Gorjunovs piebilda. — Šis vulkāniskais iezis Ziemeļu Ledus okeāna salās, acīm redzot, ir visai izplatīts un liecina, ka šeit kādreiz notikuši grandiozi lavas izvirdumi.

— Ek, toreiz gan šeit bijis silti! Pavisam kas cits nekā tagad! — ar nožēlu piebilda Kostjakovs.

Bazalta gabalu svinīgi pasniedza Gorohovam, kas kopā ar Ņikiforovu bija palicis pie nartām. Tas bija labākais pierādījums, ka zem kājām atrodas zeme, noslēpumainā Saņņikova Zeme, uz kuras cilvēks varbūt pirmo reizi spēris kāju.

Lēnām virzīdamās augšup pa nogāzi, karavana pēc pāris stundām nokļuva baltās sienas pakājē. Arī tā bija nokalne, tikai vēl stāvāka, un, cik varēja samanīt cauri vieglajai miglai, kas ietina visu apkārtni, stiepās tālu uz abām pusēm, aizsprostojot ceļu. Pa šo nokalni vajadzēja kāpt uz augšu, taču nevis taisnā virzienā, bet iešķērsām, metot līkumus. Vētru sablīvētais sniegs bija tik ciets, ka pat smago nartu slieces atstāja sērsnā tikko jaušamas pēdas.




UZ APSOLĪTĀS ZEMES SLIEKŠŅA


Karavāna lēnītiņām, mezdama garus līkločus, kāpa aizvien augstāk un augstāk pa balto nogāzi, un šķita, ka tai nebūs gala; vieglajā miglā, kas ietina nogāzes, nevarēja saskatīt kalnu kori, un sniegiem klātā nokalne jau simt soļu attālumā paslēpās pelēcīgā plīvurā.

— Tad nu ir gan augsts kalns! — Gorohovs iesaucās kādā pagriezienā, kad vajadzēja kārtējo reizi pūtināt suņus.

— Mēs laikam esam izraudzījušies neizdevīgu ceļu un nokļuvuši uz malējās grēdas nogāzes, bet varbūt varējām tikt cauri kalniem pa ieleju, — Ordins ieminējās.

— Ļoti iespējams, ka visa zemes dienvidu nomale ir tāda, — piebilda Gorjunovs. — Atcerieties, mēs redzējām klinšainās kalnu virknes priekšā augstu, sniegiem klātu valni, kas aizstiepās tālu uz abām pusēm; acīm redzot, mēs kāpjam augšā šajā valnī.

— Dīvaina zeme! — sacīja Kostjakovs. — Jaunsibīrijas arhipelāgu un Beneta salu ietver stāvas kraujas un klinšaini ragi, turpretim šeit tāda gluda, gara, slīpa nogāze.

— Un nav pat šļūdoņu, vienīgi sniegs, — Ordins piebilda.

— Jā, tas ir dīvaini! Ta ir dienvidu nogāze, un vasara uz tās sniegam būtu jānokūst. Virs mums, kā redzējām, paceļas vēl augstāka kalnu grēda, no kurienes pāri šai nogāzei lejup uz jūru vajadzētu slīdēt šļūdoņiem. Tomēr mēs tos pagaidām neesam manījuši.

— Vienīgais izskaidrojums šim dīvainajam faktam — aiz sniegiem klātā vaļņa atrodas dziļa ieleja, un šļūdoņi noslīd tajā, — Ordins izteica savas domas, — bet pēc tam milzīgā ledus straume kaut kur sasniedz jūru — tāpat kā Špicbergenā.

— Kur gan tādā gadījumā var sameklēt barību putni, kas, šķiet, lido uz šejieni, un vēl onkiloni, kuru eksistencei es, starp citu, neticu? — Kostjakovs iebilda.

— Pacietieties vēl mazlietiņ, draugi, miklas atminējums vairs nav aiz kalniem, — Gorjunovs sāka smieties. — Uz priekšu, mundrāk!

Nākamajā atpūtas vietā barometrs rādīja jau astoņsimt metru virs jūras līmeņa. Migla likās vēl biezāka, un Gorohovs paziņoja:

— Dariet, kā gribat, bet vajadzētu griezties atpakaļ.

— Kāpēc tā? — Gorjunovs iesaucās.

— Vai tad akli esat vai, ka neredzat? Rāpjamies un rāpjamies uz augšu, gluži kā debesīs. Tik augstu kalnu nemaz nav.

— Ha-ha-ha! — visi trīs ceļotāji sāka smieties, un pat Nikiforovs pievienojās viņiem.

— Un ko nozīmē migla? Atcerieties Kigiļaha kalnu, kas uzlaiž miglu, lai cilvēki nevarētu tikt tā virsotnē.

— Nu, Ņikita, es skatos, tu no kajuriem esi sagrābstījis visādus māņus. Migla augstu kalnos ir pavisam parasta parādība, sevišķi šajos apgabalos. Vai tad nu mēs miglu neesam redzējuši?

— Kā gribat, tā dariet, bet es esmu jūs brīdinājis. Pēcāk nesakiet, ka Gorohovs jūs ievedis nelaimē un postā.

Karavāna virzījās tālāk, un vēl pēc pusstundas cauri izklīstošajai miglai vīri beidzot ieraudzīja vairākas tumšas klintis, kas vēl diezgan augstu priekšā rēgojās baltajos sniegos. Visi atviegloti uzelpoja un ar jaunu enerģiju turpināja ceļu; sākās irdenāks sniegs, un, kaut gan nogāze kļuva lēzenāka, nartas dziļi grima kupenās, tā ka vīriem vajadzēja iemīdīt suņiem taku. Karavānas gaita tālab kļuva vēl gausāka, un pēdējais puskilometrs prasīja smagas pūles.

Saule jau laidās uz rieta pusi, kad karavāna beidzot bija nokjuvusi gandrīz uz šā augstā, sniegiem klātā vaļņa muguras, kur barometrs rādīja deviņi simti septiņdesmit metru. Lejā klājās baltais miglas auts, paslēpjot gandrīz visu nogāzi un kalna pakāji, bet aiz tās pavērās tāls skats uz torosēto jūras līdzenumu, kas aizstiepās līdz pat apvārsnim.

Atstājuši nartas pie plakanas, melnas klints, kas bija mazliet paslējusies virs sniega, visi pieci uzkāpa pašā kalnu grēdas korē un apstājās pāris soju atstatumā no milzīgas kraujas, ar ko beidzās šī sniegiem klātā nogāze.

— Tavu brīnumu! — iesaucās Ņikiforovs, izteikdams ar to vispārējo izbrīnu par ainavu, kas pavērās viņu skatienam.

Ceļotāji ieraudzīja nevis sniegu un ledu, kā to varēja gaidīt tik lielā augstumā, gandrīz tūkstoš metru virs jūras līmeņa, tik tālu ziemeļos — uz 79° vai 80° z. pl. — , bet gan plaukstoša pavasara ainavu, kaut arī bija tikai aprīļa vidus un ap šo laiku pat Jakutskā, kādus piecpadsmit vai septiņpadsmit grādus tālāk uz dienvidiem, par pavasari liecināja tik tikko sākusies sniega kušana.

Kraujā rēgojās drūmas, melnas terases, uz kurām baloja sniegs un kuras aizsniedzās dziļi lejā līdz milzīgai ielejai, kas pletās uz ziemeļiem, cik tālu vien sniedza skatiens. Ielejā koši zaļoja plašas pļavas, kas mijās ar krūmu un mežu joslām pirmo zaļo lapu plaukumā. Pļavās visur mirdzēja lielu un mazu ezeru spoguli, ko savienoja strautu sudrabotās lentas, kas gan slēpās krūmu biezokņos, gan aizlocījās klajumos. Pāri tālākajiem ezeriņiem cēlās baltas miglas vāli, un šķita, ka ūdeņi kūp. Rietumos aiz šās zaļās ielejas kā gandrīz vertikāla siena pacēlās augsta kalnu grēda, kuras kori izroboja smailas, milzīga zāģa zobiem līdzīgas virsotnes; uz tām baloja sniega joslas un laukumi, turpretim zemāk uz kraujas sniega tikpat kā nebija. Saule jau bija noslīgusi aiz šīs grēdas, un visa ieleja grima vakara krēslā.

Kalnu virkne ziemeļos pazuda aiz apvāršņa, paslēpdamās miglā, kas sedza attālāko ielejas daļu. Uz turieni, uz ziemeļiem, cik bija iespējams saskatīt, aizstiepās arī kalnu grēda, kuras korē stāvēja ceļotāji un kura bija zemāka nekā kalni ielejas pretējā pusē. Šķita, ka abas grēdas dienvidos savienojas, pilnīgi ietverdamas ieleju no šīs puses.

Pēc pirmajiem klusas vērošanas brīžiem sākās dzīva iespaidu apmaiņa.

— Tīrais brīnums, Matvej Ivanovič! — Ņikiforovs iesaucās.

— īsta apsolītā zeme! — jūsmoja Ordins.

— Pilnīgi neaptverams šis zaļums, šī veģetācija tādos platuma grādos! — piebilda Kostjakovs. — Ieleja ir atklāta pret ziemeļiem, uz pola pusi, it kā no turienes tai nāktu siltums.

— Un nav nekāds brīnums, ka uz šejieni no tālienes lido putni, noniecinādami mūsu skarbo piekrasti. Pilnīgi iespējams, ka šurp atnākuši arī pazudušie onkiloni. Bet kā mēs ar savām nartām tiksim lejā pa kraujām? Pa tām arī bez nastas nevar norāpties, — Gorjunovs prātoja.

— Zvēri taču ir nokāpuši, skatieties! — iesaucās Ordins, rādīdams uz dažiem tumšbrūniem dzīvniekiem ar milzīgiem, spirālē sagrieztiem ragiem, kuri iznāca uz klinšu dzegas zem ceļotāju kājām.

— Ek, klinšu auni! Būtu labi nošaut vakariņām kādu pāri! — Gorohovs iesaucās.

Pa tam dzīvnieki, acīm redzot, saoduši cilvēkus, apstājās un neizpratnē pacēla galvu.

Auni tomēr laikam pazina cilvēku, jo, brīdi pastāvējuši, strauji pagriezās atpakaļ un pazuda aiz klinšu raga.

Pa to laiku Gorjunovs ar binokli pētīja kori uz abām pusēm no ceļotāju atrašanās vietas; ziemeļaustrumos tā pamazām cēlās uz augšu, bet dienvidrietumu virzienā, šķiet, kļuva zemāka un varbūt deva iespēju nokāpt ielejā.

— Dosimies pa kori uz dienvidrietumiem, — viņš pavēstīja. — Ja kaut kur var tikt lejā, tad visdrīzāk tur.

— Varbūt nāksies apiet apkārt visai ieplakai, — ieminējas Ordins, — lai…

— … lai pārliecinātos, ka cilvēki nevar nokāpt ielejā un tā pieejama vienīgi putniem, — Kostjakovs pabeidza frāzi.

— Neko darīt, tad pirmajā reizē būs jāapmierinās ar to, ka te, polārajos ledos, esam atklājuši milzīgu ieplaku ar bagātu veģetāciju, un vajadzēs nekavējoties griezties atpakaļ uz kontinentu.

Izmantojot novakara stundas, ceļotāji devās uz dienvidrietumiem pa visai nelīdzeno kori: tā gan noslīga zemāk — un tad dienvidu nogāzes sniega lauks aizsniedzās līdz pašai kraujas malai —, gan cēlās uz augšu, sliedama augšup klintis un asus izciļņus. Tos ieraugot, Ordins atcerējās savu ģeologa āmuriņu un atskaldīja paraugus no vairākām tādām akmens šķautnēm.

Visas šis klintis veidoja bazalts, gan blīvs, gan porains, izdedžiem līdzīgs — tā bija bazalta lava.

— Es sāku domāt, — viņš sacīja, vērsdamies pie Gorjunova, — ka jūsu hipotēze par Saņņikova Zemes vulkānisko izcelsmi, kuru jūs izklāstījāt akadēmiķim Šenkam, būs pareiza. Šī milzīgā ieplaka, ko ietver stāvu klinšu gredzens, ir visai līdzīga liela, sena vulkāna kalderaiun bazalti, ko mēs atradām apakšā un šeit, uz kores, to apstiprina.

— Tāda ieplakas izcelšanās izskaidro mums, ka šajos platuma grādos var pastāvēt tīk bagāta veģetācija, — Gorjunovs piebilda. — Tomēr nespriedelēsim pāragri, palūkosimies, kas būs tālāk.

Dienvidrietumu virzienā kalnu grēda kļuva stipri zemāka, tomēr ieplakas pusē joprojām veidoja tikpat stāvu sienu. Satumsa vakars, taču bija uzlēcis gandrīz pilns mēness, kas apgaismoja ceļu. Pagāja vēl kāda stunda.

Gorjunovs palūkojās uz barometru — tas rādija tikai piecsimt metrus virs jūras līmeņa.

— Es domāju, mums vajadzēs pārnakšņot uz kores. Mēness neapgaismos nogāzi tajā pusē, bet tumsā nepazīstams ceļš ir bīstams.

— Sameklēsim līdzenu laukumiņu un ierīkosim nometni, — Ņikiforovs piekrita.

— Bet, ja naktī sacelsies sniega vētra, mūs var notriekt bezdibenī, — Kostjakovs iebilda.

— Sniega vētras nebūs, — Gorohovs pavēstīja, — debesis ir skaidras, vēja nav, saule norietēja bez sarkanas blāzmas. Ja nu vienīgi šaitanam iegribas mūs pārmācīt…

— Cerēsim, ka viņš mūs apžēlos, — Gorjunovs iesmējās.

Ceļotāji izraudzījās līdzenāku un plašāku laukumu uz kores starp divām klintīm, uzcēla telti un ieturēja vakariņas, tomēr gulēt nevienam negribējās. Noslēpumainā ieplaka atradās pārāk tuvu un modināja ziņkāri. Mēness jau apgaismoja ielejas attālāko daļu, turpretim tuvākā joprojām slēpās ēnā; dažādās vietās pļavu un mežu tumšajā fonā mirdzēja sudrabaini ezeru spoguļi un strautu lentas.

Apsēdušies kraujas malā, visi pieci vēroja dīvaino ieleju tur dziļi apakšā; mēness apgaismotās kraujas pretējā pusē tagad šķita vēl augstākas un stāvākas. Tās pacēlās no ielejas gandrīz vertikāli tūkstoš piecsimt līdz tūkstoš sešsimt metru augstumā.

Te pēkšņi nakts klusumā dziļi lejā atskanēja vispirms gari stiepta maušana, pēc tam dobjš rēciens.

— Ehē, tur apakšā ir dzīvas radības, mauj govis! — Ņikiforovs iesaucās.

— Bet tas otrais, kurš rēc? Vai tikai nav platradzis briedis? — Gorjunovs vaicāja.

— Nē, tas nav ne briedis, ne arī vērsis. Šis zvērs taurē, it kā pūstu lielā ragā. Un nav arī lācis.

Vīri pūlējās uzminēt, kas par zvēru tas varētu būt, tomēr neviens no medniekiem zināmajiem dzīvniekiem tā nebrēca, un visi palika neziņā.

— Un kas tas? — jautāja Ordins, rādīdams uz tālumā, ieplakas centrā, iedegušos sarkanu, zvaigznei līdzīgu punktu; tas gan uzliesmoja spožāk, gan tikpat kā nodzisa.

— Tā laikam būs uguntiņa vulkāna krāterī; vulkāns, acīm redzot, vēl nav pavisam aprimis, — Kostjakovs pasmējās.

— Vai tikai tas nav ugunskurs?

— Tā jau izskatās. Tātad šeit mīt ļaudis; varbūt tie ir pazudušie onkiloni? — Gorjunovs izteica minējumu.

Atkal iestājās klusums. Visi uzmanīgi vēroja šo jauno, noslēpumaino parādību dīvainajā ieplakā. Un tad no tālienes atplūda tikko saklausāmas skaņas, kas atgādināja bungu rīboņu.

— Citādi nav kā samaņa tamburīns! — Gorohovs paziņoja. — Tātad tur dzīvo cilvēki, un arī uguns ir viņu.

— Ja tur mīt cilvēki, tad jābūt arī ceļam lejup, — Gorjunovs piebilda. — Cilvēki taču nevarēja nolaisties lejā pa gaisu kā putni.

— Varbūt agrāk ceļš bijis, bet tagad nogruvis.

Klusējot pagāja vēl kāda pusstunda, un visiem sāka mākties virsū miegs. Taču tad jauna parādība piesaistīja viņu uzmanību. Kaut gan spožais mēness bija pakāpies augstāk debess jumā, ieplakas tālākā daļa vairs nebija skaidri saskatāma un drīz vien pavisam pazuda miglā. Miglas auts lēnām slīdēja uz dienvidiem, un drīz vien visa ieplaka pārvērtās milzīgā, palsā viegli viļņojošas miglas ezerā. Pēc tam migla sāka kāpt uz augšu un kamoliem vēlās pāri zemajai dienvidu kraujai tieši tur, kur atradās ceļotāji.

No ziemeļiem uzpūta valgs, taču silts vējiņš, un drīz vien kori, klintis un telti ietina bieza migla, caur kuru tik tikko varēja saskatīt mēnesi.

— Izrāde beigusies, priekškars nolaists, laiks doties projām! — Ordins noteica.

— Iesim uz telti, tālāk no grēka! — ierosinaja Gorohovs. — Un sakiet, ko gribat, Matvej Ivanovič, tas viss ir murgi, acu apmānīšana — gan šī zeme, gan meži, gan pļavas, gan zvēri. Gan redzēsiet, rit no rīta uzmodīsimies un nekā nebūs — tik sniegs vien, un mums vajadzēs griezties atpakaļ, cik ātri vien var.

— Labi jau labi, gaišreģi, rīt redzēsim, — Gorjunovs atbildēja.

Ceļotāji devās pie miera, taču gulēja cauru miegu, tāpēc ka suņi lāgu lāgiem rēja un smilkstēja, droši vien saozdami tepat netālu kādus dzīvniekus.




PIRMĀ DIENA SAŅŅIKOVA ZEMĒ


Kad atausa rīts, migla vēl nebija izklīdusi un gūlās tik biezā blīvā, ka cilvēka siluets piecu soļu attālumā gandrīz pavisam pazuda baltajā plīvurā. Pat blakus nometnei vajadzēja staigāt ļoti piesardzīgi, lai nenogāztos lejā no kraujas, kas atradās dažus soļus no telts.

Nācās gaidīt, kad būs iespējams virzīties uz priekšu un meklēt noeju ieplaka. Ar pēdējo Koteļnija salā paņemto malku ceļotāji uzkūra uguni, pabaroja suņus un nesteigdamies pabrokastoja.

Spriežot pēc pulksteņa, saule bija uzlēkusi jau pirms kādas stundas, taču slēpās necaurredzamajos miglas vālos; šķita, kajnigla plūst pāri korei gluži kā šķidrs ķīselis, kas piepildījis milzīgo ieplakas bļodu un līst pāri izrobotajai kraujas malai.

— Tur kūp mūsu vulkāns, — ironizēja Kostjakovs. — Tas darbojas pa naktīm: vispirms iedegās ugunis, bet pēc tam sāka kūpēt dūmi.

— Smejieties vien, smejieties, Pāvel Nikolajevič, — Ordins atbildēja. — Un tomēr ieplaka ir vulkāns, un šis atklājums ir ne mazāk svarīgs kā pašas Saņņikova Zemes atrašana.

— Vai tad polārajos ledos iespējami vulkāni? — Kostjakovs jautāja.

— Kāpēc gan ne! Dienvidu polārajā apgabalā ir pat darbīgi vulkāni — Erebuss un Terors — un vairāki aprimuši. Ziemeļu Ledus okeānā mēs atrodam dažāda vecuma vulkāniskus iežus — gan Grenlandē, gan Špicbergenā, gan Franča Jozefa Zemē un pat netālu no Saņņikova Zemes — Beneta salā.

— Tomēr tie visi ir ļoti veci.

— Ne jau visi. Un Islande ar tās grandiozajiem vulkāniskajiem procesiem?

— Nu, šis vulkāns apmēru ziņā pārtrumpos visus pārējos, — Gorjunovs ieteicās. — Šis apstāklis spiež mani pagaidām šaubīties par jūsu hipotēzes pareizību …

— Vulkāns patiešām ir ļoti liels; es domāju, tas ir kilometru divdesmit plats un četrdesmit līdz piecdesmit kilometru garš.

— Kādi ir paši lielākie zemeslodes krāteri?

— Cik atceros, Mauna Loas krāteris Havaju salās ir apmēram četrus kilometrus diametrā, bet Gununga Tengera krāteris Javā — nedaudz mazāks par sešiem kilometriem diametrā.

— Redziet nu! Šis būtu pašā laikā uz Mēness, nevis uz Zemes, — Kostjakovs piebilda.

— Uz Mēness tas būtu pavisam viduvējs, tāpēc ka tur ir krāteri, kuru diametrs sasniedz sešdesmit, astoņdesmit, simt un vairāk kilometrus; tā, piemēram, Ptolomeja krāteris ir simt sešdesmit vienu kilometru, Langrenusa krāteris — simt piecdesmit astoņi kilometri plats, bet vairāk nekā desmit vulkānu diametrs sasniedz septiņdesmit līdz deviņdesmit kilometru. Pavisam uz Mēness saskaitīti apmēram trīsdesmit tūkstoši krāteru.

— Droši vien bijis skaists skats, kad visi šie Mēness vulkāni darbojās!

Kamēr ceļotāji sprieda par Mēnesi, saule darīja savu darbu, un migla ātri sāka izklīst, celdamās uz augšu un pārvērzdamās plānās plūksnās, kas pamazām izgaisa. Drīz kore tiktāl atbrīvojās no miglas, ka vīri varēja doties ceļā, kaut gan ieplaka vēl joprojām likās balta, viegli viļņojoša jūra. Ceļotāji sojoja tālāk — tagad jau uz rietumiem, atbilstoši kalnu grēdas izliekumam. Kore joprojām laidās uz leju. Beidzot, īsi pirms pusdienas, karavāna nonāca līdz pašai zemākajai vietai, aiz kuras varēja skaidri saskatīt jaunu pacēlumu.

— Ja šeit nevarēs nokāpt ielejā, tad noeju vajadzēs meklēt tālu ieplakas ziemeļu galā, — Gorjunovs sprieda.

— Tas būtu visai bēdīgi, — piebilda Ordins, — jo mums vairs nav malkas un suņiem barības pietiks kādām trim dienām, ne ilgāk.

Vīri piegāja pie kraujas malas, lai aplūkotu to uzmanīgāk. Barometrs rādīja tikai simt divdesmit metru virs jūras līmeņa, un varēja cerēt, ka ar virvēm varēs nolaisties lejā no vienas dzegas uz otru.

— Lūk, te jums būs arī noeja! — Gorjunovs, rādīdams uz labo pusi, iesaucās.

Visi palūkojās turp. No kores lejup ieplakas dzijumā aizstiepās gara, slīpa sniega strēle, milzīga kupena, ko bija saputinājušas vētras, nesdamas sniegu no jūras puses pāri pašam zemākajam kores ieliekumam un sadzīdamas to vienkop klinšu sienas aizvējā. Kupena nolaidās ielejā diezgan stāvu, kā divslīpņu jumts ar platu čukuru, kas sasniedza pašu kraujas augšu; pa labi un pa kreisi no sniega mēles gulēja līdzīgas kupenas, tomēr tās vairs nesniedzās augšup līdz korei, kas citur jau bija augstāka, tā ka tikai viena vienīga strēle deva iespēju nokāpt ielejā. Vīri izmēģināja sniega blīvumu — tas bija pilnīgi pietiekams: kāja sniegā iegrima tikai četrus piecus centimetrus.

Tā kā kupenas slīpums sasniedza 40°, nartas nevarēja nolaist lejā ar visiem iejūgtajiem suņiem. Suņus atjūdza, un ikvienas nartas laida lejā pa nogāzi, turot tās divatā aiz virvēm. Kamēr divas nartas ceļoja lejup, Kostjakovs palika augšā pie trešajām un suņiem. Kad Gorohovs un Ņikiforovs uzkāpa pa kupenu atpakaļ uz kores, Kostjakovs veda lejup visus tris suņu aizjūgus. Palaist suņus vienus pašus bija bīstami, jo tie, tikuši apakšā, varēja tūliņ mesties vajāt kādu meža zvēru. Tomēr vest trīsdesmit suņu lejup pa stāvu nogāzi nebija nekāds vieglais uzdevums; ieraudzījuši apakšā nartas un cilvēkus, suņi sāka auļot tik ātri, ka Kostjakovs nenoturējās kājās, pakrita uz deguna un nošļūca lejā uz vēdera, sa celdams sniega putekļu mākoni, par prieku visiem skaj tltājiem uz kores un ieplakā.

Ceļotāji, tikuši lejā, palūkojās visapkārt. Zeme kupenu pakājē bija pilnīgi kaila. Saule sāka šeit ielūkoties tikai pašā vasaras vidū, turklāt no ziemeļu puses, tas ir, īstenībā naktī, kad atradās zemu virs apvāršņa un sildīja vāji. Sniegs, jādomā, šeit ilgi nenokusa, un veģetācija nevarēja attīstīties. Tomēr soļu trīsdesmit no kupenām starp izkaisītajām bazalta plāksnēm un šķembām zaļoja sūnas un plauka punduraugu pirmie ziedi. Mazliet tālāk varēja redzēt pie zemes pieplakušus, pagaidām vēl kailus krūmiņus, bet aiz tiem kāda puskilometra attālumā — augstākus un biezākus, jau mazliet paplaukušus krūmus. Tālumā melnēja ne visai augsta meža siena.

Nartās atrada vēl mazumiņu malkas, lai uzvārītu tēju, un pie pusdienām, ko iekoda uz ātru roku, apsprieda svarīgu jautājumu — ko darīt tālāk. Kajaks, nartas un suņi vairs nebija vajadzīgi, jo ieplakā nebija ne sniega, ne pietiekami lielu upju.

Ņemt līdzi trīsdesmit suņu un rūpēties par to barošanu — tas būtu pārāk grūts uzdevums. Meža zvēru te netrūka, un suņi, tos vajādami, sagādātu daudz raižu, jo izklīstu uz visām pusēm. Vest suņus piesietus saitēs nozīmētu veltīt visu uzmanību vienīgi viņiem un uzkraut šo neražīgo darbu trim ekspedīcijas locekļiem. Ja suņus iejūgtu nartās un brauktu pa pļavām un mežiem, tad galīgi noplēstu slieces un padarītu tās nederīgas atpakaļceļam pāri lediem, turklāt šajos grūtajos pūliņos novārdzinātu suņus.

Vienīgais pieņemamais atrisinājums likās atstāt visas liekās mantas un suņus viena cilvēka uzraudzībā tepat pie kupenām, jo šeit bija vēss; palicējs varēja ziedot visu savu laiku medībām, lai sagādātu sev un suņiem pārtiku. Pārējie četri bez liekas nastas varētu doties ceļojumā pa Saņņikova Zemi un laiku pa laikam atgriezties bāzē, atnest šurp savāktās kolekcijas. Gorohovs kā čukču un lamutu valodas zinātājs bija nepieciešams, ja iznāktu tikties ar onkiloniem, tāpēc apsargāt nometnē atstātās mantas un suņus vajadzēja Ņikiforovam. Kazaku mazliet mulsināja neparastie apstākļi, bet vispār viņš, tāpat kā visi Ziemeļu mednieki un ilkņu meklētāji, nebaidījās pavadīt dažas dienas vai pat nedēļas vientulībā; suņu bars bija pietiekami drošs sargs pret plēsīgajiem zvēriem un reizē sagādāja arī diezgan daudz rūpju, tā ka garlaikošanās nebija paredzama.

Ceļotāji izraudzījās vietu nometnei starp divām kupenām, uzcēla telti un novakara stundas aizvadīja, šķirojot mantas. Ejot kājām dziļāk ieplakā, nevarēja apgrūtināt sevi ar smagu nastu; bija jāņem līdzi tikai pats nepieciešamākais — drēbes, veļa un apavi, ko pārmainīt, šautenes un patronas, katliņš un tējkanna —, paredzot sagādāt pārtiku medībās un nakšņot zem klajas debess.

Pret vakaru debesis apmācās un sāka snigt slapjš sniegs, ko reižu reizēm nomainīja lietus, tā ka vajadzēja patverties teltī.

— Liekas, būs kaut kas jādara, lai atstātās mantas, nartas un kajaks pa vasaru nesabojātos un nesatrunētu, — Gorjunovs ierunājās.

— Vajadzēs no mietiem, zariem un mizām uzbūvēt kādu būdu, — nosprieda Ordins.

— Tāda būda dos sliktu patvērumu, turklāt pēc mizām būs tālu jāiet, — Gorohovs iebilda.

— Bet šīs kupenas — vņi tās nenoderētu? Dziļākajos slāņos sniegs droši vien nekūst. Izraksim kupenā alu un sakrausim tajā visas mantas — ala būs gan auksta, gan sausa, un plēsīgie zvēri tur netiks klāt.

— Un sunīšiem izraksim otru, — piebilda Ņikiforovs. — Viņiem karstums nepatīk, un viņus tur varēs ieslodzīt arī pa nakti, lai neaizklaiņo kur projām.

— Ne tikai pa nakti vien. Tu iesi medībās ar diviem trim, bet pārējos varēsi iesprostot. Nevazāsi jau līdzi visu baru! Citādi nekā nenošausi — viņi aizbaidīs visus zvērus, — Gorohovs prātoja.

— Pilnīgi pareizi, lieliska doma! — Gorjunovs sacīja. — Rīt no rīta mēs visu to izdarīsim.

Sajā vakarā teltī bija auksti un nemājīgi — malkas nebija, un vakariņas kaut kā uzvārīja ar žagariem, ko salasīja krūmu joslā turpat tuvumā. Tāpēc pie miera aizgāja agri. Tomēr no ieplakas plūda dažādas tagad jau daudz labāk sadzirdamas skaņas — dzīvnieku maušana, blēšana un rēkšana — un bieži nedeva mieru suņiem, kas sāka riet un gaudot un modināja gulētājus.

— Es neapskaužu Kapitonu, kuram visu laiku būs jāguļ līdzās šiem bļauriem! — Kostjakovs norūca kāda kārtējā koncerta laikā.

— Kad viņš ieslodzīs suņus alā, tie būs mierīgāki, — Gorjunovs, griezdamies uz otriem sāniem, atbildēja.

Rītā vīri ķērās pie darba un ar cirvjiem izcirta kupenā netālu no bazalta kraujas dziļu galeriju. Atklājās, ka zem sniega virsējās kārtas atrodas blīvs ledus, kas, acīm redzot, šeit gulējis jau simtiem gadu, tā ka nenācās bažīties, ka vasarā tas izkusīs. Galerijā salika liekās mantas, kajaku un divas nartas, bet ieeju aizkrāva ar ledus gabaliem, lai alā neieplūstu siltais gaiss un lai Ņikiforova prombūtnes laikā tur nevarētu ielavīties kāds plēsonis. Līdzās izcirta vēl trīs mazākas alas, katru vienam suņu aizjūgam.

Trešās nartas atstāja Ņikiforovam, lai viņš varētu at§ gādāt nometnē no meža malku un pārvest mājās nomedītos dzīvniekus. Ņikiforovs, kuram ledus alas ļoti iepatikās, dzīrās izrakt vēl divas — vienu gaļas glabāšanai un otru pats sev. Savā alā viņš gribēja uzcelt telti, lai varētu gulēt mierīgi, nebaidoties uzbrukuma. Nelūgtais nakts viesis spētu iekļūt šai mājoklī tikai no vienas puses, nevis no visām kā teltī, un pietiktu ar pāris suņiem pie alas ieejas, lai varētu justies pilnīgā drošībā.

Sie darbi ilga gandrīz visu dienu; ceļotāji paspēja aiziet tikai līdz tuvākajai mežmalai un sacirst malku nakts ugunskuram.




DĪVAINIE DZĪVNIEKI


Rīts, kaut arī apmācies, taču bez lietus un miglas, deva iespēju uzsākt ieplakas pētīšanu. Četri ceļotāji ar maišeliem uz muguras un šautenēm plecā izgāja uz ziemeļiem. Viņi ņēma sev līdzi divus gudrākos suņus, aizjūgu vadoņus; viens bija gluži melns, otrs — gandrīz pavisam balts; pirmo tāpēc sauca par Kurmi, otru — par Baltiņu. Ņikiforovs ar trešā suņu aizjūga vadoni Raibo pavadīja biedrus, lai pamedītu un sagādātu sev un suņiem pārtiku pirmajām dienām.

Jo tālāk viņi aizgāja no kupenām, jo bagātāka kļuva veģetācija; sūnu vietā stājās zālaugi, pēc tam nāca pie zemes pieplakuši polāro bērzu, kārklu un alkšņu krūmi. Šeit ielejā jau uz īsu bridi ielūkojās pusdienas saule, un augu valsts modās jaunai dzīvei. Jo tālāk virzījās ceļotāji, jo augstāki kļuva krūmi, pēc tam polārās sugas nomainīja mērenās joslas pārstāvji — parādījās lapegles, baltie bērzi un alkšņi, zalē ņirbēja pirmie ziedi. Trīs četrus metrus augstie koki bija saauguši nelielās birzīs, kas mijās ar klajām norām un pļavām.

Ejot cauri kādai birzij, suņi, ko veda saitēs, kļuva nemierīgi, rāvās uz priekšu un ņurdēja. Satvēruši šautenes, ceļotāji piesardzīgi tuvojās mežmalai un ieraudzīja klajumā ganāmies lielu baru dzīvnieku. Tiem bija melnas muguras ar diezgan lieliem kupriem un kuplas, īsas astes, kas atgādināja lielu sareni. Kad viens no dzīvniekiem pacēla galvu, izrādījās, ka tā ir līdzīga vērša galvai, tikai īsāka un stāvāka, ar lieliem, uz priekšu un augšu izliektiem ragiem. Dzīvnieks noģida briesmas un dobji iemāvās, satraukdams visu baru.

Vilcināties vairs nevarēja. Gorjunovs izšāva no vinčestera uz tuvāko vērsi, tas salēcās un pakrita uz ceļiem. Pārējie nesapratnē paskrējās sānis, tomēr projām nebēga. Dažiem dzīvniekiem ragi bija īsāki un tievāki; barā redzēja arī dažāda vecuma teļus.

Palaiduši vaļā suņus, mednieki metās klāt ievainotajam vērsim. Dzīvnieki, ieraudzījuši cilvēkus, auļoja projām, tomēr suņiem izdevās aizkavēt teļu, un Ņikiforovs to nošāva. Ievainotais vērsis, redzēdams tuvojamies cilvēkus, pietrūkās kājās un, nikni baurojot, metās viņiem pretim; noliecis galvu un izslējis milzīgos ragus, dzīvnieks drāzās uz priekšu, atstādams aiz sevis asiņainu sliedi. Tomēr suņi, pieskrējuši no sāniem, pievērsa viņa uzmanību sev; vērsis strauji pasviedās pretim suņiem un šai mirklī saņēma vēl divas lodes, kas viņu nogāza pie zemes.

Mednieki sanāca apkārt nošautajam dzīvniekam un izbrīnījušies to aplūkoja.

— Sakiet, ko gribat, tas nav mošus vērsis, kā varētu domāt, — prātoja Kostjakovs. — Mošus vērsim spalva ir īsāka un galva, kā ari ragi, citādi.

— Jā, šis vērsis ir līdzīgs Tibetas savvaļas jakam, ko esmu redzējis zooloģiskajā dārzā, — Gorjunovs apstiprināja.

— Bet šeit, Ziemeļos, vienīgais šīs dzimtas pārstāvis ir mošus vērsis — Ovibos moschatus — piebilda Ordins, — turklāt arī tas mīt Ziemeļamerikā, nevis Āzijā.

— Jums taisnība, tikai šis nav mošus vērsis, tur nebutu ko strīdēties.

— Kā gan Tibetas jaks varējis nokļūt šeit, tik tālu projām no savas dzimtenes, desmit tūkstoš kilometru atstatumā?

— Tā, acīm redzot, ir vēl viena mīkla, ko mums uzdod Saņņikova Zeme, — Kostjakovs ieminējās. — Varbūt onkiloni atveduši šos vēršus sev līdzi no kontinenta un mēs esam aizskāruši viņu īpašuma tiesības?

— Nē, tie ir savvaļas vērši, — Gorohovs iebilda.

— Mūsu zemē nekad nav bijis tādu kustoņu.

— Lai atrisinātu šo miklu, mums nāksies saglabāt un aizvest sev līdzi kaut vai šī vērša galvaskausu ar ragiem, — sacīja Gorjunovs. — Es atceros, jakam ragi galos izliekti vairāk uz augšu un vispār tie ir tievāki, bet aste — īsāka un kuplāka.

Sajā brīdī Ņikiforovs atstiepa nomedīto teļu, tikai divas trīs nedēļas vecu.

— Nu gan būs garšīgs cepetis! — viņš priecājās.

— Ilgus gadus neesmu ēdis teļa gaļu.

— Dodieties atpakaļ uz nometni, Kapiton, — Gorjunovs izrīkoja, — un atvediet šurp nartas, bet mēs tikām nodīrāsim nomedītos dzīvniekus.

Ņikiforovs ar Raibo aizgāja atpakaļ, orientēdamies pēc sniega kupenām, kas skaidri iezīmējās uz melnās klinšu sienas aiz zemā meža joslas.

Pārējie novilka ādu vērsim un teļam, bet Gorjunovs izmērīja dzīvniekus un pierakstīja to pazīmes. Pāri klajumam jau riņķoja vairāki lieli putni, acīm redzot, maitu klijas, kas cerēja, ka cilvēki atstās viņiem daļu laupījuma. Tomēr putni pievīlās savās cerībās, jo Ņikiforovs bija attapies atvest sev līdzi visus suņus, lai tos krietni pieēdinātu turpat uz vietas un uz nometni nebūtu jāved tik smaga krava. Atvadoties kazakam vēl piekodināja, lai viņš paglabā ledus alā visu nošauto dzīvnieku galvaskausus un ādas.

Četri ceļotāji devās tālāk. Attālāk no ieplakas malas auga augstāki koki un biezāka zāle, parādījās papeles, apses, ievas, sausserži, mežrozes un citi krūmi; daži jau bija pilnās lapās vai arī sākuši ziedēt. Gorohovs pārsteigts aplūkoja veģetāciju, jo Kazačjes apkaimē un visā okeāna piekrastē nekā līdzīga nebija redzējis, bet tālāk uz dienvidiem viņam bija gadījies pabūt tikai ziemā. Arī pārējie bija stipri izbrīnījušies, redzot, ka šeit, uz 80° z. pl., aug tādas augu formas, kas Sibīrijā nav aizceļojušas pāri polārajam lokam.

Pļavas un noras joprojām mijās ar meža joslām, kas kļuva biezākas; divos klajumos ceļotāji ieraudzīja ganāmies vēršus un ar interesi tos novēroja. Tomēr dzīvnieki, pamanījuši tuvojamies cilvēkus, metās bēgt. Tas pierādīja, ka ieplakā mīt ļaudis, kuri medī vēršus un kuriem nav šaujamo ieroču, jo šāvieni dzīvniekus nebiedēja. Kādā klajumā, kilometrus astoņus no ieplakas malas, gājēji pamanīja ne vien melnos vēršus, bet arī kaut kādus tikpat lielus brūnus dzīvniekus. Viens no tiem pacēla galvu, un Gorohovs iesaucās:

— Skatieties, Matvej Ivanovič, tas taču ir zirgs!

— Tā jau izskatās. Vai patiešām mājas zirgs?

— Diezin vai tā būs, tie visi ir vienas sugas, tumšbrūni, ar melnu joslu visgarām mugurai, ar plānu asti un plānām krēpēm, turklāt arī ausis tiem ir garas, — sprieda Ordins, aplūkodams dzīvniekus ar binokli.

— Tad viņi ir līdzīgi savvaļas zirgam, ko atklājis Prževaļskis tālajos Centrālās Āzijas novados, — Gorjunovs sacīja.

— Bet šeit, polārajos ledos? Vēl viena šīs dīvainās zemes mīkla! — iesaucās Kostjakovs.

— Pamēģināsim pielavīties viņiem tuvāk.

Apmetuši likumu apkārt klajumam pa mežmalu, mednieki tika zirgiem mazliet tuvāk. Tie ganījās atsevišķi no vēršiem. Viens no zirgiem, acīm redzot, vecs ērzelis, bara vadonis, brīdi pa brīdim pacēla galvu, aplūkoja klajumu un, piepūtis nāsis, ošņāja gaisu. Pēkšņi ērzelis pamanīja cilvēkus. Atskanēja trauksmains zviedziens, kas atgādināja ēzeļa brēkšanu, un viss bars, kādi divdesmit pieauguši zirgi un desmit kumeļi, paceltu galvu un izliektu asti auļoja projām.

— Ek, palaidām garām tādu medījumu! — Gorohovs nopūtās. — Izvārītu kumeļa gaļu, varen garšīga!

— Kāpēc gan? Šodienai gaļa mums ir, un apkrauties ar lieku nastu nav nekādas vajadzības. Turklāt žēl nogalināt veltīgi.

— Bet kolekcijai? — ievaicājās Ordins. — Vai tas nav retums — savvaļas zirgs un, iespējams, īpašas sugas?

— Šie zirgi gluži vienkārši kļuvuši mežonīgi, — sprieda Kostjakovs.

— Nevar būt! Pie mums visi zirgi ir balti, reti ja gadas pelēki vai ābolaini, — Gorohovs iebilda.

— Un augums pavisam citāds, — piemetināja Gorjunovs. — Acīm redzot, kaut kādu vēl nenoskaidrotu apstakļu dēļ Saņņikova Zemē saglabājušies iepriekšējā ģeoloģiskā perioda dzīvnieki, kuri citās zemēs izmiruši.

— Tāpat kā Austrālijā saglabājies krūmu suns, ķengurs un citi dīvaini somaiņi, primitīvi zīdītāji, pufni bez spārniem un tiem līdzīgas dzīvas fosilijas, dzīvi izrakteņi, kā tos reizēm dēvē, — Ordins paskaidroja.

— Jūs varbūt apgalvosiet, ka šeit mitinās mamuts, garspalvainais degunradzis, alu lācis un citi pirmatnējā cilvēka laikabiedri? — Kostjakovs pasmējās.

— Pilnīgi iespējams, ja vien cilvēks nav tos iznīcinājis, — atbildēja Gorjunovs.

— Un interesi, ko izraisa Saņņikova Zeme sava stāvokļa un formas ziņā, vēl palielinās tās dzīvie izrakteņi, — Ordins piebilda.

— Aiziesim pie ezeriņa, ko es redzu tur, pļavas vidū, — Kostjakovs ierosināja. — Varbūt ieraudzīsim ezerā kādu nīlzirgu?

— Nīlzirgs nav nekāds dzīvs izraktenis, — Gorjunovs iebilda, — tie mīt Āfrikas upes, un šeit mēs tos neatradīsim.

Tomēr aizkļūt līdz ezeram neizdevās: jo tuvāk ūdenim, jo pļava kļuva staignāka un beidzot pārvērtās purva augiem pāraugušā slīkšņā, kas līgojās zem cilvēku soļiem. Acīm redzot, ezers agrāk bijis daudz lielāks un pamazām aizaudzis no krastiem. Tāpēc vīriem neiznāca ne nogaršot ezera ūdeni, ne apskatīties, vai tur nemīt kādas zivis. Par nīlzirgiem, protams, nevarēja būt ne runas: smagnējais dzīvnieks jau ar pirmajiem soļiem būtu iegāzies muklājā.

Aiz šā klajuma sākās biezāks mežs ar garākiem kokiem un tik ciešu jauno kociņu un krūmu pamežu, ka tikt cauri tam būtu ļoti grūti, ja negadītos dzīvnieku iestaigātas takas.

Spraucoties cauri biezoknim pa tādu taku, ceļotāji klausījās putnu skaļajās pavasara dziesmas un ūbeļu dudošanā; tālumā pat kūkoja dzeguze. Manīja arī sīļus, žagatas un kovārņus, un augstu debesīs lielus lokus meta divi ērgļi, uzglūnēdami laupījumam meža norās.

— Kāda skaista, bagāta zeme! — Gorjunovs brīnījās. — Varētu domāt, ka mēs atrodamies kaut kur Sibīrijas dienvidu joslā, nevis desmit grādu attālumā no ziemeļpola.

— Jā, vienīgi saule, kas pat tagad, pusdienas laikā, nepaceļas necik augstu virs apvāršņa, liecina, ka esam tālu jo tālu ziemeļos, — piebilda Ordins.

— Bet man šīs melnās, izrobotās kraujas virsotne ar sniega joslām atgādina manu dzimto pusi — Irkutas ieleju, gar kuru stiepjas Tunkas grēda, tā arī izskatās gluži tāda pati, — sacīja Kostjakovs, — un turklāt veģetācija un putni palielina šo ilūziju.

Nākamajā pļavā, tāpat ar ezeru vidū, vīri pamanīja ganāmies vēršus un zirgus un nolēma apstāties mežmalā, lai pavērotu dzīvniekus un pie viena izvārītu pusdienas. Strautiņā, kas iztecēja no ezera un šķērsoja klajumu, varēja pasmelt dzidru ūdeni. Ceļotāji apmetās krūmos uz pašas takas, tur, kur tā iznāca pļavā, ātri sakūra uguni, uzkāra virs ugunskura tējkannu un zupas katlu, sagrieza gabaliņos teļa gaļu, sasprauda uz iesmiem un salika cepties. Paši viņi apsēdās krūmos blakus takai, no kurienes cauri biezoknim varēja redzēt dzīvniekus, kas ganījās klajumā.

Pēkšņi meža dziļumā atskanēja smaga dipoņa, kas ātri tuvojās. Pārsteigtie ceļotāji tikko paspēja ierauties krūmos, kad pa taku, dobji rūkdams, garām aizdrāzās milzīgs tumšbrūns dzīvnieks.

— Kas tas tāds bija? Kas tas par nezvēru? — pārbiedētais Gorohovs čukstēja.

— Vai ievērojāt milzīgo ragu viņam uz deguna? — Gorjunovs, ne mazāk pārsteigts, vaicāja.

— Un strupo sivēna astīti? — piemetināja Kostjakovs.

— Bet te ir viņa pēdiņas, — sacīja Ordins, rādīdams pēdas nospiedumu uz mitrās takas, kur bija izliets ūdens.

Pēda bija gandrīz astoņpadsmit centimetru diametrā un beidzās ar vairāku nagu bedrītēm.

— Tātad mēs esam redzējuši vēl vienu dzīvu fosiliju — izmirušo garspalvaino degunradzi! — Ordins teica.

— Lai šī fosilija ir nolādēta, kaut arī ir dzīva! — Kostjakovs iekliedzās. — Šis izraktenis izķēzījis mums pusdienas!

Patiešām — degunradzis, kā vējš drāzdamies pa taku, bija nodarījis daudz posta: zupas katls gulēja aizsviests krūmos, protams, izgāzts tukšs, gaļa mētājās zālē, iesmi ar uzsprausto gaļu samīdīti, tējkanna novēlusies uz sāniem.

— Sāc nu no sākuma, pavār! — iesmējās Gorohovs, pievākdams katlu un tējkannu, lai ietu pēc ūdens.

— Šito lempīgo nezvēru! — Kostjakovs ņurdēja, lasīdams kopā izsvaidītos gaļas gabaliņus. — Viņam vēl par maz vietas uz takas!

— Citreiz būsim gudrāki, — smējās Gorjunovs, — un apmetīsimies sānis no zvēru lielceļa!

— Vēl kaut kas skrien! — Ordins uzsauca un ielēca krūmos; pārējie sekoja viņam.

Pēc dažām sekundēm, tāpat dobji rūkdami, cits aiz cita garām paskrēja trīs degunradži, kurus ceļotāji paspēja apskatīt labāk. Pa priekšu drāzās tēviņš ar milzīgu ragu uz purna; aiz lielā raga slējās otrs, daudz īsāks. Tēviņam sekoja mātīte ar vienu nelielu ragu, bet tai — mazulis bez raga, ar savām īsajām kājiņām tikko likdams līdzi vecākiem. Dzīvniekus klāja reta, diezgan gara tumšbrūna spalva.

— Nu, puiši, sargieties! — Gorjunovs brīdināja. — Droši vien viņi mūk no kāda plēsīga zvēra. Sagatavojiet šautenes!

Viņš vēl nebija paspējis izteikt šos vārdus, kad uz takas parādījās plēsonis, kurā nebija grūti pazīt lāci, taču milzīgi lielu; zvērs rikšoja, zemu nodūris galvu, ošņādams zemi un gāzelēdamies no vienas/ kājas uz otru. Pamanījis takas malā pusizdzisušo, kūpošo ugunskuru, viņš uzreiz apstājās, pacēla galvu un atplēta rīkli, parādīdams milzīgus ilkņus un Tsarkanu mēli. Bet tad lācim no mugurpuses uzklupa suņi, un viņš strauji apsviedās un, neapmierināti ņurdēdams, aizļekoja atpakaļ.

— Nu, draugi, — Gorjunovs aicināja, — labāk pārcelsimies uz klajāku vielu! Seit zvēri, acīm redzot, neļaus ne izvārīt pusdienas, ne mierīgi paēst.

— Varens ķepainis! Savu mūžu nebiju tādu matījis … — Gorohovs, līzdams ārā no krūmiem, sacīja.

— Milzīgs gan, tak ne visai dūšīgs, izbijās no suņiem! — Ordins smējās. — Vai zināt, es esmu pārliecināts, ka tas bija nevis vienkārši ļoti liels brūnais lācis, bet gan izmirušais alu lācis, degunradža un mamuta laikabiedrs. Jūs ievērojāt, kādi šim zvēram žokļi?

— Tātad vēl viena dzīva fosilija! Mūsu kolekcija ļoti ātri papildinās un kļūst pārāk neticama, — sacīja Kostjakovs.

— Jā, vajadzēs visus šos fosilos dzīvniekus fotografēt tieši dabā, citādi mums neviens neticēs, — atbildēja Gorjunovs. — vēl, ka esam paņēmuši līdzi maz fotoplašu. Kurš tad varēja zināt, ka Saņņikova Zeme ir īsts zooparks vai — pareizāk — paleontoloģijas muzejs?

— Tagad jūs, Ņikita, varēsiet pastāstīt saviem draugiem kajuriem, ka pats savām acīm redzējāt uz degunradža galvas šo ragu, ko viņi uzskata par eksekī putna nagu.

— Bet es taču esmu redzējis šo radījumu jau agrāk.

— Kur tad? Pagājušo nakti, vai?

— Nē, tas notika jau sen. Pie Ačadas upītes, kas no labās puses ietek Janā, kādu pavasari tāds pats zvērs bija izvēlies no krasta kraujas un gulēja lejā pie ūdens.

Polārlapsas jau bija apgrauzušas viņam purnu un izkrimtušas vēderu, kad es to uzgāju. Toreiz mūsu apriņķa policijas priekšnieks ziņoja par atradumu gubernatoram, bet tas sūtīja uz turieni ierēdni, lai aizvedot zvēru. Tikai līdz. ierēdņa atbraukšanai nekas no kustoņa nebija palicis pāri: gaļu aprija polārlapsas, bet kaulus aizskaloja upe.

— Tā arvien mēdz būt ar šiem atradumiem, — Gorjunovs žēlojās. — Kamēr tos kāds nejauši uziet, kamēr dod ziņu priekšniecībai, kamēr ierēdņi paziņo uz Pēterburgu akadēmijai, kamēr tā komandē zinātnieku atraduma apskatīšanai — tikām paiet daudzi mēneši. Turpretim plēsīgie zvēri un upes negaida. Cik daudz retu atradumu jau gājis zudumā!

— Nekas, mēs pārvedīsim šo to labāku! — Ordins priecājās. — Tās būs nevis nobeigušos, bet gan dzīvu fosilo dzīvnieku ādas, galvaskausi un fotogrāfijas.

— Fotogrāfijas laikam varēs aizvest, bet galvaskausu un ādu skaits būs stipri jāierobežo; šīs mantas ir ļoti smagas un aizņem daudz vietas, bet mums ir tikai trīs nartas, — iebilda Kostjakovs.

— Un mamuta galvaskausu un ādu ar mūsu satiksmes līdzekļiem nepavisam nevarēs pārvest mājās! — Gorjunovs pasmējās.

— Jūs, šķiet, domājat, ka mēs ieraudzīsim arī dzīvu mamutu? — Kostjakovs zobgalīgi apjautājās.

— Kāpēc gan ne? Ja degunradzis šeit dzīvo zaļas dienas un vairojas, tad var mitināties arī mamuts.

— Mūsu onkiloni jau sen būtu iznīcinājuši mamutus, ja tos šeit sastaptu.

— Kālab gan? Ilkņi viņiem nav vajadzīgi — tos nevienam te nevar pārdot; medījumu arī bez mamutiem diezgan, un nogalināt šo milzeni bez šaujamiem ieročiem nav nemaz tik viegli.

— Bet akmenslaikmeta cilvēks taču medīja mamutus, laizdams darbā vēl primitīvākus ieročus.

— Matvej Ivanovič, es domāju, — Gorohovs iejaucās sarunā, — ja šis pats mamuts te mitinās, tad šejienieši to pielūdz kā svētu zvēru, gluži kā eksekī putnu.

— Pilnīgi iespējams, Nkita. Un tāpēc es ceru, ka mēs šo zvēru ieraudzīsim.

Savākuši mantas, ceļotāji pārcēlās uz pļavmalu pie strauta un no jauna uzkūra uguni. Klajumā neviena vairs nebija — droši vien degunradžu soļu dipoņa un rēcieni bija aizbiedējuši visus dzīvniekus.

— Arī te visu izjaukuši! — Ordins pukojās. — Es cerēju — kamēr vārīsies pusdienas, pa mežmalu piezagšos tuvāk vēršiem un zirgiem un tos nofotografēšu.

— Jā, palikuši vienīgi putni, kas interesanti tikai ceptā veidā, — sacīja Kostjakovs, rādīdams uz pīļu baru, kas laidās pāri ezeram.




BURBUĻOJOŠIE EZERI


Ceļotāji mierīgi ieturēja pusdienas, atpūtās un tad atkal soļoja tālāk, turēdamies gar strauta krastu cerībā, ka tas aizvedīs pie ezera. Sīs cerības piepildījās: kaut arī pļava kļuva aizvien purvaināka, gar strautu izdevās tikt pāri slīkšņām, un drīz skatienam pavērās kādu puskilometru plata ezera spogulis zaļu meldru ielokā. Ūdeņus klāja lielas ūdensrozes juku jukām ar sīkajām ezerrieksta (Trapa natans) lapiņām. Šis augs, jau gandrīz pilnīgi izmiris visā pasaulē, šeit nebija nekāds retums. Ūdenszālēm apaugušais ezera dibens pakāpeniski aizgāja dziļumā, un zaļajā biezoknī zem ūdens šaudījās vaboles un sīku zivtiņu bari. Tālāk ezerā peldēja pīles, zosis un kaijas, un šļaksti dažādās vietās liecināja, ka te mīt arī lielākas zivis. Pusdienas saule, izlauzusies cauri mākoņiem, ar saviem slīpajiem stariem apgaismoja mierīgo, dzīvības pilno ainavu, kas tik tālu ziemeļos šķita gluži neticama.

— Strauts taču nevis ietek ezerā, bet sākas no tā, — Gorjunovs konstatēja.

— Un ko tas rāda?

— Tas rāda, ka ieplakas ūdeņi kaut kur ietek jūrā, tātad kalnu gredzenā kaut kur izveidojusies sprauga līdz pašai apakšai.

— Pieņemsim, ka tā patiešām ir.

— Mums katrā ziņā tas jānoskaidro. Sniega kupenas, pa kurām mēs nokāpām lejā ieplakā, vasaru kusīs un kļūs stipri zemākas un pa tām vairs nevarēs uzkāpt augšā. Tātad tikai kāda aiza kalnos dos mums iespēju tikt ārā no ieplakas.

— Bet aizas, iespējams, nemaz nav, — Ordins iebilda.

— Ūdens var aizplūst uz jūru pa apakšzemes kanālu. Lavas straumēs tādi kanāli sastopami visai bieži. Atcerieties no ģeoloģijas kursa Havaju salu delfīnus!

— Kas tie tādi par delfīniem? — Kostjakovs jautāja.

— Tie ir gari tuneli sastingušas lavas straumēs, kas iestiepjas no jūras krasta salas dzīlēs. Paisuma laikā ūdens piepilda tuneļus un pa plaisām un caurumiem šļācas uz augšu spēcīgās strūklās. Tāpēc arī tiem dots tāds nosaukums.

— Tas ir nepareizs, jo delfīni nebūt neizšļāc strūklas kā vaļi, bet tikai rotaļādamies uzsit ūdens šļakatas, — Gorjunovs paskaidroja. — Ja aizu neatradīsim, mums radīsies grūtības — vajadzēs gaidīt ziemas beigas, kad kupenas no jauna sasniegs klinšu sienas augšu.

— Un kas par to, — pārziemošana Saņņikova Zemē mūsu plānos paredzēta, ja vien būtu iespējama. Bet tagad jau skaidri redzams, ka šeit var pārziemot.

Sajā brīdī Gorohovs, visu laiku nenolaidis acu no ezera, pārtrauca sarunu, saukdams:

— Skatieties, kas tur! No ūdens lien ārā kaut kāds briesmonis!

Ezera vidū ūdens lēnītiņām uzblīda lielā, plakanā paugurā, uzmezdams it kā burbuli. Pēkšņi burbulis pārplīsa un no tā izlauzās baltu tvaiku mutulis, kas ātri izklīda. Pa visu ezeru no burbuļa aizvilnīja apļi, un peldošie putni sāka šūpoties viļņos.

— Diezin vai dzelmē nemitinās valis vai kāds cits liels zvērs? — Gorohovs ieminējās.

— Vaļi saldūdenī nedzīvo, — iebilda Gorjunovs.

— Bet kas gan ir šās parādības cēlonis?

Sajā brīdī Ordins izņēma no futrāļa termometru un iegremdēja to ūdenī. Gorohovs sāka smieties, tik bezjēdzīga viņam likās temperatūras mērīšana — it kā ar termometru varētu uzzināt, kas mīt ezerā.

— Iedomājieties, ūdens temperatūra ir divdesmit pieci grādi pēc Celsija! — Ordins iesaucās.

— Agrā pavasarī tik tālu ziemeļos — un divdesmit pieci grādi! Nekā nesaprotu! — brīnījās Kostjakovs.

— Vai jūs neesat kļūdījies par kādiem pārdesmit grādiem?

— Izmērījiet pats, ja neticat.

— Bet kā lai izskaidro šo parādibu?

— Acīm redzot, ezeram apakšzemē pieplūst karsts ūdens vai varbūt pat tvaiks, ja spriežam pēc tā, ko tikko redzējām. Un šī parādība saskan ar manu hipotēzi, ka ieplaka ir veca vulkāna krāteris un zemes dzīlēs vēl saglabājies pietiekami daudz siltuma, kas laiku pa laikam izdalās caur plaisām.

— Vajadzētu pagaidīt, vai šī parādība neatkārtosies, — Gorjunovs ierosināja.

— Pagaidīsim. Šimbrīžam es teikšu vienīgi tā — ja tādu ezeru šeit ir daudz, tad viens no cēloņiem, kas nosaka silto klimatu Saņņikova Zemē, ir atrasts.

Viļņu apļi pamazām norima, un ezers atkal kļuva gluds kā spogulis. Visi ar interesi raudzījās uz ūdeņiem un gaidīja. Gorjunovs turēja rokā pulksteni.

Pagāja trīsdesmit divas minūtes pēc pirmā ūdens paugura parādīšanās, un ūdens no jauna pacēlās uz augšu, izveidojot lielu burbuli, kas sniedzās kādu divu metru augstumā un tad, izsviežot tvaiku mutuli, pārplīsa.

— Jūsu izskaidrojums droši vien ir pareizs! — Gorjunovs sacīja. — No pazemes dzīlēm periodiski izdalās tvaiks vai karsts gaiss, kas gan tieši, gan ar ūdens starpniecību apsilda ieplaku.

— Aplūkojot Saņņikova Zemi no kalnu kores, mēs redzējām veselu virkni ezeru.

— Pēc manas saprašanas, tomēr tas ir valis, kurš laiž gaisā strūklu, — Gorohovs, nespēdams izprast vullcānisma parādības, apgalvoja.

— Ņikita, kā tad valis nokļuvis ezerā? Viņš taču nevarēja pārrāpties pāri kalniem.

— Bet kā šeit nokļuvuši degunradži, vērši un zirgi, kuri nespēj kāpelēt pa stāvām klinšu sienām? — jautāja Kostjakovs.

— Jūs vāji pārzināt Jaunsibīrijas salu ģeoloģisko vēsturi, — Ordins iebilda. — Kvartāra sākumā tās vēl bija saistītas ar Sibīrijas kontinentu, un toreiz šajā vulkānā, acīm redzot, jau aprimušā, varēja apmesties uz dzīvi dažādi dzīvnieki; pēc tam Zemes garozā radās lūzumi un plaši apgabali ieslīga zem jūras līmeņa, bet pārējā sauszeme pārvērtās salās. Ūdeņi nogrieza dzīvniekiem glābšanās ceļu uz kontinentu, un sakarā ar klimata pasliktināšanos viņi izmira visās salās, atskaitot Saņņikova Zemi, kur bija daudz siltāks klimats.

— Ar to nevar izskaidrot faktu, kā lielie dzīvnieki varējuši nokāpt lejā šajā bedrē!

— Pirmkārt, tajā laikā krātera sienās varēja būt arī dziļākas plaisas vai aizas, kas vēlāk aizgruvušas. Otrkārt, mēs esam redzējuši tikai nelielu ieplakas nomali, un tālāk ziemeļos varbūt ir kāds ērtāks ceļš pāri kalniem.

— Es tagad vairs nešaubos, ka mēs šeit atklāsim vēl daudz kā negaidīta un interesanta, — Gorjunovs sacīja, — un esmu ļoti priecigs, ka nauda, ko iedeva vecais akadēmiķis, mums pilnīgi uzticēdamies, nav iztērēta veltīgi un zinātne saņems vērtīgu dāvanu — izmirušu dzīvnieku rezervātu.

— Un varbūt ari pirmatnējo cilvēku rezervātu, — Ordins piebilda.

— Tikai žēl, ka mūsu ekspedīcija tik vāji sagatavota zinātniskajiem novērojumiem. Mēs nevaram aizstāt pieredzējušus pētniekus un droši vien daudz ko palaižam garām neievērotu.

— Ko lai dara! Mēs esam atklājuši šo brīnišķīgo zemi un ceļu uz šejieni. Akadēmija, protams, vēlāk sarīkos lielu ekspedīciju, kurā piedalīsies dažādu specialitāšu zinātnieki, bet mēs noderēsim viņiem kā ceļa rādītāji un pavadoņi.

Sarunas laikā ezera vidū no jauna pacēlās ūdens paugurs un iepriekš novērotā parādība pilnīgi precīzi atkārtojās.

— Šoreiz es atzīmēju laiku precīzi, — sacīja Ordins. — Laika intervāls ir tieši trīsdesmit trīs minūtes.

— Bet kā gan zivis un putni spēj dzīvot karstā ūdenī? — Gorohovs painteresējās.

— Vai jūs ievērojāt, ka putni netuvojas ezera vidum? Droši vien izvirduma tuvumā, ūdens pārāk sakarst un putni izvairās no bīstamās vietas.

— Ari zivis neuzturas ezera vidū, un tām netrūkst vietas citur.

Tiku tikām nopriecājušies par ezeru, viri devās tālāk, mezdami līkumu apkārt klajumam un turēdamies tuvāk mežmalai. Kādā vietā viņi uzdūrās tai pašai degunradžu saimei, kura bija aizauļojusi pāri ceļotāju apmetnei; abi vecie, galvu izslējuši, mielojās ar krūmu jaunajām vasām, labpatikā vicinādami astītes, bet mazulis reizēm plūca zāli, reizēm draiskojās, neveikli lēkādams, tā ka uz viņu nevarēja noskatīties bez smiekliem; šķita, ka tur lēkā pamatīga vērpele, kas joka pēc uzlikta uz četriem resniem stabiņiem. Paslēpušies aiz krūmiem, ceļotāji ilgi priecājās par degunradžu ģimenes idili un padarīja to nemirstīgu uz fotoplates. Tikai Gorohovs raudzījās uz dzīvniekiem ar prozaiskākām acīm, kaut arī smējās, nolūkodamies mazā degunradža lēcienos: viņš prātoja, cik pudu speķa iznāktu no šīs «vērpeles» un cik labu, izturīgu siksnu varētu izgriezt no tā ādas.

Gorohovs jau satvēra šauteni, lai realizētu savus apsvērumus, un Gorjunovs tikko paspēja aizkavēt viņu, pačukstēdams:

— Vai tev prāts, Ņikita! Vecie mūs sabradās, ja aiztiksim viņu mazuli! Ar šiem zvēriem nav nekādi joki.

Visi četri, piesardzīgi apmetuši pa mežu līkumu degunradžiem, izgāja uz takas, kas ievijās nākamajā meža strēlē; šeit jau auga desmit metru augsti koki, bet biezajā pamežā nevarēja tikt uz priekšu bez kavēkļiem un trokšņa. Uz takas draudēja bīstama sastapšanās ar kādu lielu zvēru, un tāpēc ceļotāji, pieredzes mācīti, turēja šautenes gatavībā un pa priekšu palaida Kurmi, kurš bija pieradis pie Sibīrijas ziemeļu klajās tundras un mežā neuzdrošinājās ložņāt pa biezokņiem un nošķirties no ļaudīm.

Mežā mitinājās daudz dzīvu radību. Ceļotāji redzēja ne vien dažādus sīkus putnus, bet arī meža irbes, kas svilpoja zaros, raibos sīļus, kuri brēkdami sasaucās cits ar citu, un žagatas, kas lidoja no viena koka uz otru un vienā laidāžadzināja; varēja dzirdēt dziedam arī strazdus un citus putnus. Čabināšanās krūmos liecināja, ka tur rosās kādi sīki zīdītāji. Izgājuši uz taisnas takas, ceļotāji tālumā pamanīja kāda liela plēsīga zvēra tumšo siluetu. Tas, acīm redzot, bija lācis, kas, ošņādams zemi, lēnītiņām čāpoja pretim gājējiem. Pamanījis cilvēkus, viņš strauji nogriezās no takas un pazuda biezoknī.

— Šeit, liekas, klimst apkārt ne mazums ķepaiņu, — Gorohovs ieminējās.

— Tikai šie tādi bailīgi, — Kostjakovs sacīja.

— Kādam kuro reizi iznāk uzskriet virsū. Izbadojies uzklups arī cilvēkam.

— Katram gadījumam turiet pāris šautenes pielādētas ar sprāgstošām lodēm, — Gorjunovs izrīkoja.

Šoreiz mežs stiepās vienā laidā kilometrus divus; aiz tā no jauna parādījās klaja nora ar strautu, ko ietvēra diezgan lielas papeles un vītoli, kā arī ievu, vilkābeļu un mežrožu krūmi, no kuriem skanēja daudzbalsīgs putnu koris. Gar strautu vīri aizgāja līdz ezeram, kas bija vēl lielāks nekā iepriekšējais, bez staigniem krastiem.

— Interesanti būtu uzzināt, vai arī šis ezers met burbuļus? — Ordins ievaicājās.

— Piesēdīsim, atpūtīsimies un paskatīsimies.

Tā arī izdarīja un pakavējās šeit kādu stundas ceturksni, novērojot putnus dažādās vietās; biežie šļaksti ezerā liecināja, ka zivju šeit atliku likām.

— Te jau nav dzīve, te ir tīrais dieva dārzs! — Gorohovs jūsmoja. — Visvisādu zvēru un zivju cik uziet, nevis tā, kā mūsu nabadzīgajā tundrā!

— Tagad saprotams, kāpēc gājputni steidzas uz šejieni, nebaidīdamies lidot pāri okeāna lediem un sniegājiem: šeit viņiem nekā netrūkst, — Gorjunovs sacīja.

— Dīvaini, ka ne jau visi laižas uz šejieni, daudzi paliek ziemeļu tundrā.

— Pārlidojumos putni vadās vienīgi pēc instinkta, kas iedzimst no paaudzes paaudzē, — Gorjunovs paskaidroja. — Uz šejieni lido tikai tie putni, kuri šeit nākuši pasaulē, bet tie, kuri izperēti tundrā, paliek tur un nelaižas tālāk uz ziemeļiem, kaut gan redz citus putnus aizlidojam.

— Jā, būtu putni gudrāki, mums tundrā klātos grūti. Gājputni un spalvas nometušās zosis mūs bieži glābj no badošanās, ja nav paveicies ar zveju vai medībām, — sacīja Gorohovs.

— Ļaudis ievērojuši, ka putni vietām laižas nevis taisnā līnijā, bet gan metot lielus līkumus, tikai tāpēc, ka tā lidojuši viņu senči, izvairīdamies no vietām, kur bijis neērti nolaisties un atpūsties, piemēram, no šļūdoņiem vai bieziem mežiem, kas tagad izcirsti.

Tobrīd ūdens ezera vidū sāka lēnām celties uz augšu, taču izveidojās nevis viens, bet gan divi pauguri — netālu viens no otra. Abi burbuļi izsvieda garaiņu mutuļus un noplaka.

— Jāpagaida nākamais izvirdums, lai varētu noteikt to periodiskumu, — Ordins ierosināja.

— Nu, pagaidīsim un tikām uzvārīsim tēju.

Vīri izraudzījās ērtu vietu, sakūra uguni un uzkāra tējkannu. Gorohovs, paņēmis divstobreni, sāka lavīties tuvāk piļu baram, kas peldēja ezerā turpat netālu no krasta. Pēc brītiņa norībēja šāviens, pīles pacēlās spārnos, bet divas nošautas palika uz vietas. Pēc tam atskanēja otrs šāviens un tūliņ arī Gorohova sauciens:

— Ātrāk šurp, palīdziet!

Visi trīs, paķēruši šautenes, skrēja uz notikuma vietu, taču niedres un krūmi viņus mazliet aizkavēja, un aizskrējuši viņi ieraudzīja Gorohovu guļam uz vēdera ūdens malā, bet ezerā vēlās lieli viļņu apļi, it kā nupat dzelmē būtu ieniris liels zvērs.

— Kas tad tas? Kas noticis?

— Ek, nokavējāt, mīļie! — Gorohovs, celdamies kājās, sarūgtināts izdvesa. — Projām ir!

— Kas ir projām? Zivs vai kas cits?

— Ronis, nerpa, īsta nerpa! — mednieks nopūzdamies atbildēja.

— Nevar būt! — Kostjakovs iebilda. — Roņi saldūdenī nedzīvo. Tas droši vien bijis upes ūdrs.

— Ko vēl neizgudrosiet! — jakuts sašuta. — Vai nu mazums roņu esmu nomedījis savā mūžā!

— Kur tad viņš bija?

— Rau, šeit, starp ciņiem. Es bliezu virsū pīlēm, bet šis paslējās no zāles un glūnēja uz mani gluži kā apdullis. Es nenocietos un ar pīļu skrotīm zēvelēju šim virsū. Šis sāka griezties riņķī — es šim klāt, uzgāžos virsū un brēcu pēc jums. Bet, kamēr jūs skrējāt, šis izrāvās no rokām — tas tak ir glums zvērs, nav kur pieķerties.

— Vai tad liels bija?

— Nē, mazāks par mūsējiem, varbūt vēl jauniņš.

— Kā gan ronis nokļuvis ezerā? — Kostjakovs neizpratnē brīnījās. — Man tomēr negribas ticēt.

— Jūs maldāties, Pāvel Nikolajevič! — Ordins iebilda. — Atcerieties, Baikālā, arī saldūdens ezerā, mītīpaša roņu suga — Phoca sibiiica. Stāsta, ka tie dzīvojot ari Orona ezerā, Vitimas upes paplašinājumā starp divām krācēm. Šeit, tik tuvu Ledus jūrai, par roņiem nav nemaz jābrīnās.

— Bet kā viņš varējis iekļūt šajā samērā mazajā ezerā?

— Tas pierāda, ka Saņņikova Zemes ezeri agrāk bijuši lielāki un vairāk saistīti ar jūru. Tajos laikos arī roņi ieviesušies ezeros. Varbūt visu šo zemi aizņēma plašs jūras līcis ar sāļu ūdeni; tas pēcāk nošķīrās no okeāna un, pārvērties ezerā, pamazām atsāļojās, tā ka roņi pamazītiņām, varbūt daudzu paaudžu laikā, pielāgojās dzīvei saldūdenī.

Atgriezušies pie tējkannas, kas jau mutuļoja, ceļotāji drīz vien bija liecinieki otrreizējam tvaika izvirdumam ezera viducī. Izrādījās, ka intervāls starp izvirdumiem ir četrdesmit minūtes.

Pēc tējas, apgājuši apkārt ezeram cieši gar krastu, ceļotāji pārliecinājās, ka Gorohovs runājis patiesību.

Kādā vietā viņi ieraudzīja no ūdens izslējušos maza roņa galvu. Ronis raudzījās uz cilvēkiem ar savām samtainajām, apaļajām acīm. Suņi, pamanījuši viņiem labi pazīstamo dzīvnieku — kārdinošu medījumu —, skaļi riedami, metās pie ūdens, un ronis, nicinoši nosprauslojies, pazuda.

— Jums taisnība, Ņikita, tas, protams, ir ronis! — Kostjakovs atzina.




PIRMĀS CILVĒKA PAZĪMES


Aiz klajuma no jauna sākās mežs, kuram ceļotāji, palaiduši suņus pa priekšu, atkal devās cauri pa zvēru taku.

Meža vidū pēkšņi atskanēja izmisīgas suņu rejas. Turēdami šautenes gatavībā, ceļotāji pienāca tuvāk un ieraudzīja, ka suņi apturējuši veselu baru zirgu, kuri, acīm redzot, skrējuši uz ezeru padzerties. Suņi, ierāvuši asti, vaukšķēja un smilkstēja, bet zirgi izbrīnā raudzījās uz šiem drošsirdīgajiem punduriem, kas bija uzdrīkstējušies aizšķērsot viņiem ceļu.

Zirgi dižājās, kārpīja zemi un krāca, bet neiedrošinājās doties uz priekšu.

— Ko nu darīsim? — Kostjakovs neizpratnē jautāja. — Ceļš aizsprostots.

— Vajadzēs šaut, — ieteica Gorohovs.

— Tikai ne ar lodi! — Gorjunovs brīdināja. — Gaļas mums pietiek. Zirgi nostājušies visai neērti, un barvedis ievainots metīsies mums virsū, bet viņam pakaļ gāzīsies viss bars. Šaujiet ar piļu skrotīm — tā mēs saskrotēsim tuvākajiem ādu un aizbiedēsim visus.

Šāviena dārds, aizveldamies pa šauro, zaļo takas gaiteni, un smalkās skrotis, trāpījušas priekšējos zirgos, izraisīja neaprakstāmu sajukumu.

Zirgi, mežonīgi zviegdami, saslējās pakaļkājās un, sadrūzmējušies ciešā muzguli, sviedās apkārt, notriecot cits citu no kājām, aplaužot krūmus un jaunos kociņus takas malā. Galu galā bars pagriezās un blīvā drūzmā aizauļoja atpakaļ.

— Tagad varam iet bez bažām — mežā nevienu vairs nesastapsim, — Ordins sacīja.

Mežonīgi auļojošais zirgu bars patiešām bija aizbiedējis ne vien dzīvniekus, bet arī putnus, kas uz kādu laiciņu apklusa. Ceļotāji netraucēti aizgāja līdz nākamajai klajajai vietai, kurā tūliņ saistīja uzmanību kāds sniegbalts paugurs, kas pacēlās klajuma vidū un spilgti izdalījās uz pļavas un meža zaļā fona.

— Paskat vien, kāda liela kupena! — Gorohovs iesaucās.

— Drīzāk uzledojums, kas vēl nav paspējis izkust, — piebilda Gorjunovs.

— Vai tad uzledojumi mēdz būt tik augsti? — Kostjakovs vaicāja.

— Nē, nemēdz būt. Varbūt vienīgi tad, ja uzledojumu visapkārt izplūšanas vietai radījis ļoti spēcīgs avots.

— Bet kas tad tas ir?

Pārgājuši pāri pļavai, ceļotāji pārliecinājās, ka paugurs paceļas neliela ezera vidū, tā ka pieņēmums par uzledojumu vai kupenu atkrita. Pauguru, paceldamās qita virs citas, veidoja terases, un binoklī varēja saskatīt, ka pa tām lejup plūst ūdens strūkliņas.

Neizpratnē visi aplūkoja šo dīvaino paaugstinājumu, kad pēkšņi no tā virsotnes svilpdama un šņākdama līdz ar tvaika mutuļiem izlauzās ūdens strūkla; tā uzšāvās metrus desmit gaisā un tad sašķīda uz terasēm sīkās šļakatās. Interesantā parādība ilga ne vairāk par vienu minūti, pēc tam paugurs atguva agrāko izskatu un tikai mazlietiņ kūpēja.

— Tagad viss skaidrs! Tas ir geizers — karsts avots, kas periodiski izsviež ūdeni un tvaikus. Tādi avoti bieži sastopami zemeslodes vulkāniskajos apgabalos, — sacīja Ordins.

— Jums taisnība, un pauguru veido silīcija tufs, kas izgulsnējas no izsviestā ūdens, kamēr tas plūst lejup pa terasēm.

Izmērīja ūdens temperatūru ezeriņā — tā bija trīsdesmit pieci grādi pēc Celsija, un, iemērcot roku, ūdens šķita karsts.

— Lūk, kāpēc ezerā nav manāmi putni, — teica Kostjakovs.

— Droši vien nav arī zivju: nekur neredz uzšļakstāmies ūdeni, — Ordins piebilda.

Tomēr ezers nebija gluži bez dzīvības. Tā dibenā manīja dīvainus sarkanīgus ūdensaugus, un starp tiem lielos baros šaudījās sīki vēžveidīgie, acīm redzot, juzdamies lieliski siltajā ūdenī. Toties citām, augstāk attīstītām dzīvām būtnēm ūdens nebija pa prātam — dažas piles, kas gribēja nolaisties ezerā, izbijās un pēkšķēdamas no jauna pacēlās spārnos, tikko bija pieskārušās ūdenim.

— Vai mums nebūtu laiks padomāt par nakšņošanu? — Gorjunovs apvaicājās.

— JāTsaule jau taisās sēsties aiz kalniem, un mēs šodien esam guvuši pietiekami daudz iespaidu, — Ordins piekrita.

— Un jāizraugās ērta, no plēsīgiem zvēriem pasargāta vieta, — piemetināja Kostjakovs.

— Tādu vietu mēs diezin vai atradīsim, varbūt vienīgi tad, ja uzrāptos kokā un gulētu, sēdēdami zaros kā putni, bet nezin vai tas būtu patīkami.

— Es domāju, vajag pārnakšņot nevis mežā, bet gan klajā laukā un pēc kārtas dežurēt, — ierosināja Gorohovs.

— Protams, un visu laiku kurināt uguni, kas aizbiedēs plēsīgos zvērus, — Gorjunovs sacīja.

Tā kā kurināmā pie ezera nebija, ceļotāji gar strautu, kas iztecēja no tā, aizgāja līdz mežmalai un apmetās netālu no biezokņa zem vientuļas papeles. Pa dienas gaišumu sacirta malku visai naktij un sakūra divus ugunskurus; pēc vakariņām viri nolikās gulēt starp abiem ugunskuriem, sadalījuši nakti divu stundu ilgās dežūrās. Nakts pagāja ne visai mierīgi: laikiem gan tuvāk, gan tālāk mauroja vērši, zviedza zirgi, rēca degunradži, brēca pūces, bet suņi atsaucās uz šīm dažādajām skaņām ņurdēdami vai riedami. Pēc pusnakts klajums sāka tīties miglā, un dilstošā mēness gaisma tikko spēja izlauzties cauri palsajiem garaiņu vāliem; migla lēnām slīdēja uz dienvidiem, laiku pa laikam pašķirdamās, un mēness uz dažām minūtēm spoži apspīdēja klajumu, bet baltais paugurs ezera vidū reizēm šķita peldam piena jūrā. Avota strūkla izšāvās ik pēc divdesmit minūtēm, un tad klusumu iztraucēja viegls svilpiens un krītošā ūdens šļaksti.

Rītausmā sāka pūst diezgan spēcīgs ziemeļu vējš, un migla ātri izklīda. Saule, pacēlusies pāri ieplakas austrumu nomalei — melnai grēdai ar asām, smailām virsotnēm un sniega joslām uz terasēm un iežu krokas —, sastapa ceļotājus jau sagatavojušos darbam. Šodien nosprieda iet uz austrumiem līdz ieplakas malai un gar klinšu sienas pakāji atgriezties bāzē pie kupenām, lai apraudzītu Ņikiforovu un pastāstītu viņam, ka šaja zemē mīt lieli lāči un degunradži, un ieteiktu viņam tos nemedīt.

Drīz ceļotāji atrada šauru taku no klajuma uz austrumiem cauri mežam, kas, pamazām kļūdams sīkāks, stiepās vairākus kilometrus tālu. Nošāva dažas irbes un lielu medni, ko suņi uzdzina kokā; putns izbrīnījies lūkojās no augšas dīvainajos zvēros, kamēr šāviens viņu notrieca zemē. Aiz meža nāca ļoti slapjš klajums ar īstu sūnu purvu vidū — acīm redzot, vecs, aizaudzis ezers.

Vajadzēja iet apkārt purvam gar mežmalu, kur suņi drīz vien izdzina lielu briedi.

— Paskat vien, platradzis! — Gorohovs iesaucās.

Tomēr tas bija nevis alnis, bet gan tikpat liels briedis ar lepni izslietu skaistu galvu un milzīgu ragu rotu; tiem piemita tiklab aļņa, ka arī staltbrieža ragu īpatnības — ragi bija tikpat lieli kā staltbriedim un beidzās ar platu, izrobotu lāpstveida paplašinājumu kā alnim. Sis lieliskais dzīvnieks iekārdināja medniekus, un briedis, uzbrūkošo suņu apturēts, krita par upuri sprāgstošajai lodei.

— Tā kā izskatās pēc platradža un arī neizskatās, — Gorohovs prātoja. — Kas tas ir par zvēru, vai nezināt, Matvej Ivanovič?

— Es domāju, — Gorjunovs, aplūkojis dzīvnieku, atbildēja, — ka tas ir izmirušais milzu briedis Cervus euīyceros, mamuta laikabiedrs.

— Tomēr nav no lielajiem. Droši vien jauns tēvainis, — piemetināja Ordins.

— Nē, ļoti vecs! — Gorohovs iebilda. — Paskaitiet, cik žuburu ragiem. Pēc manas saprašanas, viņam būs gadu piecpadsmit.

— Acīm redzot, šī suga deģenerējusies, tās pārstāvji kļuvuši sīkāki, — Kostjakovs paskaidroja.

— Turklāt reta suga, citus zvērus no dzīvajām fosilijām esam redzējuši bieži, bet šo — pirmo reizi.

— Tātad dzīvnieks jāizmērl un jāpaņem līdzi galvaskauss un ragi, — sacīja Gorjunovs.

— Ragi ir pārāk smagi, turklāt arī saglabāt tos nevar — skatieties, tie ir pavasara ragi, mīksti, asinīm pierietuši, — Kostjakovs iebilda.

— Žēl! Nekas, vismaz būs fotogrāfija. Es paguvu uzņemt briedi, kamēr šis atkāvās no suņiem, — Ordins sacīja.

Nekavēdami laiku, vīri apmērīja nošauto briedi, izgrieza labākos gaļas gabalus, krietni pabaroja suņus, pēc tam nocirta ragus un paņēma līdzi galvu preparēšanai bāzē.

— Smadzenes un mēli vakariņām! Tas tik būs mielasts! — priecājās Gorohovs. Viņš bija vēl izgriezis no muguras ādu apavu labošanai.

Aiz klajuma no jauna sākās mežs, kas, pamazām kļūdams aizvien skrajāks un sīkāks, stiepās gandrīz līdz pašai klinšu sienas pakājei. Gar krauju metru piecsimt platā joslā pletās bagāts sūneklis: nelīdzeno augšni klāja zaļo aknu sūnu un bālgano briežu ķērpju biezie spilveni, paslēpjot zem mīkstās segas no kraujas nobirušās akmens šķembas un atlūžņus.

— Eh, kas par bagātām ganībām! Vajadzētu atdzīt šurp pa vasaru mūsu briežus, — Gorohovs nopūtās.

— Bet vai jūs ievērojāt, ka Saņņikova Zemē nav gandrīz nekādu mūdžu, kaut arī ezeru un purvainu pļavu te ir bez sava gala? — vaicāja Gorjunovs.

— Jā, jā! Nav ne dunduru, ne knišļu, pat odu ir pavisam maz, — Ordins apstiprināja.

— Vārdu sakot, paradīze zemes virsū! Te viss gluži savādāks nekā mūsu zemē, kur vasarā no šitiem mūdžiem nav nekāda glābiņa, — Gorohovs piebilda.

— Atcerieties, Ņikita, ko jūs nesen runājāt par māņiem, mirāžu un šaitaniem! — smējās Gorjunovs.

— Varbūt viss, ko mēs redzam, ir tikai acu apmānīšana un murgi? — Kostjakovs noprasīja.

Gorohovs apmulsis pasmaidīja un pašūpoja galvu. Viss, ko viņš bija redzējis šajās divās dienās, likās neparasts, taču nelīdzinājās ne murgiem, ne acu apmānīšanai.

— Kad mēs laimīgi atgriezīsimies Kazačjē, tad es pateikšu, vai tie ir māņi vai nav! — šķelmīgais jakuts izgrozījās.

Netālu sūneklī ganījās ziemeļbrieži, kuri, pamanījuši cilvēkus, ātri nozuda krūmos.

Tuvāk kraujas pakājei ceļotāji uzdūrās klinšu aunu baram, kuri bija paslēpušies aiz milzīga, no augšas nobrukuša akmens bluķa. Dzīvnieki aizjoņoja vispirms gar klinšu sienas pakāji, bet pēc tam apbrīnojami veikli sāka kāpt augšup pa šaūro dzegu, lecot pāri platām plaisām, kas sadalīja dzegu atsevišķos posmos. Kadu simt metru augstumā auni pazuda uz platākas terases.

Drūmas, melnas sienas, izraibotas sarkanbrūniem satecējumiem un ķērpju plankumiem, cēlās uz augšu, veidojot stāvu krauju un augstas terases; klinšu sienas sastāvēja no bazalta, un šis iezis droši vien bija sastopams visā apbrīnojamās ieplakas nomalē. Kraujas pakājē nekas neauga; šeit haotiskā nekārtībā bija sagāzušās klinšu šķembas un akmens bluķi, vietām apauguši ar ķērpjiem; iedobēs starp akmeņiem šur tur baloja sniegs. Ceļotāju uzmanību saistīja nokarena klints.. Tā pasargāja no lietus vairākus kvadrātmetrus lielu no šķembām brīvu laukumiņu, ko bija nomīdījuši un piemēslojuši klinšu auni. Dziļāk zem klints rēgojās kaut kas līdzīgs dabiskai nišai, un uz tās sienas Gorohova skadrais skatiens pamanīja kvēpu kārtiņu.

— Šeit mituši cilvēki! — viņš iesaucās.

— Tie, kuri ganījuši klinšu aunus? — Kostjakovs pasmējās.

Visi sadrūzmējās pie nišas; tās dziļumā mētājās vairāki nodeguļi, ogles, pelni un apdeguši kauli. Uzmanīgi aplūkojuši laukumiņu, vīri atrada dažus visai rupji apstrādātus krama rīkus un krama šķēpeles.

— Akmenslaikmeta cilvēki! — Ordins pavēstīja. — Un turklāt, spriežot pēc rīku primitīvās apstrādes, nevis neolīta, bet gan paleolīta cilvēki.

— Kad gan viņi šeit mitinājušies? Varbūt pirms tūkstoš gadiem? — vaicāja Kostjakovs.

— Nē, ugunskura paliekas ir diezgan svaigas. Ogles un nodeguļi guļ tieši uz zemes, nevis klinšu šķembu, bet gan vienīgi putekļu klāti, ko, mīdīdamies te, nišā, droši vien uzvandījuši auni.

— Tātad mēs Saņņikova Zemē kaut kur sastapsim akmenslaikmeta mežoņus, varbūt pat cilvēkēdājus? — Kostjakovs jautāja.

— Apdegušie kauli, šķiet, ir cilvēka, — Ordins apstiprināja.

— Vai patiešām tie būs jūsu onkiloni? — Kostjakovs, it kā pārmezdams, uzrunāja Gorjunovu.

— Onkiloni atstājuši Sibīriju pirms dažiem gadsimtiem. Tajos laikos ziemeļu cilšu ļaudis vairs nebija akmenslaikmeta cilvēki — viņi jau pazina un lietoja dzelzi.

— Jā, mūsu senči kausēja rūdu un kala dzelzs nažus, seglu kāpšļus, gredzenus un āķus, — Gorohovs apstiprināja.

— Tomēr līdztekus dzelzij plaši lietoja arī raga, kaula un akmens priekšmetus, ko joprojām izgatavoja visi iezemieši, kuri, šķirti no jaunāko laiku kultūras, mitinājās mežu biezokņos, tālos novados, uz kurieni smagos dzelzs priekšmetus varēja nogādāt tikai ar lielām grūtībām. Tomēr viņu kaula, raga un akmens izstrādājumi apdares ziņā salīdzināmi ar neolīta, bet nekādā ziņā ne ar paleolīta izstrādājumiem, — Gorjunovs paskaidroja.

— Tātad šo ugunskuru nav kurinājuši onkiloni?

— Protams, nē! Acīm redzot, šajā zemē saglabājušies senā akmenslaikmeta ļaudis — mamuta, alu lāča un citu leduslaikmeta beigu posma dzīvnieku laikabiedri.

— Ja saglabājušies šie dzīvnieki, par ko jau pārliecinājāmies, tad, dabiski, varēja saglabāties arī cilvēki, — Ordins piebilda.

— Ja vien onkiloni, kas atrodas uz augstāka kultūras līmeņa salīdzinājumā ar šiem mežoņiem, nav tos iznīcinājuši, — sacīja Gorjunovs.

— Ugunskura paliekas liecina, ka viņi vēl mīt šajā zemē vai arī mitinājušies te pavisam nesen; varbūt tie ir atsevišķi cilvēki, — atsaucās Ordins.

— Un ieraudzīt akmenslaikmeta cilvēkus būs ārkārtīgi interesanti, — piebilda Kostjakovs. — Viņi, acīm redzot, mitinās alās pa ieplakas nomalēm, un vajadzēs brīdināt Ņikiforovu, tāpēc ka sastapšanās ar šiem cilvēkiem diezin vai nebūs saistīta ar briesmām, ja viņi ir cilvēkēdāji.

Atgriezušies pie krūmāja, ceļavīri gar tā malu devās uz dienvidrietumiem un vakara pusē tuvojās bāzei.

Kad baltās kupenas vairs nebija tālu, Gorohovs nenocietās un noknieba klinšu aunu, kas bija nostājies pa šāvienam uz šauras dzegas.

Par atbildi bāzē norībēja šāviens, un drīz vien pretim biedriem iznāca Ņikiforovs Raibā pavadībā, kas, priecīgi kūļādams asti, metās apošņāt Kurmi un Baltiņu, kuri viņam atbildēja ar to pašu.

Ņikiforovs iepriekšējās dienas vakarā bija laimīgi nogādājis nometnē nošauto vērsi, bet šodien nogāzis klinšu aunu un sagādājis malku. Viņš jau bija izcirtis sev alu kupenā, uzslējis tur telti, aizkrāvis alas ieeju ar ledus bluķiem, atstājot tikai šauru spraugu, ko naktī tāpat aizsprostoja ar ledus gabaliem, un Raibā sabiedrībā jutās pilnīgā drošībā.




SASTAPŠANĀS AR ONKILONIEM


Nākamās dienas rāmais laiks aizkavēja ceļotājus līdz pusdienai nometnē, jo tikai ap dienas vidu izklīda biezā migla, kas, acīm redzot, bija raksturīga Saņņikova Zemes klimatam, vismaz pavasaros. Tas nebija nekāds brīnums: no siltajiem ezeriem un strautiem izgaroja daudz valgmes, bet plašie sniegāji un ledus lauki, kas ietvēra Saņņikova Zemi, pēc saules rieta veicināja ūdens tvaiku kondensēšanos miglā. Ar mitro klimatu bija izskaidrojama arī sūnu un ķērpju pārpilnība mežos; visu koku stumbri bija apauguši sūnām, bet no zariem lejup nokarājās pelēku ķērpju pinkas.

Droši vien šī pati migla slēpa Saņņikova Zemi ar visiem tās augstajiem kalniem, un tāpēc to tik reti varēja saskatīt no Koteļnija salas; pavasarī migla laikam gandrīz visu laiku turējās virs zemes, bet vēlāk, kad jūra atbrīvojās no ledus, miglas vāli virs ūdeņiem blīvā sienā aizklāja skatu uz Saņņikova Zemi.

Ceļotāji savā otrajā ekskursijā devās uz ziemeļrietumiem. Arī šajā virzienā meži mijās ar noriņām un klajumiem, kuros visai bieži gulēja ezeri; tuvākie ezeri ieplakas dienvidu daļā jau bija aizauguši un pārvērtušies purvos, bet tālākos šis liktenis vēl nebija piemeklējis, taču tvaiku izvirdumus, turklāt visai vājus, manīja tikai dažos ezeros. Acīm redzot, vulkānisms šajā ieplakas rajonā pamazām aprima. Pļavās ceļotāji redzēja ganāmies vēršus un zirgus, tomēr mazākā skaitā un piesardzīgākus — dzīvnieki droši vien labi zināja, cik bīstams ienaidnieks ir cilvēks. Degunradžus manīja tikai vienu reizi iztālēm. Toties šeit bija daudz mežacūku, kas mitinājās ezeru meldros; vienu ceļotāji nošāva vakariņām.

Uz naktsguļu apstājās mežmalā pie liela klajuma. Salikuši maišeļus un šautenes zālē, vīri aizgāja uz mežu sacirst malku ugunskuram. Pie mantām palikušie suņi pēkšņi sāka izmisīgi riet. Gorohovs un Ordins, būdami tuvāk, izskrēja no biezokņa un ieraudzīja milzīgu lāci, kurš apošņāja viņu mantas, — svaigās gaļas smarža, acīm redzot, bija iekairinājusi zvēra ēstgribu. Suņi riedami un smilkstēdami centās ieķerties lācim ciskās, bet viņš veikli atvairīja visus uzbrukumus un sirdīgi rūca.

Ko darīt? Šautenes atradās līdzās mantu maišeļiem, ko zvērs grasījās saplosīt drisku driskās par spīti suņu pūliņiemOrdins, kuram bija cirvis, pačukstēja Gorohovam:

— Es pielavīšos viņam no muguras un zvelšu ar cirvi. Kad viņš pagriezīsies pret mani — paķeriet šauteni un šaujiet!

Tieši tobrīd lācis ar nagiem pārplēsa vienu maišeli un iegrūda tajā purnu. Ordins ātri pielēca lācim no mugurpuses, atvēzējās no visa spēka, ietrieca cirvi līdz pašam pietam zvēram krustos un atlēca sānis. Pāri klajumam aizvēlās šaušalīgs rēciens, lācis saslējās uz pakaļkājām, bet tai pašā mirklī nogāzās augšpēdus, gandrīz nospiezdams Kurmi. Lācim bija pāršķelts mugurkauls, un viņš rēkdams vārtījās zālē, cirzdams uz visām pusēm ar priekšējām ķetnām. Suņi ieķērās zvēra nekustīgajās pakaļkājās, un Gorohovs, pagrābis šauteni, ietrieca sprāgstošo lodi tam kreisajos sānos. Pēc dažiem mirkļiem milzīgais ķermenis jau gulēja nekustīgs, nošķiezdams zāli ar asiņu straumēm.

Pienāca Gorjunovs un Kostjakovs ar malkas nastām. Visi sastājās apkārt lācim un brīnījās, cik varen prāvs tas ir: pusotras reizes lielāks par viņiem pazīstamo brūno lāci, bet ilkņi — garāki par desmit centimetriem.

— Mēs šoreiz lēti esam tikuši cauri! — Gorjunovs noteica. — Viens saplosīts maišelis un ievainots suns, bet varēja būt ļaunāk.

Lācis agonijā patiešām bija ar ķetnu aizķēris Baltiņa sānus, kas krāsojās asinīm. Suns jau aplaizīja brūci, kas, par laimi, nebija dziļa.

— Tas mums par mācību! Kādam allaž jāpaliek pie mantām ar šauteni, — Ordins sacīja. — Katru reizi jau neizdosies tik veikli ietriekt cirvi mugurā tādam milzīgam zvēram.

— Jā, tiec tik tādam ķetnās, — dzīvs neizspruksi! — Gorohovs, vilkdams nost lācim ādu, piebilda.

Ordins apmērīja zvēru: nofotografēt to vairs nebija iespējams — nāca virsū tumsa.

Vajadzēja nest mantas uz citu vietu, jo beigtais lācis nepatīkami smirdēja, taču šī smaka netraucēja suņiem pierīties līdz kaklam. Nakts pagāja nemierīgi. Suņi nemitīgi ņurdēja, bet biezajā miglā, kas ap pusnakti ietina klajumu, nevarēja saskatīt, kas viņus tā uztrauc. Pie lāča, kas bija pamests kādu simt soju attālumā, varēja saklausīt kņadu, šmakstināšanu, kaulu brīkšķēšanu; tur mielojās kaut kādi nakts plēsoņi. Rītausmā Gorohovs atrada jau pilnīgi apgrauztu skeletu un ieraudzīja divus lielus vilkus, kas, cilvēkam tuvojoties, ātri pazuda.

Šajā dienā vējš izkliedēja miglu agrāk, un ceļotāji turpināja maršrutu uz ziemeļrietumiem. Lāča ādu Gorohovs bija nostiepis mežmalā starp koku zariem, cerēdams atpakaļceļā to paņemt. Vīri šķērsoja vēl divus klajumus ar ezeriem; otrajā pacēlās balts šūnakmens paugurs, tomēr geizers, acīm redzot, sen jau nedarbojās, jo šūnakmens bija apaudzis ķērpjiem.

Izejot trešajā klajumā, ceļotāji tā otrā malā izdzirda cilvēku balsis. Taču ierējās suņi, un balsis tūliņ apklusa. Pāri klajumam veda labi iemīta taka, metot līkumu apkārt nelielam ezeram, kura tuvumā uz mitrās augsnes viegli varēja saskatīt, ka te gājuši cilvēki, apāvušies mīkstos ādas apavos — torbasos.

— Lūk, šie vairs nav akmenslaikmeta cilvēki! — Gorjunovs iesaucās. — Tie droši vien staigātu basām kājām.

— Un, tā kā šie ļaudis apauti tāpat kā iezemieši mūsu ziemeļos, tad viņiem jābūt radniecīgiem un mums nav jābaidās no sastapšanās, — piebilda Ordins.

Kad ceļotāji apgāja apkārt ezera meldrājiem, kas aizsedza klajuma pretējo malu, viņi ieraudzīja zaļu pakalnu, kura virsotnē kūpēja dūmu strūkliņa. Paugura pakājē stāvēja cilvēki, bet viens, uzkāpis pakalnā, kā likās, vēroja klajūmu. Pamanījis ceļotājus pie ezera, viņš par to pavēstīja pārējiem; tie sāka skraidelēt, un drīz vien pretim nācējiem pa pļavu, izvērsies ķēdē, devās vesels bars — cilvēku trīsdesmit. Kad viņi bija pienākuši tuvāk, kļuva redzams, ka tie visi ir apbruņoti; ikviens labajā rokā turēja garu šķēpu un kreisajā — loku; aiz pleciem rēgojās bultu spalvas.

Simt soļu attālumā no ceļotājiem karotāji apstājās, un viens no svešajiem, kurš nāca pa taku — acīm redzot, virsaitis —, pacēla roku un kaut ko uzsauca.

— Ko viņš saka? Kādā valodā? — Gorjunovs prasīja Gorohovam.

— Izklausās pēc čukču mēles, — Ņikita atbildēja. — Pavēl mums pacelt abas rokas, ja mēs esot miermīlīgi ļaudis.

Ceļotāji pacēla uz augšu rokas. Karotāji tūlīt devās uz priekšu, taču kādu trīsdesmit soļu attālumā pēc virsaiša mājiena no jauna apstājās. Virsaitis tagad jautāja:

— Kas jūs esat par ļaudīm, no kurienes nākat un kāpēc esat ieradušies mūsu zemē?

— Sakiet, ka mēs esam baltie cilvēki, ka esam atnākuši no dienvidiem, no Lielās zemes, lai apskatītu šo mazo, ledus ielenkto zemi, — Gorjunovs deva rīkojumu.

Gorohovs pārtulkoja teikto.

— Nāciet tuvāk, baltie cilvēki, bet ievērojiet, ka mūsu ir daudz un ka mēs visi esam apbruņoti, — karotāju vadonis sacīja.

Ceļotāji tuvojās virsaitim, un trīsdesmit acu pāru modri vēroja viņu kustības. Gorjunovs, pagājies uz priekšu, pastiepa virsaitim roku. Tas vispirms pieskārās ar labo roku pierei un sirdij un tikai tad paspieda atnācēja plaukstu. Šo pašu žestu viņš atkārtoja, apsveicinādamies ar ikvienu ceļotāju. Pa to laiku karotāju ķēde, tuvodamās no flangiem, ielenca atnācējus ciešā lokā; karavīri stāvēja plecu pie pleca ar ieročiem rokās un pusbalsī sprieda par svešzemnieku apģērbu, apaviem, maišeļiem, cirvjiem aiz jostas un spožajām nūjām uz muguras.

Visi viņi bija kaili līdz jostas vietai un valkāja mīk. stas ādas bikses, kā arī vieglus zvērādas zābakus — torbasus. Seju, krūtis un apakšdelmus klāja tetovējumi — viļņotas līnijas, riņķi un punkti. Kaklu ikvienam rotāja virknē savērti zobi, acīm redzot, vilka zobi, ar vienu, diviem vai trim lieliem lāča ilkņiem priekšā. Melnie, gludie mati bija savīti uz pakauša mezglā, kurā rēgojās viena, divas vai trīs ērgļa spalvas. Ķermeņi bija muskuļoti, melnīgsnēji, vaigu kauli tikai nedaudz izspiedušies, acis melnas, deguni taisni. Divi augšējie vidējie priekšzobi bija nokrāsoti sarkani, tālab šo ļaužu smaids likās dīvains — mute it kā pāršķīrās divos sārtos aplīšos. Virsaitim atšķirībā no pārējiem bija spēcīgāka ķermeņa uzbūve un garāks augums, lāča ilkņu kaklarota, sarkana svitra pāri pierei no augšas uz leju un matos iespraustas sarkanas spalvas. Tie, acīm redzot, bija drošsirdīgi ļaudis un varēja kļūt bīstami ienaidnieki, kaut arī bija bruņojušies primitīviem ieročiem: šķēpu uzgaļi bija taisīti no caurspīdīga akmens, bultu uzgaļi — no kaula; daudziem aiz jostas rēgojās akmens cirvis koka kātā. Uz muguras karājās ne vien bultu maks ar bultām, bet arī neliels ādas vairogs.

— Ka sauc jusu tautu un šo zemi? — Gorohovs pec Gorjunova norādījuma vaicāja.

— Mana tauta ir onkiloni. Un šī ir onkilonu zeme, ko iekarojuši mūsu senči. Mani sauc Amnundaks. Es esmu onkilonu virsaitis. Bet kā sauc jūs un jūsu zemi?

Saņēmis atbildi uz šo jautājumu, tāpat uz vairākiem citiem, kuru nolūks bija tāds pats — uzzināt, kālab un pa kādu ceļu baltie cilvēki atnākuši uz šejieni —, virsaitis sacīja:

— Jūs esat atnākuši no tālienes un mazā skaitā, tāpēc būsiet onkilonu viesi. Iesim uz manu mītni.

Viņš pagriezās un devās atpakaļ pa taku,ceļotāji sekoja virsaitim, bet karavīri nāca nopakaļ, kā arī līdzās takai. Viņi uzdeva Gorohovam dažādus jautājumus par svešinieku apģērbu un ieročiem, par ceļu pāri lediem un dzīvi Lielajā zemē, par kuru viņi šo to zināja pēc teiksmām, ko viena paaudze bija mantojusi no otras. Gorohovs tikko spēja atbildēt, vēl jo vairāk tāpēc, ka onkilonu valoda, gan būdama tuva čukču valodai, tomēr mazliet atšķīrās no tās un sarunas dalībnieki ne vienmēr saprata cits citu.

Zaļais pakalns, izrādās, bija onkilonu mājoklis. Pie ieejas, ko aizklāja zvērādas, virsaitis apstājās, pacēla ādas aizkaru un ar žestu aicināja viesus iekšā. Visiem vajadzēja saliekties, jo durvis bija zemas. Zemnīcas centrālajā daļā dega ugunskurs, virs kura uz šķērskoka kā uz iesma cepās vairāki gaļas gabali. Centrālā daļa bija kvadrāts ar sešus metrus garu malu. Tā stūros pacēlās četri resni stabi; augšā stabus saistīja resnas šķērssijas, kas balstīja no tievākiem baļķiem saslietu jumtu ar kvadrātveida caurumu — dūmeju, kura noderēja arī par logu. Katrai šķērssijai kvadrāta augšdajā bija pieslieti gari baļķi, kuru lejas gals balstījās zemē; šie baļķi veidoja slīpas pajumes. Pajumes galu tāpat piesedza ieslīpi nolikti īsāki un tievāki baļķi. Šādā veidā uzceltā mājokļa plāns atgādināja krustu ar noapaļotiem iekšējiem stūriem. Trīs krusta zaros bija iekārtotas guļamtelpas, ceturtajā atradās durvis un dažādu mantu noliktava; centrālais kvadrāts kalpoja par virtuvi un viesu istabu. No ārpuses mājokļa karkasu klāja bieza zemes kārta, kas bija apaugusi ar zāli. Tas bija plašs, silts, bet patumšs miteklis.

Iegājis zemnīcā, virsaitis aizveda viesus uz kvadrāta malu iepretim ieejai, apsēdās uz lāčādas, pavelkot kājas zem sevis, un nosēdināja pārējos sev labajā un kreisajā pusē. Karavīri izvietojās gar citām kvadrāta malām apkārt ugunij. Kad ceļotāju acis pierada pie zemnīcas puskrēslas, viņi ievēroja, ka mītnes slīpajās sānu pajumēs drūzmējas sievietes ar bērniem, ziņkārīgi aplūkodamas svešiniekus un pamazām virzīdamās tuvāk sēdošajiem karavīriem. Sievietes bija gandrīz pavisam kailas, vienīgi šaurs tumšas ādas apsējs plaukstas platumā, krāsas ziņā gandrīz nemaz neatšķirdamies no melnīgsnējās miesas, apjoza viņu gurnus. Jaunajām sievietēm gurnu apsēju rotāja no smalkām melnām, dzeltenām un sarkanām siksniņām veidots raksts. Bez tam sievietes valkāja no sīkiem baltiem, pelēkiem, zaļiem un sarkanīgiem akmeņiem savērtas kaklarotas un tādas pašas aproces ap plaukstas pamatu un apakšdelmu. Kailumu padarīja gluži nemanāmu tetovējumi — fantastiski ziedi un lapas, viļņotas līnijas un apļi — uz krūtīm, vēdera, muguras, rokām, kājām un sejas. Sevišķu uzmanību saistīja virsaiša jaunā sieva, kuras tetovējums attēloja divas čūskas. Ietetovētie rāpuļi vijās gredzenos ap sievietes kājām, aizlocījās pa vēderu un sāniem un beidzās ar galviņām, kas bija vērstas viena pret otru starp krūtīm un atslēgas kauliem; divas mazākas ietetovētas čūskas vijās apkārt sievietes rokām un beidzās uz abām lāpstiņām. Melni zilās čūskas uz melnīgsnējā ķermeņa radīja baisu iespaidu.

Sievietēm sejas vaibsti bija maigāki nekā vīriešiem, un dažas no viņām varēja saukt pat par skaistām; viņu augumi bija smuidri un formas proporcionālas.

Bērni staigāja pavisam kaili, bet aba dzimuma pusaudži valkāja tādas pašas gurnu jostas kā sievietes; meitenēm tās tāpat bija arī izrakstītas. Meiteņu mati bija sapīti sīkās bizītēs, bet zēniem savīti mezglā uz pakauša. Sievietes bija sapinušas matus divās bizēs, kas, akmentiņiem izrotātas, nokarājās uz krūtīm; jaunām meitenēm bija četras bizes: divas, sapītas galvas sānos, nokarājās uz krūtīm, divas — no pakauša pāri mugurai.

Amnundaks pamāja sievietei ar čūskām, un viņa izņēma no šķirstiņa, kas bija apsists ar ādu, nelielus koka kausus, piepildīja tos ar pienu no ādas maisa, kas karājās pie staba, un citu pēc cita pasniedza virsaitim, kurš tos savukārt izdalīja viesiem. Atstājis pēdējo kausu sev, virsaitis pacēla to pie lūpām un ar skaistu žestu aicināja viesus sekot viņa piemēram. Traukos bija ieliets biezs briežu māšu piens, mazliet ieskābis, taču garšīgs — vismaz tā likās cejotājiem, kuri jau sen nebija nekā tāda baudījuši. Kausus piepildīja vēlreiz, pēc tam sieviete noņēma no iesma izcepto galu, ar kaula nazi sagrieza to biezās šķēlēs un koka muldiņā pasniedza virsaitim, kurš izdalīja pa šķēlei ikvienam viesim. Kamēr tie mielojās ar gaļu, piedzerdami pienu, Amnundaks uzrunāja savus ļaudis, bet runas jēgu Gorohovs nespēja uztvert, jo virsaitis runāja pārāk ātri. Gorjunovs lūdza virsaiti paskaidrot, ko viņš sacījis. Amnundaks lēnām, lai Gorohovs varētu pārtulkot katru vārdu, pavēstīja:

— Mūsu tauta — onkiloni — pirms daudziem gadiem, izmocīti nemitīgajos karos ar čukčiem briežu ganību dēļ, nolēma aiziet pēc iespējas tālāk projām no šiem ļaudīm. Vispirms onkiloni pa ledu aizgāja uz tuvējām salām, izraka zemnīcas un sāka dzīvot mierīgu dzīvi. Tomēr šī zeme viņiem nepatika: vasarā migla, ziemā migla, pavasarī migla, visu gadu migla vien. Ļaudis sāka apmirt, brieži sāka apmirt. Un ļaudis ieraudzīja, ka putni pavasaros lido tālāk, uz ziemeļiem, bet uz rudens pusi atgriežas trekni jo trekni. Nodomāja — iesim paši uz turieni, kurp laižas putni. Gāja vienu reizi — jūra nelaida, gāja otru reizi — jūra bija vāji aizsalusi, vētra uzlauza ledu, noslīka daudz cilvēku un briežu. Sagaidīja pavisam bargu ziemu un pa priekšu aizsūtīja izlūkus. Ledus bija stiprs. Visi pārgāja pāri jūrai un atrada šo zemi. Bija atlicis pavisam maz ļaužu — vai nu cilvēku piecdesmit, vai mazāk, īsti nezinu.

Virsaitis tajā laikā bija dižens šamanis, kurš prata dziedināt visas slimības; viņš parādīja onkilonu tautai ceļu uz šo zemi. Pirms nāves šamanis pasludināja, ka onkiloni dzīvošot šajā zemē mierīgi līdz tam laikam, kamēr pie viņiem atnākšot baltie cilvēki no Lielās zemes. Un viņš sacīja, ka balto cilvēku rokās būšot pērkoni un zibeņi kā debesu valdniekiem, ar ko varēšot nogalināt iztālēm.

Kad mēs ieraudzījām jūs, pirmos baltos cilvēkus, kuri atnākuši pie mums no Lielās zemes, mēs atcerējāmies vecā šamaņa vārdus.




UPURĒŠANA UN GARU PIESAUKŠANA


— Sakiet virsaitim, — Gorjunovs teica Ņikitam, — ka mēs esam pavisam miermīlīgi ļaudis un nevienam nedarīsim nekā ļauna. Arī mūs uz šejieni atveda putni, kas lido uz ziemeļiem. Mēs gribam tikai aplūkot zemi, kur putni pavada vasaru. Mēs apskatīsim šo zemi un aiziesim atpakaļ uz savējo.

Gorohovs pārtulkoja viņa vārdus.

— Vai jums ir pērkoni un zibeņi, kas nogalina iztālēm? — Amnundaks jautāja.

Atskanot šim jautājumam, visu klātesošo skatieni ieurbās svešzemniekos bažīgās gaidās. Gorohovs neizpratnē palūkojās uz Gorjunovu, bet tas sacīja:

— Vai tad mūsu šautenes nav pērkoni un zibeņi, kas nogalina iztālēm? Onkiloni tik un tā uzzinās par tiem. Tāpēc izmantosim gadījumu un parūpēsimies, lai mūs uzskata par dievu sūtņiem, izturas pret mums ar vēl lielāku cieņu un nedara mums nekā ļauna.

— Jā, mums ir pērkoni un zibeņi! — Gorohovs pavēstīja virsaitim.

Nemiera pilni čuksti pārskrēja ļaužu drūzmai. Ceļotājiem tuvāk sēdošie neviļus parāvās atpakaļ. Virsaitis sacīja:

— Parādiet tos mums, lai mēs zinātu, ka jūs esat taisni tie, kurus sūtījušas debesis. Bet es lūdzu jūs — nenogaliniet onkilonus!

— Iziesim ārā, lai zibens neķer cilvēkus, — Gorjunovs aicināja.

Virsaitis svinīgi piecēlās un devās uz durvīm, viņam sekoja ceļotāji un onkiloni, turēdamies no svešzemniekiem godbijīgā attālumā.

— Atvediet upurējamo briedi! — Amnundaks pavēlēja. — Lai baltie cilvēki to nogalina un nes kā dāvanu dieviem!

Daži onkiloni aizskrēja uz mežu un atveda no turienes lielu, gandrīz pavisam baltu ziemeļbriedi; dzīvnieks, it kā nojauzdams savu likteni, mauroja, kārpījās un rāvās atpakaļ. Pēc Gorohova norādījuma briedi piesēja pie mieta divsimt soļu no zemnīcas. Ceļotāji, aizstājuši šautenēs sprāgstošās lodes ar parastajām, izšāva visi reizē — un ziemeļbriedis saļima kā nopļauts. Šāvieniem nodārdot, onkiloni nokrita uz ceļiem un nolieca galvas vareno svešzemnieku priekšā.

Amnundaks piecēlies skaļā balsī, lai visi varētu dzirdēt viņa vārdus, sacīja:

— Tagad mēs zinām, ka jūs esat debesu sūtņi, par kuriem stāstījis lielais šamanis. Esiet mūsu viesi! Viss, kas mums pieder, — mājokļi, pārtika, apģērbs, brieži — ir jūsu, rīkojieties ar to pēc savas patikšanas! Šovakar šamanis uzrunās dievus un lūgs viņus žēlot onkilonus, jo mūsu cilts uzņēmusi debesu sūtņus kā dārgus viesus.

Beidzis runu, Amnundaks pielika roku pie pieres, pie sirds un zemu paklanījās viesiem, un visi onkiloni atkārtoja šo žestu. Šajā brīdī atvilka nogalināto briedi un nolika to virsaitim pie kājām, un viņš, rādīdams uz četrām brūcēm dzīvnieka sānos, sacīja:

— Visi četri zibeņi ir ķēruši upuri. Sievietes, sagatavojiet gaļu vakara lūgšanai!.. Karavīri, ataiciniet šamani uz mūsu mītni!

Pēc atgriešanās zemnīcā no jauna atsākās cienāšana ar pienu un žāvētu brieža gaļu, ko pasniedza kopā ar ezerriekstu miltu plāceņiem un ceptiem saranas sīpoliem. Ne maizi, ne tēju, ne tabaku onkiloni nepazina, un daži sausiņi un cukura gabaliņi, ko ceļotāji izvilka no maišeļiem, gāja no rokas rokā, tos aplūkoja, apošņāja un nogaršoja ar lielu interesi. Vēl lielāku uzmanību izraisīja pīpes, kuras Gorohovs un Ordins aizsmēķēja pēc ēšanas. Onkiloni gandrīz šausminādamies noraudzījās, ka baltie vīri rij dūmus, kas blakus sēdošajiem iezemiešiem lika klepot un šķaudīties. Lielu sajūsmu radīja virs uguns pakārtā vara tējkanna; onkiloniem bija tikai koka un māla trauki, un viņi vārīja tajos gaļu, karsējot ūdeni ar akmeņiem, ko iepriekš nokaitēja ugunī un tad meta ūdenī. Tomēr tēja bez cukura nevienam negaršoja, jo ceļotājiem bija pārāk maz šā saldā cienasta, lai pamielotu visus. Amnundaks ar pūlēm izdzēra piedāvāto krūzīti un pateica, ka onkilonu dzēriens — viņš norādīja uz ādas maisu ar ziemeļbriežu pienu — esot garšīgāks.

Cirvji un mednieku naži arī izraisīja milzīgu interesi; tos aplūkoja, aptaustīja, izmēģināja un jūsmoja par to spožumu, izturīgumu un asumu salīdzinājumā ar onkilonu akmens cirvjiem un kaula nažiem.

Pēc Amnundaka zīmes sieviete ar ietetovētajām čūskām izņēma no šķirstiņa rupji apdarinātu, rūsas saēstu dzelzs nazi, ko šejienieši glabāja kā relikviju.

Rādīdams to viesiem, virsaitis sacīja:

— Mūsu senčiem bija tādi naži, cirvji, šķēpu un bultu uzgaļi, ko viņi iemainīja no jakutiem, bet paši iztaisīt neprata. Kad onkiloni atnāca uz šejieni, šīs mantas pamazīliņām sadila, salūza un pazuda, un onkiloni atkal sāka taisīt akmens un kaula rīkus un ieročus.

Kurmis un Baltiņš, saritinājušies pie ceļotāju kājām, sākumā onkiloniem iedvesa bailes, jo viņiem suņu nebija. Kad Gorohovs apvaicājās, kāpēc onkiloni neturot suņus, Amnundaks pastāstīja:

— Šo nikno zvēru dēļ sākās mūsu senču karš ar čukčiem. Onkiloni bija briežkopji un suņus neturēja, tāpēc ka tie uzbrūk briežiem. Mūsu senči dzīvoja jūras krastā, audzēja briežus, zvejoja zivis un medīja roņus un valzirgus, mītnes viņi cēla no jūras krastā izskalotajiem koku stumbriem. Bet tad atnāca čukči; viņiem bija daudz suņu, bet nebija briežu. Čukči sāka atspiest mūs no zvejas un medību apgabaliem; kad viņiem nepietika zivju suņu barošanai, viņi atņēma mums briežus. Tālab arī sākās karš. Čukču bija daudz, mūs — maz. Tāpēc vajadzēja iet projām, lai paglābtos no viņiem.

— Cik onkilonu šeit dzīvo? — Gorohovs jautāja. — Vai tā ir visa jūsu tauta? — Viņš pamāja uz zemnīcas iemītnieku pusi.

Amnundaks pasmējās:

— Tādu mītņu mums ir divdesmit. Katrā dzīvo viena ģints, cilvēku divdesmit līdz trīsdesmit.

— Un kur atrodas citas mītnes?

— Dažādās vietās. Briežiem vajadzīgi ķērpji. Visi nevar dzīvot vienā vietā — būs par šauru gan cilvēkiem, gan briežiem.

— Un katrā mītnē ir tāds virsaitis kā tu?

— Nē, es esmu visu onkilonu galvenais virsaitis! — Amnundaks lepni atbildēja. — Mana ģints ir pati lielākā. Bet katrā mītnē ir savs vecākais, ģints galva.

Patiešām, zemnīcas iemītnieku skaits kopā ar sievietēm un bērniem sasniedza ap sešdesmit. Gorjunovs parēķināja: ja pārējās zemnīcās mitinātos vidēji divdesmit pieci cilvēki katrā, tad Saņņikova Zemē būtu apmēram piecsimt trīsdesmit onkilonu.

Sarunājoties un mielojoties pienāca vakars. Ap saules rietu klajumā pie zemnīcas atdzina briežu baru, un ceļotāji varēja vērot briežu māšu slaukšanu, kurā piedalījās visas sievietes un meitenes, ar koka slaucenēm rokās žigli iedamas no viena dzīvnieka pie otra. Ganāmpulkā bija vairāk nekā divsimt briežu. Pa nakti briežu bars palika klajumā, un to pret plēsoņu uzbrukumu apsargāja karavīri, nomainīdami cits citu.

Kad satumsa un visi ļaudis atgriezās zemnīcā, ieradās šamanis, kurš dzīvoja atsevišķi vairāku kilometru attālumā. Tas bija garš, kalsns sirmgalvis, iekritušiem vaigiem, vērīgām, skadrām, zem kuplajām uzacīm dziļi iedubušām acīm. Par spīti samērā siltajam laikam šamanis bija uzvilcis garu kažoku ar spalvu uz āru; no kažoka apkakles un jostas siksniņās nokarājās vara un dzelzs kalumi un dīvainas, stipri noberztas nūjiņas, acīm redzot, atceļojušas no kontinenta un pārgājušas no šamaņa uz šamani. Rokās viņš turēja nelielu tamburīnu, ko rotāja sarkanas un melnas ādas lentas un dzelzs zvārguļi. Šamaņa matus slēpa benītei līdzīga kažokādas cepurīte ar smailu galu; spalva cepurītei bija gandrīz pilnīgi nogājusi. Cienīgi paklanījies virsaitim un uzmanīgi aplūkojis svešzemniekus un viņu suņus, kuri, ieraugot dīvaini tērpto cilvēku, dobji ierūcās, šamanis nosēdās atsevišķi pie spoži liesmojošā ugunskura un, nolicis tamburīnu, pastiepa pret uguni kaulainās rokas, kaut ko murminādams. Pēc virsaiša mājiena sievietes pasniedza šamanim kausu ar pienu, ko viņš izdzēra, iepriekš ieslacljis dažas lāses ugunī.

Virs ugunskura garos iesmos cepās nelielos gabalos sagriezta brieža gaļa. Līdzās apaļā koka kubuliņā vārījās brieža gaļas un saranas sīpolu vira vai, pareizāk sakot, mērce. Mērci karsēja ar ugunskurā nokaitētiem nelieliem akmeņiem. Kāda sieviete, satvērusi divas nūjiņas ar akmens plāksnīšu uzgaļiem, vienā laidā vilka no uguns nokaitušo akmeni un meta to traukā ar viru, bet otru — jau atdzisušo — zvejoja ārā no trauka un lika atkal ugunskurā karsēties.

Kad sīkos gabaliņos sagrieztā gaļa bija izvārījusies mīksta, virsaitim, šamanim un viesiem pasniedza pa trauciņam ar sagatavoto cienastu, ko pārlēja ar mērci, un diezgan smalki izgrieztas koka dakšiņas. Nogaršojuši viru, ceļotāji pārliecinājās, ka ēdienam nav pielikta ne drusciņa sāls. Onkiloni, tāpat kā čukči, sāli uzturā nelietoja. Vajadzēja salūkot savējo, lai piemestu virai. Sāls atkal gāja no rokas rokā; to sāka garšot, domādami, ka tā arī būs salda, tāda pati kā cukurs, bet pēc tam ilgi spļaudījās un nesaprašanā brīnījās, kāpēc baltie cilvēki ar tādu draņķi sagāna garšīgo viru un gaļu.

Pec viras pasniedza cepto gaļu un ezerriekstu plāceņus; vakariņas beidzās ar kausu piena. Kad sievietes aiznesa traukus, izdegušā ugunskura ogles un nodeguļus aizbīdīja pavisam sānis, lai atbrīvotu visu centrālo kvadrātu lūgšanai. Zemnīca iegrima pustumsā, un vienīgi dziestošās ogles gailēdamas meta sarkanu atblāzmu.

Vakariņu laikā Amnundaks pastāstīja šamanim, kā baltie cilvēki parādījušies onkilonu zemē, kas viņi tādi esot, ko darījuši, kā nogalinājuši briedi. Šamanis klausījās klusēdams, māja ar galvu un tikai retumis uzdeva pa jautājumam. Pēc vakariņām, pirms lūgšanas, viņš pieprasīja, lai izved suņus ārā no zemnīcas. Kad tas bija izdarīts, šamanis apsēdās atbrīvotā laukumiņa vidū skatītāju lokā, izvilka no jostai piekārtā ādas maisiņa šķipsniņu bālgana pulvera, uzbēra to uz plaukstas un nolaizīja ar mēli. Gorohovs pačukstēja ceļotājiem, ka tā esot pulverī saberzta kaltēta mušmire, ko kamčadali, korjaki un dažas citas tautiņas lietojot kā narkotisku vielu un kas izraisot īpatnēju noreibumu.

Pasēdējis kādu brīdi klusēdams, sasprindzināti vērdamies gailējošajās ugunskura oglēs, šamanis paņēma tamburīnu, pārvilka tam pāri ar plaukstu — un tūliņ tikko dzirdami zem pirkstiem iedunējās stingri nostieptā āda. Tamburīna pavadījumā, kas pamazām kļuva spēcīgāks, viņš sāka dziedāt — sākumā lēnām, pusbalsī, dobjās rīkles skaņās, pēc tam aizvien ātrāk, kamēr dziedāšana un tamburīna rīboņa saplūda nemitīgā dobjā dunoņā, no kuras izlauzās atsevišķi spalgiem brēcieniem līdzīgi vārdi. Šamanis sākumā šūpojās šurpu turpu, nenolaizdams skatienu no uguns, bet pēc tam, nonācis afektā, pielēca kājās un sāka griezties uz vietas aizvien ātrāk un ātrāk, joprojām sizdams tamburīnu un gaudodams. Garais kažoks un siksniņas ar kalumiem un nūjiņām, šamanim griežoties, pamazām atvirzījās no viņa ķermeņa, un beidzot likās, ka virpuļo trīs cits uz cita salikti konusi, ko vainago smailā koniskā cepure. Rokas turēja tamburīnu paceltu virs cepures un kustējās bez mitas; tamburīns griezās, šūpojās, dejoja un skaļi dunēja.

Tad dziesma ar mežonīgu kliedzienu pēkšņi aprāvās, šamanis noslīga pie zemes un, izpletis rokas un izmetis tamburīnu uz klona, it kā iegrima nemaņā, ko neviens neuzdrošinājās traucēt. No mutes kaktiņa pār iekritušo vaigu viņam tecēja smalka putu strūkliņa. Ļaudis joprojām cieta klusu, un zemnīcā, kur tikko bija trakojis skaņu haoss, valdīja baiss klusums. Bija pierimuši pat ārā piesietie suņi, kuru riešana laikiem piebalsoja šamaņa dziesmai.

Pēc kādām piecām minūtēm šamanis mazliet paslējās uz augšu, izdzēra pasniegto piena kausu un tad klusā balsī pateica dažus vārdus, ko ļaudis uzklausīja, satraukumā sačukstēdamies. Virsaitis skaļi atkārtoja teikto, un Gorohovs tulkoja:

— Debesu gari pavēstījuši šamanim, ka onkilonu tautai gaidāms liels posts un nelaimes.

Amnundaks pacēla rokas pret debesīm, bet šamanis ar žestu atturēja viņu un sacīja vēl dažus vārdus. Priecīgi čuksti pārskrēja ļaužu rindām, un virsaitis, nolaidis rokas, pavēstīja:

— Šamanis pasludina, ka nelaimes varbūt nesākšoties, kamēr svešzemnieki dzīvošot onkilonu zemē. Tā likuši sacīt debesu gari.

Šamanis gausi piecēlās, paklanījās virsaitim un ceļotājiem un divu apbruņotu karavīru pavadībā devās projām. Pēc viņa aiziešanas zemnīcā sākās rosīgas valodas. Arī ceļotāji sačukstējās. Pareģošanas rezultāti viņiem likās mazliet negaidīti. Tie garantēja baltajiem cilvēkiem drošu dzīvi pie onkiloniem un visāda veida palīdzību, toties saistīja viņus ar šo tautu uz ilgu laiku, kā savdabīgu nodrošinājumu pret nelaimēm. Viņi bija domājuši pārziemot Saņņikova Zemē, tomēr nevēlējās palikt šeit ilgāk par nākamo pavasari. Vai onkiloni tad atlaidīs viņus uz mājām?

— Nav grūti noģist, — Gorjunovs sacīja, — kāpēc viltīgais šamanis iedomājies izlabot savu pareģojumu, kas ir mums jau pazīstamās onkilonu teiksmas variants. Vecais aptvēris, ka cilvēki, kuri valda pār pērkoniem un zibeņiem, būs ļoti noderīgi onkiloniem kā draugi, bet varētu būt briesmīgi kā ienaidnieki.

— Un, ja baltos cilvēkus atlaidīs, — Ordins piebilda, — viņi, zinādami ceļu uz šo brīnišķīgo zemi, atgriezīsies lielā skaitā un aizdzīs onkilonus no šejienes, tāpat kā savā laikā čukči viņus padzina no kontinenta.

— Pilnīgi pareizi! — piekrita Kostjakovs. — Siem ļaudīm, kuri gadsimtiem ilgi dzīvojuši šķirti no visas pasaules, taču nav nekādas jausmas par to, kas notiek mūsu dienās, un viņi dzīvo atmiņās par tālo senatni.

— Katrā ziņā mums pagaidām nav viņiem jāizpauž, ka taisāmies doties projām tuvākajā nākotnē, — Gorjunovs noteica.

— Jā, viņi var mūs vienkārši saņemt gūstā un turēt ieslodzītus, — piebilda Ordins.

— Vai, labākajā gadījumā, pastāvīgi mūs pavadīt un ierobežot musu pārvietošanās brīvību, — Kostjakovs piebalsoja.

— Padzīvosim kopā ar onkiloniem, iepazīsimies tuvāk ar šiem ļaudīm un pamazītiņām pārliecināsim viņus, ka visi šie pareģojumi ir tīrās blēņas un ka šai ciltij nākotnē nekas nedraud.

Virsaitis visu laiku klausījās svešzemnieku sarunā, beidzot piecēlās un sacīja skaļā balsī, lai viņa vārdus dzirdētu visi zemnīcas iemītnieki, kuru valodas apklusa vienā mirklī:

— Onkiloni, karavīri un sievietes! Jūs visi dzirdējāt, ko sacīja šamanis, ko viņam pavēstījuši debesu gari. Kamēr baltie svešinieki mitināsies pie mums, nekādu nelaimju nebūs. Tad lūgsim, lai viņi paliek pie mums!

— Jā, jā, lūgsim! — no visām pusēm atskanēja balsis.

Virsaitis pagriezās pret viesiem un paklanījies teica:

— Baltie cilvēki, dievu sūtņi, onkilonu tauta lūdz, lai jūs paliekat uz dzīvi pie viņiem! Jūs izglābsiet onkilonus no posta un nelaimēm. Mēs dosim jums visu, ko vien jūs gribēsiet, — labākos mājokļus, papilnam pārtikas, siltu apģērbu, kad atnāks ziema, visskaistākās sievietes, — lai jums netrūktu ne nieka. Jūs dzīvosiet kā mūsu virsaiši.

— Mēs dosim jums visu, visu, tikai palieciet pie mums! — korī atkārtoja vīriešu un sieviešu balsis, un no visām pusēm lūdzoša žestā pretim viesiem sniedzās rokas.

Gorjunovs piecēlās un atbildēja:

— Labi, mēs esam ar mieru palikt pie jums kā jūsu viesi, kamēr jūs paši mūs neatlaidīsiet. Bet mēs vēlamies apskatīt visu jūsu zemi, un jums tā jāparāda.

Gorohovs pārtulkoja šos vārdus, un zemnīcā atskanēja līksmi saucieni. Virsaitis vēlreiz palocījās viesiem un paspieda ikvienam svešzemniekam roku, iepriekš pielicis plaukstu sev pie pieres un sirds. Šis žests, kā ceļotāji uzzināja vēlāk, nozīmēja — «no tīras sirds, bez ļaunām domām». Pēc tam viņš sacīja:

— Drīz mēs svinēsim pavasara svētkus, kuros sapulcēsies visas onkilonu cilts jaunās sievietes un meitenes, un jūs, ja vien vēlēsieties, varēsiet izraudzīties sev sievas. Jūs esat atstājuši savas sievas tur, tālu, — viņš pamāja ar roku uz dienvidiem, — bet cilvēkam dzīve bez sievietes ir skumja un garlaicīga.

— Skat, esam tikuši pat līgavaiņu godā! — Gorohovs pasmējās.

— Bet līdz ar to mūsu brīvība tiks visai ierobežota, — Gorjunovs sūrojās.

— Nekas, gan jau redzēsim! — Ordins filozofiski rezumēja.




SVĒTAIS AKMENS


Kad onkiloni, skaļi izpauduši prieku par svešinieku piekrišanu palikt viņu zemē, mazliet nomierinājās un sievietes no jauna uzkūra spožu ugunskuru, Amnundaks uzrunāja viesus:

— Jūs sacījāt, ka vēloties apskatīt visu mūsu zemi. Bet vai jūs zināt, ka tas ir bīstami? Mūsu mežos mitinās dažādi plēsīgi zvēri.

— Mēs no viņiem nebaidāmies — mūsu zibeņi nogalina ikvienu plēsoni, iekām viņš mums uzbrūk, — viesi atbildēja.

— Mežos mīt ne vien plēsīgi zvēri, bet arī ļauni cilvēki, daudz bīstamāki par zvēriem.

— Tas ir interesanti! — Ordins sacīja biedriem.

Bet Gorohovs jautāja:

— Kas tie ir par cilvēkiem — vai arī onkiloni? Kāpēc viņi ir bīstami?

— Nē, tie nav onkiloni. Tie ir mežonīgi cilvēki, un mēs pastāvīgi ar viņiem karojam. Viņi ir ļoti spēcīgi, un mēs nespējam cīnīties ar viņiem viens pret vienu. Mēs dēvējam viņus par «vampu», kas nozīmē «kailie cilvēki».

— Kur tad viņi dzīvo?

— Vampu mīt tālākos novados, mūsu zemes austrumos. Viņi slēpjas mežos, dažreiz uzbrūk mūsu mitekļiem, kad karavīri aizgājuši medībās, un nokauj sirmgalvjus un-bērnus, bet sievietes aizved sev līdzi. Mēs ļoti baidāmies no vampu. Arī jūs ar viņiem netiksiet galā, ja viņi jums uzbruks no slēpņa ar lielām rungām, šķēpiem un nažiem.

— Vai tad vampu ir tik daudz?

— Mēs nezinām, cik viņu ir. Kad mūsu senči atnāca uz šo zemi, te visur jau mitinājās šie mežonīgie cilvēki. Onkiloni ar viņiem ilgi karoja un atspieda viņus uz austrumiem.

— Vai vampu arī ir mājokļi?

— Nē, ziemā viņi mitinās alās, bet vasarā kokos, kā putni ligzdās …

— Tātad šo cilvēku pēdas mēs esam redzējuši iepriekšējā ekskursijā! — Gorjunovs ieminējās.

— Viņiem ir dzīvi dievi, milzīgi, ļoti ļauni dievi, — Amnundaks turpināja. — Vampu tiem upurē.

— Kādi tad izskatās šie dievi?

— Vai jūs esat redzējuši mūsu zemē lielu zvēru ar ragiem uz purna?

— A, degunradzi! Jā, esam to redzējuši.

— Vampu dievi ir vēl daudz lielāki. Un raga vietā tiem uz galvas ir piektā kāja vai roka, gara un lunkana. Ar šo kāju zvērs lauž kokus, sagrābj cilvēkus, nosviež tos gar zemi un samīda ar citām kājām.

— Ir gan dīvains zvērs! — Gorohovs brīnījās.

— Zvēram no rīkles rēgojas divi gari balti zobi kā lāča ilkņi, tikai daudz garāki un resnāki.

— Acīm redzot, tie ir ziloņi! — Gorjunovs prātoja.

— Vai tik nebūs mamuti? — ieminējās Ordins. — Ziloņiem ziemeļos nav nekāda dzīve. Vai šim zvēram ir kažoks? — viņš ar Gorohova palīdzību apjautājās virsaitim.

— Jā, zvērs ir spalvains, viņam ir sarkana spalva.

— Vai tad mamutiem spalva bijusi sarkana? — Kostjakovs brīnījās. — Spriežot pēc attēliem, es biju iedomājies, ka mamuti bijuši melni.

— Nav tiesa, — Ordins atbildēja. — Sibīrijā atrastajiem mamutu līķiem spalva bjlja sarkanbrūna vai rūsgana … Bet vai tiešām vampu izdevies pieradināt mamutus?

— Ar šiem zobiem, — virsaitis turpināja, — zvērs rok zemi un salūko sev saknes, ko apēd, bet ziemā atrauš sniegu, lai tiktu pie zāles. Mums šie zobi ir ļoti vajadzīgi, mēs no tiem taisām pašus labākos nažus, šķēpus un bultas. Tomēr mums reti izdodas nogalināt šo zvēru: mežonīgie cilvēki ļoti uzmanīgi apsargā savus dievus.

— Tāpēc vēl jo interesantāk iepazīties ar vampu un ar viņu pieradinātajiem mamutiem! — Gorjunovs iesaucās.

— Es jums pastāstīju visu, — Amnundaks sacīja.

— Tagad jūs zināt, ka vieni paši nedrīkstat iet pie mežonīgajiem cilvēkiem. Viņi jūs nokaus un apēdīs, bet tad onkiloniem uzbruks posts un nelaimes. Mēs jūs apsargāsim; visi karavīri ies jums līdzi pie vampu. Mēs sāksim lielu karu, lai viņus iznīdētu pavisam. Jūsu zibeņi palīdzēs mums nokaut vampu un viņu dievus.

— Tā būs soda ekspedīcija, — Ordins pasmējās, — un mēs būsim bendes! Ne visai glaimojoša situācija!

Onkiloni virsaiša vārdus uzklausīja lielā sajūsmā.

Viņiem, acīm redzot, bija svarīgi iemesli nīst vampu. Tādi nikni, mežonīgi kaimiņi, protams, nevarēja būt patīkami miermīlīgajai onkilonu ciltij, kura karu dēļ bija atstājusi kontinentu.

Pabeidzis stāstīt par vampu, Amnundaks pavēstīja, ka esot laiks sagatavot viesiem vietu nakšņošanai. Zemnīcas slīpajā pajumē pretim durvīm, kuru bija aizņēmis virsaitis ar ģimeni, sievietes atbrīvoja pusi telpas, izklāja uz klona briežu un lāču ādas un nolika pat ar brieža spalvu piebāztus ādas spilvenus. No virsaiša ģimenes telpas viesu mītni norobežoja, sarindojot šķirstus ar traukiem, un Amnundaks uzaicināja viesus atdusēties. Abās pārējās zemnīcas pajumēs onkiloni jau taisījās doties pie miera; vīrieši izģērbās gluži kaili, salocīja apģērbu un palika to pagalvī, bet ieročus nolika līdzās pa tvērienam. Viens karavīrs palika sardzē pie mītnes ieejas, bet trīs neizģērbušies apgūlās pie ugunskura un ejā, lai pēc kārtas nomainītu sargu. Sargkareivis uzmanīja ugunskuru, kas apsildīja zemnīcu, un laiku pa laikam izgāja ārā pēc malkas. Mainījās arī karavīri, kas, sasaukdamies cits ar citu, apsargāja briežu ganāmpulku klajumā.

Nakts pagāja mierīgi. Onkiloni pamodās līdz ar rītausmu. Vispirms piecēlās sievietes, piemeta ugunskurā malku un sāka cept gaļu un karsēt akmeņus viras vārīšanai; citas steidzās uz briežu māšu slaukšanu un tāpēc apģērbās, jo ārā bija vēsi. Onkilonu sievietes valkāja īpatnēju ādas apģērbu — bikses un jaku, šūtas vienā gabalā, ar lielu izgriezumu uz krūtīm. Sievietes vispirms uzvilka bikses, pēc tam ātri savilka tērpu uz augšu un iebāza rokas īsajās piedurknēs. Atgriezusies zemnīcā, onkiloniete ar vieglu plecu kustību nometa jaku, un viss apģērbs vienā mirkli noslīdēja pie viņas kājām.

Ceļotāji, gulēdami uz ādām, ar interesi vēroja, cik ātri un viegli apģērbjas un noģērbjas sievietes un kā puskailas rosās pie ugunskura, kas spoži apgaismoja viņu melnīgsnējos ķermeņus.

Ceļotāji ievēroja, ka meitenes, kuras viegli varēja sazīmēt pēc četrās bizēs sapītajiem matiem, un jaunās sievietes diezgan bieži paskatās uz viņu pusi, sačukstas un smejas. Viegli varēja noģist, ka skaistules nodarbina jautājums, kuras no viņām izraudzīsies visuvarenie svešzemnieki, kad pavasara svētkos lūkos sev sievas.

Gorohovs noklausījās, ka onkilonu sievietes visvairāk interesē viņa trīs biedru kuplās ūsas un bārda, kā arī gaišā ādas krāsa.

Onkiloniem sejas bija gandrīz kailas; tikai večukiem uzauga plānas ūsas un šķidra bārdele. Gorohovs, būdams jakuts, šajā ziņā atgādināja onkilonu, un arī āda viņam bija tāda pati melnīgsnēja, tā ka viņš onkilonietes sevišķi nevaldzināja.

Kamēr sievietes rosījās mājas solī, vīrieši nesteigdamies apģērbās un pārbaudīja ieročus. Te vienā, te otrā zemnīcas kaktā atskanēja bērnu balsis vai zīdaiņa raudāšana, un pa reizei kāda no mātēm steidzās pie sava mazuļa, lai to pazīdītu.

Pamazām visi bija piecēlušies. Sākās brokastis ar tiem pašiem vienveidīgajiem ēdieniem — ceptu un vārītu gaļu; vienīgi auksto pienu no ādas maisa aizstāja karsts, ar ūdeni atšķaidīts piens, kam bija pielikts maķenīt ezerriekstu miltu, — kaut kas līdzīgs virai, kurā peldēja mazi apcepta speķa gabaliņi. Vira bija diezgan garšīga.

Pie brokastīm ceļotāji apjautajās virsaitim, cik gadu onkiloni mītot Saņņikova Zemē. Ceļotāji bija jau uzzinājuši, ka šai tautai nav nekādas rakstības un visas ziņas par senču dzīvi viena paaudze nodod otrai, stāstīdama teiksmas un leģendas, kas varētu būt fantāzijas auglis. Taču tagad noskaidrojās, ka onkiloniem pastāv arī primitīva hronika.

— Vairāk nekā četrsimt gadu, — Amnundaks, mazliet padomājis, atbildēja. — Ja gribat zināt smalki, aiziesim tagadiņ pie šamaņa; līdzās viņa mājoklim guļ akmens, uz kura atzīmēts katrs šajā zemē nodzīvotais gads.

Pēc brokastīm ceļotāji virsaiša un desmit apbruņotu karavīru pavadībā pa platu taku cauri mežam devās uz rietumiem. Pa ceļam Amnundaks parādīja viesiem uz takas prasmīgi paslēptas lamatas — vairāk nekā divus metrus dziļu kvadrātveida bedri, pārsegtu ar tievām maikslīm, zariem un sakaltušām lapām. Tādās lamatās paretam iegāzās savvaļas vērši, zirgi un pat degunradži, ko onkiloni pēc tam nogalināja ar šķēpiem un bultām.

— Tādu slazdu uz zvēru takām mūsu zemē ir diezgan daudz, un arī jūs varat iegāzties šajās bedrēs, ja staigāsiet vieni paši, bez pavadoņa, — virsaitis brīdināja.

— Mums pa priekšu arvien skrien suns, — Gorjunovs iebilda, un tas ir gudrāks par degunradzi un vērsi; suns slazda priekšā apstāsies un tā mūs brīdinās.

— Onkiloniem suņi būtu visai noderīgi, — Ordins prātoja, — tie sargātu mājokļus un palīdzētu medībās un karagājienos pret mežonīgajiem cilvēkiem.

— Jūsu suņi šeit savairosies, un pēc dažiem gadiem mums pašiem būs sargi! — Amnundaks sacīja tik ciešā pārliecībā, ka sarunas dalībniekiem atlika vienīgi saskatīties un pasmīnēt.

Gājēji drīz vien nogriezās no lielās takas un iznāca nelielā norā pie šamaņa mītnes; tā bija būvēta tāpat kā virsaiša zemnīca, bet daudz mazāka, jo šamanis te mitinājās tikai ar vienu mācekli un vecu sievieti, kas viņiem abiem gatavoja ēst.

Šamanis, acīm redzot, jau brīdināts par apmeklējumu, sagaidīja viesus uz zemnīcas sliekšņa un aizveda viņus uz goda vietu iepretim mītnes durvīm. Mītne atgādināja īpatnēju anatomijas muzeju: pie visiem četriem stabiem, uz sijām un zem sānu pajumēm baloja upurēto briežu, vēršu un zirgu galvas, bet virs goda vietas rēgojās degunradža galvaskauss ar milzīgu ragu.

Tikko viesi bija apsēdušies, sirmgalve pasniedza viņiem cienastu — vārītas brieža smadzenes, mēli un lūpas. Tas bija upura briedis, ko iepriekšējās dienas vakarā svešzemnieki bija nogalinājuši ar saviem zibeņiem. Šamanis kā dievu kalps allaž saņēma garšīgākos gabalus no upurētajiem dzīvniekiem.

Uzzinājis no Amnundaka, ka viesi vēloties apskatīt akmeni, uz kura pierakstīti onkilonu dzīves gadi, šamanis pēc brokastīm veda viņus tālāk uz rietumiem. Taka drīz aizvijās ieplakas nomalē. Arī šeit pacēlās augsta, nepieejama melna bazalta siena, kuras virsotne slēpās zemu noslīgušajos mākoņos. Kraujas pakājē, tāpat kā citās vietās, gulēja ķērpjiem apaugušu akmeņu un klinšu bluķu sabiras. Starp akmeņiem rēgojās milzīgs, vairākus simtus tonnu smags bluķis. Laukums ap to plašā aplī bija attīrīts no akmeņiem un nolīdzināts. Pie šā klinšu bluķa onkiloni pielūdza dievus un tiem upurēja. Upurēto dzīvnieku kauli gulēja grēdā klints pakājē, ietverot melno akmeni baismīgā baltā joslā.

— Šis akmens, — Amnundaks paskaidroja, — nokrita no debesīm tajā gadā, kad mūsu senči atnāca uz šo zemi. Tāpēc mēs to godinām kā dievu sūtītu dāvanu. Katru reizi, kad pēc ziemas nakts saule parādās mums pirmo reizi, mēs šeit svinīgi pielūdzam dievus un tiem upurējam. Šamanis šos svētkus atzīmē ar svītru uz akmens. Tālab jūs varat saskaitīt, cik gadu mēs jau te dzīvojam.

Viņš aizveda viesus klinšu bluķa dienvidu pusē. Tā bija ļoti gluda, un uz tās varēja saskatīt ar cietu asmeni iecirstas nelielas vertikālas svītriņas; katra desmitā bija mazliet garāka, tā ka svītriņas varēja viegli saskaitīt. To skaits liecināja, ka onkiloni nodzīvojuši Saņņikova Zemē jau četri simti divdesmit četrus gadus.

— Kad Amnundaks sacīja, ka šis akmens esot nokritis no debesīm, — Ordins pusbalsī ieminējās, — es nodomāju, ka tas ir milzīgs meteorīts, tāpēc būtu ļoti interesanti to papētīt. Taču, kā izrādās, tas ir tikai bazalta bluķis un, protams, nogāzies no šīs pašas kraujas.

— Ko viņš saka? — šamanis jautāja.

Gorohovs pārtulkoja — baltais cilvēks domājot, ka akmens nokritis no kalnu kraujas, nevis no debesīm.

Šamanis pārmetoši pašūpoja galvu un sacīja:

— Lielais šamanis, kurš atveda mūsu senčus uz šejieni, pats redzējis šo akmeni krītam un pirmais sācis to pielūgt.

— No kalniem birst tikai mazi akmeņi, — Amnundaks piebilda, — bet šis i/ lielāks par mūsu mājokļiem. Zem akmens guļ pieci brieži, kurus tas nogalināja kā pirmo upuri dieviem no atnācējiem šajā zemē. Kopš tā laika šeit tiek upurēts. Tā bija debesu zīme.

Kamēr svētā akmens pakājē risinājās šī saruna, Kostjakovs, atgājis sānis, paguva nemanot nofotografēt klints bluķi kopā ar cilvēkiem.

Pēc tam Amnundaks aizveda viesus klinšu sienas pakājē un parādīja viņiem lielu alu, kurā agrāk mitinājušies vampu. Dienu pirms akmens nokrišanas šeit, klinšu sienas pakājē, notikusi liela kauja starp onkiloniem un vampu, kurā onkiloni izcīnījuši pirmo lielo uzvaru un piespieduši vampu atkāpties uz austrumiem. Šis notikums arī tika saistīts ar akmeni.

Alā vēl mētājās pussatrunējušas rungas, salauzti šķēpi ar krama uzgaļiem, satrūdējušu zvērādu paliekas, redzēja ugunskura pēdas un apdegušus vai saskaldītus kaulus.

Vispār šī ala ar kauliem, drūmā, melnā, mākoņos tītā krauja, milzīgais melnais akmens ar kaulu kaudzēm kailajos klinšu bluķu un atlūžņu krāvumos radīja baisu iespaidu, un ceļotāji ar prieku atgriezās zaļajā mežā, ko vajadzēja šķērsot pa ceļam mājup.

Klajumā blakām Amnundaka mītnei risinājās rosīgs darbs — onkiloni bija sākuši būvēt zemnīcu saviem viesiem — gūstekņiem. Karavīri un sievietes cītīgi strādāja — raka bedres četriem karkasa stabiem, cirta uz pusēm baļķus un tēsa sijas, nesa klāt koku stumbrus no meža, kur klaudzēja mežcirtēju cirvji, sievietes grieza velēnas jumtam. Tomēr par spīti būvētāju cītībai darbs šķīrās gausi, jo akmens cirvji, kaula naži un krama kasīkļi tikai ar pūlēm tika galā ar koku.

Brītiņu nolūkojies, cik lēnām onkiloniem sokas resna baļķa pārciršana, Gorjunovs uzaicināja biedrus:

— Bet nu parādīsim onkiloniem, kā strādā baltie cilvēki!

— Lai notiek, parādīsim! — Gorohovs piekrita.

Visi četri atnesa savus cirvjus un ķērās pie darba; skaidas šķīda uz visām pusēm, un ar katru vēzienu cirvji iecirtās aizvien dziļāk kokā; ar dzelzs cirvi stundas ceturksnī varēja padarīt to, ko onkilons ar akmens rīku spēja tikai pusdienā. Kad sāka klaudzēt balto cilvēku cirvji, onkiloni pameta darbu un sadrūzmējās apkārt viņiem, sajūsmā skatīdamies, šmakstinādami lūpas un dažādiem izsaucieniem parādīdami savu izbrīnu. Kamēr sievietes, ar nažiem rušinādamas zemi, par laimi, irdenu, un grābdamas to ar rokām, paspēja izrakt četras ne visai dzijas bedres, cejotāji jau bija nocirtuši un aptēsuši visus četrus stabus, kā arī sagatavojuši sijas.

— Ek, skāde, ka nav svārpsta, varētu izurbt caurumus un salaidumus nostiprināt ar krietnām tapām! — Gorohovs žēlojās.

— Derētu kalts, tad siju uzliktu uz stabu galu rēdzēm, — piebilda Gorjunovs.

— Jā, nekaitētu, jo pat vāja zemestrīce pavisam viegli nogāzīs slīpo pajumju pārseguma apaļkokus un tie nospiedīs mūs kā slazdā, — sacīja Ordins.

— Vai tad šeit iespējamas zemestrīces? — Kostjakovs jautāja.

— Pat ļoti iespējamas! Mēs taču atrodamies veca vulkāna krāterī, turklāt vulkāns, kā rāda karstie avoti ezeros, vēl pavisam nav aprimis.

— Ņikita, apvaicājieties, vai šeit kādreiz trīc zeme, — Gorjunovs ieminējās.

Atbilde bija apstiprinoša: onkiloni laiku pa laikam jūtot, ka zeme trīc, tomēr zemestrīces esot lielāko tiesu pavisam vājas un nenodarot nekādu postu. Sirmgalvji atcerējās, ka senos laikos atgadījusies diezgan spēcīga zemes trīcēšana, kas sagrāvusi gandrīz visus mājokļus; tajā reizē nosisti kādi divdesmit cilvēki, kuri neesot paguvuši izskriet ārā.

— Nekas, mēs katram gadījumam apakšā zem pārseguma paliksim vēl vienu šķērssiju, lai jumts nevarētu uzgāzties mums virsū! — Ordins ierosināja.

Līdz pusdienām paguva uzsliet visus četrus stabus un nostiprināt sijas. Pēcpusdienā ceļotāji kopā ar onkiloniem aizgāja uz mežu sacirst tievus kokus pārsegumam, jo iezemiešiem arī šis darbs šķīrās gausi; onkilonam bija jānopūlas veselu stundu, lai nocirstu desmit divpadsmit centimetrus resnu koku, bet ar dzelzs cirvi to varēja nogāzt dažos vēzienos. Vakara pusē koki bija sacirsti un iznesti klajumā.

Pa šo dienu vēsts par balto ļaužu ierašanos ar visām detaļām bija aplidojusi onkilonu apmetnes, un pret vakaru no tuvākajām mītnēm uz šejieni pulciņos sāka nākt karavīri, lai palūkotos uz svešiniekiem. Baltie vīri pēc darba atpūtās zemnīcā, kur drīz vien sadrūzmējās vesels bars ziņkārīgo. Tomēr atnācēji izturējās ar cieņu, iztaujāja zemnīcas iemītniekus, aplūkoja svešos vīrus un pārrunāja savus iespaidus. Pēc Amnundaka lūguma baltie cilvēki laida cirvjus un nažus no rokas rokā, jo visi bija stāstījuši atnācējiem, cik ātri strādā svešzemnieki, — jauno zemnīcu, ko onkiloni būtu cēluši veselu nedēļu, baltie vīri bija gandrīz pabeiguši vienā dienā.

Tikai pēc vakariņām atnācēji atstāja mītni un apmetās pārnakšņot norā pie ugunskuriem.

Amnundaks nolēma izmantot daudzos atnākušos karavīrus, lai nākamajā dienā sarīkotu degunradžu medības ar dzinējiem, cerēdams uz balto cilvēku zibeņiem. Degunradži ļoti reti iegāzās uz takām izraktajās bedrēs, un onkilonu šķēpi un bultas nespēja izurbties cauri dzīvnieka biezajai ādai. Karavīri degunradža ādu vērtēja ļoti augstu kā labāko materiālu vairogu gatavošanai — tie izturēja vampu kaujas vāļu zvēlienus.




DEGUNRADŽU MEDĪBAS


Nākamajā rītā ar daudzo atnācēju palīdzību jaunās zemnīcas karkasa būvi pabeidza stundas ceturksnī.

Atstājuši zemnīcas pārklāšanu ar velēnām un iekšienes iekārtošanu sieviešu ziņā, visi sapulcējušies karavīri Amnundaka un svešzemnieku vadībā devās medībās vairākus kilometrus uz austrumiem, kur iepriekšējā dienā tika manīta degunradžu saime. Sapulcējušies karotāji — vairāk nekā simt vīru — ātri un klusītiņām lavīdamies pa mežmalu, ielenca nelielu noru, kur ganījās degunradži. Virsaitis un ceļotāji paslēpās netālu no takas, pa kuru vajadzēja dzīt medījumu.

Kad visi bija ieņēmuši savas vietas, onkiloni pēc Amnundaka signāla sāka sist ar rungām pa koku stumbriem, piebalsodami mežonīgajam troksnim ar kaujas dziesmas skaļajiem kliedzieniem. Tik pēkšņi pārsteigtie degunradži izbīli sāka skraidelēt pa noru, bet neredzamie ienaidnieki, šausmīgi trokšņodami, visur stājās viņiem ceļā. Beidzot dzīvnieki nonāca netālu no mednieku slēpņa. Norībēja četri šāvieni. Tēviņš pakrita uz ceļiem, tad pietrūkās kājās, aizskrēja līdz mežmalai un tur saļima. Mātīte ar mazuli auļoja projām pretējā virzienā un sastapās ar onkiloniem, kuri pēc šāviena bija iznākuši no meža. Bet tagad degunradžu mātīte ienaidnieku redzēja un, nepievērsdama uzmanību ne kliedzieniem, ne šķēpiem un bultām, kas lidoja no visām pusēm, ar galvas triecienu pasviedusi gaisā pirmo pagadījušos onkilonu, izlauzās cauri karotāju ķēdei un pazuda mežā. Mazulis, acīm redzot, tikai nesen piedzimis, atpalika no mātes, un viņu aizturēja suņi, ieķerdamies sānos ādas krokās. Tomēr suņiem laikam klātos plāni, ja piesteigušies onkiloni nenogalinātu mazuli ar šķēpiem.

Medības bija ilgušas stundas ceturksni; gaisā uzsviestajam onkilonam gan bija lauzta kāja, tomēr šī nelaime nepavisam nemazināja mednieku uzvaras prieku. Ievainoto uzlika uz nestuvēm, ko žigli sataisīja no divām kārtiņām un tikko nodīrātās mazā degunradža ādas, un tūliņ aiznesa pie šamaņa, kurš dziedināja ari brūces un slimības. Pārējie ķērās pie vecā degunradža, no kura pēc pusstundas palika pāri vienīgi skelets, kā ari kuņģa un zarnu saturs; visu pārējo sagrieza gabalos un aiznesa uz apmetni.

Atgriezušies ap pusdienas laiku, ceļotāji redzēja, ka viņu jaunā mītne jau gandrīz pabeigta, trūka vienīgi zvērādu, ko paklāt guļvietās, un saimnieču.

Adas salūkoja Amnundaks no saviem krājumiem, bet saimnieces vajadzēja izraudzīt pavasara svētkos, līdz kuriem bija palikušas vēl trīs dienas. Ceļotāji nolēma izmantot šo laiku, lai aizstaigātu uz bāzi pie kupenām — apraudzīt Ņikiforovu un atnest no turienes dažas nepieciešamas mantas.

Tomēr vīriem vajadzēja vest diezgan ilgas sarunas, iekām izdevās pārliecināt Amnundaku, lai viņš atlaiž ceļotājus bez liela konvoja un sūta viņiem līdzi tikai divus karavīrus.

Nākamajā rītā ceļotāji atstāja onkilonu apmetni un izraudzījās ceļu gar ieplakas rietumu nomali, lai tuvāk iepazītos ar šo apvidu. Viņi gāja gar polārbērzu mežu, kam cauri vijās neskaitāmas briežu takas. Šeit, sūnekļos, kas aizstiepās plašā joslā starp akmenājiem un bērzu biezokņiem, gani uzraudzīja Amnundaka ģints ziemeļbriežu baru.







Ziemeļbriedis — vienīgais onkilonu mājdzīvnieks — deva viņiem pienu, gaļu un ādu. Šos produktus papildināja nomedītie zvēri un putni, kā arī ezeros sazvejotās zivis, bet no augu barības onkiloni uzturā lietoja ezerriekstus, ko sievietes izzvejoja ezeros, un saranas sīpolus, ko izraka pļavās. Onkiloni bija patiešām miermīlīga cilts, kas ķērās pie ieročiem vienīgi tādēļ, lai atvairītu kaimiņos dzīvojošo vampu uzbrukumus. Vampu savukārt sagādāja pārtiku tikai medībās un iznīcināja daudz savvaļas dzīvnieku, turpretim onkiloni tos saudzēja; tāpēc dzīvnieki vairāk turējās ieplakas dienvidu daļā, kur viņus mazāk vajāja, bet vampu mednieki bieži iebruka onkilonu novados un nesaudzēja arī ziemeļbriežu ganāmpulkus. Galvenokārt tieši tāpēc onkiloni naidojās ar vampu un bija spiesti arvien turēties kaujas gatavībā. Bez tam vampu reizēm nolaupīja jaunās onkilonietes, kas rupjās apiešanās un smago pirmatnējās dzīves apstākļu dēļ gūstā drīz gāja bojā, ja vien viņām neizdevās aizbēgt. Protams, sieviešu laupīšana nesekmēja mieru starp onkiloniem un vampu, un sadursmes starp abām ciltīm nekad nemitējās.

Ieplakas mala arī šajā pusē sastāvēja no bazalta, kas veidoja augstas, cilvēkam nepieejamas terases un stāvumus. Stāvajās kraujās mijās gan poraini, pat izdedžiem līdzīgi, gan blīvi slāņi, saskaldīti regulāros dažāda resnuma un garuma sešskaldņu stabos; vietām melnēja lielas alas vai nišas, kur patvērumu atrada klinšu auni. Gigantiskais vulkāns, kurš senos laikos aizņēma Saņņikova Zemi, droši vien bija darbojies ļoti ilgu laiku un lavas straumes izvirdumos plūdušas uz visām pusēm, iekām grandiozs iegruvums vulkāna centrālajā daļā izveidoja ieplaku ar karstiem avotiem — aprimstošo vulkānisko procesu pēdējām pazīmēm. Dažās lavas straumēs netrūka kalcedona, ahāta, karneola un opāla ieslēgumu, un onkiloni, kuri pavadīja svešzemniekus, zināja stāstīt, ka šajās sastingušajās lavas straumēs varot atrast krāsainus akmeņus sieviešu rotaslietu gatavošanai, bet no lielākajiem taisot bultu un šķēpu uzgaļus, kaut gan onkiloni dodot priekšroku kaulam, kas vieglāk apstrādājams.

Pēc nogurdinoša gājiena tās pašas dienas vakarā — tikai tāpēc, ka saule jau rietēja ļoti vēlu un diena bija gara — ceļotāji sasniedza bāzi pie kupenām, kur sastapa Ņikiforovu pie ugunskura cepam gaļu. Vientuļnieks pārsteigts aplūkoja abus kopā ar biedriem atnākušos onkilonus, un iezemieši savukārt brīnījās par ledus alā uzcelto telti un cilvēku, kurš atzinis par labāku dzīvot sniega mājoklī, nevis zaļā mežā. Viņus interesēja arī suņiem izraktās alas; nartas un kajaku ceļotāji onkiloniem nerādīja, lai neizpaustu, kādus satiksmes līdzekļus viņi lietojuši gājienā pāri lediem. Onkiloni nodomāja, ka baltie cilvēki visu mūžu mitinās sniegos un suņus izmanto kā nastu nesējus dzīvniekus.

Onkiloni aizgāja pārnakšņot mežu joslā, tālāk no sniega, bet ceļotāji iekārtojās uz naktsguļu teltī. Pirms rītausmas suņi, kas gulēja ārā pie alas ieejas, sāka izmisīgi riet. Ņikiforovs, pabāzis galvu no telts, pamanīja milzīga lāča siluetu. Zvērs ar pakaļējām ķetnām atgaiņājās no trim uzklupušajiem suņiem, kuri viņam aizdeva dusmas, bet ar priekšējām lūkoja izsvaidīt ledus bluķus, kas neļāva iekļūt blakus esošajā ledus noliktavā, kur glabājās dzīvnieku ādas, galvaskausi un gaļas krājumi. Kazaks uzmodināja biedrus un izlēca no telts ar šauteni rokās. Ieplaka, kā parasti, bija tinusies biezos miglas vālos, un vajadzēja atsaukt suņus, lai tos netrāpītu kāda lode. Lācis, izdzirdis cilvēku balsis, saslējās uz pakaļkājām un metās viņiem virsū. Nakts mijkrēslī un miglā zvērs šķita milzīgs, krietni vien augstāks par cilvēka augumu. Lāci no telts durvīm šķīra tikai divi trīs soļi, kad viņam krūtīs ieurbās divas lodes. Zvērs sagrīļojās, ierēcās un iegāzās tieši alā. Ņikiforovs tikko paguva atlēkt sānis, bet Gorjunovs metās atpakaļ teltī, kur Gorohovs un Ordins tumsā taustījās pēc savām šautenēm. Zvērs raustījās agonijā, un zem ķetnu zvēlieniem ledus gabali šķīda uz visām pusēm; suņi gaudoja, un no sniega alām viņiem piebalsoja trīsdesmit citas rīkles. Stāvoklis teltī kļuva kritisks; lācis, mazliet pašļūcis uz priekšu, jau varēja sasniegt ar ķetnām alas dibenā sadrūzmējušos ļaudis, kuri nekur tālāk vairs nespēja atkāpties. Par laimi, Ņikiforovs nezaudēja aukstasinību: pielādējis šauteni ar sprāgstošo lodi, viņš nogaidīja izdevīgu mirkli un izšāva no gluži niecīga atstatuma. Vēl dažas konvulsīvas kustības — un zvērs sastinga.

Šajā brīdī, saceltās kņadas un šāvienu satraukti, atskrēja abi onkiloni, nesdami rokā degošas pagales. Kopējiem spēkiem vīriem izdevās atvilkt lāci no alas ieejas. Zvērs bija neparasti liels, tā ka onkiloni brīnījās nenobrīnīdamies. Viņi lāču medībās devās tikai lielā barā, un gandrīz arvien vismaz pāris cilvēku gāja bojā vai guva smagus sakropļojumus. Tāpēc lāča ilkņus onkiloni vērtēja ļoti augstu, un tikai daži mednieki varēja ar tiem papildināt savu kaklarotu.

Sāka svīst gaisma. Pēc satraukuma pilnajiem brīžiem miegs vairs nebija ne prātā, un visi ķērās pie lāča dīrāšanas un grieza gabalos medījumu. Ņikiforovs saņēma daudz gaļas suņu barošanai, bet ar ādu ceļotāji nolēma izgreznot savu jauno mītni. Tāpēc viņi pierunāja onkilonus nest ādu tieši uz virsaiša apmetni, solīdamies, ka drīz vien uz turieni atnākšot arī paši. Ceļotāji bija izdomājuši šo plānu, lai uz veselu dienu tiktu vaļā no aizbildņiem un papūlētos iekļūt vampu novados, kur varētu pavērot mežonīgos cilvēkus miera laikā, nevis karagājienā, kā baltajiem bija piedāvājis Amnundaks.




PIRMĀ IEPAZĪŠANĀS AR VAMPU


Atstājuši Ņikiforovu pie lāča galvaskausa, ko viņam vajadzēja notīrīt un paglabāt noliktavā, ceļotāji gar ieplakas malu devās uz ziemeļaustrumiem. Pagājuši garām no pirmās ekskursijas pazīstamajām vietām, viņi pēc pusdienas iznāca pļavā, kur uz mitrās zemes ezera tuvumā līdzās vēršu un zirgu pēdām pamanīja basas cilvēka kājas nospiedumus. Tās nevarēja būt onkilonu pēdas, jo tie valkāja apavus; pēdas piesaistīja uzmanību arī tāpēc, ka tās bija lielas, ar spēcīgi attīstītiem pirkstiem; atstarpe starp īkšķi un otro pirkstu bija visai liela salīdzinājumā ar normālo un otrais pirksts ļoti garš.

Palaiduši suņus pa pēdām, kas veda uz ziemeļaustrumiem, ceļotāji šķērsoja vēl divus klajumus un tuvojās trešajam, kad izdzirda cilvēku balsis. Vezdami suņus aiz saitēm, ceļotāji uzmanīgi lavījās tuvāk mežmalai, no kurienes norā ieraudzīja vampu. Kādi astoņi cilvēki dejoja apkārt tumšam ķermenim, kas gulēja zālē, — acīm redzot, mežonīgie cilvēki bija nogalinājuši kādu lielu dzīvnieku. Vampu bija pilnīgi kaili, bez apģērba, ļoti melnīgsnēju ādu, spalvām apauguši. Savēlušos matu pinkas nokarājās viņiem pār pleciem, un seju ietvēra neliela bārda. Vampu dejoja, vienā rokā satvēruši šķēpu, otrā — rungu, gan palēkdamies uz vietas, gan pasviezdami kājas uz priekšu un atpakaļ un vicinādami rokas. Kustību ritmā bez gala atkārtojās kliedzieni: «Oi-ho-ho! Ai-du-du!»

Deja turpinājās kādas desmit minūtes, pēc tam vampu sapulcējās apkārt medījumam un sāka vilkt nost tam ādu.

Tad sākās mielasts: ikviens nogrieza pa strēmelei siltas, asiņainas gaļas un notiesāja tās citu pēc citas. Remdējuši izsalkumu, vampu grieza nost lielākus gaļas gabalus; apkrāvušies ar gaļu un ādu, septiņi aizgāja pa noru uz austrumiem, bet astotais palika pie medījuma, lai pasargātu to no ērgļiem: divi pāri plēsīgo putnu jau riņķoja virs nogalinātā dzīvnieka. Sargs pietupies joprojām mielojās ar gaļu un, aizrāvies šajā nodarbībā, nemaz nemanīja, ka no muguras viņam klusītiņām pielavījušies četri cilvēki un divi suņi. Kurmis ieņurdējās, un mežonis atskatījās. Vampu grasījās trūkties kājās, taču neredzētie ļaudis, kas neizskatījās pēc onkiloniem, divu vilkiem līdzīgu zvēru pavadībā, izstiepuši pret viņu spožas nūjas, tā pārsteidza un izbrīnīja mednieku, ka nazis izkrita viņam no rokas un viņš palika sēžam ar gaļas gabalu rokā, drebēdams aiz bailēm.

Pāri viņa mazajām, dziļi iedubušajām acīm divos masīvps lokos liecās zema piere; ieplestajā mutē rēgojās lieli, balti zobi un stipri izspiedušies ilkņi, bet ļoti īsais zods piešķīra sejai mežonīgu izteiksmi. Deguns bija plakans, ar platām nāsīm, ko pa pusei aizsedza degunā iesprausta gara, balta nūjiņa; ausis — lielas, ausu ļipiņās iespraustas apaļas balta kaula plāksnītes, kas bija nostiepušas tās uz leju gandrīz līdz pleciem. Ap vampu kaklu karājās mežakuiļa un lāča ilkņu virkne. Mežoņa ķermeni klāja biezas, melnas spalvas, bet uz pleciem un krūtīm cauri tām vīdēja tumša āda.

Kādu brīdi vampu un ceļotāji aplūkoja viens otru, neteikdami ne vārda.

Te pēkšņi mednieks, ar kājām spēcīgi atspēries pret zemi, lielā lēcienā metās pāri vērsim uz to pusi, kur ceļu neaizsprostoja ienaidnieki, un, zemu noliecies uz priekšu, aizjoza pa klajumu.

— Ek, palaidām! — Kostjakovs iesaucās. — Vajadzēja viņam sasiet rokas un vest lidzi.

— Tā nu viņš ļautos! — Gorjunovs iesmējās. — Redzējāt, kādi viņam muskuļi un zobi? Mēs pat četratā nebūtu viņu pievārējuši! Viņš būtu kādam no mums apgriezis kaklu vai pārkodis rīkli.

— Un ko mēs ar viņu darītu? — jautāja Ordins.

— Turētu gūstā un novērotu, pacenstos noskaidrot viņa valodu, viņa psiholoģiju; tas taču ir ārkārtīgi interesanti — senā akmenslaikmeta cilvēka psiholoģija un valoda! Palūkojieties uz viņa ieročiem!

Vampu bija pametis zālē savus šķēpus un rungu. Šķēps bija kādu metru garš, darināts no jauna bērza gludā stumbra, un tā mazliet iešķeltajā galā iesprausta rupji apskaldīta, gara krama šķēpele; tieva jēlmītas ādas siksniņa, aptīta ap kātu, savilka šķēlumu, lai krama asmens nevarētu izslīdēt. Runga bija taisīta no resnāka koka stumbra resgaļa, atstājot klāt saknes kaklu krietnas dūres resnumā.

Ap septiņdesmit centimetru garā runga muskuļotā rokā bija bīstams ierocis tuvcīņai, ar tādu sitamo viegli varēja sadragāt cilvēka galvaskausu un apdullināt zirgu vai vērsi. Otrai rungai, ko bija atstājis viens no agrāk aizgājušajiem vampu, resgalī no sāniem bija iedzīta asa krama šķemba, ar ko spēcīgā atvēzienā varēja pāršķelt liela dzīvnieka galvaskausu.

Nogalinātā vērša ķermeņa viena puse jau bija sagriezta gabalos, nogriezta arī priekškāja un pakaļkāja. Zemē vēl bija palikusi otra puse un galva. Nebija nekadu šaubu, ka cilvēki atgriezīsies, lai pievāktu medījumu.

— Es domāju, ka viņi vairs nenāks šurp: bēglis droši vien būs pārbiedējis visus ar briesmu vēsti, — ieminējās Gorjunovs.

— Bet varbūt tieši atgriezīsies, lai paskatītos uz mums vai pat lūkotu mūs nomedīt, — Kostjakovs iebilda.

— Noslēpsimies un pagaidīsim, bet pēc tam pa pēdām uzmeklēsim viņu apmetni, — Ordins ierosināja.

— Ja nu viņi pielavās mums pa pēdām? Vampu droši vien ir pieredzējuši pēdu dzinēji, — Gorjunovs sacīja.

— Iesim taisni uz rietumiem, lai atstātu pēdas, pēc tam iegriezīsimies mežā un nāksim atpakaļ uz noru no otras puses.

Ceļotāji, atstājuši vērsi un ieročus neskartus, sekoja šim padomam un paslēpās otru reizi mežā klajuma ziemeļu pusē. Vampu apmetne laikam nebija tālu, jo novērotāji drīz pamanīja, ka noras austrumu malā sašūpojas krūmi un no biezokņa uzmanīgi parēgojas izlūka pinkainā galva. Uz nogalinātā vērša jau sēdēja divi ērgļi un knābāja gaļu, bet divi citi plēsās ap pamestajām iekšām. Putni uzreiz parādīja vampu, ka klajumā svešinieku nav, un tūliņ no krūmiem iznira vesela orda — cilvēku trīsdesmit, to skaitā arī kāds desmits sieviešu — un žiglā solī metās pie atstātā medījuma. Ērgļi cits pēc cita pacēlās spārnos un sāka riņķot virs klajuma.

Vampu sanāca apkārt vērsim un, kā likās, sāka smieties par bēgli, rādīdami uz neaizskarto gaļu un uz pamestajiem ieročiem. Atnācēji laikam pūlējās ieskaidrot viņam, ka viss redzētais bijis tikai māns, jo onkiloni ne tik vien nebūtu pametuši gaļu, viņi būtu nogalinājuši arī mednieku. Bēglis taisnojās, rādīdams, kur stāvējuši dīvainie ļaudis, cik lieli bijuši suņi, un atdarinādams viņu riešanu. Tad daži vampu aplūkoja zemi vērša tuvumā un droši vien atrada ceļotāju pēdas, jo devās pa tām uz meža pusi. Pa to laiku pārējie vampu no jauna ķērās pie medījuma, grieza gaļu gabalos, izlauza resnos smadzeņu kaulus un tīrīja vērša zarnas. Sievietes ar smagu gaļas nastu devās atpakaļ uz apmetni, bet vīrieši aizskrēja pakaļ pēdu dzinējiem, cerēdami panākt dīvainos svešzemniekus, kuri bija tā nobiedējuši viņu biedru. Klajumā palika vienīgi vērša mugurkauls ar ribām, lāpstiņām un gūžu kauliem, tā ka ērgļiem gandrīz nekas nebija atlicis ko pamieloties.

— Lieliski! — Kostjakovs iesaucās. — Vīrieši ir projām, bet mēs ieradīsimies vampu apmetnē vizītē pie sievietēm.

— Un riskēsim, ka vīrieši drīz atgriezīsies un sados mums piparus? — jautāja Gorjunovs.

— Mēs tik un tā nedrīkstam iet uz priekšu: viņi aizgāja tieši uz onkilonu nometnes pusi, un arī mums jāiet tajā pašā virzienā, tā ka iznāks ar viņiem sastapties. Apskatīsim vampu apmetni un pēc tam pametīsim likumu uz dienvidiem.

Vēlēšanās aplūkot apmetni bija spēcīgāka par bažām, un visi četri pa taku devās uz austrumiem. Zemē nopilējušās asinis rādīja, kur gājušas sievietes. Drīz vien priekšā atskanēja kliedzieni un smiekli, un, piesardzīgi pielavījušies tuvāk, ceļotāji nelielas noras vidū ieraudzīja vampu apmetni. Zem lielas, vientuļas papeles zariem atradās vasaras pagaidu mītne. Šeit dega ugunskurs, ap kuru drūzmējās sievietes un dažāda vecuma bērni. Sievietes bija mazāka auguma nekā vīrieši, mazliet smuidrākas, un viņu ķermenis nebija arī tik spalvains kā vīriešiem. Toties sieviešu mati bija garāki, taču tāpat savēlušies biezās pinkās; viņu sejas neliktos tik mežonīgas, ja nāsīs nebūtu iespraustas nūjiņas un uz priekšu izstieptajā apakšlūpā nostiprināti balti riņķīši. Tādi paši riņķīši bija arī ausīs; bet ap melnīgsnējo kaklu baloja rotu virkne. Visi staigāja pilnīgi kaili. Bērni nebija tik pinkainiem matiem un tik spalvaini kā pieaugušie.

Uzspraudušas gaļas gabalus iesmos, vampu sievietes mazliet apcepa gaļu uz uguns un sāka mieloties. Netālu no ugunskura atradās liela klinšu šķila, uz kuras sievietes ar akmeni pārskaldīja lielos cauruļkaulus un, skaļi čāpstinādamas, izsūca no tiem smadzenes. Skanēja līksmi saucieni un smiekli — orda priecājās par garšīgo maltīti.

Krietni paēdušas, sievietes pakāra atlikušo gaļu koka zarā, bet divas no viņām, izklājušas uz zemes vērša ādu, sāka ar krama kasīkļiem attīrīt to no asinīm un taukiem. Citas atlaidās zālē netālu no ugunskura, lai pēc bagātīgā mielasta mazliet nosnaustos. Bērni sāka draiskoties, ķerstīja cits citu, vāļājās zālē un spiedza. Daži pērtiķa veiklībā uzrāpās kokā, un viņu balsis skanēja kuplajos zaros.

— Kā būtu, ja mēs paietos tuvāk sievietēm? — Kostjakovs ieminējās. — Viņas droši vien pārbīsies un aizmuks, bet mēs apskatīsim nometni un paņemsim kolekcijai vampu ieročus, darba rīkus un traukus.

— Bet ja nu viņas nebēgs un sāks aizstāvēties? Tur ir vairāk nekā divdesmit pieaugušu sieviešu, un ikviena ir spēcīgāka par jebkuru no mums, — Gorjunovs iebilda.

— Šāviens gaisā, es domāju, piespiedīs viņas laisties projām.

Doma par šo eksperimentu likās vilinoša, un ceļotāji ar ieročiem rokās iznāca no krūmiem uz noras un devās uz apmetni. Suņi, noturēdami delverīgos bērnus par kādiem zvērēniem, riedami metās viņiem virsū. Svešinieku parādīšanās izraisīja milzīgu efektu. Sievietes pielēca kājās, sadrūzmējās apkārt ugunskuram un kokam un, iepletušas muti, blenza uz dīvainajiem ļaudīm, par kuriem tikko bija-stāstījis izbēgušais mednieks. Bērni ko kājas nes muka no suņiem un, šausmās kliegdami, slēpās aiz pieaugušo mugurām. Taču sievietes ātri attapās un grāba rokās šķēpus un rungas. Viena skrēja palīgā mazulim, kurš pakritis gulēja uz zemes starp rūcošajiem suņiem un aiz bailēm spiedza. Gorjunovs pasteidzās atsaukt suņus atpakaļ, iekām sieviete paguva atvēzēties ar šķēpu.

— Kā redzat, viņas nemaz nedomā bēgt, bet jau paceļ šķēpus un grasās brukt mums virsū, — Ordins brīdināja.

— Vajadzēs šaut, kamēr nav par vēlu. Ja mēs tagad griezīsimies atpakaļ, viņas nodomās, ka esam izbijušies, un uzklups mums no muguras, — ieminējas Kostjakovs.

— Jā, spēli esam uzsākuši, tagad tā jāvinnē, — Gorjunovs sacīja. — Divus šāvienus gaisā pāri sieviešu galvām, bet divi lai paliek rezervē!

Kostjakovs un Ordins izšāva. Efekts iznāca gluži negaidīts: sievietes, ieraudzījušas izšaujamies no spožajām nūjām uguns mēles un dūmu mutuļus un izdzirdušas šāvienu dārdus un ložu svilpšanu, galīgi pārbijās un nokrita ceļos. Nometušas šķēpus un rungas, viņas lūdzošā žestā izstiepa rokas un sāka klanīties, šausmās spiegdamas; bērni brēca aizvilkdamies.

— To nu gan nebiju gaidījis! — Kostjakovs iesaucās. — Es domāju — viņas aizbēgs un mēs paņemsim visu, kas vajadzīgs, — Nekas cits neatliks, kā iet mierīgi klāt un tēlot dievus, — ierosināja Ordins.

— Dievus, kuri nolaupa rungas un šķēpus? Tomēr vispirms drošības dēļ pielādēsim šautenes.

To izdarījuši, ceļotāji rāmā solī tuvojās ceļos nokritušajām sievietēm. Taču, kad līdz viņām bija palikuši tikai kādi desmit soļi, bērni sacēla paniku — viņi brēkdami metās bēgt pāri norai uz mežu. Sievietes cita pēc citas pietrūkās kājās un sekoja viņiem, atskaitot vienu, kas gulēja, piespiedusi seju pie zemes, un drebēja pie visām miesām.

Piegājuši pie gulošās, ceļotāji viņu uzmanīgi aplūkoja. Sievietes muguru klāja īsa, ne visai bieza spalva, bet pēdas un plaukstas bija kailas; āda uz pēdām bija tik cieta, ka izskatījās pēc raga kārtas, un īkšķis stipri atšķīrās no pārējiem pirkstiem. Uz rokām un kājām auga biezākas spalvas nekā uz muguras. Ķermeņa priekšpuse nebija tik spalvaina, bet uz krūtīm un sejas spalvas neauga nemaz; bārdas trūkuma dēļ sievietes nelielais zods izcēlās vairāk nekā vīriešiem, toties uzacu loki likās zemāki. Tomēr platie vaigu kauli, dziļi iegrimušās mazās ačeles, plakanais deguns ar nūjiņu, atkārusies apakšlūpa ar balto kaula riņķīti — tas viss nepadarīja sievietes seju daiļāku. Mati, kas nebija redzējuši ne ziepes, ne suku, krita pār pleciem biezās pinkās, kur rēgojās ieķērušies zāļu stiebri, koku lapas un visādi gruži. Pēc muskuļotā ķermeņa varēja spriest, ka sieviete ir visai spēcīga.

Beidzot nabadzīti atstāja mierā. Starp citu, viņi ievēroja, ka viena kāja tai ar stipru siksnu piesieta pie zemē iedzīta mietiņa. Tāpēc šī sieviete nebija varējusi aizbēgt kopā ar pārējām — acīm redzot, viņa bija nosodīta par kādu pārkāpumu.

Izraudzījušies pāris tipisku rungu — ar krama dzelksni un bez tā —, pāris šķēpu un kasīkļu, kā arī rupji darinātu, spīdošiem taukiem un brūnām asinīm notrieptu koka bļodiņu, viņi vēl noņēma sievietei kaklarotu un taisījās iet projām.

— Vai zināt, mēs taču esam rīkojušies kā īsti laupītāji, — Gorjunovs sacīja. — Pārbiedējām sievietes līdz nāvei un pēc tam pievācām viņu nabadzīgo mantību.

— Bet mēs taču to darām zinātnes labā, nevis mantkārīgos nolūkos, — Kostjakovs iebilda.

— Un tomēr nav labi! Vajag atstāt viņām kaut ko vietā.

Viri parakņājās mantu maišeļos un atrada mazu spogulīti, stikla kreļļu virteni, salauztu kabatas nazi un skārda kārbiņu, kur bija glabājušās tabletes, pievienoja vēl divas patronu čaulas un nolika visu līdzās sievietei, kas, aizvērusi acis, joprojām gulēja zemē. Pēc tam viņi klusītiņām aizgāja un, paslēpušies mežmalā, sāka vērot noru.

Kādu laiku valdīja klusums. Pēc tam sieviete pacēla galvu, ieraudzīja, ka dīvainie ļaudis aizgājuši un nav nodarījuši viņai nekā ļauna, uzslējās sēdu, palūkojās visapkārt un, iebāzusi mutē divus pirkstus, spalgi, gari iesvilpās. Par atbildi no meža atskanēja svilpieni un balsis, un drīz vien cita pēc citas parādījās bēgles ar bērniem. Kamēr viņas nāca tuvāk, sieviete pamanīja mantas, kas gulēja zemē un saistīja uzmanību ar savu spožumu. Sākumā viņa neuzdrošinājās tās aizskart, te pastiepa roku, te rāva to atpakaļ, it kā baidīdamās, ka šie priekšmeti apdedzinās plaukstu vai arī iekodīs pirkstos. Beidzot ziņkārība pieveica bailes, un viņa ņēma, apskatīja un apošņāja atstātās mantas citu pēc citas, izbrīnā reizēm iekliegdamās. Pieskrēja pārējās sievietes, un mantas sāka ceļot no rokas rokā, izraisot izbrīna pilnus saucienus un strīdus. Sieviete, kurai bija paņemta rota, grasījās uzmaukt kaklā stikla kreļļu virteni, bet divas citas to sagrāba, pavediens pārtrūka, un stikla pērlītes izkaisījās zemē. Izcēlās plūkšanās, un sievietes steigšus lasīja izbirušās pērlītes un slēpa tās mutē.

— Mūsu dāvanas postu vien nes — meitieši sakausies ne pa jokam! — Gorohovs iesmējās.

Tomēr ceļotāji negaidīja, kamēr beigsies ķilda un dāvanu dalīšana, un devās projām uz dienvidaustrumiem, lai nesastaptos ar vampu. Pārlaiduši nakti kādā meža nora, viņi tikai nakamaja diena ap pusdienu pārradās Amnundaka apmetnē. Virsaitis jau no paša rīta bija izsūtījis karavīrus uz visām pusēm, baidīdamies, ka baltie cilvēki vai nu apmaldījušies, vai arī lauzuši doto solījumu un aizbēguši. Ieraudzījis pārnācēju rokās vampu rungas un šķēpus un uzzinājis viņu piedzīvojumus, Amnundaks pārmeta ceļotājiem, ka viņi neesot bijuši piesardzīgi, un piebilda, ka onkiloni nekad nebūtu uzdrošinājušies tikai četratā klaiņāt pa vampu zemi.

Ceļotāji vēl vienu nakti pārlaida virsaiša zemnīcā, kaut gan jaunā mītne viņu prombūtnes laikā jau bija pabeigta. No savas bāzes viņi šajā reizē bija atnesuši tīru veļu, tēju, cukuru un traukus, lai iekārtotos zemnīcā mazliet ērtāk un nebūtu jādzīvo gluži pēc onkilonu paražām.




SIEVU IZRAUDZĪŠANAS SVĒTKI


Nākamajā dienā vajadzēja svinēt pavasara svētkus, ar ko onkiloni atzīmēja pilnīgu pavasara atnākšanu, gājputnu atgriešanos un ziemeļbriežu atnešanos. Jau no agra rīta norā sāka pulcēties onkiloni no visām apmetnēm; mājās bija palikuši vienīgi sirmgalvji, bērni un briežu gani, kuriem bija pienākusi kārta uzraudzīt ganāmpulkus. Atnācēji apmetās mežmalā, katra ģints atsevišķi, un sakūra ugunskurus; sievietes vārīja pusdienas, vīrieši, gatavodamies sacīkstēm, pārbaudīja ieročus un staigāja no viena ugunskura pie otra, stāstīdami jaunumus.

Amnundaka zemnīcā bariem nāca karavīri, lai paskatītos uz svešzemniekiem, kuriem bija pērkoni un zibeņi un kuri bija apsolījuši uzturēties šajā zemē un tā atvairīt nelaimi, kas pareģota onkiloniem. Sarunas tagad risinājās brīvāk, jo Gorohovs bija atsvaidzinājis savas čukču valodas zināšanas un mazliet pavingrinājies, pārējie ceļotāji arī jau šo to saprata un varēja kaut kā sarunāties. Pastāvīgos iemītniekus no zemnīcas aizsūtīja projām, jo viesos nāca uzreiz vesela ģints ar savu vecāko un izvietojās gar centrālā kvadrāta trim malām; vīrieši apsēdās priekšā, bet sievietes sastājās viņiem aiz muguras. Ģints vecākais pasniedza Amnundakam, šamanim un svešzemniekiem, kuri sēdēja goda vietā, iepretim durvīm, kādu dāvanu — lapsas vai caunas ādu, mežakuiļa vai lāča ilkņus, ieža gabalu ar ahāta, serdolika vai kalcedona ieslēgumiem, akmens cirvi — un pretim saņēma ērgļa spalvu, ko tūliņ iesprauda savos sasukātajos matos. Pēc spalvu skaita varēja spriest par katra virsaiša vecumu. Daži no viņiem bija jau sirmu galvu, taču likās spēka pilni, un viņu matus greznoja divdesmit vai pat divdesmit piecas spalvas, veidojot veselu vēdekli.

Ceļotāji, izprašņādami viesus, uzzināja, ka ģints vecākā amats nav mantojams: ģints izraudzīja vecāko no saviem locekļiem par drošsirdību un izveicību medībās un karā. Izvēlētais palika amatā visu mūžu vai arī līdz tam laikam, kamēr aiz vecuma kļuva gluži vārgs. Spēkus zaudējušais ģints vadonis parasti atsacījās no amata un pavēlēja sarīkot jaunas vēlēšanas, bet pats kā godājams sirmgalvis joprojām mitinājās savā zemnīcā, brīvs no visiem pienākumiem. Vecākā nāves gadījumā ģints nekavējoties izraudzīja jaunu vadoni. Tāpat arī visu onkilonu virsaiša amats nebija mantojams: ģinšu vecākie ievēlēja virsaiti no sava vidus. Tomēr tas drīzāk bija goda amats; virsaitis vadīja pats savu ģinti, tāpat kā citi ģinšu vecākie, tikai vēl izšķīra arī ģinšu strīdus un noteica, kad sarīkot visām ģintīm kopīgas medības un karagājienus pret mežoņiem. Strīdi atgadījās ļoti reti un parasti izcēlās briežu ganību sadales vai meiteņu nolaupīšanas dēļ.

Ikkatra ģints, kas dzīvoja kopā vienā zemnīcā, veidoja nelielu komūnu, kurā viss galvenais īpašums — mājoklis, brieži un mājsaimniecības piederumi — bija kopējs. Sievietes kopīgi gatavoja ēdienu, apstrādāja ādas, šuva apģērbu, lasīja sēnes, ogas un ēdamas saknes; vīrieši kopīgi ganīja un apsargāja briežu ganāmpulku, gatavoja ieročus, sagādāja malku, gāja medībās un zvejā vai arī karā pret mežoņiem.

Pēc tam kad visas deviņpadsmit ģintis bija paviesojušās virsaiša zemnīcā un iepazinušās ar svešzemniekiem, baltie cilvēki kopā ar Amnundaku iznāca uz noras un šamanis ar tamburīnu deva signālu svētku sākšanai. Sievietes, meitenes, pusaudži un daži sirmgalvji no tuvākajām apmetnēm bija izvietojušies gar mežmalu abpus zemnīcas. Vīrieši bija nostājušies sāņus, veidojot vienības no katras ģints. Amnundaks ar viesiem un šamani sēdēja pie zemnīcas ieejas. Pēc otrā signāla karavīru vienības cita pēc citas sāka soļot garām virsaitim, un karavīri ar šķēpiem, vairogiem un lokiem rokās un bultu makiem uz muguras izpildīja kara deju. Dejotāji lēkāja, svieda gaisā šķēpus un uzvilka loku stiegras; viņu kustības bija saskaņotas, tā ka deja izskatījās diezgan harmoniska. Par ritmu gādāja lielas, uz steķiem uzliktas bungas — divus metrus garš, resns apses bluķis ar dobu vidu un vairākiem caurumiem augšā, no abiem galiem pārvilkts ar degunradža ādu, ko sita ar koka vālēm. Ceļotāji uzzināja, ka tādas bungas esot katrai ģintij un ar tām varot ātri pārraidīt visai ciltij svarīgas un steidzamas ziņas — gluži tāpat kā pa telegrāfu. Bungu dobjā rīboņa bija dzirdama vairāku kilometru attālumā.

Kara dejas laikā ceļotāji konstatēja, ka apbruņoto onkilonu skaits sasniedz četrsimt līdz četrsimt piecdesmit vīru, jo ikvienā ģintī bija divdesmit līdz trīsdesmit karavīru. Pieskaitot briežu ganus, sirmgalvjus, sievietes un bērnus, varēja secināt, ka visā ciltī ir tūkstoš divsimt līdz tūkstoš piecsimt locekļu un tātad onkilonu ir daudz vairāk, nekā ceļotāji bija domājuši sākumā, spriezdami pēc Amnundaka vārdiem, ka ikvienā ģintī esot divdesmit līdz trīsdesmit locekļu; noskaidrojās, ka virsaitis domājis tikai karavīrus, bet pat aptuveni nav zinājis pārējo cilts locekļu skaitu.

Pēc kara dejas sākās sacensības šķēpa mešanā un šaušanā ar loku; šķēpa metēju sacensībām starp diviem augstiem mietiem nostiepa garu ādas arkānu. Ikvienas ģints karavīri pēc kārtas atnāca sacensības vietā, sastājās rindā četrdesmit soļu attālumā no arkāna un tad visi reizē meta pa vienam šķēpam, cenzdamies, lai tas lidotu pāri arkānam. Tiesneši — trīs ģinšu vecākie — saskaitīja visus šķēpus, kas bija aizraidīti pāri arkānam, kā arī tos, kuri nebija aizlidojuši tik tālu. Ģinti, kurai bija vislielākais pārlidojušo šķēpu skaits, uzskatīja par uzvarētāju. Sacensībām šaušanā ar loku atnesa un izstiepa uz šķēpiem meža zirga ādu; tumšā josla visgarām zirga mugurai bija mērķis. Ikviena ģints nostājās rindā piecdesmit soļu attālumā no mērķa, un karavīri cits pēc cita izšāva pa vienai bultai. Skaitīja tikai tās bultas, kuras bija ieurbušās tumšajā joslā, un ģinti, kurai iznāca vislielākais trāpījumu skaits, pasludināja par uzvarētāju, ko skatītāji apsveica ar biežiem bungu sitieniem un kliedzieniem.







Tad nāca laušanās. Divas ģintis nostājās viena pret otru un no sava vidus izraudzīja vienādu skaitu cīkstoņu, protams, pašus stiprākos; tie tuvojās viens otram un laika sprīdī, ko noteica ar pieciem vai desmit vienmērīgiem bungu sitieniem, pūlējās nogāzt pretinieku gar zemi. Un no jauna ģinti, kura bija pieveikusi visvairāk pretinieka cīkstoņu, pasludināja par uzvarētāju.

Pēc laušanās tiesneši nosauca Amnundakam tās ģintis, kuras bija guvušas uzvaru kādā sacensību veidā, un kopā ar virsaiti un visu ģinšu vecākajiem sarindoja visas ģintis pēc to gūtajiem panākumiem. Tad ģinšu karavīri sastājās aplī, apļa vidū iegāja Amnundaks un pasludināja izcīnīto vietu kārtību; ģintis, kuras bija ieņēmušas pirmās desmit vietas, apsveica šos paziņojumus ar skaļiem kliedzieniem, turpretim pārējās nokaunējušās klusēja. Kad virsaitis bija atgriezies savā vietā, ģintis atkārtoja kara deju, tikai šoreiz soļoja izcīnīto vietu kārtībā — uzvarētāji priekšgalā, uzvarētie beigās —, un skatītāji apsveica sākumā soļojošos. Sacensībās zaudējušie varēja revanšēties tikai pēc gada, un sacīkstes mudināja karavīrus nemitīgi nodarboties ar fiziskiem vingrinājumiem un uzturēja viņos kareivisku noskaņojumu.

Pēc dejas onkiloni sapulcējās uz pusdienām koku paēnā; sievietes jau bija sacepušas gaļu, izvārījušas viru un sagatavojušas plāceņus. Ģinšu vecākie — virsaiša viesi — sapulcējās Amnundaka zemnīcā un pie pusdienām vēl joprojām apsprieda sacensību rezultātus. Uzvarētie izskaidroja savu neveiksmju cēloņus. Svešzemniekus palūdza, lai viņi pēc pusdienām parādot onkiloniem pērkonus un zibeņus.

Pēc divām stundām no jauna iedunējās bungas, tagad aicinot jaunos, neprecējušos karavīrus uz sacensībām, lai noteiktu, kuram būs tiesības pirmajam izraudzīties sievu. Tādu neprecējušos karavīru katrā ģintī bija divi vai trīs, un viņi sacentās nevis vairs pa ģintīm, bet gan visi reizē. Vispirms no jauna atsākās šķēpa mešana, un tagad katrs karavīrs meta pēc kārtas pa trim šķēpiem, pēc tam viņi sacentās šaušanā ar loku, izšaujot pa trim bultām katrs. Tiesneši rūpīgi uzmanīja, lai visi ievērotu kārtību, un atzīmēja trāpījumus, tad sarindoja sāncenšus pēc viņu sasniegtajiem rezultātiem; ja divi, trīs vai vairāki karavīri bija saņēmuši vienu un to pašuvietu, strīdu izšķīra laušanās. Galu galā tika noteikta vietu kārtība, un karavīri nostājās rindā saskaņā ar ieņemto vietu — viņu bija četrdesmit septiņi.

Pēc jauna bungu signāla no skatītāju rindām piecēlās meitenes, kas jau bija pieaugušas un vēlējās iziet pie vīra. Viņas, tāpat kā sievietes, bija ieradušās svētkos, tērpušās nevis minimālajā tērpā, ko valkāja, uzturēdamās zemnīcā, bet gan vieglās ādas biksēs un jakās un apāvušas torbasus, ko rotāja skaisti no smalkām sarkanām un melnām siksniņām pīti raksti. Meitenes bija saspraudušas bizēs ziedus un uzlikušas galvā vainagus. Tagad viņas nometa apģērbu, atstājot vienīgi jostu ap gurniem, lai parādītu jaunajiem karavīriem savus skaistos tetovējumus un, bez šaubām, arī daiļās ķermeņa formas. Meitenes sastājās rindā iepretim virsaiša mītnei, pie kuras bija apsēdušies arī ģinšu vecākie. Tad piecēlās Amnundaks un sacīja:

— Meitenes! Jūs esat dzirdējušas, ka pie mums atnākuši viesos baltie cilvēki, dievu sūtņi, kas prot rīkoties ar pērkoniem un zibeņiem. Viņi ir ar mieru dzīvot pie mums, lai pasargātu onkilonus no posta un nelaimēm, ko pareģojuši mūsu senči. Mēs dosim viesiem mājokli, uzturu un sievas, lai viņiem nekā netrūktu. Sievas viņi izvēlēsies paši no jūsu vidus. Un ikvienai, kuru izraudzīsies baltais cilvēks, jābūt ar šo izvēli mierā. Tā es saku.

Meitenes šie vārdi nepārsteidza, jo vēsts par sievu izraudzīšanu bija jau izplatījusies visās apmetnēs. Ieradušās uz svētkiem, viņas visas ziņkārīgi aplūkoja svešzemniekus — četrām meitenēm vajadzēja kļūt par viņu sievām. Dažām jau bija iemīļotie starp jaunajiem karavīriem, un tās mocījās bažās, tomēr cerēja, ka baltie viri viņas neizraudzīsies. Tāpēc par atbildi uz Amnundaka vārdiem no meiteņu rindām atskanēja vienprātīgs sauciens:

— Lai izraugās, mēs visas esam ar mieru!

— Mūsu uzturēšanās šajā salā negaidot radījusi sarežģījumus! — Ordins uztraucās. — Izvēlēdamies sievas, mēs saistāmies ar onkiloniem. Ko lai darām?

— Es domāju, — teica Gorjunovs, — ka mums jāpiekāpjas, lai neaizvainotu onkilonus un saglabātu ar viņiem visdraudzīgākās attiecības.

— Un patiešām jāizraugās sev sievas? — Kostjakovs ievaicājās.

— Mēs darīsim tā, — Gorjunovs ierosināja. — Teiksim, ka mūsu zemē vīrietim, kurš vēlas precēties, un meitenei, kura ir ar mieru iziet pie viņa par sievu, abiem jāiepazīstas tuvāk, lai nepieļautu kļūdu; tāpēc viņi zināmu laiku, teiksim, pusgadu vai gadu, dzīvo vienā mājā, labi iepazīst viens otru un tikai pēc tam, ja pēc šā laika viņiem kopdzīve palīk, var precēties.

— Lieliski! Tā ir laba izeja! — Ordins piekrita. — Liksim to priekšā virsaitim un sacīsim, ka izraudzīsim sev draudzenes pēc mūsu zemes paražām.

Gorohovs pastāstīja Amnundakam, ko nosprieduši ceļotāji, un virsaitis izteica savu piekrišanu, sacīdams:

— Baltie cilvēki, es uzaicinu jūs izraudzīties sev meitenes, kuras jums iepatikušās kā nākamās sievas.

Ceļotāji piecēlās gluži apmulsuši: viņu priekšā bija nostājušās piecdesmit labi noaugušas, lielāko tiesu skaistas meitenes, un izvēle nebija nekāda vieglā. Amnundaka pavadībā viņi gāja gar rindu, un ikviens no viņiem vilcinājās un šaubījās gandrīz pie katras skaistākas; tikai viens pats Gorohovs, jau raudzīdamies iztālēm, uzreiz noskatīja sev neliela auguma meiteni. Piegājis pie viņas un pastiepis roku, jakuts sacīja:

— Es gribu ņemt šo!

Meitene, aizklājusi ar roku seju, klusu smiedamās, atstāja rindu un nostājās blakām Gorohovam. Viņa bija pirmā līgava, un viņu apsveica bungu rīboņa.

Pārējie aizgāja līdz rindas galam, nevienu neizraudzījušies. Amnundaks izbrīnījies vaicāja:

— Vai tad mūsu sievietes tiešām ir tik neglītas, ka jums, baltie cilvēki, iepatikusies tikai viena?

— Gluži otrādi, — Gorjunovs iebilda, — te ir pārāk daudz skaistuju — grūti izvēlēties. Un turklāt mēs baidāmies, ka tās, ko izraudzīsim, kļūs par mūsu sievām pret pašu gribu, pēc tavas pavēles. Pie mums vīrietim arvien jāsaņem bildinātās meitenes piekrišana.

— Ahā, tātad jūs gribat, lai meitenes izraudzītos jūs?… Labi. Es uzaicināšu visas, kuras ir ar mieru iziet pie jums par sievu. Meitenes, baltie cilvēki nevar izšķirties, kuru ņemt: visas jūs esat pārāk skaistas. Lai tad iznāk priekšā tās, kuras pašas gribētu izraudzīties balto cilvēku par viru.

Skaistuļu rindai pārskrēja smaidi un smiekli; dažas pamīņājās no vienas kājas uz otru, neuzdrošinādamās pirmās iznākt no rindas.

— Kā tad tā? — Amnundaks iesaucās. — Vai patiešām neviena no jums negrib iziet par sievu pie mūsu viesiem? Viņi var sadusmoties uz mums un aiziet projām. Bet tad mūsu tautu piemeklēs posts un nelaimes!

Šie vārdi palīdzēja, un vairāk nekā puse meiteņu vienprātīgi paspēra soli uz priekšu.

Tomēr pa šo apjukuma brīdi ceļotāji jau bija izraudzījuši sev sievas. Gorjunovs un Ordins norādīja uz meitenēm no virsaiša ģints, kuras bija paspējuši noskatīt, mitinoties kopā vienā zemnīcā, bet Kostjakovs izvēlējās mazu, smuidru tumšvaidzi, kas viņam koķeti uzsmaidīja.

— Izvēle ir nolikusi! — Amnundaks iesaucās. — Lai tagad izraugās sievas onkilonu karavīri!

Kopā ar ceļotājiem, kuriem sekoja viņu izredzētās, virsaitis devās atpakaļ uz savu vietu. Meitenes palūdza atļauju apģērbties un aizskrēja katra pie savas ģints, sieviešu apsveikuma saucieniem skanot, bet drīz vien atgriezās, lai ieņemtu goda vietu līdzās svešzemniekiem, saviem nākamajiem vīriem.

Palikušās meitenes vēlreiz sastājās ciešā rindā. Atkal iedunējās bungas. No jauno karavīru rindas, kas stāvēja nomaļus, iznāca jauneklis, kurš sacīkstēs bija izcīnījis pirmo vietu, piegāja pie meitenēm un sāka lēnām soļot gar viņu rindu. Meitenes sagaidīja karavīru ar jokiem un smiekliem, un gandrīz ikviena sacīja: «Ņem mani, ņem mani!», tāpēc ka kļūt par labākā jaunā karotāja sievu bija ļoti glaimojoši un meitenes pilnīgi atklāti centās pēc šī goda. Tomēr jauneklis tāpat atbildēja viņām ar jokiem, ātri izdomādams ikvienai citādu atteikuma iemeslu: «Tu esi pārāk skaista» (neglītai), «Tev ir kupris mugurā» (meitenei, kas taisna kā bulta), «Tu šķielē», «Tev mutē nav neviena zoba» un tā joprojām, izsaukdams protestus un smieklus.

Nogājis gandrīz gar visu rindu, jaunais karavīrs pēkšņi apstājās iepretim kādai meitenei, kas stāvēja, kautrīgi nodūrusi acis, un nemaz netaisījās piedāvāties. Jauneklis uzsita viņai uz pleca un iesaucās: «Tu man patīc!» Meitene nodrebēja, izlēca no rindas un kā bulta aizjoņoja pa noru, bet jauneklis metās viņai pakaļ.

— Ko tas nozīmē? — Gorjunovs jautāja Amnundakam. — Kāpēc sieva, ko viņš izraudzījies, bēg no viņa? Vai meitene viņu nevēlas?

— Tāda ir mūsu paraža. Karavīrs, izraudzījies meiteni, saņems viņu tikai tad, ja noķers.

— Jauna sacensība! — sacīja Ordins.

— Tā ir ļoti gudra paraža, — virsaitis paskaidroja. — Meitene skrien kaila, viņai ir viegli, turpretim jaunais karavīrs skrien apģērbies, ar šķēpu rokā. Tikai retais varēs panākt meiteni, ja viņa to nevēlēsies. Ja karavīrs meitenei derdzas vai arī viņa iemīlējusi citu, viņa neļaus sevi noķert.

— Lielisks labojums, — Ordins atzina un vaicāja virsaitim: — Vai tad karavīrs, kurš nav noķēris meiteni, paliks bez sievas?

— Nē, viņš var atkārtot sievas raudzīšanu, kamēr kādu noķers.

— Cik ilgi meitene drīkst skriet — visu dienu?

— Nē, tikai vienu reizi pa apli, pa kara dejas apli. Skatieties, viņš meiteni ir panācis!

Patiešām — karavīrs jau veda noķerto meiteni, satvēris to aiz bizes; viņa izlikās pretojamies un sita jauneklim pa. roku. Sievietes un pārējās meitenes apsveica viņu ar zobgalībām. Atnākuši atpakaļ, karavīrs un notvertā mierīgi nostājās sāņus.

No jauna iedārdējās bungas. Pie meitenēm piegāja otrais jauneklis, arī viņu vēl kāroja daudzas kā otru uzvarētāju un sagaidīja tāpat kā pirmo. Tomēr viņš stūrgalvīgi klusēja, lēnītiņām apstaigādams rindu, aizgāja līdz galam un pagriezās atpakaļ, izraisīdams sašutuma pilnus meiteņu saucienus.

— Cik ilgi viņš drīkst lūkot līgavu? — Kostjakovs interesējās.

— Viņš drīkst noiet gar rindu trīs reizes, ne vairāk, — Amnundaks atbildēja. — Tas ir ļoti drošsirdīgs mednieks, bet viņš grib meitenes paspīdzināt. Skatieties, kā viņas piktojas!

Patiešām — karavīrs jau beidza otro gājienu un vēl nevienu nebija izraudzījies. Meitenes sirdījās un vairs nepiedāvājās, rādīja viņam grimases un kliedza: «Vari iet pavisam projām! Lasies pie vampu, izraugies sev spalvainu sievu! Tev jau kailās nepatīk!» un tā joprojām. Karavīrs tikpat lēnām, neteikdams ne vārda, nepievērsdams uzmanību zobgalībām, nogāja gar rindu arī trešo reizi un pēkšņi, gandrīz sasniedzis rindas galu, strauji pagriezās atpakaļ un uzsita uz pleca vienai no pēdējām meitenēm. Viņa pārsteigumā tā apmulsa, ka, izlēkusi no rindas, uzreiz nespēja pietiekami ātri uzsākt skrējienu, un karavīrs viņu noķēra pēc pārdesmit soļiem.

— Paskat, cik viltīgs! — Gorohovs ierunājās. — Viņš izvārdzināja meitenes, lai pašam nebūtu jāskrien tik tālu.

— Te nu jums ir labojums! — iesmējās Kostjakovs.

— Tā jau var noķert arī tādu, kura nemaz nevēlas iziet par sievu pie šā puiša.

— Laikam šoreiz tā būs noticis, — Ordins sacīja.

— Skatieties, viņa nemaz nepretojas izlikdamās tā kā pirmā, tomēr nav arī priecīga.

Meitene, nodūrusi galvu un neatbildēdama uz pārējo zobgalībām, soļoja pakaļ karavīram.

— Pati vainīga — nav ko snaust! — Gorohovs noteica.

Trešais karavīrs ātri izraudzījās vienu no pirmajām meitenēm rindā. Tā bija lieliska skrējēja un tālu aizsteidzās viņam priekšā. Tomēr žiglā skrējēja pēkšņi paklupa un izstiepās zālē garšļaukus visiem par lielu prieku; iekām meitene pietrūkās kājās, viņas bize jau atradās ķērāja rokā un viņš triumfēdams vilka notverto sev līdzi. Tomēr viņa, acīm redzot, bija paklupusi tīšām — tas bija viens no paņēmieniem, ar kuru līgava izpauda savu piekrišanu.

Ceturtais karavīrs ātri nogāja gar meiteņu rindu trīs reizes, nevienu neizraudzldams, tad tuvojās virsaitim un klusēdams paklanījās.

— Vai tu nevēlies ņemt sev sievu? — Amnundaks izbrīnījies jautāja.

— Nē, lielais virsaiti! Bet mūsu apmetnes kaimiņos mīt jauna atraitne, kas man patīk, un es lūdzu dot man viņu par sievu. Viņa ir ar mieru.

Šās ģints vecākais apstiprināja jaunekļa vārdus, un Amnundaks deva savu piekrišanu.

Piektajam karavīram vajadzēja skriet divas reizes, tāpēc ka pirmā meitene, ko viņš izraudzījās, neļāva spvi noķert; otrā, atriebdamās par to, ka jauneklis nebija izraudzījies viņu pirmo, piespieda karavīru noskriet visu apli un padevās tikai pēdējā solī, simulēdama nogurumu. Sestais līgavainis izraudzījās meiteni, kura bija aizbēgusi no piektā, un viņa ļāva noķert sevi jau pēc pusapļa. Kad karavīrs veda notverto garām meitenēm, tās viņai sauca: «Cik ātri tu, spridzīgā, piekusi!»

Tā līgavu raudzīšana turpinājās dažādās variācijās, un meiteņu rinda kļuva aizvien īsāka. Ne viņām, ne skatītājiem šī rotaļa neapnika, kaut arī vilkās stundām ilgi. Meitenes, tik ilgu laiku stāvējušas kājās, tomēr skrēja žigli, un tikai retā padevās ātri. Dažiem karavīriem vajadzēja skriet pa divām reizēm, bet vienam pat trīs: Uz beigām, kad bija palikušas tikai dažas meitenes, līgavu raudzīšana veicās ātrāk.

Pēdējā meitene, aizbēgusi jau no trim karavīriem, kas viņu izvēlējās, visiem par lielu pārsteigumu aizbēga arī no pēdējā. Meiteni ataicināja pie virsaiša, un tas viņai vaicāja:

— Kāpēc tu nevēlies iziet pie vīra? Ikvienai meitenei jākļūst par sievu, lai izauklētu ciltij jaunus karotājus. Tu jau esi noraidījusi četrus! Ko tas nozīmē?

— Labi karavīri mani neizraudzījās, bet pie sliktiem iet par sievu negribu, — meitene lepni atbildēja.

— Kā tad būs, vai gaidīsi nākamo pavasari?

— Es gribētu būt par sievu šim baltajam cilvēkam! — negaidot sacīja augstprate, radīdama uz pārsteigto un izbrīnījušos Ordinu.

— Bet viņš jau ir izraudzījis sev sievu! — Amnundaks iebilda.

— Viņš ir liels virsaitis, viņam var būt divas sievas, — meitene nerimās. — Es viņu izvēlējos pēc tavas pavēles, bet viņš paņēma citu. Es būšu viņam otra sieva.

Meitenes neatlaidība un lepnais izskats Ordinam iepatikās, un viņš, visai samulsis, deva savu piekrišanu. Meitene ātri aizskrēja pēc apģērba un atgriezusies apsēdās viņam līdzās.

Šajā laikā jaunie pāri, bungām rībot, defilēja garām Amnundakam un ģinšu vecākajiem; meitenes jau bija pārpinušas savas četras bizes divās par zīmi, ka izgājušas pie vira. Pēdējais karavīrs, palicis bez sievas, paslēpās skatītāju drūzmā; viņam vajadzēja gaidīt veselu gadu līdz nākamajam pavasarim.

Pienāca ceļotāju kārta parādīt onkiloniem savus pērkonus un zibeņus. Tā kā labāka mērķa nebija, no jauna atnesa un uzstiepa uz šķēpiem meža zirga ādu. Strēlnieki, par lielu izbrīnu onkiloniem, nostājās divsimt soļu attālumā no mērķa — četrreiz tālāk par bultas lidojumu. Onkiloni sastājās abās pusēs puslokā, kas aizsniedzās gandrīz līdz pašam mērķim, un sasprindzinātā uzmanībā vēroja, ka svešzemnieki kaut ko dara ar savām spožajām nūjām un pēc tam pieliek tās pie vaiga. Dūmu mutulīši un šāvienu dārdi lika skatītājiem nodrebēt. Tad visi drūzmēdamies, aizsteigdamies cits citam garām, metās pie mērķa un aizgūtnēm bakstīja ar pirkstiem ložu izurbtajos caurumos. Daudzi izbrīnījušies jautāja, kur tad palikuši paši zibeņi, kas izsituši ādā caurumus, un skrēja meklēt tos norā. Vēl lielāku pārsteigumu sagādāja Gorjunovs, kas uzsvieda gaisā savu cepuri un sašāva to ar lodi. Ordins tobrīd pamanīja, ka dienvidos virs meža parādās zosu bars un laižas uz ziemeļiem. Viņš ātri pielādēja šauteni ar skrotīm. Iekām onkiloni paspēja apjautāties, kam viņš grib raidīt savu zibeni, norībēja šāviens — un zoss gāzās lejup tieši virsū skatītājiem, kas aiz sajūsmas kļuva vai traki. Beidzot Amnundaks pavēlēja atvest briedi, ko nevis piesēja, bet palaida vaļā; izbiedētais dzīvnieks auļoja atpakaļ uz mežu, taču Gorohova lode nogalināja briedi, pirms viņš bija noskrējis divdesmit soļu.

Ar to beidzās svešzemnieku varenības demonstrēšana. Visas cilts pavadībā viņi devās uz Amnundaka zemnīcu kopā ar savām izraudzītajām, kas ļoti lepojās ar tuvību baltajiem cilvēkiem. Norā visās malās uzliesmoja ugunskuri, un sākās vakara azaida gatavošana. Gaidot uz vakariņām, vīrieši un meitenes dejoja apkārt ugunskuriem.

Pēc mielasta virsaitis aicināja ceļotājus uz viņu jauno mājokli:

— Tagad jums ir draudzenes, un tur jums būs plašāka un ērtāka mītne nekā šeit, kur mums pašiem tikko pietiek vietas.

Sievietes ātri aizsteidzās pa priekšu, lai iekurtu mītnē uguni un sagatavotu cienastu. Ceļotāji kopā ar virsaiti mazliet uzkavējās norā, kur onkiloni, izlikuši sargus un izklājuši uz zemes ādas, jau taisījās uz naktsguļu pie ugunskuriem, katra ģints atsevišķi. Amnundaks pavadīja viesus līdz viņu zemnīcas slieksnim.

Iegājuši savā mītnē, ceļotāji ieraudzīja degam spožu ugunskuru, kas apgaismoja nelielu, tīru telpu; zemnīcā spēcīgi smaržoja sienās iebūvēto sveķaino lapegļu stumbri. Apkārt ugunskuram sēdēja visas piecas meitenes, tagad jau mājas tērpā, tas ir, apjozušas vienīgi jostu ap gurniem. Viņas dzīvi sarunājās, bet, tikko mītnē ienāca līgavaiņi, apklusa, nekavējoties piecēlās un atgāja sāņus. Zemnīca jau izskatījās pavisam mājīga: pie staba karājās ādas maiss ar pienu, tējkanna un katliņš; uz plaukta stāvēja sarindotas ceļotāju krūzes un koka bļodiņas, uz klona — divi koka trauki viras vārīšanai un kaudzīte karsējamo akmeņu, kā arī iesmi gaļas cepšanai. Zemnīcā zem trim slīpajām pajumēm bija iekārtotas guļvietas — sausu lapu un svaigu lapegles zariņu kārtai pārklātas mīkstas briežu un lāču ādas, ar brieža spalvu piebāzti ādas spilveni un briežādas segas. Pie durvīm bija sakrauta smalki saskaldīta malka un stāvēja trauks ar ūdeni.

Pēc Amnundaka pārpildītās un piekvēpušās zemnīcas ceļotāji savā plašajā, tīrajā mītnē jutās pavisam brīvi, un viņiem iegribējās vēl pasēdēt pie uguns un pirms gulētiešanas izsmēķēt pīpi. Iekārtojušies ap pavardu, viņi pasauca meitenes un aicināja viņas apsēsties blakus. Ar dažiem vārdiem, ko ceļotāji bija paguvuši iemācīties, nekāda dzīvā sarunāšanās neiznāca, un lielāko tiesu vajadzēja izlīdzēties ar žestiem un mīmiku. Vispirms katrs apvaicājās, kā sauc viņa izraudzīto; Gorjunova meitenes vārds bija Matu, Kostjakova — Papu, Gorohova — Raku, bet Ordina pirmo meiteni sauca Annu, un ari otrā bija Annu.

— Te tev nu bija! — Ordins samulsis iesaucās. — Uztiepa divas meitenes un turklāt ar vienu un to pašu vārdu! Kā es viņas uzrunāšu, lai abas neatsauktos reizē?

— Sauciet viņas par Annu pirmo un Annu otro, — Gorohovs ierosināja.

— Kā tas būtu viņu mēlē?

— Annu ennena un Annu ngireka, — Gorohovs atbildēja.

Ari abas Annu pamāja par piekrišanas zīmi.

— Tie ir pārāk gari vārdi, vai nevar īsāk? Es saukšu viņu par Annuenu, — Ordins norādīja uz pirmo meiteni, kas pamāja ar galvu, — un šo par Annuiru, — viņš paņēma otro aiz rokas/ un arī tā bija ar mieru.

— Jūs varat saukt viņas gluži vienkārši pirmā un otrā, viņas sapratīs, — Gorjunovs sacīja.

— Kāpēc — Annu ir skaists vārds, turpretim «ngireku» dažu reizi bez aizķeršanās nevarēs izrunāt.

Gorohovs pārtulkoja sacīto, un meitenes jutās glaimotas, ka Ordins atzinis viņu vārdus par skaistiem. Viņas vērīgi ieklausījās krievu valodas vārdos, un varēja manīt, ka meitenes šo to jau saprot un noskārš runātā jēgu. «Pēc kādām pāris nedēļām, dzīvodami kopā, mēs sapratīsimies gluži labi,» tā domāja ikviens no krieviem.

Parunājušies sāka dalīt guļvietas: slīpā pajume iepretim durvīm, platāka nekā sānu pajumes, bija pārdalīta gareniski divās daļās ar zemu šķērssienu — zemē iedzītiem mietiem, — te apmetās uz guļu visi vīrieši; pajumes pa labi un pa kreisi no centrālā kvadrāta aizklāja ar ādām un ierādīja sievietēm. Kurmis un baltiņš, kuri bija atnākuši kopā ar saimniekiem, saritinājās uz klona pie ieejas. Sievietes piesvieda ugunskurā malku, un visi devās pie miera. Zemnīcā iestājās klusums.




KAUJA AR VAMPU


Agrā rītā ceļotājus uzmodināja stiprs troksnis, ko bija sacēluši onkiloni. Annuira uztraukusies piegāja pie durvīm, pabāza ārā galvu, ieklausījās un pēc tam iesaucās žēlabainā balsī:

— Vampu naktī uzbrukuši manas ģints mītnei! Virsaitis pasludinājis pret viņiem karagājienu!

— Nu, biedri, neko nevar darīt! Jāģērbjas: bez mums karagājienā, protams, neiztiks, — Gorjunovs, ņemdams apģērba gabalus, pavēstīja.

— Tieši no derībām karā!.. — Kostjakovs smējās, citēdams senu dziesmu: — Papu, nes šurp manu vairogu un bruņucepuri, salūko manu bruņu kreklu un neaizmirsti šķēpu un tērauda zobenu! Es jāšu karā kā jauns bruņinieks.

Papu no šīs tirādes, protams, neko nesaprata un samiegojusies izbrīnā raudzījās uz līgavaini. Tomēr, ievērojusi, ka viņš smejas, arī meitene izplūda skaļos smieklos un, kropļodama krievu vārdus, jautāja:

— Uguns kurināt, ēsti vārīt?

— Pilnīgi pareizi! — Ordins, izlīdis no segas apakšas, pasmējās. — Viņa ļoti labi saprot, ka pirms karošanas krietni jāieturas… Annuen, Annuir! Uguni, gaļu, pienu!

Annuira sēdēja pie sliekšņa un, aizklājusi seju rokām, rūgti raudāja. Izdzirdusi Ordina balsi, viņa satrūkās un, atskārtusi, kas vajadzīgs, sāka rušināties izdegušā ugunskura pelnos, lai salūkotu kvēlojošas ogles; pārējās sievietes arī piecēlās no guļvietām, apjoza ap gurniem jostu un sāka palīdzēt Annuirai uzkurt uguni.

Drīz jau sprēgāja ugunskurs un cepās uz iesmiem uzspraustā gaļa. Ceļotāji beidza rīta tualeti, kad zemnīcā ienāca Amnundaks, apsveicinājās un, apsēdies pie uguns, sacīja:

— I3altie cilvēki, pirmā nelaime jau piemeklējusi mūsu tautu! Nakti vampu uzbrukuši pašai tālākajai mītnei, nokāvuši sirmgalvjus un ganus, aiznesuši bērnus un aizdzinuši briežus.

Annuira, izdzirdusi virsaiša vārdus, ievaimanājās. Viņa pati nāca no šīs apmetnes, un vampu bija nogalinājuši viņas vecākus un aizveduši brāļus un māsas.

— Kas jums atnesa šo ziņu tik ātri? — Gorjunovs apjautājās.

— Kara bungas. Kāds gans, palicis dzīvs, ar bungām paziņoja mums šo vēsti. Es esmu izsludinājis karagājienu pret vampu. Visi karotāji ir sapulcējušies, un mēs sodīsim vampu bez žēlastības. Karavīri ļoti gribētu, lai baltie vīri ar saviem pērkoniem un zibeņiem ietu ar mums kopā pārmācīt mūsu ienaidniekus.

— Protams, mēs visi iesim kopā ar jums! — Gorjunovs pasteidzās izteikt piekrišanu. — Vēl tikai ātri pabrokastosim.

Amnundaks ļoti iepriecināts piecēlās un aiziedams sacīja:

— Es tūliņ pateikšu karavīriem, ka baltie cilvēki devuši piekrišanu, — viņi priecāsies!

Pēc maza brīža virsaitis šo vēsti bija paziņojis onkiloniem, un norā skanēja skaļi prieka saucieni. Arī sievietes, acīm redzot, jutās apmierinātas. Annuira pārstāja raudāt un, izberzējusi acis, sacīja Ordinam:

— Es iešu tev līdzi karā.

Kamēr cepās gaļa, ceļotāji iztīrīja šautenes, piepildīja patronsomas, sakravāja maišeļos ceļam nepieciešamās mantas — karagājiens varēja ilgt vairākas dienas. Sievietes ārkārtīgi uzmanīgi vēroja visu, ko darīja vīrieši, tādēļ vairāki iesmi ar gaļu apdega, un Raku tūlīt saņēma no Gorohova rājienu.

Beidzot viss bija sagatavots, brokastis paēstas, plāceņu un ceptās gaļas krājums salikts maišeļos, un ceļotāji atstāja zemnīcu. Viņi ienira biezā miglā, kas kā allaž bija ietinusi visu ieplaku. Cauri miglai tik tikko varēja samanīt blāvās ugunskuru liesmas un šurpu turpu slīdošus onkilonu stāvus. Iztālēm dobji dunēja bungas, joprojām nesdamas sīkākas ziņas par uzbrukušo nelaimi. Amnundaks jau stāvēja apbruņojies pie savas mītnes sliekšņa un, ieraudzījis, ka baltie vīri sagatavojušies gājienam, pamāja ar roku. Tūlīt iedārdējās tuvumā stāvošās bungas, vēstījot par karavīru došanos ceļā un pārraidot šo ziņu kaimiņu apmetnēm. Ļaudis pie ugunskuriem sāka rosīties un stāties pa ģintīm kolonās: priekšā karavīri, aiz muguras sievietes ar nastām un pusaudži, kas devās atpakaļ uz apmetnēm. Amnundaka ģints sievietes, protams, palika mājās; viņas visas ar bērniem bija iznākušas palūkoties — varbūt pēdējo reizi — uz aizejošajiem vīriem un dēliem. Atvadīšanās bija ļoti īsa; neviena sieviete neraudāja. Sieva, apskāvusi vīru, paberzēja vaigu pret viņa vaigu — onkiloniem šis žests nozīmēja skūpstu. Bungām rībot, kolona devās ceļā. Pa priekšu gāja Amnundaks un baltie cilvēki, ko pavadīja abi suņi, kuri varēja būt ļoti noderīgi vampu pēdu dzīšanai. Soļoja ātrā gaitā tieši uz izlaupīto apmetni, kas atradās kādu divdesmit piecu kilometru attālumā. Meži mijās ar norām un klajumiem, un laiku pa laikam pulciņš sieviešu, atvadījies no savējiem, nošķīrās no bara, lai atgrieztos savā apmetnē. Migla pamazām izklīda, un starp mākoņiem parādījās saule, stipri tveicēdama.

Jau krietni pirms pusdienas onkiloni sasniedza posta piemeklēto apmetni. Vampu aizdedzinātā zemnīca bija izdegusi no iekšpuses un iebrukuši, no apsvilušo, no- brūnējušo velēnu kaudzes vietām vēl cēlās dūmu strūklas un reizēm izlauzās liesmu mēles; smirdēja sadegušas ādas un spalvas. Zāle klajumā bija izmīdīta, vietām asinīm nošķiesta. Dažviet gulēja nogalinātie sirmgalvji, ko vampu nebija gribējuši nest sev līdzi, bet tikai nocirtuši viņiem galvas kā trofejas. Visapkārt mētājās salauzti šķēpi un bultas, apģērba skrandas un sasisti trauki.

Sīs apmetnes ģints sievietes, ieraudzījušas posta ainu, skaļā balsī ievaimanājās, žēlodamās par nolaupītajiem bērniem un nogalinātajiem tuviniekiem. Karavīri klusēja, taču pēc viņu drūmajām sejām un zvērojošajām acīm varēja manīt, ka viņi atriebsies ienaidniekam bez žēlastības. Amnundaks pavēlēja uz īsu brīdi atpūsties. No meža iznāca pie dzīvības palikušais briežu gans ar pārsietu galvu un pastāstīja sīkāk par uzbrukumu.

Vampu, droši vien uzzinājuši, ka no apmetnes uz svētkiem aizgājuši gandrīz visi vīrieši, ap pusnakti aplenkuši klajumu un negaidot uzbrukuši ganiem: divus ar rungām nosituši, trešo tikai apdullinājuši. Kad viņš nācis pie samaņas, viss jau beidzies: zemnīca degusi pilnās liesmās, brieži bijuši aizdzīti, klajumā palikuši vienīgi līķi. No rīta gans pēc pēdām noteicis, uz kuru pusi laupītāji aizgājuši. Viņš pats izglābies tikai tāpēc, ka stāvējis pie krūmiem un iekritis biezoknī, — tumsā un miglā vampu nebija viņu atraduši.

Atstājuši uzbrukumā cietušās ģints sievietes izpostītajā apmetnē, karavīri no jauna devās uz priekšu, šoreiz uz ziemeļaustrumiem, pa mežoņu un briežu pēdām. Suņus palaida pa priekšu gājējiem, tāpēc varēja soļot ātri, jo gudrie dzīvnieki nevarēja nepamanīt vampu slēpni. Tagad, kad kolonai vairs nenāca līdzi sievietes ar nastām, karavīri steidzās vēl knašāk un laiku pa laikam pat skrēja skriešus; varēja dzirdēt tikai mīksto apavu kluso dipoņu un ļaužu elpošanu. Tā pagāja vēl pāris stundu, tad suņi apstājās mežmalā pie lielas papeles un, pacēluši galvas, ierējās.

— Kokā slēpnis! — Amnundaks sacīja un čukstus deva rīkojumu aplenkt klajumu pa mežu.

Šajā brīdī Baltiņš iekaucās — sunim bija trāpījis lingas sviests akmens. Ceļotāji ievēroja sašūpojamies zarus un tūliņ izšāva. Papeles vainagā triecās arī onkilonu bultas. Par atbildi kokā atskanēja skaļš rēciens, un divi tumši stāvi, zarus lauzdami, nogāzās zemē.

— Vai tiešām tur bijuši tikai divi? — Gorjunovs, no jauna pielādēdams šauteni, jautāja.

— Nē, — Amnundaks atbildēja, — viņu slēpņos nekad nav mazāk par pieciem, tūliņ jūs redzēsiet.

Viņš deva kādu pavēli, un vairāki karavīri pazuda biezoknī. Kokā viss bija klusu. Vampu saprata, ka ienaidnieki viņus pamanīs, ja slēpnī palikušie kustēsies. Tāpēc uz bultām, ko onkilonu karavīri vēl joprojām raidīja koka galotnē, neviens nereaģēja — vampu bija paslēpušies aiz stumbra un resnajiem zariem. Bet tad no tuvējā meža izskrēja vairāki onkiloni ar lielām žagaru nastām; aizsegdamies ar tām pret mežoņu šķēpiem, viņi ātri metās pie koka, sakrāva žagarus visapkārt stumbram un tikpat žigli pazuda; žagariem jau bija pielikta uguns, tāpēc kaudzes tūlīt sāka kūpēt. Vampu, slēpdamies lapotnē un uzmanīdami ienaidniekus, kuri apšaudīja viņus no vienas puses, uguns pielaidējus nebija ievērojuši. Bet, kad no žagaru kaudzes sāk plūst biezi dūmu mutuļi, kāpdami uz augšu gar stumbru, kokā atkal atskanēja rēciens un vairāki šķēpi ietriecās ugunskurā. Tomēr tas stāvokli padarīja vēl ļaunāku — izvandītie žagari iedegās gaišās liesmās, un palikt kokā vairs nebija iespējams. Vampu rāpās vēl augstāk, līdz pašai koka galotnei, bet tur zari bija retāki, cauri lapām pavīdēja tumši stāvi, un šāvienu zalve nogāza vēl divus; viens novēlās zemē, otrs iekārās zaros ar galvu uz leju un bija pavisam labi redzams; pēc brīža viņa ķermenī jau rēgojās desmitiem bultu. Pēdējais vampu aizlavījās uz vainaga pretējo pusi, aizrāpoja pagaru zaru līdz galam, tad, aptvēris zaru rokām, nolieca to uz leju un no četru metru augstuma nolēca zemē. Mežonis drāzās projām pa klajumu, bet onkiloni, aizsteigušies bēglim priekšā, sagaidīja viņu ar bultām, un vampu pakrita, nemaz neticis līdz mežmalai.

Amnundaks deva signālu, pūšot tauri, kas bija izgatavota no pirmvērša raga, un no meža izskrēja karavīri un steidzās pie koka, kur jau bija sanākuši citi karotāji, virsaitis un baltie cilvēki. No koka nokritušie vampu nekustējās; viņiem bija ložu brūces, tomēr onkiloni drošības labad ar šķēpiem tos pienagloja pie zemes. Nogalinātie atgādināja to mežoni, ko ceļotāji bija sastapuši nesenajā gājienā: spalvaini, muskuļoti ķermeņi, zvēru purniem līdzīgas sejas, sapinkājušies mati. Dodamies karagājienā, vampu bija notriepuši seju ar sarkanu okeru, tāpēc izskatījās vēl pretīgāki. Kāds onkilons uzrāpās kokā, lai pārliecinātos, vai tur neslēpjas vēl kāds. Viņš nosvieda lejā vampu rungas un šķēpus, ko pēc tam sameta dziestošajā ugunskurā.

Pirmajā kaujā onkiloni bija guvuši uzvaru bez zaudējumiem. Karavīri devās tālāk pa pēdām, kas tagad veda tieši uz austrumiem, uz ieplakas nomali, kur, acīm redzot, atradās vampu apmetne. Pa ceļam karotāji vairs nesastapa nevienu slēpni; arī pirmais slēpnis, acīm redzot, bija tikai novērošanas postenis, kam vajadzēja dot apmetnei ziņu par ienaidnieka tuvošanos, bet karotāji, suņu pārsteigti, laikam nebija paspējuši to izdarīt.

Onkiloni ātri nogāja vēl dažus kilometrus. Kroplie, zemie koki liecināja, ka ieplakas mala vairs nav tālu. Kad mežu nomainīja krūmi, karotāji apstājās un ieklausījās — priekšā klaigāja cilvēki un klaudzēja akmeņi. Uz priekšu izsūtītie izlūki aizlīda līdz mežmalai un atnesa ziņu, ka apmetne atrodoties alā iepretim takai un vampu to nocietinot, kraudami alas priekšā akmens bluķu sienu. Saņēmis šo vēsti, Amnundaks sadalīja onkilonus trīs vienībās: pirmā vienība Ordina vadībā lavījās pa krūmiem uz ziemeļiem, otrā, kuru vadīja Kostjakovs, — uz dienvidiem. Abām vienībām vajadzēja noiet kādu puskilometru, žigli pārskriet pāri klajajai joslai un pēc tam no abām pusēm virzīties uz vampu apmetni gar klinšu sienas pakāji. Trešā vienība aizgāja pa taku līdz krūmmalai un, šeit paslēpusies, gaidīja pienākam onkilonus no flangiem, lai vienā laikā uzbruktu apmetnei no trim pusēm. Vampu cītīgi strādāja, kraujot akmens bluķu sienu, kas apjoza ieeju alā; paļaudamies uz kokā atstāto slēpni, viņi nebija pat izlikuši sargposteņus, tādēļ nepamanīja ienaidnieka tuvošanos. Sienu viņi cēla, acīm redzot, jau no paša rīta, un tagad tā sniedzās vampu krūšu augstumā. Kādi divdesmit cilvēki akmens sabirās izraudzījās piemērotas plakanas šķilas un stiepa tās pie sienas, kur citi tās cēla augšā. Nesēji pēkšņi pamanīja tālumā pāri klajumam skrejošos onkilonus. Atskanēja nemiera pilni izsaucieni, un vampu ar nastām steidzās pie sienas.

— Jāšauj, kamēr viņi vēl redzami, — Gorjunovs sacīja. — Šāvieni radīs paniku, un pretošanās nebūs tik nikna.

No krūmiem līdz vampu bija kādi četrsimt soļi. Gorjunovs un Gorohovs izšāva. Vampu apstājās pārsteigti, jo dzirdēja tikai pērkonu un neredzēja tuvumā ienaidniekus; viņi skatījās uz visām pusēm un sakliedzās ar tiem, kuri stāvēja aiz sienas. Citi šausmās nosvieda akmeņus un, mežonīgi brēkdami, metās bēgt-katrs uz savu pusi — daži uz sienas pusi, daži uz krūmiem. Aiz sienas atskanēja zvērisks šausmu rēciens. Vampu, atskrējuši pie krūmiem, nokļuva zem onkilonu bultām; daži saļima, pārējie metās projām gar krūmu malu. Onkiloni dzinās viņiem pakaļ.

Aiz sienas neviens vairs nerādījās, un, pamanījis, ka flangu vienības jau tuvu, Amnundaks deva signālu uzbrukumam. Viņa karavīri, atskaitot dažus, kuri vajāja bēgļus, metās skriešus pāri akmenājam uz ienaidnieka apmetni. Kad līdz sienai bija palicis soļu četrdesmit, aiz akmeņu krāvuma parādījās vampu pleci un galvas un pretim uzbrucējiem lidoja šķēpi un akmeņi; daži onkiloni pakrita, bet divi šāvieni no tuva atstatuma atkal iedvesa vampu šausmas, un viņi apjukuši paslēpās. Šajā brīdī abas flangu vienības ielauzās aiz sienas pa ejām, kas bija atstātas krāvumā klinšu sienas pakājē, un pie alas iedegās nikna tuvcīņa; frontālā vienība, pārrāpusies pāri sienai, arī metās kaujā. Vampu aizstāvējās vāji, jo Ordina revolveris arvien no jauna izraisīja viņos paniku.

Dažās minūtēs viss bija beidzies: plašo laukumu klāja mirušo un ievainoto ķermeņi; kādi desmit vampu, kas bija pārlēkuši pāri sakrautajai sienai un meklēja glābiņu bēgot, saļima, vajātāju bultu un ložu ķerti. Bija kritušas arī sievietes, kas, aizstāvot alu, cīnījās līdzās vīriešiem.

Iekļuvuši alā, ceļotāji tās dziļumā ieraudzīja ciešā muzgulī saspiedušās vecenes un kādus trīsdesmit bērnus, kas bailēs drebēja un griezīgi brēca. Onkiloni sāka meklēt šajā muzgulī savus nolaupītos bērnus, ko viegli varēja atšķirt gan pēc ķermeņiem, uz kuriem nebija spalvu, gan pēc gaišākas ādas krāsas, gan pēc sejām; karavīri citu pēc cita izvilka bērnus no ķepurojošās un spiedzošās kaudzes; vampu bērni, kad viņus sagrāba, skrāpēja un pūlējās iekost uzbrucējiem rokās. Nolaupītos bērnus atrada paša kaudzes vidū šausmīgā izskatā — saskrambātus, sadauzītus, sakostus, brūcēm un zilumiem klātus, — tā viņus bija apstrādājuši «viesmīlīgie» saimnieki. Atrada tikai septiņas meitenes un divus zēnus, bet vampu bija nolaupījuši trīspadsmit bērnus — trūka četru zēnu. Saniknotie onkiloni izveda no alas un nodūra visus vampu zēnus; viņi gribēja nogalināt arī vecenes un liieitenes, bet ceļotāji pierunāja Amnundaku, lai viņš pārtrauc slepkavošanu.

Apskatījuši visu alu, onkiloni pašā tumšākajā kaktā zem ādu kaudzes atrada sievieti ar sasietām rokām un kājām. Kad viņu izvilka gaismā, atklājās, ka tā ir onkiloniete, ko vampu bija nolaupījuši pašā pavasara sākumā; nelaimīgā zem ādām tik tikko nebija nosmakusi, visu viņas ķermeni klāja zilumi un asinsizplūdumi — siksnu un nūju sitienu pēdas. Atguvusi samaņu, gūstekne pastāstīja, ka viņu pastāvīgi situši un spīdzinājuši, sevišķi sievietes, kas ņirgājušās par to, ka viņas miesa esot kaila, bez spalvām, kā vardei. Kad sācies uzbrukums apmetnei, vecenes viņu sasējušas un paslēpušas zem ādām.







Alā atrada arī nolaupītos ieročus, traukus, apģērbu un zvērādas. Onkiloni izdzina vecenes un meitenes ārā no alas, sakrāva tur kaudzē kaujas laukā salasītās vampu rungas un šķēpus un aizdedzināja. Pa to laiku izlūki krūmos netālu no alas bija atraduši nolaupīto briežu baru; vampu, neprazdami ganīt briežus un nespēdami apēst tos visus vienā reizē, bija piesējuši dzīvniekus ar siksnām pie krūmiem; trūka tikai dažu briežu, kuri bija pazuduši pa ceļam vai jau apēsti.

Pret vakaru onkiloni atstāja izpostīto apmetni, pametuši vampu līķus turpat, kur tos bija pārsteigusi nāve; visi ievainotie tika nogalināti tūliņ pēc apmetnes ieņemšanas.

Nesdami līdzi piecus nogalinātus un sešus stiprāk ievainotus karotājus, onkiloni devās mājup; viegli ievainotie, starp tiem arī Ordins, kam ar šķēpu bija ievainots plecs, soļoja paši pa vidu vienībai, ku,r karotāji dzina arī briežus, nesa izglābtos bērnus un atgūtās mantas. Tāpēc gājiens virzījās uz priekšu lēnītiņām, un tikai naktī karavīri atgriezās izlaupītajā onkilonu apmetnē, kur sievietes priecīgi sagaidīja izglābtos bērnus. Annuira, ieraudzījusi Ordina pārsieto roku, pieskrēja pie viņa ar asarām acīs un apskāva. Kāda cita no šīs apmetnes jaunajām sievām sagaidīja savu vīru mirušu uz nestuvēm.




ONKILONU KAPSĒTA


Karavīri, sasēdušies apkārt ugunskuram, stāstīja cits citam un sievietēm visu gājienā un kaujā piedzīvoto un pārsprieda atsevišķas epizodes, slavēdami balto cilvēku pērkonus un zibeņus, ar kuru palīdzību izdevies iznīdēt veselu vampu apmetni ar tik nelieliem zaudējumiem — pa vienam onkilonam uz desmit vampu —

un atgūt gandrīz visu nolaupīto. Agrakajās kaujas bijis pavisam citādi — viens onkilons uz diviem, labākajā gadījumā uz trim vampu. Tagad mežoņi ilgi neuzdrošināšoties uzbrukt.

Ceļotāji kopā ar Amnundaku, Annuiru un atbrīvoto sievieti sēdēja pie atsevišķa ugunskura. Gorohovs stāstīja Annuirai par karagājienu.

Gorjunovs, vēlēdamies uzzināt ko tuvāk par vampu dzīvi, izprašņāja onkilonieti, kas bija jau mazliet iemācījusies vampu valodu. Sieviete pastāstīja, ka vampu apmetne esot it kā viena ģimene, tāpēc ka starp atsevišķiem vīriešiem un sievietēm neesot ciešu saišu: visas sievietes piederot visiem vīriešiem, un bērni esot kopēji. Dažreiz vīrietis kopā ar sievieti, kas viņam iepatikusies, aizbēgot uz mežu un dzīvojot atsevišķi; tomēr pārējie ar to neesot mierā, nogalinot bēgli un sievieti atvedot atpakaļ alā. Vīriešiem dienas aizejot medībās, ēšanā un ieroču — rungu, šķēpu, kasīkļu — gatavošanā; sievietes gādājot malku, apstrādājot ādas, taisot siksnas, bet darba arī viņām neesot daudz: stundām ilgi viņas zvilnot pie uguns vai saulītē un snaužot. Gaļu parasti notiesājot jēlu vai mazliet apceptu uz uguns, un pēc veiksmīgām medībām visi pieēdoties tik, cik lien; ja gaļas neesot — badojoties augām dienām vai izrokot kādas saknītes, lasot gliemežus, lielas vaboles un vardes. Guļot pie ugunskura rindā, ar kājām pret uguni, uz ādām vai uz kailas zemes, palikuši zem galvas akmeni. Pēc veiksmīgām medībām un sātīga mielasta dejojot apkārt ugunskuram, kamēr pakrītot bez spēka vai uzsākot kautiņu kāda nieka dēļ. Baidoties kaut kādus akmens, meža un ūdens garus un naktī neparko neejot nekur pa vienam. Pielūdzot lāci un vēl kādu lielu «vēru ar piekto kāju uz galvas un milzīgiem zobiem; sievietes šim zvēram lasot sēnes un dažādas saknītes.

Pēc vakariņām onkilonu karavīri devās pie miera, bet sievietes sāka nogalināto apraudāšanas ceremoniju; mirušos noguldīja citu citam blakām netālu no ugunskura ar šķēpu un loku rokās, vairogu uz ceļiem. Sievietes atpina bizes, izlaida matus pār pleciem, noņēma kaklarotas un rokassprādzes un, aizklājušas seju rokām, dziedāja žēlabainas dziesmas, kurās slavināja kritušo karavīru drosmi un varoņdarbus; viņas sēdēja nelaiķu galvgali un dziedādamas šūpojas uz priekšu un atpakaļ. Kurmis un Baltiņš iedomājās piebalsot dziesmām ar gaudošanu, par ko onkilonietes bija visai izbrīnījušās, jo domāja, ka gudrie dzīvnieki izsaka cilvēkiem līdzjūtību. Apklusinājuši suņus, ceļotāji aizmiga, klausīdamies šajā žēlabainajā dziedāšanā.

Diena sākās kā allaž biezā miglā, kurā blāvi liesmoja ugunskuri. Sievietes, pabeigušas mirušo apraudāšanu, gatavoja brokastis; lai paēdinātu daudzos karavīrus, vajadzēja nokaut desmit briežus. Kad migla sāka izklīst un paspīdēja saule, atnāca šamanis ar savu mācekli. Mirušos uzlika uz nestuvēm, un dziļā klusumā viss karotāju pulks cauri mežam lēnītiņām virzījās uz rietumiem; tikai bungas klajumā pavadīja sēru gājienu retiem, stieptiem dārdiem, pārraidot apmetnēm vēsti par kaujā kritušo bērēm. Sievietes un bērni bēru gājienā nepiedalījās.

Nogājuši desmit kilometru, karavīri sasniedza ieplakas rietumu malu, kur klinšu bluķu krāvumā atradās onkilonu galvenā kapsēta ar daudzām no akmens sakrautām kapu kopiņām; katrā bija stāvu iesprausts šķēps ar smaili uz augšu. Vecākās kopiņas jau bija nosēdušās pār izplēnējušiem līķiem, šķēpi sašķiebušies, dažs nogāzies; uz pašiem vecākajiem kapiem vairs nebija arī šīs zīmes un akmeņus klāja biezi ķērpji.

Nolikuši mirušos mežmalā, karavīri sāka gatavot kapu vietas: atsviezdami sānis akmeņus, viņi krāvumā izveidoja garenu bedri, ne dziļāku par vienu metru, Kad kaps bija gatavs, pie tā atnesa kritušo karavīru un noguldīja ar kājām pret dienvidiem; rokas mirušajam izstiepa gar ķermeni, pie vieniem sāniem nolika loku, pie otriem — bultu maku, seju pārklāja ar ādas gabalu un galvgalī iesprauda šķēpu. Pēc tam kapus aizkrāva ar tiem pašiem izceltajiem akmeņiem. Nogalināto bērnu galvaskausus un kaulus, ko onkilonu karavīri bija salasījuši vampu alā, apbedīja vienkop un atstāja kapa kopu bez jebkādiem izrotājumiem.

Apbedīšanas ceremonijas laikā šamanis, uzkāpis uz liela klinšu bluķa pašā kapsētas vidū, sita tamburīnu un dobjā balsī dziedāja kādus burvju vārdus, acīm redzot, aizgainīdams no svaigajām kapu kopām ļaunos garus, lai tie netraucētu mirušo dusu. Tie karavīri, kuri nepiedalījās kapu kopu kraušanā, stāvēja apkārt plašā lokā, atbalstījušies uz šķēpiem. Kad kapi bija aizkrauti, visi karotāji reizē kā viens vīrs pacēla rokas pret debesīm, aizklāja seju rokām un tad gari iekliedzās; šo kliedzienu ceļotāji jau labi pazina, tomēr šeit, piecsimt vīru raidīts un pēc tam vairākkārt atbalsojies klinšu sienās, tas atstāja satricinošu iespaidu. Kliedziens atkārtojās trīs reizes, un pēc tam karavīri aizgāja atpakaļ uz mežmalu un apmetās atpūsties.

Ceļotāji izmantoja izdevību, lai apskatītu ieplakas nomali. Migla bija izklīdusi, un rīta saule spoži apmirdzēja melnās klintis, kas, veidojot terases un dzegas, stāvu pacēlās galvu reibinošā augstumā; augšā varēja saskatīt smailas virsotnes, kur plaisās baloja sniegi; vietām lejup no sniegājiem pa terasēm tievām strūklām gāzās ūdenskritumi. Dažreiz augšā no sniega lauka atrāvās kūstoša sniega blāķis, kas, šļūkdams lejup pa stāvajām kraujām, sašķīda sīkākos klučos un beidzot ar mīkstu būkšķi nogāzās klinšu sienas pakājē. Debess zilgmē lēnām riņķoja ērgļu pāris, vērīgi raudzīdamies, vai nepamanīs uz dzegām kādu neuzmanīgu jēru vai akmenājos no briežu bara atšķīrušos telēnu. Valdīja pilnīgs klusums, un daudzās kapu kopas starp zaļu, dzeltenu un sarkanīgu ķērpju klātiem klinšu bluķiem, uz robežas starp milzīgo melno sienu ar baltajām sniega strēlēm un zaļo meža joslu zem skaidrajām debesīm iedvesa svinīgu noskaņojumu. Mirušie no zaļajiem mežiem un pļavām, kur viņi dzīvoja, mīlēja un karoja, bija aizgājuši uz šo patvērumu pašā zemes malā, melno klinšu paēnā, uz kurām fantāzija neviļus uzbūra ugunīgu uzrakstu: «Te ir mūžīgā miera valstība.»

Kraujas lejasdaļā iepretim kapsētai ceļotāji ievēroja lielu alu, kuras ieeju sargāja akmeņu valnis. Amnundaks pastāstīja, ka alā senāk mitinājusies stipra vampu orda un šeit notikusi liela kauja, kurā krituši daudzi onkiloni. Ordu iznīcinājuši līdz pēdējam cilvēkam un akmeņu lauku netālu no alas izraudzījušies par kapsētu, jo dzīvi palikušie onkiloni spējuši aiznest projām vienīgi ievainotos vīrus. Kopš tā laika visus karavīrus, kas krituši kaujā ar vampu, apglabājot šajā kapsētā.

— Skatieties, baltie cilvēki, — Amnundaks pabeidza stāstu, rādīdams uz daudzajām kapu kopiņām, — cik daudz drošsirdīgu mūsu cilts karotāju atraduši nāvi 110 vampu rokas! Tagad jūs sapratīsiet, kāpēc mēs tā nīstam šos mežoņus. Mēs nevaram dzīvot mierīgi, kamēr kaut viens no viņiem paliek dzīvs mūsu zemē.

Alā mētājās pa pusei sadēdējuši cilvēku kauli un galvaskausi; lāčiem, vilkiem un ērgļiem kādreiz te bijušas bagātas dzīres, kad onkiloni pēc uzvaras bija aizgājuši un pametuši alā vampu līķus. Spriežot pēc kauliem, kauja notikusi pirms vairākiem gadsimtiem; daudzi kauli, tikko tiem pieskārās, saira pīšļos. Turpretim no krama darinātie šķēpu uzgaļi, naži un kasīkļi, kas arī mētājās visapkārt, bija labi saglabājušies, un ceļotāji savāca veselu kolekciju pirmatnējā cilvēka darinājumu. Tātad arī šī ala bija kapsēta, tikai zem klinšu velvēm, kas bija nokvēpušas ilgos gados kurinātu ugunskuru dūmos, valdīja mikla puskrēsla, un šī vieta uzvēdīja dziļas skumjas.

Aplūkodami alu, ceļotāji neviļus iedomājās, cik drūma ir pirmatnējo cilvēku dzīve, kā viņi cīnās par savu eksistenci, lietojot pavisam primitīvus darba rīkus un ieročus, gan cieš badu, gan, tāpat kā plēsīgie zvēri, pēc veiksmīgām medībām mielojas bez sāta; viņi, glābdamies no sala, patveras drūmās alās, atkarojot tās niknajam lācim vai hiēnai; garajā polārajā naktī viņi dreb aiz aukstuma, tērpušies cietās, rupji apstrādātās zvēru ādās, un īsina laiku, tikai ēdot, guļot un apskaldot krama gabalus, no kā izgatavo darba rīkus un ieročus. Dūrās acīs, cik augstu attīstības pakāpi sasnieguši onkiloni, cik laimīgi un līksmi salīdzinājumā ar vampu viņi dzīvo, arī būdami tādi paši akmenslaikmeta cilvēki; onkiloni valkā apģērbu, lieto mājsaimniecības piederumus un traukus, ievēro ģints paražas un ceremonijas un svin svētkus, viņi dzīvo zaļajos mežos un pļavās, daudz gaišākās un siltākās mītnēs; viņi prot padarīt dažādu savu uzturu, apstrādāt kaulus un ādas; viņiem jau ir pieradinātu briežu ganāmpulki. Onkilonu un vampu ķermeņa formu, sevišķi galvaskausu salīdzināšana uzskatāmi rādīja, cik tālu cilvēce aizgājusi uz priekšu savā attīstībā desmittūkstoš gados, kas šķir paleolītu no neolīta.

Vientuļajā Saņņikova Zemē, ko ledi šķīra no visas pasaules, šīs nošķirtības, izolācijas dēj saglabājās gan dzīvnieki, kas visur citur bija izmiruši vai iznīcināti, gan pirmatnējais cilvēks, kas savā attīstībā bija apstājies uz zemas pakāpes, jo bija atrauts, izolēts no pārējās pasaules, kur viss pakāpeniski mainījās un pilnveidojās. Vampu dzīves apstākļi bija palikuši tādi paši kā tajos tālajos laikos, kad šī zeme atdalījās no kontinenta un apjozās ar ledus joslu; klimats saglabājās bez parmaiņām, pārtikas pietika, un līdz onkilonu atnākšanai nebija nekādu cēloņu, kas rosinātu tiekties pēc labaka dzīves veida.

Amnundaks pastāstīja ceļotājiem, ka vampu jau šo to esot aizguvuši no onkiloniem; agrāk šie mežoņi neesot pazinuši pat uguni un pavadījuši ziemu pie karstajiem avotiem, kur iekārtojuši nojumes, sakraujot citu uz cita akmeņus. Iemācījušies iegūt uguni, vampu arī ziemu aizvadījuši alās, kas labāk pasargā no sala un sniega. Viņi sākuši cept gaļu, kaut gan joprojām ēduši to arī jēlu, iemācījušies izgrebt no koka rupji apstrādātas bļodas un ar siksniņām sašūt no ādām segas un apmetņus aukstam laikam; viņi ari taisot no kaula šķēpu smailes, lai gan dodot priekšroku krama šķēpelēm, kas ir izturīgākas.

Uz Ordina jautājumu, no kurienes vampu dabūjot kramu rīku un ieroču gatavošanai, Amnundaks nespēja atbildēt: onkiloni nezināja tādu vielu; viņi paši vai nu izmantoja kaulu, vai atskaldīja šķembas no lielākiem kaltedona, ahāta vai serdolika ieslēgumiem, ko reizēm atrada ieplakas nomales bazaltā. Uzgaļu un asmeņu gatavošana no šī materiāla aizņēma daudz laika, un onkiloni to darīja pavaļas brīžos garajā polārajā naktī pie ugunskura zemnīcā. Bazaltā krama nebija, tātad vampu novados ieplakas kraujās, acīm redzot, sastopami arī citi ieži, piemēram, kaļķakmens vai krīts, kuros bieži vien atrod kramu. Šī doma mudināja ceļotājus sarīkot jaunu pārgājienu, šoreiz dziļāk vampu zemē.

Aplūkojuši alu, ceļotāji un Amnundaks atgriezās pie pārējiem. Karavīrus atlaida uz mājām, un daļa karotāju izklīda pa takām, bet vīri, kuri dzīvoja tālāk dienvidos, kopā ar Amnundaku devās projām gar ieplakas malu. Ceļotāji izmantoja gadījumu, lai iepazītos ar jauniem Saņņikova Zemes apgabaliem. Ceļš vispār bija vienmulīgs, tomēr dažviet tam piemita arī zināmas īpatnības: vietām milzīgi augstā siena no pašas augšas līdz pat lejai bija gandrīz pilnīgi vertikāla, un tās pakājē gulēja kūstoša sniega blāķi, ko laiku pa laikam, nogāzušās no virsotnēm, papildināja nelielas lavīnas; vietām kraujā dažādā augstumā stiepās dzegas un terases, kur varēja patverties klinšu auni, kuru brūnie stāvi laiku pa laikam tur pavīdēja; vietām no lejas līdz pašai augšai sienu pāršķēla šaura aiza, drūms gaitenis starp pārkaru sienām, asiem izciļņiem, ūdens un vēja izrobotām klintīm, kas atgādināja fantastiskas cilvēku un dzīvnieku figūras. Tomēr tāda aiza bija pieejama vienīgi klinšu auniem, nevis cilvēkiem, un uzkāpt augšā pa to nebija iespējams. Vietām, izvirzījušās uz priekšu, pāri galvai nokārās milzīgas akmens masas, līdzīgas kāda briesmīga zvēra izriestam vēderam, pār kuru lejup strūkloja ūdens urgas. Kāduviet vairāku simt metru augstumā no plaisas stāvajā sienā, mezdams sudrabotu loku, izlauzās ūdenskritums, kam valgmi deva virsotņu sniega lauki, un, izšķīzdams smalkos miglas putekļos, gāzās lejup uz akmens bluķiem. Visur manīja to pašu bazaltu — gan blīvu akmeni, gan porainu lavu, gan līdzīgu izdedžiem; šur tur bija redzami bagātīgi, skaisti dažādu krāsu minerālu ieslēgumi, ko onkiloni vērtēja ļoti augstu un izlietoja sieviešu rotaslietu, kā arī darba rīku un ieroču izgatavošanai.

Kādā vietā divsimt metru augstumā Gorohovs pamanīja klinšu aunu, kas stāvēja uz šauras dzegas un skaidri iezīmējās uz sienas melnā fona; dzīvnieks, juzdamies pilnīgā drošībā, nemaz nebaidījās no divkājainajiem radījumiem, kas kūņojās dziļi lejā.

— Kurš no jūsu karavīriem var nogāzt ar bultu šo aunu? — Gorohovs jautāja.

Amnundaks pašūpoja galvu un atbildēja:

— Mūsu bultas nelido tik augstu.

— Bet mūsu zibeņi lido, un mums vakariņām būs auna gaļa.

Amnundaks ar skatienu nomēroja attālumu un no jauna pašūpoja galvu.

— Nu, Ņikita, lielība naudu nemaksā, nepaliec kaunā onkilonu priekšā! — Gorjunovs uzsauca.

Gorohovs pielādēja savu šauteni, nometās uz ceļgala un drošības dēļ atbalstīja stobru kāda krūma zaru žāklē; auns no šejienes likās neliels brūns plankums, kam nebija viegli trāpīt. Amnundaks un karavīri, gaidīdami, kas notiks, sadrūzmējās apkārt šāvējam. Jakuts mērķēja ilgi, un beidzot nodārdēja šāviens, vairākkārt atbalsodamies klintīs. Brūnais plankums sagrīļojās, metās uz priekšu un nogāzās no dzegas. Dzīvnieks lidoja lejup, atsizdamies ar ragiem pret klints izciļņiem un atlēkdams no tiem kā bumba; gaisā zibēja milzīgie ragi un ķermenim pierautās kājas; beidzot auns nogāzās sienas pakājē. Onkiloni klaigādami aizskrēja pēc medījuma.

— Balto cilvēku zibeņi lido tālu, un neviens nevar no tiem paglābties! — Amnundaks sacīja. — Ja onkiloniem būtu desmit tādu zibeņu, mūsu zemē, iekām saule paslēptos ziemas dusā, nepaliktu dzīvs neviens vampu.

Ceļā karavīru vienības cita pēc citas nošķīrās no kolonas un iegriezās mežā, lai dotos uz savām apmetnēm; beidzot aizgāja arī pēdējie. Pa ceļam vēl ienesuši un uzdāvinājuši šamanim auna galvu, ceļotāji drīz vien iznāca klajumā pie savas mītnes. Annuira visu laiku bija pavadījusi baltos cilvēkus, taču klajumā aizsteidzās gājējiem pa priekšu, lai sagaidītu vīru uz zemnīcas sliekšņa kopā ar pārējām sievietēm, kā pieklājas pēc cilts paražām.




MEDNIEKI PAŠI KĻŪST PAR MEDĪJUMU


Ceļotāji pavadīja zemnīcā vairāk nekā nedēļu, atpūzdamies no ekspedīcijas un mācīdamies onkilonu valodu; tērzējot ar sievietēm, mācīšanās vedās viegli, un valodas stundas pie ugunskura, dzerot tēju vai smēķējot, pārvērtās izpriecā, jautros jokos un smieklos; sievietes savukārt mācījās krievu valodu, un nedēļas beigās abas puses jau sapratās pietiekami labi. Amnundaks, skanīgo smieklu vilināts, bieži iegriezās zemnīcā pie baltajiem vīriem, tomēr viņa klātbūtnē sievietes uzvedās visai rātni un arī ceļotāji centās izturēties ar lielāku cieņu.

Rija jau atnācis jūnijs, un saule vairs nenorietēja aiz apvāršņa; tomēr, ap pusnakti noslīgdama zemu pār ieplakas ziemeļu nomali, tā pastāvīgi uz pāris stundām paslēpās kaut kādos baltos mākoņos vai biezas miglas vālos, un tad iestājās krēsla. Ceļotāji ap to laiku parasti jau gulēja, bet kādu reizi Gorjunovs, iznācis no zemnīcas, ievēroja šo parādību un pasauca biedrus.

Iztaujājuši sievietes, viņi uzzināja, ka tā notiekot allaž, jo tajā pusē «no zemes nāk liels tvaiks kā no trauka, kad tajā vārās ēdiens, vai kā no tējkannas», — viņas paskaidroja. Šī parādība, protams, ļoti ieinteresēja ceļotājus, un viņi nolēma katrā ziņā iekļūt vampu zemē un noskaidrot, kas tur īsti notiek.

Tomēr vispirms vajadzēja apraudzīt bāzi un Ņikiforovu. Šajā pārgājienā piedalījās visi, atskaitot Annuenu, kas palika mājās.

Ņikiforovs, dzīvodams vientulībā, nemaz negarlaikojās: viņš ne vien rūpējās par suņiem un to barošanu, bet ari gatavoja malku un pārliku ziemai un saulainās dienās kaltēja gaļu, ko, sagrieztu sloksnēs, izkāra uz arkānu siksnām. Gaļu vajadzēja sargāt tiklab no suņiem, ko viņš pa dienu izlaida laukā no alām, kā arī no plēsīgiem putniem. Kazaks nereti izklaidējās, nošaudams kādu pārāk nekaunīgu ērgli, kas grasījās pakampt gaļu; putns pēc tam pats nokļuva uz tā paša arkāna, jo derēja suņu barošanai. Kupenas manāmi noplaka un no virsas apledoja, tā ka, neizcērtot ledū pakāpienus, pa sniegu vairs nevarēja uzkāpt uz kores. Kazaks, nebūdams slinks, to bija izdarījis un laiku pa laikam uzrāpās augšā, lai pavērotu jūru. Vienā mēnesī, ko ceļotāji bija aizvadījuši Saņņikova Zemē, jūra bija stipri pārvērtusies: vaļējie ūdeņi kļuvuši daudz plašāki un pievirzījušies tik tuvu, ka tos varēja labi saskatīt. Jūra bieži tinās miglā, tomēr dažās skaidrās un vējainās dienās miglas vāli izklīda un tālumā pie apvāršņa tikko samanāma iznira Koteļnija sala, ko vēl joprojām klāja sniegs un tikai šur tur uz klintīm melnēja nokusuši laukumi.

Sievietes nekad nebija redzējušas savas zemes apkaimi; uzkāpušas augšā un ieraudzījušas ledus un sniega tuksnesi, kas pavērās viņu skatienam visā savā nomācošajā diženumā, viņas nodrebēja šausmās un nožēloja baltos cilvēkus, kuri mitinoties sniegos lielāko daļu gada.

— Tālab jūs visi esat tādi balti, — viņas nosprieda.

— Nu, kā būs, Annuira, vai nāksi man līdzi turp, uz dienvidiem, kad es iešu projām no jūsu zemes? — Ordins vaicāja.

Annuira enerģiski papurināja galvu:

— Nē, neiešu, tur pārāk auksts, sniegs un ledus vien, un vairāk nekā nav. Skaties, pie mums ir vasara, silts laiks, bet šeit ziema.

— Tad es aiziešu projām bez tevis, un tu paliksi atraitnēs.

— Nē, arī tu nekur neaiziesi! Jūs visi paliksiet pie mums, tā sacīja Amnundaks. Un jūs apsolījāt…

Augšā pakavējās tikai īsu brīdi; diezgan asais vējiņš, kas vilka no ledus lauku puses, viegli apģērbtajām sievietēm šķita ļoti auksts. Viņas priecājās, nokļuvušas atpakaļ lejā pie ugunskura, kur pavadīja arī visu nakti. Par šo ekskursiju uz sniegiem klāto kalnu kori ceļotāji apbalvoja sievietes ar krellēm un spogulīšiem, ko sameklēja bāzē atstātajos saiņos.

Sajā reizē viņi izkravāja no saiņiem arī visas citas līdzīgas mantas, ko bija atveduši uz šejieni, cerēdami tikties ar onkiloniem, un tagad taisījās izdāļāt Amnundaka apmetnē; ceļotāji cerēja, ka krelles, spogulīši, adatas, spožās pogas, krāšņās lentas, vara gredzeni un auskari ar neīstiem dārgakmeņiem un virsaiša sievai paredzētā koraļļu kaklarota sajūsminās onkilonietes, bet daži naži, cirvis un smalkzāģis apmierinās vīriešus un pamudinās Amnundaku norīkot drošu konvoju gājienam pa vampu zemes tālākajiem novadiem.

Atgriezušies apmetnē, vīri nodzīvoja tur vēl trīs dienas un pēc ilgām pārrunām pārliecināja Amnundaku, lai viņš piekrīt balto cilvēku nodomam doties pārgājienā uz ieplakas ziemeļiem.

— Kaut arī jūsu zibeņi nogalina bez kļūdīšanās gan putnus, gan zvērus, gan cilvēkus, — virsaitis sacīja, — tomēr vampu ir ļoti viltīgi un var uzbrukt jums no slēpņa vai arī naktī un miglā. Tālab pēc manas pavēles jūs pavadīs divpadsmit labākie jaunie karavīri, kuri apsargās jūsu miegu, nesīs mantas un izlūkos drošu ceļu.

Nākamajā rītā septiņpadsmit labi apbruņoti cilvēki atstāja apmetni. Annuira bija pierunājusi Ordinu, lai ņemot līdzi arī viņu, un tāpat apbruņojās ar šķēpu, loku un bultām, kaut arī onkiloni zobojās un sievietes visvisādi biedēja meiteni. Tomēr viņai gribējās redzēt jaunus novadus, un Ordins cerēja pieradināt Annuiru pie ceļojumiem, lai pēcāk aizvestu meiteni sev līdzi uz kontinentu; viņa bija Ordinam ļoti iepatikusies un savukārt viņu dedzīgi iemīlējusi.

Pirmajā dienā ceļotāji aizgāja līdz onkilonu apmetnei, ko bija izpostījuši vampu. Zemnīca jau bija uzcelta no jauna un tur atsākusies ierastā dzīve: sievietes rosījās pie pavarda, bērni delverējās un blēņojās, neredzēja vienīgi sirmgalvjus, ko vampu bija nogalinājuši. Pārnakšņojuši līdzās apmetnei, ceļotāji devās tālāk tieši uz ziemeļiem. Klajumi un ezeri mijās ar mežiem, bet tie pakāpeniski kļuva aizvien skrajāki, un savvaļas dzīvnieki vairs tik bieži negadījās ceļā. Uz naktsguļu apmetās norā pie ezera, kura viduci pēc katrām desmit minūtēm uzmutuļoja ūdens paugurs. Ezers bija tik silts, ka ceļotājiem iegribējās kārtīgi nomazgāties. Kamēr karavīri uzkūra uguni un sagrieza vakariņām gaļu, ceļotāji pagājās mazliet sāņus, ātri izģērbās un metās ūdenī. Udeņs šļaksti piesaistīja karavīru uzmanību, un viņi šausmās pietrūkās kājās. Kaut gan onkiloni neizjūta tādu riebumu pret ūdeni kā, piemēram, mongoli, tomēr viņi, tāpat kā citas tautas ziemeļos, kur ūdens ir pārāk auksts, nekā nezināja par peldēšanos. Tālab karavīri nodomāja, ka viņiem uzticētie baltie burvji, pārvērtušies zivīs vai roņos, grib aizbēgt no onkilonu zemes.

— Annu, skaties, tavs vīrs un citi burvji tūliņ pazudīs — viņi ielīduši ezerā! — kāds karavīrs iekliedzās.

Annuira, kas patlaban gatavoja vakariņas, pielēca kājās un aizskrēja ezera krastā, bet viņai pakaļ metās visi onkiloni. Ceļotāji jau bija iebriduši ezerā un peldēja, tā ka ūdenī varēja saskatīt tikai viņu galvas.

— Vai redzat, viņi jau pārvērtušies roņos! Skatieties, skatieties! — krastā sapulcējušies klaigāja.

Tomēr Annuira, jau mazliet iepazinusies ar civilizāciju un šo to sapratusi, pēc pirmā izbīļa nomierinājās — viņa pazina Ordina seju — un sāka zoboties par onkiloniem. Tomēr viņus gaidīja vēl lielāki brīnumi. Kad ceļotāji izkāpa krastā un, saberzējuši, ķermeni un galvu, sāka pārklāties ar kaut ko baltu, sniegam līdzīgu, karavīri, kam nebija nekādas jausmas par ziepēm, atkal brīnījās nenobrīnīdamies.

— Skatieties, ūdens uz šo burvju miesām sasalst un pārvēršas sniegā! — viņi sacīja cits citam.

Un atkal Annuira, kas jau pazina ziepes, izskaidroja onkiloniem, kas īsti noticis., Tomēr viņi nomierinājās tikai tad, kad baltie cilvēki apģērbās un atgriezās pie ugunskura; visi karavīri paslepus vērīgi aplūkoja svešzemniekus — vai tikai viņu ārienē nav manāmas kādas pārmaiņas.

Kamēr visi vakariņoja, Annuira, paķērusi ziepes, arī aizskrēja peldēties patālāk no ugunskura. Neprazdama peldēt, viņa nebrida dziļi ezerā un ziepējās pie paša krasta. Kad meitene atgriezās, karavīri sāka viņu izsmiet.

— Tu berzējies ar sniegu, lai taptu balta tāpat kā tavs vīrs! Tu nebaidījies līst ūdenī, kur ūdens gars varēja sagrābt tevi aiz kājām un aizraut dzijumā. Tomēr tu esi palikusi tāda pati melna kā bijusi! — tā zobojās viņas ciltsbrāļi.

Annuira pēcāk atzinās Ordinam, ka ūdenī viņai bijis šausmīgi baisi — visu laiku tā vien licies, ka nupat, nupat kāds sagrābs aiz kājām un aizvilks dzelmē. Viņa, tāpat kā visi onkiloni, ticēja, ka ir ļauni gari, kuri mitinās ūdenī, mežos un alās, ka ir miglas un puteņa gari. Vienīgi vēlēšanās darīt visu pakaļ savam vīram bija piespiedusi viņu iebrist ūdenī.

— Citu reizi es iešu uz ezeru kopā ar tevi. Un tev jāparāda man, ko tu dari, ka vari peldēt kā ronis, — Annuira uzstāja.

Naktī nometni apsargāja pēc kārtas karavīri kopā ar Kurmi un Baltiņu, kas jau bija sadraudzējušies ar onkiloniem, jo tie arvien pameta suņiem pusapgrauztus kaulus un gaļas atkritumus. Karavīri augstu vērtēja suņu modrību un izteica nožēlu, ka viņu senči nav paņēmuši sev līdzi no kontinenta dažus šādus dzīvniekus.

— Kāpēc gan viņi nesaķer un nepieradina vilcēnus? — Gorohovs vaicāja.

— Vilku nekad nevarēs pilnīgi pieradināt, — Gorjunovs viņam paskaidroja. — Varbūt varētu noķert kādu vilku māti un sakrustot ar mūsu krančiem. Mums diemžēl nav līdzi nevienas kuces.

Onkiloni šaubījās par šo priekšlikumu, tomēr apgalvoja, ka noķert vilku neesot nemaz tik grūti.

Ceļā uz ziemeļiem pagāja vēl viena diena. Meži kļuva aizvien skrajāki, koki mazāki, pļavās vairs nebija sazēlusi tik kupla zāle; vērši un zirgi gadījās ceļā reti un izturējās ļoti piesardzīgi — acīm redzot, vampu, vajādami dzīvniekus, bija iemācījuši viņus neuzticēties cilvēkam. Toties biežāk pagadījās degunradži, kas paši iedvesa šausmas vampu un nebaidījās no šķēpiem un rungām.

Pret vakaru pirms iziešanas kādā klajumā izlūki, kas gāja kopā ar suņiem pa priekšu, apturēja gājējus ar ziņu, ka parādījušies vampu. Visi, paslēpušies krūmos mežmalā, sāka vērot apkārtni.

Klajumā ganījās vairāki vērši; viens no tiem stāvēja mazliet atstatu no bara un laikam gremodams snauda. Vērsim no mugurpuses zagās klāt pieci vai seši vampu, lēnītiņām līzdami pa zāli.

Pielīdis soļu divdesmit attālumā no vērša, pirmais vampu ātri pielēca stāvu un svieda vienu pēc otra divus šķēpus; pārējie mednieki arī pietrūkās kājās un skrēja vērsim klāt no sāniem, pacēluši šķēpus un sagatavojušies uzbrukumam. Viens šķēps bija trāpījis vērsim krustos un iecirties ādā; vērsis izbīlī un sāpēs iebaurojās, tad pamanīja ienaidniekus un metās viņiem virsū, noliecis galvu un izslējis uz priekšu milzīgos ragus; vampu paspēja laikus atlēkt sānis, un dzīvnieks, saņēmis vēl pa šķēpam katrā sānā, aizdrāzās garām cilvēkiem; tomēr krama smailes droši vien nespēja ieurbties dziļi biezajā ādā, jo šķēpi tūlīt pat nokrita zemē. Saniknotais vērsis apsviedās apkārt, negaidot panāca vienu no medniekiem un ar galvas vēzienu uzsvieda viņu diezgan augstu gaisā; citi vampu atkal meta šķēpus un novirzīja vērša uzmanību no pakritušā.

Pamanījis, ka ienaidnieki uzbrūk no visām pusēm, vērsis turēja par labāku meklēt glābiņu bēgot un aizauļoja pār klajumu līdzi baram. Vampu metās vērsim pakaļ, bet tūliņ atpalika, kaut arī viņiem kājas bija žiglas. Pilnā sparā auļojošais dzīvnieks nemaz neievēroja vairākus nopakaļ sviestus šķēpus.

— Medības viņiem nav izdevušās, — Gorjunovs sacīja. — Tagad nošausim vērsi vampu acu priekšā, bet, protams, ne jau viņiem.

Vērsis tobrīd skrēja kādu divsimt soju atstatumā no vērotājiem, bet četri vampu — soļu trīsdesmit iepakaļ; piektais bija palicis turpat, kur nokritis. Vampu joza milzīgiem soļiem, stipri noliekušies uz priekšu, pinkainie mati plīvoja vēja; katram rokā bija palicis tikai viens pats šķēps. Mednieki cerēja, ka noasiņojošā vērša spēki izsīks un viņu varēs panākt. Te pēkšņi vērsis, kurš auļoja cik jaudas, sabruka.

Iekarsuši vajāšanā, vampu vai nu nebija dzirdējuši šāvienu, vai arī nesaprata, ko tas nozīmē. Uzvaras priekā kliegdami, viņi pieskrēja pie pakritušā dzīvnieka un sāka dejot tam apkārt uzvaras deju.

— Vajadzēs viņus pabiedēt, — Ordins sacīja. — Citādi mums gaļas neredzēt kā savu ausu.

— Jā, un vispār vajag atbrīvot ceļu tālāk uz ziemeļiem un piespiest viņus laisties projām uz savām alām.

Gorohovs pacēla šauteni un izšāva. Vampu vispirms sastinga kā zemē iemieti, pēc tam, šausmās bļaudami, drāzās atpakaļ pa klajumu; piecēlās arī vērša savainotais vīrs un klibodams vilkās bēdzējiem nopakaļ. Onkiloni tajā pašā mirklī izskrēja klajumā un izkliedza savu kaujas saucienu, lai vampu saprastu, ka šāviens ir saistīts ar viņu kliedzienu.

— Mēs pārnakšņosim šeit! — Gorjunovs pavēstīja. — Gaļa vakariņām mums ir, un vampu neuzdrošināsies atgriezties.

Kamēr onkiloni uzšķērda un nodīrāja vērsi, ceļotāji klajuma vidū sameklēja mazu, dīķim līdzīgu ezeriņu ar remdenu ūdeni; stāvā krants strauji aizgāja dzelmē, un ezeriņš likās ļoti dziļš. Krastā apmetās uz naktsguļu, atnesa šurp labākos gaļas gabalus, pārējo atstājot ērgļu un vilku mielastam. Sāka sprēgāt ugunskurs, un visi ķērās pie vakariņu gatavošanas. Ordins, paņēmis katliņu, aizgāja pie ezeriņa; lai pasmeltu ūdeni, viņam vajadzēja nogulties uz zemes — tik zems bija līmenis. Pasniedzies ar katliņu izstieptajā rokā, viņš ievēroja, ka ūdens it kā ceļas pretī; Ordins sāka lēnītiņām celt katliņu uz augšu — un ūdens sekoja tam, it kā magnēta pievilkts.

Ūdens kāpa aizvien augstāk un augstāk un beidzot sniedzās līdz pašai krants augšai.

— Ūdens kāpj ārā no ezera! — Ordins, pielēcis kājās, iesaucās.

Uz šo saucienu visi-saskrēja ezeriņa krastā un izbrīnījušies raudzījās ūdenī, kas taisījās plūst pāri malām.

— Jāsavac mantas un jāiet tālāk, — Kostjakovs noteica.

Onkiloni sāka čukstēties un māņticīgās šausmās skatījās ūdeni, gaidīdami, ka no tā izbāzīs galvu kāds briesmīgs zvērs. Annuiras sejā atspoguļojās pārmaiņus bailes un jautrība, jo viņa pamanīja, ka Ordins smaida. Meitene jau bija apradusi ar domu, ka baltie cilvēki visu zina, visu var izdarīt un ne no kā nebaidās.

Iekām onkiloni izšķīrās par bēgšanu, ūdens ezeriņā sāka lēnām kristies un pēc dažām minūtēm nostājās agrākajā līmenī. Gorohovs atviegloti nopūtās.

— Aizgāja, aizgāja atpakaļ dziļumā, laikam nobijās! — viņš nomurmināja.

Ordins, Gorjunovs un Kostjakovs sāka smieties — viņi noskārta, ka tas ir ezers ar pazemes pieteci; ezera dibenā, acīm redzot, atradās ar ūdeni pieplūdis krāteris, kas aizsniedzās lielā dziļumā; tvaiki un gāzes laiku pa laikam pacēla ūdeni uz augšu, bet pēc tam atrada izeju kādā sānu plaisā, neizlaužoties cauri ūdens slāņiem kā citos ezeros, tāpēc ezera līmenis atkal nokritās. Vajadzēja vienīgi noskaidrot šīs parādības periodiskumu, lai pārliecinātos, vai tāds izskaidrojums ir pareizs. Ordins izvilka pulksteni.

— Tagad es saprotu, kā dzīvnieki var padzerties šajā ezerā, — sacīja Gorjunovs. — Viņi nogaida, kamēr ūdens paceļas līdz pašai krants augšai.

— Jā, es arī brīnījos, redzot stāvos krastus un nekur nemanot, ka dzīvnieki būtu izminuši kādu noeju pie ūdens, — Ordins apstiprināja.

— Un dažs zvērs varbūt nepaspēj padzerties, kad jau — paskat vien — ūdens pazūd no paša degungala! Ej nu gaidi, kamēr tas atkal celsies uz augšu.

Gaidīt patiešām vajadzēja ilgi: ceļotāji paspēja izvārīt un izcept visu vajadzīgo un ari pavakariņot, kad ūdens līmenis no jauna pamazām sāka celties; izrādījās, ka intervāls ir gandrīz vesela stunda.

Tikko saule bija paguvusi paslēpties aiz ieplakas ziemeļu daļas tvaiku aizsega, no turienes atplūda bieza migla un īsā brīdī iestājās gandrīz pilnīga tumsa. Tomēr malka bija sagādāta visai naktij, un ugunskurs deva gaismu un siltumu. Ceļotāji sprieda un prātoja par šīs dīvainās zemes ezeriem ar to periodiskajiem izvirdumiem, ko onkiloni izskaidroja ar ūdens garu rotaļām. Viņi stāstīja, ka ziemeļu pusē esot Tūkstoš Dūmu ieleja, kur no zemes dziļumiem visur nākot laukā dūmi un zeme esot tik sveloti karsta, ka dedzinot pēdas pat cauri apaviem. Viņi paši tur neesot bijuši, bet dzirdējuši par to stāstām sirmgalvjus, kuri jaunības gados piedalījušies lielā uzbrukumā vampu; šo karagājienu vadījis Amnundaka vectēvs.

Tūkstoš Dūmu ielejā vampu agrāk pārlaiduši ziemu.

Sarunu pārtrauca gari stiepti kaucieni, kas atskanēja mežā; suņi tiem atbildēja ar niknām rejām.

— Vilki tuvu — saoduši gaļu, — Gorohovs sacīja.

— Nu būtu īstā reize noķert vienu vai divas vilku mātes, — Gorjunovs ieteicās.

Onkiloni apgalvoja, ka tas nebūšot grūti izdarāms; vilkus, kas nedodot miera briežu bariem, viņi ziemas naktīs medījot ar dzinējiem lāpu gaismā. Vilcenes gūstīšanai viņi salūkoja no tievām siksnām pītu tīklu, ko lietoja zosu ķeršanai, kad tās nometušas spalvas. Visi sāka gatavoties vilku tvarstīšanai. No sagādātā kurināmā kaudzes izmeklēja sausus, sveķainus jaunu lapegļu stumbrus, saskaldīja tos pusmetru garās šķilās un piesēja tās pie šķēpiem; tādas lāpas sagatavoja katram medību dalībniekam un sakrāva ugunskurā. Pa to laiku vilki bija sapulcējušies pie vērša paliekām, un no turienes skanēja ņurdēšana, smilksti, kaulu brīkšķēšana — plēsoņu bars miglas aizsegā mielojās bez bēdu.

Kad sveķeļi bija krietni iedegušies, onkiloni un ceļotāji ar lāpu vienā rokā un šķēpu vai šauteni otrā skriešus ielenca plēsoņu mielasta vietu lielā lokā un pēc tam, noliekuši lāpas uz priekšu gandrīz līdz pašai zemei un vēzēdami tās pa labi un pa kreisi, sāka tuvoties centram, kur kustīgais uguns loks ietvēra vilku baru. Drīz vien cauri miglai varēja saskatīt pelēkos plēsoņus drūzmējamies pie beigtā vērša; ierautu asti un atņirgtiem zobiem viņi apjukuši stāvēja, neredzēdami nevienas spraugas, pa kuru izbēgt no šā šausmīgā loka, kas šūpojās un nāca aizvien tuvāk. Zvēri iegaudojās, sāka šaudīties šurpu turpu, lēkdami cits citam virsū, un beidzot, zaudējuši galvu, pa diviem, pa trim metās projām uz visām pusēm.

Tomēr aizbēgt izdevās tikai nedaudziem: onkiloni veikli nodūra vilkus ar šķēpu vai arī, iezveļot ar lāpu pa purnu, aiztrieca plēsoņus atpakaļ. Karavīrs, kuram bija tīkls, uzmeta to vilku mātei, kas pūlējās izlauzties no aplenkuma, — viņa uzreiz sapinās un nogāzās pie zemes. Dzīvi palikušie vilki atgriezās pie vērša paliekām, saspiedās cieši kopā, trīcēja un klabināja zobus, bet vairs nemēģināja bēgt; mednieki viņus nogalināja ar dažiem šāvieniem. Pacēluši lāpas, onkiloni tagad nobeidza ievainotos vilkus, kas gulēja visapkārt; starp ievainotajiem plēsoņiem atrada vēl vienu vilcēni, uzmeta tai uz galvas svārkus, sasēja kopā visas četras ķetnas, piekāra aiz kājām pie šķēpa un aiznesa projām.

Savākuši visus nogalinātos zvērus, kuru bija vienpadsmit, onkiloni atgriezās pie ugunskura un ķērās pie ādu novilkšanas.

Katru noķerto vilku māti piesēja pie trim zemē iedzītiem mietiem: pie diviem ar siksnām pievilka priekškājas ūn pakaļkājas, pie trešā — kaklu, tā ka zvērs nevarēja ar zobiem aizsniegt nevienu siksnu. Pēc šīm oriģinālajām medībām vīri nolikās gulēt visapkārt ugunskuram, kā parasti atstājuši sargus, kuriem vajadzēja pieskatīt vilcenes un pasargāt tās no Kurmja un Baltiņa — suņi ilgi nevarēja nomierināties, izpauzdami vēlēšanos izrēķināties ar bezspēcīgajiem ienaidniekiem.




TŪKSTOŠ DŪMU IELEJA


Brokastodami rīta biezajā miglā, vīri sprieda, kā varētu izvadāt līdzi vilcenes: daži ieteica pēc kārtas nest tās uz pleciem, citi — stiept nestuvēs, ko uztaisītu, izmantojot nogalinātā vērša ādu. Visvienkāršāk būtu piespiest zvērus, lai tie paši skrien līdzi cilvēkiem, taču nebija ne ķēdes, ne stieples, no kā varētu pagatavot asajiem zobiem nepārgraužamu pavadu.

Beidzot apķērās: no ādas izgrieza platas kakla siksnas un uzpurņus. Kakla siksnas piesēja pie Gorohova šautenes slauķa galiem. Tādējādi vilku mātes gāja blakām kā vērši jūgā; viens onkilons veda gūstekņus aiz siksnas, otrs paskubināja tos no muguras. Sākumā zvēri atspērās uz visām četrām un gūlās zemē, bet pēc tam, kad vilku mātēm uzrīdīja suņus, kuri sāka plosīt tām ciskas, tās padevās savam liktenim un ierautu asti vilkās pakaļ cilvēkiem.

Tikko migla sāka izklīst, ceļotāji devās tālāk uz ziemeļiem. Veģetācija kļuva aizvien vārgulīgāka, pa ceļam gadījās veselas joslas nokaltuša, zemaudzīga, bet veca meža; klajumos retas zāles laukumiņi mijās ar pilnīgi kailu sadēdējušu bazaltu. Pēc dažiem kilometriem viņi ieraudzīja zemē plaisu, no kuras cēlās viegla dūmu strūkliņa.

Ordins noliecās un pielika plaukstu pie plaisas, taču uzreiz atrāva nost — no zemes dzīlēm plūda sveloti karsts gaiss. Jo tālāk, jo vairāk tādu plaisu gadījās pa ceļam un arī gaiss kļuva karstāks; ceļotājiem šķita, ka, viņi nokļuvuši krietni sakurinātā pirtī — vēl jo vairāk tāpēc, ka visa apkārtne tinās vieglai miglai līdzīgos garaiņos. Onkiloni jau sen bija nometuši jakas un soļoja kaili līdz jostas vietai; ceļotāji tāpat neizturēja karstumu un sekoja viņu piemēram. Beidzot arī Annuira novilka jaku un bikses, atstājot vienīgi jostu ap gurniem; mazliet apmulsusi, viņa sacīja, ka te esot tik karsti kā zemnīcā, kad degot laba uguns.

Uzmanību saistīja biezākas miglas vāli: izrādījās, ka lur no zemes dzīlēm pa vairākiem caurumiem, klusu svilpdami vai smagi elsdami, izlaužas tvaiku mutuļi.

— Tās jau ir īstas fumarolas! — Ordins iesaucās.

Jo tālāk, jo vairāk tādu plaisu rēgojās melnās lavas kailajā, paugurainajā virsmā. Šķita, ka visa zeme kaut kur dziļumā gruzd un kūp, un karstumu jau juta arī cauri apaviem.

Fumarolas — gāzu un ūdens tvaiku strūklas, kas izplūst aktīvu vulkānu nogāzēs un apkaimē vai pace|as virs atdziestošām lavas straumēm, bieži vien arī aprimušu vulkānu krāteros.

Nogājuši kādus pāris kilometrus pa šo apvidu un apstājušies, lai pārlaistu tam acis un atvilktu elpu, ceļotāji nevarēja vien nobrīnīties par ainavu, kas pavērās skatienam. Visās malās gan šur, gan tur no zemes lauzās tvaiku mutuļi, kupliem stabiem celdamies uz augšu rāmajā gaisā, un slipo saules staru apspīdētajos sprogainajos mākuļos mirdzēja un rotājās varavīkšņu loki. Varēja domāt, ka skaidrā, rāmā, aukstā ziemas dienā kūp neskaitāmi neredzamas pilsētas dūmeņi. Starp baltajiem stabiem rietumos, ziemeļos un austrumos melnēja ieplakas malienes augstās klinšu sienas, kas atradās vairs tikai piecus sešus kilometrus no šejienes. Šur tur jau parādījās smailas virsotnes ar sniegāja joslām vai plankumiem, kas spoži mirdzēja saules staros. Baltais sniegs un balto tvaiku stabi — no vienas puses, melnās kraujas un melnā zeme — no otras puses, tā bija divu gluži pretēju krāsu kombinācija, kas tik reti sastopama.

Klusumu nereti iztraucēja gan griezīgi svilpieni, gan dunoņa, kas izlauzās no plaisām.

— Melns, kūpošs tuksnesis! — Gorjunovs iesaucās.

— Lūk, tā nu ir Tūkstoš Dūmu ieleja! — sacīja Ordins.

— Ļauno garu miteklis! — pavēstīja vecākais no onkiloniem. — Tur kūp viņu ugunskuri, kas deg apakšzemes alās.

Cilvēki vēroja šo reto ainu, dažādu jūtu pārņemti: baltie — ar interesi, melnīgsnējie — māņticīgās bailēs. Ļaužu uzmanību piesaistīja kāds sevišķi kupls tvaiku stabs turpat netālu. Pieejot tuvāk, noskaidrojās, ka tas ceļas no sešus metrus plata ezeriņa, kur ūdens mutuļoja gluži kā lielā katlā.

Gorjunovs izvilka no maišeļa gaļas gabalu, piesēja to siksnas galā un ielaida ūdenī. Gaļa verdošā ūdens mutuļos grozījās un svaidījās uz augšu un leju un pēc brīža jau bija izvārījusies mīksta.

— Lieliska vieta pārnakšņošanai! — Ordins nosprieda. — Malkas šeit nav, bet ir katls, kurā izvārīt vakariņas un pasmelt verdošu ūdeni tējai.

Tālākajā ceļā uz ziemeļiem viņi sastapa vēl dažus nelielus verdošus ezerus. Paši mazākie — vienu divus metrus diametrā — virda rāmi, mezdami neskaitāmus sīkus burbulīšus; lielie mutuļoja spēcīgi, tā ka visa ūdens virsma viļņojās un šur tur uz augšu sitās putojošas strūklas. Ceļotāji ievēroja, ka slāvos krastus virs ūdens līmeņa un zemi apkārt ezeriem šur tur klāj balta, sniegam līdzīga kārtiņa. Sniegs līdzās verdošam ūdenim šķita absurds. Pagrābuši pa šķipsnai baltās vielas, ceļotāji atklāja, ka ta ir kāda sāls, ļoti rūgta, kodīga, ar nepatīkamu garšu.

— Ja izdalās sāls, tad arī ūdens būs sāļš un nederēs tējai, — Gorjunovs ieminējās.

Nogaršoja ūdeni — tas gan bija mazliet iesāļš, tomēr derīgs dzeršanai.

Metot līkumus starp verdošajiem ezeriņiem un kūpošajām plaisām, gājēji jau netālu no ielejas malienas uzdūrās prāvai — kādu divsimt soļu platai un piecpadsmit līdz divdesmit metru dziļai — iedobei.

Tās līdzenais dibens bija mazliet ieslīdzis, tā ka iedobe atgādināja lielu kausu, tomēr ūdens tur nebija. Ielūkojušies ciešāk, cauri vieglajai dūmakai, kas pildīja šo bedri, ceļotāji redzēja, ka iežu plaisās šur tur uzplaiksnās zilganas uguntiņas. Ordins, gribēdams apskatīt tās tuvāk, sāka kāpt lejā, taču jau pēc dažiem soļiem, aizspiedis degunu un muti, ātri griezās atpakaļ. Viņš sacīja, ka gandrīz noslāpis sēra un hlora tvaikos, kas pildot karsto gaisu.

Binokli varēja saskatīt, ka iedobes dibena melnos iežus visur klāj dzeltenas un baltas joslas un plankumi, acīm redzot, bieza kārta sēra un salmiaka.

— Nu, Pāyel Nikolajevič, — Ordins sacīja Kostjakovam, kad bija atvilcis elpu, — tagad arī jūs vairs nenoliegsiet, ka Saņņikova Zeme ir milzīga, vēl gluži neaprimuša vulkāna krāteris.

— Protams, Bazalta kraujas, kas to ietver, geizeri un ezeri, kas met burbuļus — dienvidos, verdošie ezeri un fumarolas — ziemeļos, šī indīgiem tvaikiem pieplūduši bedre — tas viss neatstāj ne mazāko šaubu, — apstiprināja Gorjunovs.

— Bet onkiloni taču dzīvo šeit jau četrsimt gadu, vampu un dzīvnieki — vēl daudz ilgāk. Dienvidu daļā sakuplojusi bieza augu sega — tātad vulkāns jau sen nav darbojies, — Kostjakovs iebilda.

— Bez šaubām, bet skaidrs arī tas, ka vulkāns pārstājis darboties pakāpeniski, virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem, tāpēc ka vulkānisma pazīmes šeit izpaužas daudz spilgtāk. Varbūt tajos laikos, kad vampu jau bija apmetušies salas dienvidu novados, ziemeļos vēl izplūda lava.

— Onkiloni to vairs nav pieredzējuši, — Ordins piebilda. — Viņi zina stāstīt tikai par «pazemes garu» ugunskuru dūmiem.

— Vai vulkāns tomēr nevar kādā jaukā dienā pamosties no ilgās snaudas un nodarīt lielu postu? — Gorjunovs vaicāja.

— Pilnīgi iespējams. Par izdzisušiem šā vārda pilnā nozīmē var uzskatīt tikai tos vulkānus, kas nav darbojušies veselus ģeoloģiskus periodus un lielākā vai mazākā mērā ir jau noārdīti. Par visiem pārējiem nav iespējams galvot, un pareizāk būtu tos dēvēt par aprimušiem, aizmigušiem, tāpēc ka tie var pamosties. Mēs zinām gadījumus, kad vulkāni, ko uzskatīja par apdzisušiem, aprimušiem, pēkšņi sākuši darboties. Atcerieties Vezuvu, kura bieziem mežiem aizaugušajā krāterī kādreiz meklēja glābiņu Spartaks, sacēlušos vergu vadonis. Neviens toreiz neuzskatīja šo kalnu par vulkānu, par tā darbību nevēstīja pat teikas un nostāsti. Taču mūsu ēras septiņdesmit devītajā gadā vulkāns pēkšņi pamodās, iznīcināja Herkulānu un Pompejus un kopš tā laika darbojas līdz mūsu dienām.

— Un Kailais kalns — Monpeljē — Martinikā! — Gorjunovs atcerējās. — Līdz astoņpadsmitā gadsimta pusei tas snauda, un salinieki neko nezināja par tā agrāko aktivitāti. Pēc tam kalns sāka mosties, bet šis process ilga simt piecdesmit gadu, un Monpeljē tikko rādīja dzīvības zīmes; tikai divdesmitā gadsimta sākumā notika drausmīgs izvirdums, kas dažās minūtēs izpostīja visu Senpjēras pilsētu un nogalināja trīsdesmit tūkstošus cilvēku.

— Varētu minēt vēl daudz tādu piemēru — gan abās Amerikās, gan Zunda salās, gan Kamčatkā, — piebilda Ordins.

— Šā vulkāna pamošanās atnestu onkiloniem lielu postu, — Kostjakovs ieminējās.

— Atkarībā no tā, kur atjaunosies vulkāniskā darbība un kā tā risināsies. Ja izvirdums ietvers vienīgi ieplakas ziemeļu daļu, kas arī tagad ir neauglīga un neapdzīvota, un nebūs pārāk spēcīgs, onkiloni varēs mierīgi dzīvot turpat blakus aktīvajam vulkānam. Ja turpretim izvirdums sāksies dienvidu daļā, var gaidīt visļaunāko.

— Man šķiet, — Ordins atbildēja, — šīs daudzās fumarolas, verdošie ezeri un geizeri ieplakā rāda, ka vulkāniskā darbība var atjaunoties varbūt šodien, varbūt rit, citiem vārdiem, jebkurā brīdī, kaut arī ieplaka, pēc onkilonu apgalvojuma, tādā stāvoklī atrodoties jau simtiem gadu. Taču viņi šo novadu apmeklē ļoti reti, un viņu liecības nav visai drošas. Te vajadzīgi regulāri novērojumi.

— Cerēsim, ka mūsu ekspedīcijas laikā nekas nenotiks un Saņņikova Zeme ar tās dzīvajām fosilijām eksistēs vēl simtiem gadu, — Gorjunovs izteica vēlējumu.

Apmetuši līkumu apkārt smacīgajai iedobei, ceļotāji drīz vien sasniedza ieplakas ziemeļu malu — tādu pašu stāvu, dzegām, terasēm un klinšu ragiem izrobotu bazalta krauju kā citur; tā pacēlās, cik varēja spriest, ne mazāk kā tūkstoš metru augstumā. Šis apvidus likās vēl drūmāks, jo te nebija nekādas veģetācijas, neauga pat ķērpji. Tomēr, paskatījies visapkārt, vērotājs ieraudzīja apbrīnojamu ainavu: netālu no melnās klinšu sienas pakājes aizstiepās Tūkstoš Dūmu ielejas garaiņu un tvaiku stabu baltā siena, kas viegli viļņojās un mutuļoja, un zemās saules staros tās viļņotajā korē šur tur iedzirkstījās un lāktīja varavīksnes, klejodamas no vienas vietas uz otru.

Kāduviet ceļinieku uzmanību saistīja gara, balta josla melnās sienas pakājē.

— Dīvaini — vai patiešām tas būtu no augšas nogāzies sniegs? — Gorjunovs prātoja.

— Nē, tas nav sniegs, tas ir kaut kāda balta ieža atsegums, — Ordins atbildēja, paskatījies ar binokli.

— Un viss šis atsegums izrakņāts vienās bedrēs, it kā izgrauzts. Diezin vai šeit vampu nelauž krama akmeņus?

Visi steidzas uz turieni. Atklājās, ka §eit bazalts guļ virs sniegbalta, irdena marmora, kas trīs četrus metrus virs ieplakas dibena veido divsimt trīssimt metru garu atsegumu. Marmorā gan izklaidus, gan ligzdās un starpslaņos bija izkaisīts melns, pelēks un netīri balts krams; te vampu lauza krama gabalus, tādēļ ar šķēpu smailēm vai kasīkļiem bija izrobota visa marmora krauja.

— Tieši šis atklājums mums bija vajadzīgs, lai noteiktu, kad īsti izveidojies vulkāns, — Ordins, izpētījis balto sienu, sacīja. — Es atradu dažas, kaut arī sliktas, fosilijas, kas liecina, ka tā ir augšējā krīta slāņkopa. Tātad vulkāns izveidojies ne agrāk par terciāru, kad Sibīrijas ziemeļos dažādos rajonos izplūda tādi paši bazalti. Vajadzētu pameklēt vēl — varbūt atradīsies kaut kas labāks.

Ar šiem vārdiem Ordins ielīda kādā dziļā nišā un sāka atskaldīt ieža gabalus ar āmuriņu; pārējie rakņājās pakājē sabirušo balto smilšu kaudzēs; pat onkiloni piedalījās fosiliju meklēšanā, kad viņiem parādīja vienu no atrastajām gliemežnīcām un paskaidroja, kas tā tāda ir. Tad pēkšņi āmuriņš pārstāja klaudzēt, Ordins izlīda no nišas un sacīja:

— Vai zināt — šeit zemes dzīlēs rosās vareni spēki. Palieciet uz brīdi klusu, piespiediet ausi pie kraujas un ieklausieties. Vislabāk, protams, var sadzirdēt nišas dziļumā, tur, kur es biju.

Gorjunovs un Kostjakovs ielīda nišā un piespieda ausi pie klints. Viņi izdzirda zemes dzīlēs te īsākus, te garākus dārdus, it kā tur, kaut kur tālu, tālu strādātu milzīga kalve; šķita, ka smagi veseri bez mitas zveļ pa cietu metālu. Iezis viegli drebēja, un no baltas sienas laiku pa laikam nobira atsevišķi kalcita kristāli, kas ietilpst marmora sastāvā.

— Tur apakšā vareni strādā! — Gorjunovs, izlīdis no nišas, sacīja.

— Vai nebūtu laiks mums laisties no šejienes projām, kamēr vēl āda vesela? — Kostjakovs satraukts apvaicājās.

— Jūs domājat — tā ir pazīme, kas liecina par drīzu vulkāna pamošanos? — Ordins pasmējās. — Ja mēs būtu bijuši šeit agrāk un nebūtu dzirdējuši šos dobjos grāvienus, tos patiešām varētu uzskatīt par vulkāniskās darbības pastiprināšanās pazīmi. Taču pat tādā gadījumā nepavisam nav jābaidās — vulkāna pamošanās var ilgt dienām, nedēļām, mēnešiem un gadiem.

— Un pat gadu simtiem kā Monpeljē Martinikā! — Gorjunovs piebilda.

Onkiloni, uzzinājuši, par ko svešzemnieki runā, cits pēc cita ielīda nišā un iznāca no tās ārā satraukti. Tagad viņi bija vēl ciešāk pārliecināti par to, ka šeit, apakš zemes, mīt ļauni gari. Dunoņa, kraujas drebēšana, uguntiņas iedobēs, tūkstoš dūmu stabu, verdošie ezeri, kailās klintis bez jebkādiem augiem — tas viss tā biedēja iezemiešus, ka viņi neatlaidīgi lūdzās, lai līdz nakts uznākšanai visi ejot projām no šīs briesmīgās vietas.

Bija jau vēls, saule paslēpās aiz augstās ziemeļu kraujas, un melna ēna klājās pār šo ieplakas daļu. Turklāt no rietumiem nāca virsū liels, melns mākonis, un miglai šeit vajadzēja būt sevišķi biezai. Miglā un mijkrēslī viegli varēja pazaudēt pareizo ceļu un iegāzties kādā plaisā vai verdošā ezerā.

Patiešām — viņi paspēja atiet tikai kādu kilometru no kraujas, kad debesis pārklājās mākoņiem un sāka līt smalks lietus; visa apkārtne ietinās miglā, ko radīja lietus atdzesētie tvaiki; kļuva pavisam tumšs, un gribot negribot vajadzēja apstāties netālu no baismīgās iedobes līdzās verdošam ezeriņam, kas deva iespēju izvārīt vakariņas un tēju, jo nebija nekāda kurināmā. Svešzemnieku miers ietekmēja arī onkilonus, un visi, nogūlušies ezera krastā, nolaida siksniņās iesietos vai šķēpu galā uzspraustos gaļas gabalus verdošajā ūdenī, tomēr sarunājās tikai čukstus. Gorohovs pamanījās pat izvārīt zupu; viņš ielika gaļu katliņā, iebēra tur putraimus, piemeta sāli, iesmēla ūdeni un iegremdēja katliņu līdz pusei ezerā. Iznāca itin brangs strebjamais, un, galvenais, gaļa, vārījusies ar sāls piedevu, bija garšīgāka nekā tie gabali, kas vārījās tieši ezeriņā. Arī tēja likās diezgan garšīga.

Pēc vakariņām onkiloni izlika sargus un iekārtojās uz nakti, piespiedušies cieši cits pie cita un apsegušies ar vairogiem, lai pasargātos no lietus. Svešzemniekiem viņi bija uzcēluši telti no šķēpiem un vērša ādas.

Tomēr ceļotājiem iegribējās paskatīties naktī uz iedobes uguntiņām, un visi četri, nevienu nemodinājuši, klusītiņām devās uz to pusi. No zemes dzīlēm nāca siltums, tādēļ virs iedobes miglas nebija un tā izskatījās kā melna bedre, kuras dibenā krustu šķērsu spulgoja zilu uguntiņu virknes; uguntiņas lēkāja no vienas vietas uz otru, gan dzisdamas, gan uzliesmodamas no jauna.

Lai labāk varētu vērot visai dīvaino un interesanto ainu, visi četri nogūlās zemē pie iedobes malas un pēkšņi sajuta asus grūdienus — zeme zem viņiem salīgojās.

— Zemestrīce! — Kostjakovs, pietrūcies kajas, iesaucās.

Tomēr viņam vajadzēja no jauna likties guļus, jo noturēties kājās nebija iespējams — zeme līgojās pārāk spēcīgi. Atskanēja dobja dunoņa, ugunis iedobē drebēja, gan apdzisdamas pavisam, gan no jauna iespulgodamās. No kraujas atplūda dārdi: tur gāzās lejup klinšu bluķi. Visas šīs skaņas nakts tumsā un miglā likās drausmīgas.

No apmetnes puses, kas atradās kādu simt soļu attālumā, atskanēja šausmu kliedzieni un Annuiras vaimanas; viņa bija pamodusies un pamanījusi, ka Ordins un citi baltie cilvēki pazuduši. Onkiloni nosprieda, ka baltie burvji pametuši viņus vienus šajā šausmu zemē un paši pazuduši uz visiem laikiem. Suņi un vilku mātes, piebalsodami cilvēkiem, ņēmās gaudot, tā ka sacēlās īsts elles troksnis. Māņticīgie ļaudis galīgi apjuka un nezināja, ko iesākt.

Kad zeme vairs nelīgojās tik stipri un varēja piecelties kājās, ceļotāji steidzās atpakaļ uz nometni, ko pēc kliedzieniem viegli varētu atrast pat absolūtā tumsā. Balto vīru parādīšanās uzreiz visus nomierināja, un, kad Gorjunovs izskaidroja, uz kurieni viņi aizgājuši, onkiloni pat mazliet sakaunējās. Annuira apķērās Ordinam ap kaklu un paslēpa saraudāto seju vīram pie krūtīm. Miegs nevienam vairs nebija prātā. Gorjunovs, to izmantodams, iztaujāja onkilonus, vai zemestrīces notikušas arī agrāk. Noskaidrojās, ka šī dabas parādība iezemiešiem ir pazīstama; dažreiz, parasti ziemā, viņi bija ievērojuši, ka zeme viegli dreb, zemnīcas baļķi čīkst un uz galvas pa spraugām birst zeme.

— Nu, un tagad ari bija tas pats! — Gorjunovs sacīja.

— Nē, nebija vis tas pats! — onkiloni iebilda. — Nekad zeme nav tā šūpojusies, ka cilvēki nevarētu noturēties kājās. Tāpēc mēs arī tā izbijāmies, bet, kad pamanījām, ka jūs esat pazuduši, nodomājām, ka esat mūs pametuši šajā briesmīgajā vietā un apakšzemes gari, kas šūpo zemi, tūliņ izlēks no plaisām un aizraus mūs pazemes valstībā.

Zeme vairs nelīgojās, un ceļotāji atgriezās pie savas telts, ko vajadzēja uzsliet no jauna. Jau no pirmā pazemes grūdiena šķēpi bija sašķiebušies un āda uzkritusi virsū Annuirai, uzmodinādama un pārbiedēdama gulētāju. Onkiloni vairs neuzdrošinājās aizmigt; viņu māņticīgās bailes kjuva vēl stiprākas tāpēc, ka nebija iespējams sakurt uguni, turklāt ieplakas dienvidu pusē sāka plosīties pērkona v negaiss — Saņņikova Zemē ļoti reti novērojama dabas parādība; tur plaiksnījās apžilbinoši spoži zibeņi un grāva pērkons, daudzkārt atbalsodamies augstajās klinšu sienās. Saspiedušies cieši kopā, drošsirdīgie karavīri murmināja lūgšanas, kamēr kļuva pavisam gaišs, jo debesis sāka skaidroties un vējš izkliedēja miglu. Tikai tad viņi aizmiga.




VAMPU DIEVI


Rīts pēc lietus bija diezgan dzestrs un vējains, vējš izdzenāja miglu, tāpēc ceļotāji varēja doties mājup agrāk, par ko onkiloni ļoti priecājās. Tomēr vēlreiz vajadzēja izmantot verdošo ezeru, lai izvārītu gaļu un iestiprinātos pirms tālā ceļa. Aizejot onkiloni iemeta ezerā dažus gabalus gaļas un trīs reizes tam paklanījās.

— Karavīri pateicas apakšzemes gariem par to, ka tie naktī tikai pabiedējuši viņus, bet nav nodarījuši nekā ļauna, — Annuira paskaidroja.

Neapstādamies pie pazīstamajiem ezeriem un plaisām, ceļotāji ap pusdienas laiku jau bija šķērsojuši Tūkstoš Dūmu ieleju. Ieraudzījuši atkal pirmos zaļos augus, onkiloni pilnīgi pārvērtās, kļuva tādi paši laipni un priecīgi kā arvien. Varēja manīt, ka viņi, pēc virsaiša pavēles pavadīdami svešzemniekus uz šausmīgo ieleju, nesuši lielu upuri un bijuši gatavi uz visļaunāko. Tomēr viņiem vajadzēja nest vēl vienu upuri: iegājuši mežu joslā, svešzemnieki iedomājās, ka jāizmanto gadījums un vēlreiz jāaizstaigā uz vampu zemi, lai apskatītu dīvainos dzīvniekus «ar piekto kāju uz galvas», kurus vampu pielūdzot. Šie dzīvnieki, pēc onkilonu apgalvojuma, mītot kaut kur netālu no šausmīgās ielejas.

Gribot negribot karavīri sekoja baltajiem vīriem, kas pagriezās uz dienvidaustrumiem un aizsūtīja uz priekšu trīs izlūkus ar suņiem. No jauna skatienam pavērās pazīstamas ainas: klajumi ar ezeriem un platākas vai šaurākas mežu joslas, turklāt koki te jau bija garāki un mežs biezāks. Pēc kādiem sešiem kilometriem izlūki apstādināja karavīrus ar vēsti, ka tuvākajā klajumā ganoties «dievi». Piesardzīgi lavīdamies uz priekšu pa mežmalu, ceļotāji nonāca pavisam tuvu dzīvniekiem. Simt soļu attālumā no meža malas bija redzami četri lieli zvēri, kuros nebija grūti pazīt ziloņu dzimtas pārstāvjus. Viņi paēduši sildījās pēcpusdienas saules staros un atpūtās, stāvēdami nekustīgi, nolaiduši snuķi un tikai retumis pavicinādami īso asti vai pakustinādami lielās ausis. Dzīvnieku ķermeni klāja diezgan gara, bet reta sarkanīgi brūna spalva. Divi no tiem bija lielāki, divi — mazāki; mazākie dzīvnieki no lielajiem sevišķi atšķīrās ar ilkņiem — tie viņiem bija īsi un taisni, turpretim pieaugušajiem dzīvniekiem ilkņu gali bija izliekti uz augšu un pēc tam uz iekšu.

— Nav nekādu šaubu, tie ir mamuti, — Gorjunovs sacīja.

— Gribētos paskatīties, kā šie milzeņi skraidelē brīvā dabā, — Kostjakovs ierunājās. — Mēs visi esam redzējuši ziloņus tikai zooloģiskā dārza šaurajos aplokos, kur nekāda skriešana neiznāk.

— Tas, protams, būtu interesanti! Bet kā lai viņus piespiež izlaist kādu likumu?

— Es domāju, viņi izbīsies no šāvieniem.

— Šaubos, jo šie dzīvnieki nepazīst šaujamos ieročus. Bez tam mēs varam ar šāvieniem pievilināt sargus, kuri droši vien mitinās kaut kur tuvumā.







— Nu, vampu izbīsies no šāvieniem vairāk nekā mamuti, jo tagad jau zina to nozīmi.

— Klusāk — te vilku piemin, te vilks klāt! — Gorjunovs, rādīdams uz pretējo mežmalu, brīdināja.

No turienes klajumā iznāca divi pieauguši vampu un viens zēns ar nastām plecos. Pienākuši tuvāk mamutiem, mežoņi nolika nastas zemē, pēc tam nometās ceļos un vairākas reizes zemu paklanījās dzīvniekiem. Mamuti, pamanījuši tuvojamies cilvēkus, pamodās no snaudas, piegāja pie vampu un sāka šūpot snuķus, izdodami skaņas, kas atgādināja skaļu rukšķēšanu. Beiguši klanīšanos, vampu atvīstīja nastas — ar kaut kādām saknēm piekrautas ādas — un izlika cienastu zālē mamutu priekšā; tie bez kavēšanās tvēra ar snuķi pa divām, pa trim saknēm uzreiz un bāza mutē. Atklājās, ka viens no vampu ir sieviete; viņa attina savu nastu divu jauno mamutu priekšā, turpretim vīrietis un zēns mieloja vecos. Dzīvnieki drīz vien notiesāja atnesto cienastu un, skaļi rukšķēdami un stiepdami snuķus pret vampu, prasīja vēl; mežoņi no jauna sāka klanīties un pēkšņi, paķēruši ādas, metās bēgt cik jaudas uz mežmalu. Tagad Kostjakovam izdevās ieraudzīt to, ko viņš vēlējās: mamuti smagos rikšos trukšināja pakaļ vampu, pastiepuši snuķus uz priekšu un saliekuši to galus uz augšu, izpletuši ausis un pacēluši astītes. Tomēr dzīvnieki, acīm redzot, tā izteica pateicību par cienastu, jo viegli varētu panākt un samīdīt vampu, ja vien gribētu; taču mamuti tikai pavadīja cilvēkus līdz mežmalai un pēc tam taurēdami rāmi pagriezās atpakaļ.

Visi ar interesi vēroja mamutu barošanas un pielūgšanas ainu. Pēc tam kad vampu bija pazuduši, onkiloni sāka lūgt ceļotājus, lai viņi nošaujot vienu mamutu — onkiloni augstu vērtēja tā biezo ādu kā labāko materiālu vairogiem un ilkņus — kā vērtīgāko materiālu šķēpu un bultu uzgaļu, kā arī nažu pagatavošanai. Onkiloni varēja nomedīt mamutu ārkārtīgi retos gadījumos: vampu apsargāja savus dievus, tāpēc sarīkot mamutu medības izdevās tikai lielajos karagājienos uz vampu zemi, turklāt ar šķēpiem un bultām vecie dzīvnieki bija grūti ievainojami un paspēja aizbēgt. Tagad varēja izmantot gadījumu — svešinieku rokās atradās briesmīgie zibeņi, kas varēja viegli nokaut lielo zvēru.

Ordins atbalstīja onkilonu lūgumu — viņš vēlējās aplūkot dzīvnieku tuvāk un to izmērīt.

Kostjakovs savukārt atcerējās bērnībā lasījis, ka no ziloņa snuķa iznākot ļoti gards mielasts, un arī pievienojās lūdzējiem.

— Bet vampu mums atriebsies par viņu dieva noslepkavošanu, — Gorjunovs iebilda. — Sardzes vīri sapulcinās visu ordu, un tā gāzīsies mums virsū.

— Es domāju, ka viņi, izdzirduši šāvienus, laidīsies projām. Zinātnes labad varētu arī riskēt un pie reizes sagādāt prieku mūsu uzticamajiem ceļabiedriem, — Ordins atbildēja.

— Šo milzeni ar sprāgstošo lodi nezin vai varēs uzreiz nogāzt, bet ievainots tas kļūs nikns, un mums klāsies plāni.

— Ietrieksim viņam divas vai trīs lodes — kas tur ko runāt!

Gorjunovs ar redzamu nepatiku deva piekrišanu nogalināt šo reto un gandrīz pieradināto dzīvnieku, turklāt pats nemaz netaisījās šaut. Onkiloni kļuva ļoti priecīgi un ar milzīgu interesi sāka vērot, kā balto cilvēku zibeņi nokaus vampu dievu. Ordins un Kostjakovs izšāva abi reizē uz tuvāko veco mamutu, kās stāvēja, pagriezis medniekiem sānus, un no jauna taisījās iesnausties. Dzīvnieks sagrīļojās, metās uz priekšu, pēc tam pasviedās sānis, dobji iebrēkdamies, pakrita uz ceļiem un tad nogāzās uz sāniem. Pārējie mamuti, šāvienu izbiedēti, paskrējās mazliet nostāk, apstājās un tad griezās atpakaļ, gaidīdami, ka biedrs, kas nezin kāpēc pakritis, piecelsies un piebiedrosies viņiem, un aicināja gulētāju, skaļi taurēdami.

Mednieki un onkiloni piegāja pie ievainotā mamuta, kam snuķis un kājas vēl konvulsīvi raustījās; ieraudzījis tuvojamies cilvēkus, dzīvnieks mazliet pacēla galvu, bet tad, smagi nopūzdamies, nespēkā ļāva tai noslīgt pie zemes. Mamuta mazajās, melnajās acīs, šķiet, pavīdēja pārmetums slepkavām. Tomēr drīz vien arī tās sastinga, un dzīvnieks pārstāja elpot. Ordins salūkoja mērlenti un sāka mērīt mamutu, Kostjakovs viņam palīdzēja un pierakstīja rezultātus, bet onkiloni, sadrūzmējušies apkārt mirušajam dzīvniekam, izbrīnā vēroja šīs manipulācijas; viņi domāja, ka baltie cilvēki ar savām burvestībām vēlas pielabināties nogalinātā dieva garam. Suņi, nezaudēdami laiku, laka asinis, kas plūda no lielās brūces un pāri sāniem tecēja lejā zālē.

Ne darbā iegrimušie ļaudis, ne skatītāji nemaz neievēroja, ka pārējie mamuti pamazītiņām pienākuši viņiem tuvāk, apstājušies kādu četrdesmit soļu attālumā un aplūko dīvainos divkājainos radījumus, kas ielenkuši viņu nekustīgo biedru. Suņi pirmie pamanīja pienākušos mamutus un, skaļi riedami, metās viņiem klāt. Cilvēki atskatījās un sastinga, nevarēdami izšķirties, vai nu bēgt uz mežmalu, negaidot, kamēr mamuti uzbruks, vai arī pašiem doties uzbrukumā. Suņi, apstājušies soļus desmit no dzīvniekiem, rēja un smilkstēja aizvilkdamies, kaut arī bija ierāvuši astes un neuzdrošinājās pieiet milzeņiem vēl tuvāk. Mamuti izbrīnā lūkojās uz nekaunīgajiem punduriem, kuri iedrošinājās uzplīties viņiem ar savu riešanu. Beidzot dzīvniekiem, redzams, suņu rejas apnika, un viņi pagriezās un majestātiskā mierā aizsoļoja uz klajuma otru malu, kur sāka baroties, lauzdami koku zarus.

Onkiloni nomierinājās un, kad Ordins bija izmērījis un apskatījis mamutu, sāka vilkt nost tam ādu un griezt gaļu gabalos. Tobrid atgriezās izlūki, kuri tūliņ pēc šāvieniem bija aizsūtīti pa vampu pēdām, un ziņoja, ka netālajā norā esot atraduši tikko pamestu apmetni. Gorjunovam gribējās to apskatīt, un viņš paaicināja sev līdzi Gorohovu un vienu no izlūkiem, atstādams pārējos, lai tie pabeidz sagriezt gaļu.

Vampu apmetne atradās lielas, kuplas papeles pakājē nelielas noras vidū. Zāle visapkārt kokam bija nomīdīta, zemē mētājās vairākas zvēru ādas, rupji izgrēbtas koka bļodiņas, divas smagas rungas un vairāki šķēpi. Ugunskurs vēl nebija gluži izdzisis, un pāri tam, slīpi iesprausti, slējās iesmi ar pusapdegušiem gaļas gabaliem. Šāvienu izbiedētie vampu bija pametuši nepabeigtas vakariņas; visur mētājās apgrauzti kauli, bet sausā zarā karājās zirga pakaļkāja, kā varēja spriest pēc zālē izklātās svaigās ādas.

Apskatījis apmetni un paņēmis vienu bļodiņu kā vampu trauku paraugu, Gorjunovs jau taisījās doties projām, kad onkilons pievērsa viņa uzmanību tam, ka papelē atrodoties vampu «ligzda», kurā varbūt paslēpušies dievu sargātāji. Tomēr šim pieņēmumam nebija nekāda pamata — vampu nebūtu atstājuši lejā savus ieročus un iesmus ar gaļu. Miteklis koka zaros, bez šaubām, bija tukšs. Gorjunovam iegribējās to apskatīt, un visi trīs sāka rāpties augšā; tas nenācās grūti, jo koks bija kupls. Ligzda atradās gandrīz pašā galotnē, kur stumbrs sadalījās vairākos resnos, slīpos zaros, kas pletās uz visām pusēm; šķērsu zariem bija pārlikti baļķēni, bet virs tiem tievas kārtiņas, tā ka izveidojās platforma. Daļu platformas pret lietu sargāja no zariem un niedrēm pīta nojume. Nojumē atradās zvēru ādas — vampu segas un apģērbs. Pāris rungu, ādas linga un kaudze oļu sviešanai, vairāki šķēpi — tas bija viss ieroču krājums šajā miteklī, kurā pirmatnējie cilvēki meklēja patvērumu no nakts plēsoņiem. Pa spraugām, kas dažādos virzienos bija izcirstas koka lapotnē, varēja novērot apkārtni, arī klajumu, kurā ganījās mamuti; daļa klajuma bija redzama, un Gorjunovs varēja saskatīt onkilonus rosāmies ap medījumu.

Kamēr vīri aplūkoja ligzdu un apkaimi, klajuma malā no krūmiem iznāca vampu, paskatījās visapkārt un pamāja ar roku, aicinādams ārā no biezokņa pārējos cilts locekļus. Tūliņ no meža izlīda sieviete un divi bērni, un visi četri nāca šurp uz koku. Šajā brīdī viņus pamanīja Gorohovs un mazliet izbijies pačukstēja:

— Dievu sargātāji nāk atpakaļ! Ko lai darām? Vai šausim?

Onkilons jau bija izvilcis no bultu maka bultu un grasījās uzvilkt loka stiegru, kad Gorjunovs ar rokas kustību viņu atturēja.

— Pasēdēsim mierīgi un pavērosim, ko vampu darīs, — viņš sacīja Gorohovam.

— Ja nu viņi rāpsies augšā?

— Dienā viņiem te nekas nav darāms, turklāt apakšā viņus gaida ēdamais.

— Bet kā mēs tiksim projām no šejienes?

— Pabiedēsim viņus ar šāvienu!.. Ak, velns lai parauj, mana šautene palikusi lejā!

— Te tev nu bija! Viņi to atradīs un sabojās.

— Mēs to nepieļausim, jūsu šautene taču ir šeit augšā. Manējā palikusi otrā pusē stumbram — viņi to varbūt nemaz nepamanīs.

Tā runādamies, koka pārsteigtie ļaudis nogūlās uz ādām apkārt spraugai platformā, pa kuru varēja sa, skatīt apmetni. Vampu ģimene, atnākusi līdz papelei, notupās apkārt apdzisušajam ugunskuram; sieviete turēja uz rokām zīdaini; gadus divpadsmit vecais zēns jau bija izrotāts ar degunā iesprausto nūjiņu, bet ap sešus gadus vecās meitenītes seja vēl nebija izķēmota. Ieraudzījis apdegušo gaļu, vīrietis izgrūda dažas aprautas skaņas, visai maz līdzīgas cilvēka valodai, tomēr zēns tās saprata, aizskrēja uz mežmalu un atgriezās ar žagaru klēpi. Pa to laiku sieviete atrausa pelnus, izrušināja no plēnēm ogles, kas vēl gailēja, un, uzlikusi tām virsū žagarus, uzpūta uguni. Meitene paņēma iesmu, sāka lupināt nost sadegušo garoziņu un ēst izcepušo gaļu. Vīrietis starp izmētātajiem kauliem sameklēja krama šķēpeli, kas noderēja par nazi, piecēlās, sāka griezt no zirga ciskas gaļas gabalus un svieda tos sievietei, pats noēzdams pa kumosam jēlās gaļas. Sieviete sprauda gaļas gabalus uz iesmiem, laiku pa laikam no tiem nokozdamās, bet zēns sasprauda iesmus zemē pie uguns un uzmanīja cepeti. Pēkšņi zīdainis, gulēdams uz zemes, sāka činkstēt; sieviete viņu pacēla, iespieda starp ceļiem un iebāza viņam mutē melno noļukušās krūts galu, bet pēc tam no jauna ķērās pie gaļas.

Piepeši vīrietis pārtrauca darbu un sāka ausīties, pēc tam kaut ko norūca, rādīdams ar pirkstu uz mamutu pusi; sieviete, manāmi satraukta, pacēla galvu, un bērni pielēca kājās. Acīm redzot, vampu bija saklausījuši onkilonu klaigas. Vīrietis nosvieda krama asmeni un aizgāja otrā pusē stumbram, taisīdamies kāpt kokā un paskatīties, kas tur klajumā notiek. Te viņš pamanīja zarā pakārto Gorjunova šauteni. Pārsteigumā vampu skaļi iekliedzās, un tūliņ pie viņa pieskrēja sieviete un bērni; visi izbrīnījušies raudzījās uz šo dīvaino, spožo rungu, kas nezin kāpēc brīnumainā veidā karājās viņu kokā. Redzēdams, ka šis daikts nav nekāda čūska, ka tas joprojām paliek nekustīgs un mēms, vīrietis sadūšojās un pastiepa uz šautenes pusi roku, bet sieviete izbijusies mēģināja viņu aizkavēt, tā ka iedegās strīds; beidzot vampu rupji atgrūda sievu, drebošām rokām noņēma šauteni no zara un, turēdams ieroci tālu no sevis, aiznesa to pie ugunskura, pietupās un sāka aplūkot. Sieviete, pārliecinājusies, ka dīvainais daikts nekož un mierīgi guļ vīram uz ceļiem, reizē ar bērniem pienāca tuvāk. Pamazām vampu kļuva drošāks, sāka glaudīt ar pirkstiem spožo stobru un laidi, ieskatījās stobrā un pat iepūta tur dvašu, pēc tam paraustīja šautenes gaili un mēlīti — un pēkšņi norībēja šāviens.

Sieviete kliegdama nogāzās augšpēdu, zīdainis novēlās zemē, krizdams iegrūda rociņu ugunskurā un sāka brēkt; bērni atsprāga sānis, un vīrietis aizsvieda šauteni pa roku galam. Vēl mirklis — un bērni metās bēgt; sieviete, pagrābusi mazuli un turot vienu roku pie galvas, acīm redzot, kontuzēta, kaukdama joza tiem pakaļ. Vampu paskrējās dažus soļus sāņus un apstājās.

Viss bija klusu, uguns joprojām mierīgi dega, un daikts, kas viņu bija tā pārbiedējis, gulēja nekustīgs zemē dažus soļus no koka. Soli pa solim vampu nāca atpakaļ — viņa vakariņas atkal bija iztraucētas, un gaļa dega ugunī. Mežonis piegāja pie ugunskura un pastiepa roku, lai pievāktu iesmus ar gaļu, kad pēkšņi viņam virs galvas nogranda pērkons un kaut kas ietriecās ugunskurā, izsvaidīdams uz visām pusēm ogles un degošās pagales.

Tagad arī vīrietis izbijās ne pa jokam — mežonīgi brēkdams, viņš skrēja uz mežmalu, kur bija apstājušies sieviete un bērni, nezinādami, ko darīt. Ieraudzījuši vīrieti bēgam, arī viņi pazuda krūmos.

— Nu, tagad viņi ilgi nenāks atpakaļ, — sacīja Gorohovs, kas bija raidījis ugunskurā sprāgstošo lodi. — Tagad koks viņiem paliks noburts uz visiem laikiem.

Onkilons smējās līdz asarām. Arī Gorjunovs nevarēja valdīt smieklus. Visi trīs norāpās lejā no koka un pievāca šauteni; onkilons, kāpdams lejā, bija pielaidis ligzdai uguni un apakšā sasvieda ugunskurā vampu rungas un šķēpus; Gorohovs iesprauda iesmus ar gaļu koka mizā augstu no zemes un, atradis starp kauliem cilvēka galvaskausu, uzsprauda to uz zirga kājas, ko noņēma no koka un atslēja pret papeles stumbru, uz galvvidus uzlika krama asmeni, ar kuru vampu grieza gaļu, un acu dobumos iebāza pa oglei.

— Ja vampu uzdrošināsies drīzā laikā atnākt šurp, — viņš sacīja, — viņi uzskatīs visus šos stiķus par burvestībām un vēl vairāk baidīsies no mūsu šāvieniem. Iedami atpakaļ uz mamutu ganībām, jokupēteri sastapās ar pārējiem karavīriem, kas jau steidzās viņiem palīgā. Izdzirduši vienu, pēc tam otru šāvienu un mežoņu brēcienus, Ordins un Kostjakovs domāja, ka vampu uzbrukuši aizgājušajiem, tādēļ bija likuši onkiloniem pārtraukt mamuta uzšķēršanu. Uzzinājuši, kas noticis, visi ilgi smējās par atgadījumu ar šauteni.

Klajumā jau dega ugunskuri, un Annuira gatavoja vakariņas; mamuta snuķis patiešām bija ārkārtīgi garšīgs, bet fileja bifšteki iznāca mazliet sīksti, varbūt tāpēc, ka tie vēl nebija nogulējušies. Tomēr gaļas bija tik daudz, ka degustāciju varēja atkārtot ari vēlāk.

Smagi apkrāvušies ar mamuta ādu, ilkņiem un gaļu nākamajai dienai, mednieki devās tieši uz Amnundaka mītni, ko sasniedza tikai vakarā.

Onkilonu virsaitis jau bija nosūtījis lielu ekspedīciju pazudušo svešzemnieku meklēšanai. Zemestrīce bija stipri izbiedējusi onkilonus, kas neatcerējās piedzīvojuši kaut ko līdzīgu. Dažās zemnīcās pajumju baļķi bija izlēkuši no ligzdām un, uzgāzdamies kopā ar velēnām virsū ļaudīm, daudzus stipri sadauzījuši un nosituši dažus bērnus. Izskrējuši ārā no zemnīcām, pārbiedētie onkiloni redzēja, kā šūpojas koki, un dzirdēja, kā no kraujām dārdēdami gāžas lejup klinšu bluķi; apakšzemes grūdieni notrieca cilvēkus no kājām. Pēc tam sāka plosīties tik bargs pērkona negaiss, kādu neatcerējās redzējuši pat sirmgalvji, un lietus straumes mērcēja ļaudis, kas neuzdrošinājās atgriezties zemnīcās; ūdens izskaloja zemnīcu sliekšņus un samērcēja saklātās guļvietas un apģērbu.

Salīdzinājuši šo katastrofu ar vampu neseno uzbrukumu, onkiloni sāka domāt, ka nelaimes, ko pareģojuši viņu senči sakarā ar balto cilvēku atnākšanu, jau patiešām sākušās, bet šie ļaudis tieši tagad pazuduši, un neviens nezina, vai viņi vēl atgriezīsies vai arī izgaisīs tikpat noslēpumaini, kā parādījušies. Karavīru vienība, ko pēc bungu signāla aizsūtīja no malējās apmetnes uz Tūkstoš Dūmu ieleju meklēt svešzemniekus, tur nevienu neatrada, un Amnundaks bija visai satraukts: pazudušos vajadzēja meklēt pa visu vampu zemi, un šim nolūkam sapulcināja visus karavīrus. Pazudušo ļaužu atgriešanās izgaisināja bažas, bet mamuta āda, ilkņi un gaļa vēl vairāk iepriecināja onkilonus.

Ceļotāju zemnīca zemestrīcē gandrīz nemaz nebija cietusi, un tajā divas dienas bija mitinājušies virsaiša ģimenes locekļi, kamēr izlaboja viņa pussabrukušo mītni.




SVĒTAIS EZERS


Šamanis pavēstīja Amnundakam, ka tagad, kad svešzemnieki laimīgi atgriezušies un nav atstājuši onkilonus posta pilnajās dienās, vajagot upurēt dieviem pie svētā ezera. Ceļotāji, iztaujādami onkilonus, uzzināja, ka šajā ezerā saplūst visas ieplakas ūdeņi, tādēļ priecājās par gadījumu, kas deva iespēju apmeklēt ezeru un noskaidrot, uz kurieni ūdeņi aiztek. Upurēšana bija paredzēta pēc divām dienām.

Visi ģints karavīri Amnundaka vadībā kopā ar ceļotājiem agrā rītā izgāja uz dienvidrietumiem; karavīriem nopakaļ veda baltu upura briedi, kam līdzās katrs savā pusē soļoja šamanis un viņa māceklis, visu ceļu sizdami tamburīnu un dziedādami lūgšanas. Šķērsojuši vairākus klajumus un mežu joslas starp tiem, gājēji pēc pāris stundām nonāca pie neliela ezera pašā ieplakas malā. No vienas puses ezera krastus iejoza lieli un mazi melnas bazalta lavas bluķi, zem kuriem visur urdza un burbuļoja ūdens, plūzdams uz ezeru; no otras puses krastus veidoja ieplakas bazalta sienas, kas stāvu slējās tieši no ezera vairāku simtu metru augstumā un atspoguļojās ūdeņos līdz ar mazu zilas debess gabaliņu. Dziļajā klinšu pusaplī saules stari pat vasarā iespīdēja tikai divās trīs agrās rīta stundās, kad saule atrodas ziemeļaustrumos; visu pārējo laiku ezers gulēja dziļi ēnā. Melnās sienas, kas pacēlās reibinošā augstumā, melnie klinšu bluķi ezera krastos, melnais ūdens — tas viss radīja nomācošu iespaidu, un ne velti onkiloni uzskatīja ezeru par svētu.

Liela, līdzena akmens plāksne pie paša ūdens, mazliet augstāka par citām, bija izraudzīta par ziedokli; uz ziedokļa akmens uzkāpa šamanis ar mācekli, un tur uzstiepa arī briedi. Amnundaks, ceļotāji un karavīri sastājās pusapli apkārt plāksnei. Pacēlis tamburīnu, šamanis sāka to lēnām sist; skaņas daudzkārt atbalsojās stāvajās klintīs otrpus ezera, tā ka visapkārt virmoja īsts skaņu haoss. Nesaprazdami, kas ir atbalss, onkiloni domāja, ka gari no visām pusēm atbild ar tādiem pašiem tamburīniem. Noskaitījis lūgšanas, šamanis izvilka īsu, asu, rūpīgi uztrītu kalcedona nazi ar griezumiem rotātu kaula rokturi; formas ziņā nazis atgādināja kinžalu, un to lietoja vienīgi upurēšanas ceremonijā. Māceklis, satvēris briedi aiz ragiem, nolieca tā galvu pie akmens, bet šamanis spēcīga vēzienā iecirta nazi dzīvniekam pakausī. Pāri mirstošajam briedim no jauna sāka skanēt tamburīns, un šajā brīdī divi onkiloni atnesa vieglu, no četriem sausiem, tieviem baļķiem sasietu plostu un nolaida to ūdenī pie upuru akmens. Ar onkilonu palīdzību māceklis nosvieda briedi uz plosta un atgrūda to no krasta. Šamanis joprojām sita tamburīnu; viņa lūpas kustējās, čukstēdamas lūgšanas vai burvju vārdus, bet pār tām nenāca neviena skaņa — skaļu runāšanu svētā ezera krastā uzskatīja par zaimiem.

Plosts, nemanāmas straumes vilkts, lēnām aizslīdēja uz ezera vidu. Beidzot tas aizpeldēja gandrīz līdz pašai kraujas pakājei un sāka griezties uz vietas.

Dziļā klusumā virsaitis un karavīri sekoja plosta kustībām. Te pēkšņi melnajā ūdenī atskanēja dobjš troksnis, ezera virsma viegli saviļņojās, un netālu no plosta iezīmējās lēzena piltuve, it kā tur milzīgs dzelmē paslēpies briesmonis sūktu ūdeni. Piltuve pakāpeniski kļuva aizvien dziļāka, troksnis — stiprāks, tad kaut kas iešņācās, un plosts, dziļumā aizplūstošā ūdens satverts, pazuda dzelmē; pazibēja baļķu gali un brieža ragi, un piltuve aizvērās. Vēl pāris minūtes tajā vietā varēja samanīt iedobi, bet pēc tam ezera spogulis kļuva tikpat rāms un gluds kā agrāk.

Tikko plosts bija pazudis melnajā dzelmē, šamanis pārstāja sist tamburīnu un dobjā čukstā pavēstīja:

— Švētais ūdens ir pieņēmis upuri!

Paklanījies ezeram, viņš nokāpa no upuru akmens, un visa karavīru vienība devās atpakaļ. Ceļotāji tagad varēja apmainīties iespaidiem. Ezers bija viņiem uzskatāmi parādījis, uz kurieni aizplūst ieplakas ūdeņi: tie sakrājās šajā baseinā un laiku pa laikam, pārvarējuši pretestību, pa kaut kādu pazemes kanālu aizplūda uz jūru.

— Kāpēc jūs uzskatāt ezeru par svētu? — Gorjunovs atceļā apvaicājās Amnundakam.

— Tā sacījis šamanis, kurš atveda mūsu senčus uz šo zemi. Viņš atradis ezeru, un tā krastā gari runājušies ar viņu un atklājuši viņam nākotni. Pirms nāves lielais šamanis novēlējis, lai viņa miesas apglabā šais svētajos ūdeņos. Kopš tā laika šeit apglabā visus šamaņus.

— Kā tas notiek?

— Mirušo šamani ar tamburīnu rokās nogulda uz tāda paša plosta, kā jūs jau redzējāt; pie kājām viņam noliek kausu ar dāvanām, galvgalī — upurētā brieža galvu, bet ķermeni pārklāj ar brieža ādu. Jaunais šamanis stāv uz upuru akmens un visas cilts karavīru klātbūtnē skaita lūgšanas. Plosts slīd pa ezeru no vienas puses uz otru — šamanis atvadās no savas tautas. Pēc tam ūdens satver mirušo un aizvelk to dzelmē, kā jūs jau paši redzējāt.

— Un nekā neizmet atpakaļ? Vai patiešām virs ūdens neuzpeld ne brieža āda, ne baļķi, ne tamburīns?

— Nē, viss pazūd bez pēdām. Ja ūdens ko izsviestu atpakaļ, tā būtu zīme, ka šamanis kaut ko nav izdarījis pa prātam gariem vai savā mūžā pastrādājis ko nelabu.

— Ka rīkojas, ja šajnanis nomirst ziemā? Ezers taču aizsalst?

— Svētais ezers neaizsalst — uz piekrastes akmeņiem gan turas sniegs, bet ūdens ar ledu nepārklājas.

Gorjunovs varēja izskaidrot šo parādību vienīgi ar periodisku ūdens noplūšanu apakšzemes kanālā, kad straume aizrauj līdzi arī plāno ledu, kas paspēj izveidoties uz ūdens virsmas.

Atgriezušies apmetnē, ceļotāji gandrīz veselu mēnesi pavadīja savā zemnīcā, jo Amnundaks vairs nebija ar mieru atlaist viņus tālos pārgājienos. Viņi apstaigāja vienīgi tuvākos klajumus un mežus, arvien vairāku karavīru pavadībā, vēroja dzīvniekus un veģetācijas attīstību, piedalījās nelielās medībās vai arī zvejoja zivis ezeros, lai iepazītos ar šīs mugurkaulnieku klases pārstāvjiem. Starp citu, arī laika apstākļi nebija labvēlīgi tālām ekskursijām — pirmais vasaras mēnesis Saņņikova Zemē bija vislietainākais; mākoņi bieži aizsedza debesis, smidzināja smalks, nepatīkams lietutiņš. Tomēr arī lietainajās dienās nevajadzēja garlaikoties: par to zemnīcā rūpējās piecas jaunās sievietes. Onkilonu valodas zināšanas, kas biežajās sarunās pastāvīgi pilnveidojās, deva iespēju tērzēt dzīvāk un savākt plašas ziņas par onkilonu tikumiem, paražām, dzīves veidu un ticējumiem.

Šai ciltij nebija savas rakstības, bet cejotāji varēja pierakstīt daudzas atstāstītās teikas un pasakas. Iemācījušies valodu pietiekami labi, viņi ielūdza pie sevis vecos onkilonu vīrus un sievas no kaimiņu apmetnēm vai arī šajā nolūkā paši apmeklēja sirmgalvjus. Ceļotājus interesēja arī onkilonu cilts reliģiskie uzskati, un par šo jautājumu šamanis, kā jau kulta kalps, varētu viņiem pastāstīt visvairāk; tomēr viņš no tā kategoriski atsacījās un vispār izturējās pret svešzemniekiem ar slēptu naidu. Onkiloniem bija diezgan miglaini un pat pretrunīgi reliģiskie priekšstati — viņi ticēja, ka debesīs un vispār gaisā, mākoņos, uz debess spīdekļiem mītot labie gari, bet ļaunie — ūdenī un apakš zemes.

Pa šo laiku tikai vienu pašu reizi diviem ceļotājiem izdevās aiziet apraudzīt Ņikiforovu, kas joprojām mitinājās kā vientuļnieks kopā ar suņiem pie sniega kupenām, gāja medībās, žāvēja gaļu un gādāja kurināmo ziemai. Lai sevišķas nepieciešamības gadījumā varētu no viņa ātri saņemt ziņu vai arī viņam nosūtīt kādas vēstis, pie Ņikiforova aizveda Baltiņu, bet no viņa paņēma Raibo, kurus varēja izmantot kā pastniekus. Paredzēja, ka sevišķu briesmu gadījumā Ņikiforovs sakurs uz terases virs kupenām lielu ugunskuru, jo no turienes dūmus un liesmas viegli pamanītu arī onkilonu apmetnē.

Ceļotāji, gatavodamies pārziemot Saņņikova Zemē, dabiski, interesējās par šā gadalaika raksturu un izprašņāja onkilonus. Pēc viņu apgalvojuma, septembra sākumā ātri uznāk rudens: saule apspīd ieplaku tikai sešas septiņas stundas dienā, tikko paceldamās pār dienvidu pamali. Lapas nodzeltē un nobirst. Onkiloni enerģiski gādā malku ziemai. Laiks bieži vien ir slikts, un laiku pa laikam snieg sniegs. Kopš oktobra sākuma saule vairs neiespīd ieplakā, tomēr ap dienas vidu dažas stundas vēl ir gaišs. Dienvidu vēji atnes sniegputeņus, ziemeļu — lietu un miglu. Onkiloni aizņemti ar pēdējām medībām, lai papildinātu ziemai paredzētos krājumus. Kopš oktobra vidus dienas gaismas vairs nav, tikai kādas pāris stundas ilgst krēsla; aizvien biežāk uznāk nelāgs laiks, kas piespiež ļaudis sēdēt zemnīcās. No novembra sākuma līdz janvāra beigām velkas polārā nakts, kad gaismu dod vienīgi mēness, ja debesis ir skaidras, un ziemeļblāzma, ko onkiloni uzskata par mirušo dvēseļu rotaļu. Dienvidu vēji šajā laikā atnes salu un skaidru laiku, rietumu un austrumu vēji — sniega vētras, bet ziemeļu — atkusni un lietu. (To pierakstījis, Gorjunovs piemetināja: skaidrs, ka šā siltuma izcelsme ziemā izskaidrojama ar ieplakas ziemeļu daļas verdošajiem ezeriem un fumarolām.) Tālab neizveidojas pārāk bieza sniega sega, un brieži, kā arī savvaļas dzīvnieki, klajajās vietās var sameklēt sev barību. Visvairāk sniega sakrājas ieplakas nomalēs zem klintīm, kur tas neizkūst līdz yēlam pavasarim. Sie trīs tumšie mēneši onkiloniem ir paši garlaicīgākie: gan sniega vētru, gan lietus laikā viņi spiesti sēdēt zemnīcās. Mēness naktīs onkiloni iziet medībās, sevišķi uz vilkiem, kas nedod miera briežiem.

Kopš februāra sākuma dienvidos parādās gaisma, tomēr ieplakā saule sāk ielūkoties tikai marta sākumā; tad dienas ātri stiepjas garumā, laiks kļūst siltāks, un marta beigās atnāk straujš pavasaris: nokūst sniegs, sazeļ zāle, un visa daba atdzīvojas; aprīļa vidū kokiem mežā saplaukst lapas.




PUTNU MEDĪBAS


Jūlija sākumā jaunie ūdensputni ezeros jau bija pieauguši un zosīm un pīlēm sākās spalvu mešana; tad putni zaudē spēju lidot un slēpjas ezeru niedrājos. Visas ziemeļu tautas izmanto šo laiku, lai sarīkotu lielas putnu medības, un arī onkiloni nebija nekāds izņēmums. Ikviena apmetne varēja pilnīgi brīvi rīkoties divos vai trīs ezeros. Jau laikus ezeru krastos bija ierīkoti aploki jeb aizžogojumi, saspraužot zeme tievas kārtiņas tik tuvu citu pie citas, lai pile nevarētu izspraukties starp tām; divi žogi sākās pie ūdens simt soļu attālumā viens no otra, bet pēc tam ātri satuvinājās, veidojot šauru eju, kas noveda pie ciešāka, stingrāk iežogota aploka.

Noliktajā dienā agri no rīta visi ģints locekļi, atskaitot zīdaiņus un pavisam mazus bērnus, apbruņojušies nūjām, aplenca ezeru un, kliegdami un dauzīdami ar nūjām, sāka dzīt laukā no zālēm tur paslēpušos putnus.

— Ei, zosis, pīles! — viens mednieks sauca. — Nāciet laukā, laiks peldēties!

— Lieniet ārā, sliņķes, ūdenī jūs gaida tārpi un zivtiņas! — piebalsoja otrs.

— Un mūsu nūjiņas, kas noglāstīs jums galviņas! — klaigāja trešais.

Nūju klaudzoņa, kliedzieni, bērnu spiegšana — viss radīja neiedomājamu troksni. Bērni, kuriem šī diena bija ārkārtējs notikums, ložņāja pa zāli kā suņi, sizdami ar nūju pa labi un pa kreisi. Pārbiedētie putni no visām pusēm muka uz ezeru, un dzinēji visur redzēja līgojamies niedres un zāļu stiebrus, starp kuriem ložņāja bēgļi. Daži putni mēģināja pacelties spārnos un uzspurdza virs ūdens zālēm, bet tūliņ, spārniem plīkšķot, no jauna nometās zemē. Pīļu pēkšķēšana un zosu čērkstošā gāgāšana saplūda ar dzinēju nūju klaudzoņu, spiedzieniem un klaigām. Tilbītes, mērkaziņas, ķīvītes, kuitalas un gugatņi, kuri bija nometuši spalvas agrāk par ūdensputniem, pacēlās spārnos gan pa vienam, gan baros un, griezīgi kliegdami, šaudījās vieglajā miglā, kas vēl klāja ezeru. Kad dzinēji bija aizgājuši līdz pašam ūdenim, ezerā sāka ņirbēt zosu un piļu bari. Tikai krastmalā starp abiem žogiem nerādījās neviens cilvēks. Krasti šur tur bija purvaini; staignajās vietās dzinēji uzāva kājās īsas, platas slēpes, kas bija taisītas, pārvelkot lokanu klūdziņu rāmim zvērādu ar spalvu uz āru, un noderēja onkiloniem ziemā, ka arī atviegloja iešanu pa slīkšņām, tā palīdzot iztramdīt zālē paslēpušos putnus.

Aplenkuši ezeru, onkiloni ievilka ūdenī otrā ezera galā patālāk 110 žogiem četras iepriekš sagatavotas bērza tāss laiviņas; katra iesēdās divi cilvēki: viens ar airi, otrs ar klabekli un siksnu. Laiviņas ātri aizlrās projām cita no citas, bet starp tām nostiepa siksnas, kas vilkās pa ūdeni. Viri laivas pakaļgalā lēnītiņām airēja, bet priekšgalā sēdošie visu laiku kūla ar siksnu ūdeni, tā ka šļakatas vien šķīda, biedējot peldošos putnus, kuri pēkšķēdami un gāgādami pamazām virzījās pa ūdeni uz aizžogojuma pusi. Ezera krastos joprojām skanēja elles troksnis, ko sacēla dzinēji, kliegdami un sizdami ar nūjām; ūdenī vēlās šļakatu vilnis, ko pavadīja laivinieku kliedzieni. Putni sāka šaudīties šurpu turpu; daži, nogaidījuši izdevīgu mirkli, kad siksna nolaidās ūdenī, izlauzās atpakaļ cauri laivu rindai; citi mēģināja izkļūt krastā, bet, kad tie piepeldēja pavisam tuvu, dzinēji apšāva tos ar lokiem — un bultu caururbtie putni palika spārdāmies ūdenī un sacēla vēl lielāku paniku.

Tā pamazītiņām vairākus simtus putnu sadzina ezera galā. Dzinēji sekoja laivām pa krastu; priekšējie jau sasniedza žogu, bet šeit pārstāja trokšņot un paslēpās zālē. Kad ezera gals jau bija tuvu, laivinieki sāka rīkoties ar divkāršu enerģiju, jo tagad no viņu veiklības bija atkarīga putnu sadzīšana iežogojumā — pīles un zosis bija sadrūzmējušās nelielā laukumā. Vajadzēja pūlēties visiem spēkiem, lai siksnas pilnā sparā nemitīgi šļakstinātu ūdeni, citādi viss bars, nogaidījis izdevīgu mirkli, mestos atpakaļ un dzīšanu vajadzētu atsākt no gala.

Tad daži putni, pirmie piepeldējuši pie krasta, izkāpa malā un devās uz priekšu pa zāli; viņiem sekoja visi pārējie, un cieša, viļņojoša zosu un pīļu straume pēkšķēdama un gāgādama plūda aizvien dziļāk iežogojumā. Tikko pēdējie putni bija iznākuši no ūdens, arī laivinieki izlēca krastā; viņiem pievienojās tuvākie dzinēji un, sizdami ar nūjām un kliegdami, trenca putnus tālāk uz priekšu. Beidzot viss bars sadrūzmējās aplokā, kur žogs bija stiprāks un ciešāks un zāle pavisam nomīdīta. Tagad dzinēji, kuri jau bija ielenkuši aploku, kopā ar pārējiem medniekiem sāka nežēlīgu slaktiņu: desmitiem nūju no visām pusēm zvēla pa nelaimīgo putnu galvām; iekarsušo ļaužu kliedzieni, dobjie nūju sitieni, spārnu plīkšķi, izmisīga pēkšķēšana un gāgāšana saplūda neiedomājamā troksnī. Asinīm notrieptās nūjas cilājās bez mitas, un nogalināto, vēl trīsošo putnu kaudzes auga acīm redzami. Tikai dažiem drošākiem izdevās izlauzties starp dzinēju kājām vai cauri žoga spraugām atpakaļ ezerā vai pļavā.

Beidzot visi ielenktie putni apsisti, aploks pilns putnu kaudzēm. Troksnis pēkšņi norimst. Ļaudis nojauc žogu un savāc medījumu: sasējuši ar siksniņu putnus aiz kājām pa pāriem, pārsviež tos pār tām pašām nūjām, kas tagad noderēs nešanai; cilvēki pa diviem nes uz nometni divas nūjas ar trīsdesmit līdz četrdesmit pāriem pīļu vai piecpadsmit līdz divdesmit pāriem zosu; arī bērni stiepj uz savām nūjām medījumu, tikai mazākā skaitā.

Pie apmetnes visus putnus sagāž kaudzēs, un sākas jauns darbs — spalvu plūkšana un putnu ķidāšana; pūkas sabāž ādas maisos, iekšas sagaž uz lielām kriju sloksnēm. Deg ugunskuri, akmeņi jau sakarsēti, un sagatavoti visi koka kubuliņi — šodien būs trekna ķidu zupa. Visur valda troksnis, skan valodas, bērni spiedz, cītīgi palīdzēdami lielajiem un maisīdamies viņiem pa kājām. Atgriežas arī laivinieki un atnes vēl kādus klēpjus putnu — viņi salasījuši ezerā pīles un zosis, ko no krasta ar bultām nošāvuši dzinēji.

Pēc ķidāšanas, jau vakarā, sākās gaļas kūpināšana, lai sagatavotu krājumus priekšdienām; citādi putnus nevarēja saglabāt ilgākam laikam, jo onkiloniem nebija ne sāls, ne trauku gaļas sālīšanai. Tāpēc no koku kriju sloksnēm saslēja teltis, augšā zem čukura uz kārtiņām piekāra noplūktos putnus, bet apakšā sakūra stipri dūmojošu ugunskuru — dūmekli, ko vajadzēja kurināt vairākas dienas. Darbs un mielošanās beidzās vēlu vakarā, bet nākamās dienas rītā tādas pašas medības vajadzēja atkārtot otrā ezerā, vēl pēc dienas — trešajā. Kavēties nedrīkstēja, jo lidspalvas putniem atauga ātri un tie jau sāka celties spārnos, kaut arī vēl lidoja slikti. Tad iežogojumi vairs nelīdz.

Ceļotāji arī piedalījās putnu dzīšanā, kaut gan bez sevišķas patikas, — arī viņiem bija vajadzīgi krājumi ziemai; viņu sievas, protams, piedalījās putnu medībās ļoti labprāt. Tomēr šīs trīs dienas atstāja uz svešzemniekiem baismīgu iespaidu: medību kņada, troksnis, nežēlīgā neaizsargāto radījumu apkaušana, nogalināto putnu kaudzes, ugunskuri, onkilonu negausība, alkatība, vēlēšanās nogalināt pēc iespējas vairāk putnu — tas viss likās visai nepatīkami, un ceļotāji priecājās, kad medības bija beigušās.

Lielākam medījumam, kas dažreiz nokļuva ielenkuma lokā, onkiloni nepievērsa uzmanību, jo tam vēl nebija pienācis laiks. Ezeru meldros mitinājās dažas mežacūkas; nokļuvušas aplenkumā, tās sapulcējās barā ar vecu, niknu mežakuili priekšgalā un par spīti ellišķīgajam troksnim izlauzās cauri dzinēju ķēdei. Mežacūkām ļāva brīvu ceļu, un tikai kāds sivēntiņš, atpalicis no vecajām cūkām vai atklīdis sānis no bara, krita par upuri šķēpam vai rungai. Medības uz mežacūkām rīkoja vēlā rudenī, kad tās bija treknākas un kad niedres izbālēja un sasalušas lūza vējā, kad purvi aizsala un mežacūkas pameta šo patvērumu un ganījās mežmalās un biezokņos. Mežacūkas medīja ar dzinējiem vai arī dūra ar šķēpiem un šāva ar bultām no slēpņiem, kas pasargāja medniekus no zvēru ilkņiem. Sals deva iespēju saglabāt gaļu — tā sasala, un to glabāja, iekārtu koka zaros. Vēlāk, kad uzkrita pirmais sniegs, mednieki gāja uz zaķiem, kuru bija ļoti daudz gan klajumos, gan mežos.




SATRAUCOŠAS PAZĪMES


Kopš jūlija beigām saule vakaros jau noslīga ne vien aiz ieplakas ziemeļu klinšu sienas, bet arī aiz apvāršņa; sākās tumšas naktis, kas ātri stiepās garumā. Parādījās arī pirmās rudens pazīmes: klinšu kraujās ligzdojošās svīres pulcējās lielos baros; jaunie putni vingrinājās lidošanā, gatavodamies tālajam ceļojumam. Ari dzīvas palikušās zosis un pīles pulcējās baros un parlidoja no viena ezera uz otru. Nakts miglas kļuva biezākas un rītos aizvien ilgāk klāja visu ieplaku.

Ceļotāji vēl joprojām domāja, ka nāksies pārziemot Saņņikova Zemē, un gāja medībās, lai sagatavotu pārtikas krājumus ziemai; viņu sievas kūpināja un žāvēja gaļu, kā arī tecināja taukus un krāja tos maisos, ko sašuva no resnām zarnām. Bet tad augusta pirmās nedēļas beigās atgadījās kāds notikums, kas ievadīja virkni citu, kuriem bija ievērojamas sekas. Naktī uz astoto augustu ceļotājus uzmodināja spēcīgs apakšzemes grūdiens; sākumā pa miegam viņiem šķita, ka kāds no visa spēka laužas zemnīcas durvīs; pēc tam viņi izdzirda dobju dunoņu, it kā garām brauktu smags vilciena sastāvs.

— Atkal zemestrīce! — Ordins atģidies uzsauca.

Zemnīcu vāji apgaismoja pusapdzisušais ugunskurs, un trīsuļojošā gaismā tikko samanāmas vīdēja vīriešu un sieviešu satrauktās sejas.

Zeme nodrebēja vēlreiz. Zemnīcas sijas brīkšķēja un čīkstēja, un no augšas bira zeme. Ugunskura liesmas drebēja; priekšmeti, kuri bija uzkārti vadžos pie balstiem un zem pajumēm, šūpojās; no pazemes atskanēja draudīga šņākoņā.

— Kaut arī mūsu zemnīca ir izturīgāka par citām, tomēr vajag iet ārā! — Gorjunovs, ņemdams apģērbā gabalus, sacīja.

Sievietes drebošām rokām aizsprādzēja gurnu jostas un, paķērušas apģērbu, metās uz durvīm. Vīrieši, steigšus ģērbdamies, sekoja viņām.

Nakts bija neparasti silta un ļoti skaidra, jo spēcīgais ziemeļu vējš bija izkliedējis miglu. Klajumu apspīdēja mēness, kas jau atradās virs ieplakas rietumu nomales. Kaut arī tuvējā meža koku zaros krāca vējš, gan pa kreisi, gan pa labi, gan priekšā varēja saklausīt, kā dārdēdami no kraujām gāžas lejup klinšu bluķi.

No virsaiša zemnīcas puses skanēja sieviešu klaigas, bērnu raudāšana un vīriešu saucieni. Daļa zemnīcas iemītnieku jau bija izskrējuši laukā un ģērbās. Drīz viņiem sekoja arī pārējie, un visi sadrūzmējās netālu no ieejas, noraizējušies raudzīdamies debesīs un pārmīdami pa vārdam. Amnundaks, stipri izbijies, pienāca pie ceļotājiem.

— Baltie cilvēki, zeme atkal trīc! — viņš pārmetoši sacīja. — Lielajam šamanim bijusi taisnība, sakot, ka līdz ar ballo cilvēku atnākšanu onkiloniem sākšoties posts un nelaimes. Kopš jūs esat šeit, jau divas reizes drebējusi zeme un mums uzbrukuši vampu.

— Vampu taču arvien ir karojuši ar jums, un arī zeme agrāk ir drebējusi ne vienu reizi vien! — Gorjunovs iebilda.

— Nē, vēl nekad zeme nav drebējusi lik stipri! Un paskaties, cik sarkans ir mēness! Tas pareģo lielu nelaimi, — Amnundaks atbildēja.

Jauns spēcīgs apakšzemes grūdiens lika viņam sagrīļoties; daudzi nogāzās no kājām. Atskanēja sieviešu kliedzieni un bērnu raudas. Visu acu priekšā viena Amnundaka zemnīcas pajume iegruva visā garumā, un gaisā pacēlās biezs putekļu stabs. Koki sāka līgoties.

— Vai visi ir iznākuši no mājokļa? — virsaitis uzsauca.

— Visi, visi! — skanēja atbilde.

— Nē, visi nav iznākuši! — kādas sievietes balss iebilda. — Mana slimā māte Matu palika guļam. Māte sacīja, ka esot vienalga, kur viņai jāmirstot.

— Nu, tad viņa būs mirusi! — vīrietis piebilda. — Pajume uzgāzusies viņai virsū.

— Atrausiet zemi, paveiciet nost baļķus un drīzāk atbrīvojiet sievieti! — Amnundaks pavēlēja. — Atnesiet šurp uguni un malku, uzkuriet ugunskuru!

Taču onkiloni baidījās ieiet zemnīcā; viņi sāka sviest nost velēnas no sabrukušās pajumes, bažīgi skatīdamies uz blakus esošo baļķu segumu. Annuira drošsirdīgi iegāja savā zemnīcā un iznesa uz dēļa kvēlojošu ogļu kaudzi. Ordins un Gorjunovs atnesa malku. Drīz vien iedegās ugunskurs, kas mazliet nomierināja ļaudis; ap uguni sapulcējās visa ģints, atskaitot dažus karavīrus, kas atraka iebrukušo pajumi. Apakšzemes grūdieni turpinājās, un viņi katru reizi metās sānis, kaut gan viņiem nekas vairs nevarēja uzgāzties virsū. Zeme visu laiku dunēja, un koki šūpojās; visi ļaudis apsēdās, tāpēc ka noturēties kājās bija grūti. Krītošo akmeņu dārdi nerimās.

— Onkiloniem uzbrukusi liela nelaime!.. — Amnundaks, raudzīdamies uz pazemes grūdienos drebošo ugunskuru, čukstēja.

Ceļotāji ievēroja, ka viens otrs karavīrs un jo sevišķi sievietes jau ne vienu reizi vien uzmet viņiem greizu, naidīgu skatienu.

Annuena, kas sēdēja līdzās Ordinam, nogaidījusi mirkli starp apakšzemes grūdieniem, piecēlās un aizgāja pie sievietēm otrpus ugunskura; viņai sekoja arī Gorjunova un Kostjakova izredzētās, un vienīgi Annuira un Raku palika uz vietas.

— Mēs esam tikpat kā ar mēri aplipuši! — Gorjunovs pusbalsī teica biedriem.

— Nekas, uzlēks saule, un onkiloni nomierināsies un aizmirsīs nakts šausmas! — bezbēdīgi atbildēja Kostjakovs.

— Bet mēness kļuvis vēl sarkanāks, — Ordins ieminējās. — Nogruvumi, acīm redzot, sacēluši biezus putekļus.

Pāri ieplakai ar spēcīgu dunoņu aizvēlās sevišķi stiprs grūdiens, tā ka pat malkas šķilas ugunskurā salēcās un pašķīda uz visām pusēm. No jauna atskanēja šausmu kliedzieni; daži cilvēki, kuri bija pietupušies ap ugunskuru, pakrita. Suņi žēli iegaudojās. Virsaiša zemnīca, dobji brīkšķēdama, sabruka pavisam, palika vienīgi centrālie balsti, tīti putekļu mākonī. Karavīri, kas tur strādāja, pakrita pie zemes, bet tad, pielēkuši kājās, metās projām.

— Mēs ejam bojā, zeme grūst, mūsu ciltij pienācis gals! — vaimanāja vīrieši un sievietes; mātes spieda pie krūtīm raudošos bērnus; visu sejās un ieplestajās acīs atspoguļojās šausmas.

Tikko aprima nogruvumu dārdi, klajumā iestājās drausmīgs klusums, jo arī vējš pēkšņi bija mitējies. Visi neviļus uzmanīgi ieklausījās. Un tad šajā stingajā klusumā varēja skaidri saklausīt tālumā rībam tamburīnu, kas maģiski ietekmēja onkilonus.

— Mūsu šamanis ir dzīvs! Šamanis aicina zemes garus rimties! — atskanēja priecīgi saucieni.

Spēcīgais apakšzemes grūdiens patiešām bija pēdējais, un pēc tā vājākos neviens vairs neievēroja. Ļaudis pie ugunskura sāka snaust. Viņus uzmodināja kaimiņu apmetnes kara bungu dunoņa; cits caur citu mijās īsi un gari sitieni, un nakts klusumā tos ļoti labi varēja sadzirdēt tālā apkaimē; tiem piebalsoja attālāko apmetņu bungas. Iztrūkušies visi klausījās saspringtā uzmanībā. Kad šī nelaimi vēstījošā mūzika apklusa, Amnundaks pārmetoši sacīja Gorjunovam:

— Šajā naktī izpostītas daudzas mūsu mītnes. Nogalinātas vairākas sievietes un bērni, daudziem lauzti kauli, sasisti trauki un salauzti ieroči. Baltie cilvēki, mūs piemeklējusi liela nelaime! Jūs to nevēlējāties novērst. Redziet, jūsu mītne palikusi vesela, bet manējā sabrukusi.

— Tāpēc, ka jūs ļoti slikti būvējat savas mītnes! — Gorjunovs pikti atbildēja. — Tagad uzbūvējiet savus mājokļus izturīgākus, un tie vairs nesagrūs un nenospiedīs cilvēkus.

— Mūsu mītnēs dzīvojušas daudzas paaudzes, un nekad tā nav bijis, ka tās būtu sagruvušas! — virsaitis iebilda. — Nē, kad atnākusi nelaime, nekas nelīdzēs — mēs neesam burvji.

Viņš gribēja piebilst «kā jūs», bet noturējās neteicis. Tomēr ceļotāji viņu pilnīgi saprata.

Karavīri bija nomierinājušies un beidzot izārdījuši pirmās sabrukušās zemnīcas pajumes gruvešus un izvilkuši no tiem veco Matu; viņa, protams, bija mirusi. Matu meita un divas citas sievietes mazliet nostāk sakūra jaunu ugunskuru, noguldīja mirušo pie uguns un saskaņā ar rituālu sāka nelaiķes apraudāšanu, slavinot viņas tikumus dzīves gaitās. Pārējie onkiloni joprojām mierīgi snauda pie kopējā ugunskura. Pēc Amnundaka pavēles bungas aiznesa uz citām apmetnēm vēsti par virsaiša mītnes sagrūšanu un vecās sievietes nāvi.

Tuvojās rītausma, un arī ceļotājiem acis krita ciet. Zemestrīce, acīm redzot, bija beigusies, jo grūdieni kļuva aizvien vājāki un retāki. Balto vīru zemnīca bija izturējusi pārbaudījumu, un viņi varēja atgriezties tajā. Kad ceļotāji, pārmijuši pāris vārdu, piecēlās un devās uz savu mītni, viņus pavadīja dažu pamodušos onkilonu skaudīgie un pat naidīgie skatieni. Amnundaks, atbalstījis galvu pret ceļiem, snauda. Baltajiem cilvēkiem sekoja vienīgi Annuira un Raku, pārējās palika sēžam citu sieviešu pulkā, bet Annuena jau agrāk bija piebiedrojusies apraudātā jām. Gorjunovs un Kosljakovs tagad bija pamesti.

Pēc nemiera pilnās nakts visi pamodās vēlu; pa durvju spraugu zemnīcā spraucās iekšā saules stari. Dega spoža uguns, un visas trīs aizbēgušās sievietes, it kā nekas nebūtu noticis, rosījās pie pavarda, gatavodamas ēdienu. Brokastu laikā viņas izskaidrojās ar vīriešiem.

Sievietes atzinās, ka tad, kad zeme sākusi tik stipri drebēt, viņas izbijušās un nodomājušas, ka zeme kuru katru brīdi pašķiršoties un baltie cilvēki aizraušot viņas pazemes valstībā. Tāpēc viņas esot aizgājušas pie savējiem. Šīs valodas likās muļķīgas, tomēr ticamas, un Gorjunovam jau kuro reizi nācās izskaidrot sievietem, ka baltie cilvēki nav nekādi burvji un pazemes gari. Tomēr pēc triju bēgļu sejām varēja manīt, ka viņas šiem vārdiem netic.

Sievietes pavēstīja arī, ka agri no rīta ieradies šamanis apraudzīt Amnundaku un pastāstījis, ka, nākdams no savas zemnīcas, pa ceļam redzējis saplaisājušu zemi un ka tikai ar pūlēm pārlēcis pāri plaisai. Viņa mītne neesot sagruvusi — labie gari sargājuši savu kalpu.

Šī vēsts pamudināja aplūkot apkaimi; visi karavīri bija aizņemti ar zemnīcu atrakšanu un atjaunošanu, un tāpēc ceļotāji varēja iztikt bez apnicīgā konvoja, kas būtu sevišķi nepatīkams tagad, pēc pagājušās nakts notikumiem. Paķēruši šautenes un atstājuši Gorohovu pie zemnīcas uzmanības novēršanai, trīs pārējie vispirms devās pa taku uz šamaņa mītnes pusi un drīz uzdūrās plaisai, kas stiepās no austrumiem uz rietumiem un bija gandrīz divus metrus plata; tās dibenā varēja redzēt iegrimušu zemes virskārtu ar krūmiem un veseliem kokiem. Kādā vietā, kur plaisa gāja zem resna koka, tas bija pārplēsts vairākus metrus uz augšu no saknēm, koka viena puse stāvēja vienmal plaisai, otra — otrmal, bet augšā abas puses savienojās, tā ka koks izskatījās pēc cilvēka, kurš, kājas izpletis, stāv virs grāvja. Vietām zemi klāja no plaisas izsviestas melnas, mitras smiltis.

No šejienes vīri pagriezās uz dienvidrietumiem, uz svēto ezeru, lai to apskatītu bez lieciniekiem. Pa ceļam uz turieni viņi atrada kādas trīsdesmit dažāda platuma plaisas; dažām varēja pārkāpt, citām vajadzēja lēkt pāri ar ieskriešanos. Citas bija seklas, bet citām nevarēja saskatīt dibenu, taču dziļāk plaisas pakāpeniski sašaurinājās; vīri svieda plaisā akmeņus un noskaidroja, ka dažu metru dziļumā tur sakrājies ūdens. Akmeņu sabiras kraujas pakājē bija sētin nosētas ar naktī nogruvušiem lieliem un maziem akmens bluķiem un šķembām; kādā vietā atrada nositušos klinšu aunu, ko apakš zemes grūdiens droši vien bija nosviedis no augstas dzegas. Aunu, protams, pievāca — ar to vajadzēja attaisnoties virsaitim par ekskursiju bez konvoja.

Nonākuši svētā ezera krastā, ceļotāji pārsteigti apstājās — ezers bija pazudis. Tā vietā rēgojās liela iedobe — ļoti lēzena neregulāras formas piltuve, sētin nosēta ar lieliem un maziem melnas lavas gabaliem, ko klāja dūņas un gļotas; zem akmeņiem vietām urdzēja ūdens, kaut ari ezera pietekas likās stipri izsīkušas. Piesardzīgi laipodami pa glumajām plāksnēm, pētnieki nokļuva līdz krāterim, kas atradās netālu no klinšu sienas pakājes; tas bija divus trīs metrus diametrā un aizgāja slīpi zem kraujas; ūdens iztecēja no akmeņu apakšas un nelielā strautā aizplūda šajā tunelī.

— Nu, ko jūs par to teiksiet? — vaicāja Kostjakovs, kad visi trīs bija apstājušies pie melnā tuneļa, kas aizsniedzās noslēpumainā dziļumā.

— Es domāju, — Ordins atbildēja, — ka zemestrīce iznīcinājusi to šķērsli apakšzemes kanālā, piemēram, kaut kādu izliekumu, kas deva iespēju ezera ūdeņiem aizplūst tikai periodiski, atkarībā no ūdens uzkrāšanās.

— Vai galvenais ezera izzušanas cēlonis nav tā pieteces ievērojamā samazināšanās? — Gorjunovs vaicāja. — Atcerieties — uz šejieni vajag plūst visas ieplakas ūdeņiem, un pagājušajā reizē mēs redzējām veselu upīti, kas iztecēja no meža un pazuda zem akmeņu sabirām. Turpretim tagad tunelī ieplūst tikai neliela urdziņa.

— Droši vien plaisas, kas radušās ieplakā, uztver visus strautus, kuri agrāk tecēja uz šejieni, — Ordins atbildēja.

— Ja šīs plaisas nav bezdibeņi, tās piepildīsies ar ūdeni, un varbūt pēc tam atjaunosies strauti un pēcāk arī ezers?

— Iespējams, ka tā notiks.

— Tas būtu vēlams, un, jo ātrāk, jo labāk, — ja onkiloni uzzinās, ka viņu svētais ezers pazudis, viņi pārblsies vēl vairāk un ari šo nelaimi pierakstīs baltajiem burvjiem.

— Mēs viņiem, protams, to nestāstīsim!

— Pieraugiet, neizpļāpājieties sievietēm, nestāstiet, kur esam bijuši.

— Skaidrs! Pat Gorohovam neteiksim. Gājām medībās, nošāvām aunu, redzējām plaisu — un gana!

No ezera vīri devās atpakaļ un labu laiku soļoja gar ieplakas,malu, turoties pie meža. Kādā vietā gājēju uzmanību saistīja liela kaudze baltu bluķu un šķembu, kas gulēja klinšu sienas pakājē. Piegājuši klāt, viņi ieraudzīja, ka tas ir Iedus, ko apakšzemes grūdieni nogāzuši no kraujas virsotnēm; tātad augšā vietām sastopami šļūdoņi, kaut arī nelieli. Interesantāks un svarīgāks bija cits atklājums — pašā kraujas pakājē rēgojās plaisa, kas, vietām šaurāka, vietām platāka, aizlocījās uz abām pusēm, cik tālu vien sniedzās skatiens, un tajā piecu sešu metru dziļumā melnēja ūdens.

Tālākajā ceļā gar ieplakas malu vīri vēl reizes trīs piegāja pie klinšu sienas un visur tās pakājē uzdūrās plaisai; acīm redzot, kādu desmit kilometru garā joslā vai pat tālāk ieplakas dibens bija atdalījies no rietumu kraujas.

Mājās ceļotāji atgriezās tikai pēcpusdienā, kad apmetnē jau bija ievērojuši viņu prombūtni. Tomēr, ieraudzījuši pārnesto aunu, aizdomīgie onkiloni nomierinājās, un Amnundaks nožēloja, ka atrāvis vairākus karavīrus no darba un aizsūtījis meklēt svešzemniekus. Sagruvušo zemnīcu drupas jau bija novāktas, laukums attīrīts, un onkiloni sāka sliet augšā mītņu karkasus, izlietojot tos pašus vecos baļķus. Ieturējuši pusdienas, ceļotāji atnāca ar saviem cirvjiem un ierosināja nostiprināt karkasu tā, lai jumta klājums katrā zemestrīcē negāztos virsū zemnīcas iemītniekiem. Tomēr, viņiem par lielu izbrīnu, onkiloni kategoriski atsacījās no svešzemnieku palīdzības.

— Mūsu senči mums iemācīja būvēt mājokļus, — Amnundaks sacīja, — un mēs paaudžu paaudzēs dzīvojām tajos bez raizēm. Mēs necelsim savas mītnes citādi. Lai baltie cilvēki labāk izdara tā, ka zeme vairs nedreb, tad arī mūsu mājokļi nesabruks!

Pierunāšana nelīdzēja, un nevienu neietekmēja arī ceļotāju zemnīca, kam zemestrīce neko nebija kaitējusi.

— Ja jūsu mājoklī būtu mitinājušies onkiloni, nevis baltie burvji, arī tas būtu tāpat sabrucis! — sacīja kāds no celtniekiem, kas bija sadrūzmējušies ap svešzemniekiem.

Un visi pārējie māja ar galvu un sauca:

— Tā ir, tā ir! Taisnība!

Vajadzēja atgriezties savā zemnīcā, bet apspriesties te nebija iespējams — sievietes jau pietiekami labi saprata krievu valodu un viņu klātbūtnē nevarēja runāt brīvi, jo viss teiktais drīz vien kļūtu zināms onkiloniem.

Lai redzētu, kurā pusē nostāsies viņu izredzētās, ceļotāji pastāstīja par savu priekšlikumu, par atteikumu un tā motīviem.

— Amnundaks izspriedis pareizi! — Annuena iesaucās.

Viņai pievienojās arī pārējās. Tikai viena pati Annuira nostājās ceļotāju pusē un ņēmās pierādīt pārējām, ka viņu zemnīca būvēta labāk un ka būtu muļķīgi atteikties no gudrāku ļaužu palīdzības.

— Viņi nemaz nav gudrāki par mums un tevi, viņi ir tikai burvji! — Annuena dusmās iesaucās. — Kamēr viņi nebija atnākuši šajā zemē, mūsu mājokļi nekad nesabruka un zeme nekad nedrebēja. Ja tikai viņi gribēs, zeme vairs netrīcēs.

Pirmo reizi viņu kopdzīves laikā starp sievietēm iedegās tik sīvs strīds, un visas trīs Annuiras iekaisušās, tumsonīgās un māņticīgās pretinieces sāka gvelzt tadas muļķības, ka vīrieši jau nožēloja, kāpēc uzsākuši šo sarunu. Tomēr tai bija arī labvēlīga ietekme, kā to uzzināsim vēlāk.

Lai nomierinātu sievietes, Ordins uzaicināja Annuiru paogot. Tūliņ arī visas trīs pārējās attapās, ka pienācis laiks salasīt ogas ziemai, un, paņēmušas vāceles — apaļus bērza tāss traukus ar cieši uzvāžamu vāku un rokturi, aiz kura vāceli varēja nest —, ari aizgāja uz mežu, tikai uz citu pusi. Trīs ceļotāji palika vieni paši un izmantoja gadījumu, lai parunātu bez lieciniekiem.

— Man šķiet, — Gorjunovs sacīja, — ka mums šeit nenāksies pārziemot. Onkilonu izturēšanās pret mums kļuvusi pavisam naidīga.

— Tiesa gan, — Kostjakovs apstiprināja, — un, ja notiks kaut kas ļauns, teiksim, jauna zemestrīce vai vētra, vai vampu uzbrukums, mums labāk aiziet nemanot un pēc iespējas ātrāk.

— Nekas, draugi, gan jau būs labi! — Gorohovs iesaucās. — Zeme taču nedrebēs katru dienu. Un ziemu pārlaidīsim šeit!

— Ņikitam te varen patīk! — Kostjakovs zobgalīgi sacīja.

— Protams, ka patīk! Vai tad šeit nav zaļa dzīve? Ēdamā cik uziet, silts! Drīz apprecēsimies, un mums būs labas sievas.

— Ak tādas tās lietas!.. — Gorjunovs novilka un apklusa.

Kļuva skaidrs, ka konflikta gadījumā Gorohovs laikam gan nostāsies onkilonu pusē vai arī ieņems neitrālu pozīciju. Iestājās smags klusums. Drīz vien Gorohovs piecēlās un izgāja no zemnīcas.

— Es baidos par vienu, — Gorjunovs sacīja. — Ja mums vajadzēs bēgt no šejienes steigā un slepus, Ņikita negribēs nākt mums līdzi un varbūt pat izpaudīs onkiloniem mūsu nodomus.

— Nevar būt! No kurienes jums tādas domas? — Kostjakovs brīnījās. — Viņš taču arī ir burvis, tāds pats kā mēs, un, ja mums palikšana draudēs ar briesmām, tad viņam arī.

— Tā gluži nav. Es esmu ievērojis, ka onkiloni viņu netur par līdzīgu mums. Ada Gorohovam melnīgsnēja, pēc izskata viņš visai līdzīgs šejieniešiem, runā viņu valodā. Viņu taču nevar nosaukt par balto, vai nav tiesa?

— Laikam gan! Un tomēr viņš atnācis reizē ar mums, dzīvo kopā ar mums, viņam ir tādi paši zibeņi un pērkoni un pārējās dīvainās mantas.

— Tomēr Gorohova stāvoklis ir mazliet citāds. Manu uzmanību šim apstāklim pievērsa Ordins, bet viņam savukārt to pastāstījusi Annuira. Katrā ziņā mēs nedrīkstam ar Ņikitu būt pilnīgi atklāti.

— Jums taisnība! Bet vēl kas — šīsdienas sievu ķīviņš parādīja, ka Annuira ir mūsu sabiedrotā.

— Jā, viņa neprātīgi mīl Ordinu, un no viņas mēs uzzināsim onkilonu plānus. Varbūt tas mums ļoti noderēs.

— Interesanti zināt, vai viņa nāktu līdzi, ja mums vajadzētu bēgt? Vienreiz viņa jau atteicās. Atcerieties — tur augšā, uz klinšu kores, kad mēs raudzljāmies uz jūru!

— Nu, tas bija sākumā. Turpretim tagad viņa droši vien ies kopā ar Ordinu līdz pasaules galam.

Gorohova atgriešanās piespieda pārtraukt šo sarunu. Gorjunovs un Kostjakovs izgāja ārā paskatīties, kā sokas būvdarbi.

Zemnīcas karkass jau bija uzcelts, un sievietes sāka to aplikt ar velēnām, ko bija savākušas no sabrukušajām mītnēm vai arī sagriezušas no jauna. Nākamo nakti ģints, acīm redzot, varēs jau pārlaist jaunajā mītnē.

Vakara pusē atgriezās četras sievietes, pielasījušas pilnas vāceles aveņu un melleņu.

Pēc tam pārradās Ordins un Annuira, kurai ogu bija maz, bet acis saraudātas. Ieraudzījušas viņas pustukšo vāceli, pārējās sāka irgoties un prašņāja, ko tad īsti viņa mežā darījusi.

— Es sarāju Annuiru par to, ka viņa ķildojas ar Annuenu! — Ordins teica.

Annuira izbrīnījusies uzmeta viņam ašu skatienu un piesarka, kaut arī uz melnīgsnējās sejas pietvīkūmu diez ko nevarēja manīt. Annuena laikam jutās glaimota, un zemnīcā atkal nodibinājās miers.

Kad krēslā visas sievietes aizgāja slaukt briežu mātes, Ordins grasījās uzsākt sarunu par dienas notikumiem, bet Gorjunovs paguva viņam pačukstēt, lai pagaidām cieš klusu, ar skatienu norādīdams uz Gorohovu, kurš sēdēja savā guļvietā.




STĀVOKLIS KĻŪST SAREŽĢĪTS


Pēkšņi ārā atskanēja visiem pazīstamais gari stieptais, spalgais onkilonu kliedziens, kas atkārtojās vairākas reizes, un pēc tam sāka dārdēt kara bungas. Ceļotāji satraukti izskrēja no zemnīcas un ieraudzīja, ka onkiloni sapulcējušies pie Amnundaka mītnes kopā ar sievām un bērniem. Krēslā un biezajā miglā nevarēja saskatīt, ko viņi tur dara, bet bungu baismajos dārdos nebija iespējams kaut ko saklausīt. Viņi jau taisījās doties uz turieni, bet uzdūrās pretim skrejošajai Annuirai, kas aizelsusies sacīja:

— Neejiet uz turieni, atgriezīsimies mūsu mājoklī, kamēr vēl nav sieviešu.

Viņa aizskrēja pa priekšu, un vīrieši gāja nopakaļ. Kad viņi ienāca zemnīcā, Annuira pastāstīja — ceļotāju meklēšanai aizsūtītie karavīri atklājuši, ka svētais ezers pazudis, un ievērojuši uz akmens plāksnēm izzudušā ezera gultnē balto cilvēku pēdas.

Nospiedumi mīkstajās dūņās uz plāksnēm nav varējuši palikt nepamanīti pieredzējušiem pēdu dzinējiem. Viņi steigušies atpakaļ un pavēstījuši Amnundakam, ka baltie burvji bijuši pie svētā ezera un izdzēruši to sausu. Tāpēc onkiloni esot tā klieguši, un bungas šo briesmīgo vēsti paziņojot citām apmetnēm.

— Jums nevajadzēja iet uz turieni bez onkiloniem! — izbiedētais Gorohovs pārmetoši sacīja. — Tagad viņi neticēs, ka jūs neesat izdzēruši ezeru.

— Un ko viņi domāt darīt? — Ordins jautāja.

— Viņi paši nezina, ko iesākt, visi ir pārbijušies. Karavīri redzējuši arī, ka zeme ir saplaisājusi, — Annuira atbildēja. — Virsaitis jau aizsūtījis pēc šamaņa un pavēlējis atdzīt upurējamo briedi.

— Tātad naktī notiks dievu lūgšana un garu saukšana! — Gorjunovs sacīja. — Un neviens nezina, ko gari iestāstīs šamanim. Varbūt viņš pavēstīs, ka mūs visus vajag upurēt gariem, lai tos iežēlinātu?

— Onkiloni neupurē cilvēkus, — Gorohovs iebilda. — No tā mums nav jābaidās. Es domāju, šamanis sacīs, ka mums pēc iespējas ātrāk jādodas projām no šejienes.

— Nu, tā vēl nebūtu nekāda nelaime. Mēs varam doties projām, kaut gan vēl nav pienācis īstais laiks iet pāri lediem, lāsmenis ar katru dienu paveras aizvien plašāks, — Gorjunovs sacīja.

— Jā, nav īstais laiks, un nekur mums nav jāiet, — Gorohovs piebilda. — Es ar viņiem parunāšu, varbūt viss kaut kā grozīsies uz labo pusi.

Viņš izgāja no zemnīcas. Annuira, mazliet pagaidījusi, izslīdēja Gorohovam nopakaļ, jo Ordins bija kaut ko iečukstējis viņai ausī.

Izmantodams Gorohova un sieviešu prombūtni, Gorjunovs pateica Ordinam, ko vīri dienā runājuši ar Ņikitu, bet Ordins savukārt pastāstīja — viņš patiešām rājis Annuiru par to, ka viņa pārāk dedzīgi nostājusies svešzemnieku pusē un saķildojusies ar citām sievietēm. Viņš licis Annuirai saprast, ka svešzemnieku interesēs esot, lai viņa nesanīstos ar savu cilti, citādi no viņas visu slēpšot; bet viņiem tagad, kad onkiloni izturoties naidīgi, vajadzīgs uzticams cilvēks no viņu vidus, kurš varētu laikā uzzināt viņu nodomus un plānus.

Tomēr Annuira raudājusi nevis rājiena dēļ — viņa gluži labi sapratusi, ka tas ir taisnīgs —, bet gan tāpēc, ka svešzemniekiem tuvākajā nākotnē vajadzēšot bēgt projām no šīs zemes. Viņa vēl arvien šauboties, kā rīkoties tādā gadījumā: radniecības saites ar cilti vēl stipras, un doma par svešo zemi liekoties šausmīga.

— Tagad viņa labi apdomās šo jautājumu, — viņš nobeidza, — saradīs ar tādu domu un nāks mums līdzi. Viņa mani stipri iemīļojusi, un es viņu arī; šķirties no viņas man būtu ļoti smagi.

— Bet Gorohovs, tā vien skaties, paliks šeit no laba prāta, — Gorjunovs piebilda. — Viņam šī pārticīgā un mierīgā dzīve ļoti patīk.

— Nu, ja notikumi attīstīsies tā, kā esmu iedomājies, tad par mierīgu dzīvi šajā zemē nenāksies runāt, — Ordins sacīja.

— Ko tad jūs esat iedomājies?

— Vai zināt, kur mēs ar Annuiru bijām? Mēs aizgājām līdz nākamajam klajumam, kur atrodas viens no burbuļojošajiem ezeriem ar pusstundu ilgu periodu. Mēs nosēdējām pie ezera vairāk nekā stundu un ne reizes neredzējām paceļamies burbuli un izplūstam tvaikus.

— Ak šitā!

— Saistot šo faktu ar svētā ezera pazušanu un daudzajām plaisām, nav grūti secināt, ka zemestrīce stipri izjaukusi visas ieplakas apakšzemes režīmu. Un man kļūst baisi…

— Tāpat kā onkiloniem! — Kostjakovs smiedamies viņu pārtrauca. — Ja viens ezers iztecējis sauss, bet otrs vairs nemet burbuļus, mums no tā nav ne silts, ne auksts. Viss pārējais taču ir palicis.

— Nesteidzieties ar smiešanos. Mums var uznākt liels aukstums, — Ordins nopietni turpināja. — Kas šajā ieplakā polāro ledu ielenkumā izveidojis tik brīnišķīgu, siltu klimatu? Vienīgi pazemes svelme, kas vēl izdalās no aprimušā vulkāna dzīlēm. Ja šī siltuma nebūtu, ieplaku līdz augšai apraktu ledus masas, ko, pamazām uzkrājoties, izveidotu sniegs.

— A-ā-ā! — Kostjakovs novilka, un viņa seja arī kļuva nopietna.

— Jā! Un zemestrīce, izjaukusi apakšzemes režīmu, tas ir, noslēgusi plaisas, kas izvada siltumu no zemes dzīlēm, jau tuvākajā nākotnē var izraisīt strauju klimata maiņu ieplakā…

— Un visu dzīvnieku, augu un cilvēku bojāeju! — Gorjunovs viņu pārtrauca.

— Jā, visa dzīvā bojāeju jau nākamajā ziemā. Mēs zinām, cik maiga šeit bijusi ziema; dzīvnieki varējuši izrakt barību no sniega apakšas.

— Galveno siltumu taču dod ieplakas ziemeļu daļa, nevis burbuļojošie ezeri. Tur varbūt viss palicis pa vecam?

— Es šaubos. Pirmo zemestrīci mēs piedzīvojām tieši tur. Iespējams, ka plaisas, pa kurām izplūst verdošais ūdens un tvaiks, vēl visas nav aizvērušās. Tādā gadījumā klimata pārmaiņas nebūs tik straujas. Bet kurš var galvot, ka nākamā zemestrīce nepabeigs šo darbu?

— Vai zināt, mums vēlreiz jāapmeklē Tūkstoš Dūmu ieleja un jānoskaidro, kas tur noticis.

— Jā, tas būtu derīgi. Tikai es baidos, ka Amnundaks mūs neatlaidis.

— Kāpēc ne?

— Tāpēc, ka pirmā zemestrīce atgadījās tieši tajā reizē, kad mēs tur atradāmies. Un māņticīgie onkiloni…

— Saprotu. Nekas, iesim slepus — tik un tā mūsu draudzība ar onkiloniem ir sabojāta, sliktāk jau nebūs.

— Tomēr bez konvoja tā kā bail. Varam sastapties ar vampu, — Kostjakovs iebilda.

— Vampu aizbēgs pēc pirmā šāviena, bet no slēpņiem, tāpat arī no nakts uzbrukuma, mūs pasargās suņi. Ja iesim bez liekas nastas, varam šo ceļu izstaigāt divās dienās un pārnakšņot pie pēdējā dzeramā ūdens avota. Tūkstoš Dūmu ielejā nemaz nevajadzēs tālu iet — uzreiz būs redzams, vai tvaiki un verdošais ūdens vēl plūst no zemes dzīlēm.

— Pareizi! — Gorjunovs nolēma. — Tātad rit ceļā, turklāt tā paagrāk. Gorohovu atkal atstāsim mājās un, protams, sievietes arī.

— Nē, Annuiru es gribētu ņemt līdzi.

— Kāpēc tā? Viņa būs mums par nastu.

— Nepavisam nebūs, viņa ir lieliska gājēja. Un bez tam — ja mēs iesim vieni paši, tad apmetnēs, kurās vajadzēs iegriezties, tūliņ radīsies pret mums aizdomas. Izliksimies, ka Annuira mūs apsargā.

— Sievišķis apsargā trīs vīriešus! — Kostjakovs skaļi iesmējās.

— Nu, tad iestāstīsim, ka viņa ir onkilonu norīkots ceļvedis vai slepena izsekotāja — kā vēlaties. Tajās apmetnēs vēl nezina, ka mūsu attiecības ar Amnundaku ir sabojājušās. Turklāt Annuira labi zina ceļu uz pēdējo apmetni, kur viņa pati dzimusi, un patiešām rādīs mums ceļu, palīdzēs ietaupīt laiku.

— Jums atkal taisnība! Tātad nolemts: iziesim rīt no rīta mazā gaismiņā! Un pasakiet Annuirai, lai viņa klusītiņām sagatavo mums pārtiku ceļam.

— Bet Gorohovam ne vārda! Sagatavosim maišeļus un šautenes jau tagad, kamēr neviena nav.

Tikko ceļotāji paspēja to izdarīt, zemnīcā atskrēja aizelsusies Annuira.

— Ņikita daudz runāja Amnundakam un karavīriem, — viņa steigšus stāstīja, — runāja, ka zeme vairs nedrebēšot un neplaisāšot un svētais ezers atnākšot atpakaļ, un viss atkal būšot labi. Onkiloni ir nikni — kāpēc baltie cilvēki to darījuši? «Mēs viņiem devām gan mājokļus, gan uzturu, gan jaunas sievas, bet viņi negrib darīt mums labu.» Un sievietes kliedz: «Atņemiet viņiem pērkonus un zibeņus, un lai viņi iet projām, no kurienes nākuši. Vieni paši mēs dzīvojām bez kādām raizēm.» Un Ņikita no jauna sāka viņiem stāstīt, bet viņi tikai tērgā vienu un to pašu. Amnundaks nosprieda — atnāks šamanis un noturēs lūgšanu; kā viņš teiks, tā arī darīsim.

— Ņikita nepiesardzīgi apsolījis viņiem to, kas var arī nenotikt, — Gorjunovs sacīja.

— Un galu galā visu izšķirs šamanis neatkarīgi nti Ņikitas solījumiem, — piebilda Kostjakovs.

— Es domāju, ka šamanis arī ieklausīsies «tautas balsī», — Ordins ieminējās. — Tas ir viltīgs vecis. Atcerieties, kā viņš būrās pirmajā dienā, kad mēs atnācām, — viņš garu vārdā paziņoja, ka nelaimes varbūt nesākšoties, kamēr baltie ļaudis palikšot pie onkiloniem. Šamanis atstāja sev atkāpšanās ceļu, un viņam bija taisnība.

Ienāca Gorohovs un sacīja:

— Es viņus mazliet nomierināju, bet sākumā viņi ļoti dusmojās, visvairāk sievišķi: «Trieciet viņus — tas ir, mūs — projām!» kliedz. «Mēs viņiem devām gan mājokli, gan uzturu, gan visādus traukus, nežēlojām savas labākās meitenes, bet redz, ko viņi mums dara!» Un tik auro, un tik auro!.. Ar lielām mokām Amnundaks viņas nomierināja: sak, atnāks šamanis un izspriedis, ko ar viņiem darīt. Tagad šamanis ir atnācis, turpretim man lika iet projām.

— Bet mēs cerējām, ka varēsim būt klāt pie lūgšanas, — Gorjunovs sūrojās.

— Nekādi nevar, — Gorohovs atbildēja. — Šamanis kā atnāca, tā ieraudzīja mani un sacīja Amnundakam, ka baltie cilvēki lūgšanā nedrīkstot būt klāt.

— Tātad apsūdzētos tiesās aizmuguriski! — Kostjakovs pavīpsnāja. — Vai sievietes varēs iet un paklausīties?

— Sievietes visas jau ir tur. No viņām pirmajām mēs uzzināsim, ko sacījis šamanis.

Gorohovs, ienākdams zemnīcā, laikam nebija pamanījis (Annuiru, un viņa, jakutam nemanot, klusītiņām izslīdēja pa durvīm, tikko izdzirdēja, ka atnācis šamanis un svešzemniekiem pavēlēts iet projām.

— Bet vai zināt, cik auksts ārā? — Gorohovs, apsēzdamies pie uguns un pastiepdams rokas pret liesmām, piebilda. — Es gandrīz vai sastingu ragā, kamēr tur runājos. Bieza migla, turklāt auksta, gluži kā pie mums Kazačjē.

Ordins saskatījās ar Gorjunovu, tikko manāmi pamāja ar galvu, un abi izgāja ārā.

Abus sagrāba tāds aukstums, kādu viņi sen nebija izjutuši, temperatūra laikam tikko turējās virs nulles.

Turklāt valdīja tāda tumsa, ka viņi nevarēja saredzēt viens otru divu soju atstatumā. Ugunskura atblāzma, kas spīdēja pa zemnīcas dūmeju, tik tikko apgaismoja biezos miglas vālus.

Virsaiša mītnē jau rībēja tamburīns un skanēja šamaņa dobjā balss.

Suņi, saoduši saimniekus, pieskrēja klāt un sāka smilkstēt, lūgdamies zemnīcā.

— Ehē, arī viņi atraduši no aukstuma! — Ordins sacīja. — Nekas, pieradinieties vien, drīz atgriezlsieties saltajā dzimtenē.

— Rit mēs iesim uz ziemeļiem? — Gorjunovs apvaicājās.

— Uzzināsim, ko šamanis izlūdzies no dieviem. Varbūt jau šo pašu nakti, izmantojot miglu, vajadzēs bēgt projām no šejienes.

— Diezin vai mēs varēsim atrast ceļu nakti!

— Priekš kā mums šie zvēri? Viņi mūs aizvedis! — Ordins, glāstīdams Kurmi, kurš grozījās viņam pie kājām, atbildēja.

Kad viņi atgriezās zemnīcā, Gorohovs aiz gara laika jau bija nolicies gulēt. Nogaidījuši, kamēr viņš sāk krākt, ceļotāji pārrunāja ar Kostjakovu par iespējamo bēgšanu naktī un atlasīja mantas, ko vajadzētu ņemt līdzi. Pēc tam sasēdās ap ugunskuru un ilgi gaidīja atgriežamies sievietes.

Beidzot atnāca Annuira, apsēdās pie uguns un, ar asaru aizmiglotām acīm cieši raudzīdamās liesmas, sacīja:

— Šamanis saka, onkiloniem klāšoties ļauni. Sals, ūdens, uguns. Piepildoties senču pareģojums. Atnākuši baltie cilvēki — sākušās nelaimes. Baltie cilvēki aiziešot — nelaimes un posts palikšot. Ja varot — lai palīdzot. Onkiloni skaitīšot lūgšanas, upurēšot dieviem. Slikti runāja, pavisam bez jēgas runāja. Trīs reizes sāka lūgšanu. Tagad guļ kā miris. Onkiloni sēž un gaida, vai neteiks ko labāku.

Tomēr ceļotāji ar buršanas rezultātiem bija apmierināti. Viņus vismaz tieši nedēvēja par nelaimju vaininiekiem, neprasīja, lai viņi dara tām galu, nedzina viņus bez kavēšanās projām. Bet, ja nelaimes uz kādām nedēļām vai pat mēnešiem mitēsies, onkiloni nomierināsies, un tad varēs mierīgi sagaidīt savu laiku un aiziet izdevīgā brīdī.

— Annuir, — Ordins sacīja, — rīt agri, agri mēs iesim uz Tūkstoš Dūmu ieleju, un tu nāksi mums līdzi. Tikai citiem par to nekā nesaki.

— Kālab jūs atkal iesiet uz to nelabo vietu?

— Vajag paskatīties, kas tur notiek, vai drīz beigsies onkilonu nelaimes.

— Kā jūs to uzzināsiet? Šamanis nezina, bet jūs zināt!

— Ja nāksi mums līdzi, arī tu uzzināsi, mēs tev visu izskaidrosim. Iesim cauri tavas ģints apmetnei. Vai tu zini pašu taisnāko ceļu?

— Kā nu nezināšu — cik reižu esmu gājusi!

— Un vai arī miglā atradīsi taku?

— Es pacentīšos. Tevis dēļ darīšu visu!

— Nu, tad liecies gulēt, rīt agri jāceļas.

Tikko viņi bija apgulušies, atgriezās arī pārējās sievietes. Ieraudzījušas tukšo zemnīcu, viņas sākumā izbijās un nodomāja, ka baltie cilvēki slepeni aizbēguši, bet tad pamanīja gulētājus un, mazliet apsildījušās, devās uz savām guļamvietām, kur vēl kādu brīdi klusu runājās. Ceļotāji otrā rītā uzzināja, ka šamanis atžilbis un sacījis: baltajiem cilvēkiem nevajagot iet projām, citādi būšot vēl ļaunāk. Tāpēc sievietes arī bija atgriezušās pie viņiem.




MELNAIS TUKSNESIS


Mazā gaismiņā trīs pētnieki un Annuira, apģērbušies siltāk un paņēmuši mantu maišeļus un šautenes, devās ceļā. Gorohovam viņi atstāja zīmīti, paziņodami, ka aizgājuši apskatīt ezerus un atgriezīšoties tikai nākamajā dienā, bet viņu atstājuši onkiloniem ķīlā — par zīmi, ka nākšot atpakaļ. Migla bija ļoti bieza, tomēr Annuira ātri atrada taku uz tālajām apmetnēm un droši veda savus ceļabiedrus.Saltums spieda viņus soļot žigli. Zāle visur bija apsarmojusi, un kādu ezeru takas malā pie krasta klāja plāns ledus.

— Nekad pie mums šajā laikā nav bijis tik auksti! — Annuira, ieraudzījusi ledu, ieminējās.

— Tāpēc mēs ari ejam uz Tūkstoš Dūmu ieleju, lai uzzinātu, kālab kļuvis tik auksti, — Ordins viņai paskaidroja.

Migla izklīda ap pusdienas laiku, kad ceļotāji sasniedza pēdējo onkilonu apmetni, kur paredzēja atpūsties un ieturēt maltīti. Ari šeit zemestrīce bija sagrāvusi mājokļus, bet tie jau bija gandrīz atjaunoti. Apmetnes iedzīvotāji sagaidīja baltos cilvēkus draudzīgi — līdz šejienei vēl nebija atnākušas ziņas par naidīgo izturēšanos un aizdomām, kas iepriekšējā dienā tika vērotas Amnundaka ģintī. Viņi zināja, ka pazudis svētais ezers, un bija satraukti, tomēr bungas nebija atnesušas ziņu, ka tur vainojami svešinieki.

Annuira, ko viņas radinieki mīlēja, ar savu ierašanos novērsa jebkuras aizdomas, ka baltie cilvēki varētu būt aizbēguši, un, kad trīs karavīri, uzzinājuši, uz kurieni ved balto ceļš, piedāvājās viņus pavadīt un netika noraidīti, nevienam neradās pat doma, ka svešinieki aizgājuši bez virsaiša atļaujas.

Atpūtušies visi devās tālāk. Saule gan sildīja, tomēr diena atgādināja rudeni, nevis vasaru. Ceļotāji gāja pa īsāko ceļu uz ziemeļiem un pēc stundām trim sasniedza panīkušās veģetācijas joslu, bet mazliet vēlāk iegāja tuksnesīgajā apvidū. Tajā notikušās pārmaiņas varēja manīt jau no vairāku kilometru attāluma — pie apvāršņa neredzēja daudzos baltā tvaika stabus, un tālumā skaidri iezīmējās melnā klinšu siena ieplakas malā. Iegājuši Tūkstoš Dūmu ielejā, visi bija pārsteigti. Nebija palicis neviena paša no neskaitāmajiem garaiņu stabiem, kuru mutuļošana un varavīksnes agrāk atdzīvināja šo apvidu; verdošajos ezeros ūdens vai nu bija izzudis, vai stāvēja rāms, kaut gan vēl turējās tāds pats karsts. Visur, cik tālu vien sniedza skatiens, pletās kails, melns, nedzīvs lavas tuksnesis, ko klāja pelni un dažādos virzienos vagoja plaisas; no ielejas tagad pretim sitās saTisa svelme, un vējiņš, kas iepūtās laiku pa laikam kā milzīgas maizes krāsns vai metalurģiskās domnas dvaša, pacēla gaisā melnos putekļus un dzenāja mirušajā līdzenumā virpuļviesuļa stabus. Virs ielejas virmoja sakarsušais gaiss, kļūdams necaurredzams, tā ka melnās krasta kraujas šķita peldam plašā ezerā un ieguva fantastiskas kontūras. Likās, ka ezera otrā krastā paceļas milziga pilsēta.

Izbrīnījušies visi vēroja notikušās pārmaiņas. Onkiloniem, kuri bija pavadījuši ceļotājus arī pagājušo reizi, sametās baisi. Viņi sačukstējās un beidzot jautāja:

— Kur tad palikuši neskaitāmie dūmu stabi, kurus mēs šeit redzējām? Kur ezeriņi, kuros mēs vārījām gaļu? Sakiet, baltie cilvēki, — ko tas nozīmē? Kāpēc apakšzemes gari tur, dziļumos, pārstājuši kurināt savus pavardus? Vai viņi ir miruši vai iemiguši, vai aizgājuši uz citu pusi?

Gorjunovs ar Annuiras palīdzību izskaidroja viņiem, ka tasviss ir zemestrīces sekas. Onkiloni saprata teikto tikai pa pusei un izdarīja secinājumu, negaidītu, bet gluži pareizu:

— Tātad mums nevajadzēs iet tik tālu kā pagājušo reizi?

Patiešām, nebija nekādas vajadzības iet dziļāk melnajā tuksnesī, turklāt tas būtu ļoti grūti izdarāms. Sakarsētajā gaisā trūka elpas. Pagājušo reizi neskaitāmie tvaiku stabi, izgarodami atmosfērā, nedaudz pazemināja temperatūru un sutīgo pirts karstumu vēl varēja paciest.

Uzmetuši pēdējo skatienu nedzīvajam tuksnesim un fantastiskajai pilsētai, kas rēgojās tālumā, ceļotāji devās atpakaļ un ap saules rietu apmetās uz naktsguļu pie pirmā ezera veģetācijas joslā. Šeit vēl bija silts — ziemeļu vējiņš nesa no tuksneša karstu gaisu. Cepdami ugunskurā gaļu, vīri sāka apspriesties. Annuira tērzēja ar savas ģints locekļiem, tā ka ceļotāji varēja parunāties netraucēti; viņi bija satraukti.

— Kas secināms no visa tā, ko esam šodien redzējuši? — Gorjunovs vaicāja.

— Man šķiet, secinājumi ir ļoti nopietni, — Ordins atbildēja. — Mana hipotēze, ka zemestrīce stipri mainījusi ieplakas apakšzemes režīmu, diemžēl, pilnīgi apstiprinājusies, un Saņņikova Zemes siltuma avots jeb termofors, kā pilnīgi pamatoti var dēvēt Tūkstoš Dūmu ieleju, ir sapostīts. Zeme ielejā pagaidām vēl ir karsta, bet tā drīz atdzisīs, un tuvākajā laikā Saņņikova Zemē sāksies bargs sals, lā ka šī oāze, ko ielenc polārie ledi, ātri aizies bojā.

— Un nekas cits nav gaidāms? Tas ir vienīgais iespējamais rezultāts? — Kostjakovs jautāja.

— Ņē, tas būtu vienīgais, jā pēcvulkāniskā darbība, kas izpaužas šajās fumarolās, verdošajos un burbuļojošajos ezeros, mirtu dabiskā nāvē, pakāpeniski kļūdama vājāka. Tad arī dzīvība ieplakā ietu bojā ļoti lēnām — varbūt gadu desmitos; ziemas pamazām kļūtu bargākas un garākas, dzīvnieki, augi un cilvēki ilgi cīnītos ar šo dzīves apstākļu pasliktināšanos.

— Bet tagad tie lemti bojāejai jau nākamajā ziemā?

— Katrā ziņā, ja vien tuvākajās nedēļās vai mēnešos neatjaunosies siltuma avots.

— Kā gan tas var atjaunoties?

— Manuprāt, tas ne vien var, bet tam katrā ziņa jāatjaunojas. Zemestrīce aizvērusi plaisas, pa kurām no izdzisušā vai tikai aprimušā — to mēs nezinām — vulkāna zemes virsū izlauzās ļoti spēcīgas tvaiku un gāzu strūklas. Tvaiku un gāzu izdalīšanas nav beigusies, tiem tikai-nogriezts ceļš uz augšu. Tie uzkrājas zemes dzīlēs, un agri vai vēlu tiem jāatrod izeja; jo vēlāk tas notiks, jo lielāku katastrofu radīs šī izlaušanās. Tāpēc jāvēlas, lai jo drīzāk uznāk vēl viena zemestrīce un atver tvaikiem un gāzēm vecos ceļus vai arī rada jaunus; tas būs pats labākais veids krīzes likvidēšanai bez jebkādiem sarežģījumiem. Ja tvaiki un gāzes uzkrāsies, radīdami bīstamu spiedienu, un paši sāks lauzt sev izeju, tas var beigties pat ar vulkāna darbības atjaunošanos, tas ir, ar cilvēku bojāeju, šoreiz nevis no sala, bet no uguns.

— Te nu bija! — Kostjakovs iesaucās. — Nelaimīgie onkiloni — viņiem tik un tā jāiet bojā.

— Un vienīgais glābiņš ir jauna zemestrīce! — Gorjunovs sacīja. — Bet viņi lūdz dievus, lai zeme vairs nedreb.

— Jā, glābiņš — jauna zemestrīce, turklāt vistuvākajā laikā. Uznākusi tikai nākamajā pavasarī, tā diezin ko vairs nepalīdzēs: vairākums dzīvnieku nepārdzīvos ziemu ar četrdesmit piecdesmit grādu salu un daudzu dienu ilgām sniega vētrām. Onkiloni zeņinīcās ziemu izturēs — malkas šeit pietiek, bet nākamajā vasarā viņi mirs badu, jo visi lielie dzīvnieki būs pagalam.

— Bet gājputni un ezerrieksti, sēnes, ogas un saknes? … Jūs skatāties nākotnē pārāk drūmi.

— Var jau būt. Un tomēr viņiem būs jāiztiek ar sliktāku barību, turklāt mazākos daudzumos. Viņi taču nesēs labību, neierīkos sakņu dārzus, neaudzēs zivis un nenodarbosies ar lopkopību. Šim nolūkam uz šejieni jāatgādā sēklas un darba rīki un onkiloni jāiemāca ar tiem rīkoties.

— Tātad pēc atgriešanās mājās mums jāsaka šamanim un Amnundakam, ka jālūdz dievi, lai sūta zemestrīci visdrīzākajā laikā? Bet ja nu tā izveido jaunus ceļus tvaikiem un gāzēm ieplakas dienvidu daļā?

— Tas, protams, būs ļaunāk, tāpēc ka lielākā vai mazākā platībā ies bojā veģetācija, varbūt briežu ganības, klajumi, zemnīcas. Un tomēr tā būtu labāk nekā pilnīga bojāeja no aukstuma.

— Ko lai darām mēs? — jautāja Kostjakovs.

— Mums pēc iespējas ilgāk jānovilcina laiks un jāatstāj šī zeme tikai ārkārtējā gadījumā, — Ordins atbildēja.

— Dzīvosim, redzēsim, kas notiks tālāk, kā mainīsies laika apstākli, kāds būs onkilonu noskaņojums. Palikdami mēs riskējam mazāk, nekā aiziedami par agru, — Gorjunovs apstiprināja.

Tālā pārgājiena nogurdinātie ceļotāji ātri aizmiga ciešā, mierīgā miegā.

Onkiloni pēc kārtas apsargāja nometni.




UPURĒŠANA


Nākamajā dienā ceļotāji, izgājuši cauri pēdējai apmetnei, diezgan agri atgriezās mājās. Viņi ieraudzīja pie virsaiša zemnīcas onkilonu pūli, kas ielenca kaimiņu apmetnes karavīrus, kuri tikko bija atveduši sagūstītu vampu.

Karavīri pastāstīja, ka šorīt, dodamies medībās, viņi uzdūrušies pieciem vampu, acīm redzot, izlūkiem, kuri uzglūnējuši ziemeļbriežiem, lai vēlāk tos varētu nolaupīt. Karavīri notvēruši viņus netālu no ganāmpulka. Sadursmē divi vampu nogalināti, divi paspējuši aizbēgt, bet vienu, ievainotu, onkiloni saņēmuši gūstā un atveduši, lai uzdāvinātu svešzemniekiem. Karavīri zināja, ka tie vāc meža dzīvnieku ādas un galvaskausus, ka pēdējā gājienā uz Tūkstoš Dūmu ieleju baltie cilvēki paņēmuši līdzi vilku noplēstā vampu galvaskausu un kaulus, un tāpēc nosprieda, ka dzīvs vampu viņiem noderēšot vēl labāk. Gūsteknis, kam rokas bija cieši sasietas uz muguras, stāvēja, noplūdis asinīm, kas sūcās no vairākām šķēpu un bultu cirstām brūcēm, un, kā redzams, tikko turējās uz kājām. Sievietes un bērni, kam ļoti reti gadījās redzēt vampu, ciešā lokā ielenca gūstekni. Tagad viņi varēja noskatīties dzīvajā mežonī tiku tikām.

Kad baltie vīri paziņoja, ka vampu interesējot viņus, kamēr ir dzīvs, Amnundaks pavēlēja piesiet gūstekni pie koka. Ceļotāji nolēma pasteigties ar mērījumiem, kādi viņus interesēja, nofotografēt vampu un pēc tam palūgt virsaiti, lai tas atlaiž sagūstīto brīvībā.

Gūsteknis bija vēl jauns un muskuļots, kā visi šie pirmatnējie ļaudis. Sapinkāto, nekad nemazgāto, netīro matu krēpes, protams, traucēja galvaskausa mērījumus, un Gorjunovs nolēma pinkas nocirpt. Kad viņš tuvojās vampu ar spožajām šķērēm rokā, gūsteknis nodomāja, ka viņu taisās nokaut, un mežonīgi iebrēcās. Matu cirpšanu, sadrūzmējušies ap koku, vēroja vesels bars onkilonu, — viņi savu mūžu nebija redzējuši kaut ko līdzīgu un nepazina ari šķēres. Gūsteknis domāja, ka viņu tūliņ sāks spīdzināt, un centās iecirst savus stipros zobus mocītāja rokā, tā ka mežonim vajadzēja aizsiet muti. Ieraudzījis spožos instrumentus galvaskausa mērīšanai, vampu sāka drebēt pie visām miesām. Galvas un ķermeņa mērīšanu viņš, protams, uzskatīja par burvestībām, kuru rezultātā viņu piemeklēs kaut kas ļoti ļauns. Beidzot, kad atnesa un viņa priekšā uz spoža trijkāja uzstādīja dīvainu melnu priekšmetu un atskanēja slēdža klikšķis, vampu aizvēra acis, iedomājies, ka viņu tūliņ ķers zibens. Gūsteknis, redzams, bija pārsteigts, kad beidzot viņu atstāja mierā un nekas nebija noticis.

Onkiloni ar milzīgu interesi vēroja visas šīs izdarības; galvas un ķermeņa mērīšanu viņi bija redzējuši, jo svešzemnieki jau bija mērījuši onkilonus — sākumā sievietes, pēc tam dažus karavīrus un bērnus —, un beigās arvien parādījās tas pats melnais priekšmets uz spožā trijkāja, kura nozīmi iezemieši nespēja izprast.

Kad viss bija pabeigts, Gorjunovs lūdza virsaiti, lai atlaiž gūstekni brīvībā, bet saņēma kategorisku atteikumu.

— Šovakar mēs atkal lūgsim dievus un šamanis uzzinās garu lēmumu, vai vampu būs jāmirst vai ne, — Amnundaks pavēstīja. — Līdz šim mēs gūstekņus nekad neesam atbrīvojuši.

Jau krēsloja, un ceļotāji, noguruši pēc tālā gājiena un noņemšanās ar gūstekni, priecājās, ka var atgriezties tīrajā zemnīcā un apsēsties pie sprēgājošās uguns. Bieza migla atkal klāja zemi, un no jauna kļuva auksts. No Gorohova viņi uzzināja, ka gan vakar, gan šodien migla neesot izklīdusi līdz pat pusdienai, un vēl pēc tam visu laiku, kaut arī spīdējusi saule, bijis auksts, «gluži kā pie mums Kazačjē ap šo laiku». Šodien viņš ievērojis, ka svīres aizlidojušas uz dienvidiem, tāpat zosis un pīles, aukstuma mudinātas, taisoties uz aizceļošanu. Pēc divām saltajām naktīm zāle klajumos nodzeltējusi un sakritusi pie zemes, bet koku lapas nobirstot vēl gluži zaļas. Onkiloni brīnījušies un sacījuši, ka tāds aukstums un miglas mēdzot uznākt tikai veselu mēnesi vēlāk un arī putni tagad aizlaižoties projām agrāk nekā parasts. Aukstuma dēļ šovakar atkal notikšot lūgšana.

Kad satumsa, Gorohovs aizgāja uzzināt, vai šamanis jau atnācis un vai baltie cilvēki var būt klāt svinīgajā ceremonijā. Viņš atgriezās ar ziņu, ka šoreiz lūgšana notikšot tikai karavīru klātbūtnē un pat sievietes un bērnus izraidīšot 110 zemnīcas.

Amnundaks esot lūdzis baltos cilvēkus, lai pa ceremonijas laiku tie ielaižot sievietes un bērnus savā mājoklī, citādi viņiem būšot jāsalst laukā.

— Man liekas, ka viņiem padomā kaut kas nelabs! — Ordins, izdzirdis šo vēsti, sacīja. — Onkiloni aizraida projām visas sievietes, lai mēs no viņām neko neuzzinātu.

— Iespējams, — Gorjunovs atbildēja. — Tomēr mēs neko nevaram darīt, lai izjauktu viņu nodomus, un mums atliek vienīgi turēt acis vaļa. Pavaicājiet Annuirai, vai viņiem bieži notiek šādas ceremonijas.

Annuira pastāstīja, ka līdzīga lūgšana notiekot pirms karagājieniem pret vampu.

Drīz vien zemnīcu piepildīja sievietes un bērni, lai pakavētos pie balto cilvēku ugunskura. Viņas jau agrāk bija šeit viesojušās, sevišķi svešinieku prombūtnē, bet tagad, atnākušas tik lielā skaitā, izturējās daudz drošāk, bija atnesušas līdzi iesmus ar gaļu un plāceņus un sāka gatavot vakariņas; zemnīcā skanēja smiekli un joki, bērnu spiegšana un zīdaiņu raudas. Skatoties uz jautrajām un bezrūpīgajām sievietēm, kas vēl nesen bija aicinājušas triekt projām svešzemniekus un vainojušas viņus visās nelaimēs, ko pareģojuši senči, bet tagad pļāpāja un jokojās ar tiem pašiem svešzemniekiem, ceļotāji nevarēja nedomāt par to, ko redzējuši vakar melnajā tuksnesī, par to, ka šai pirmatnējo ļaužu ciltij drīzā laikā draud bojāeja, ja vien nekas negrozīsies.

— Es domāju, domāju un nevaru izšķirties… — Gorjunovs sacīja Ordinam, kad abiem jau sāka apnikt sieviešu smiekli un joki un viņi bija nošķīrušies no pārējiem zemnīcas kaktā, —: nevaru izšķirties, vai mums nebūtu jāpastāsta onkiloniem par draudošo bojāeju un jāaicina viņi kopā ar mums atstāt šo zemi un doties pāri jūrai uz dienvidiem.

— Es arī esmu par to domājis, — Ordins atbildēja, — bet nospriedu, ka tas būtu pāragri. Tagad jūras ledi izklīduši, viņi bez laivām projām nevar tikt. Turklāt nav zināms, vai manas bažas ir pamatotas, nav zināms, kādā mērā piepildīsies mani paredzējumi. Ja Saņņikova Zemes siltuma avots kaut kādā veidā atjaunosies, varbūt viss iegrozīsies uz labo pusi, iespējams, pat uz ilgiem gadiem.

— Bet ja nu siltuma avots neatsāks darboties un mūsu acu priekšā uzmāksies barga ziema?

— Tik un tā viņiem nav ko stāstīt. Uz kurieni lai viņi iet pāri lediem polārajā naktī, bez pietiekami silta apģērba, bez malkas, bez briežiem, kuri ledos jau pēc pāris dienām nobeigtos badā. Nē, šo ziemu viņi kaut kā pārlaidīs tepat, bet pavasarī, redzēdami, ka sniegs nekūst un dzīvnieki gājuši bojā, paši sapratīs, ka nepieciešams iet projām.

— Tiesa gan! Pavasarī mēs varam atgriezties šurp ar lielu ekspedīciju, ko sūtīs akadēmija, lai izpētītu šo zemi un tās iedzīvotājus, iekām sniegi uz visiem laikiem aizputina visu ieplaku. Tad būs vieglāk organizēt onkilonu aiziešanu no šejienes — viņi ticēs, ka tā patiešām ir nepieciešama.

— Bet tagad viņi tikai prasīs no mums, lai mitējas nelaimes un posts!

Pēc vakariņām Gorohovs palūdza, lai sievietes padejo. Bērni un sirmgalves apsēdās zemnīcas kaklos, bet sievietes pēc paraduma noģērbās gluži kailas un, saķērušās rokās, uzsāka riņķa deju apkārt ugunskuram. Piedziedājuma vienkāršās melodijas pavadībā viņas gan palēcās, gan cēla uz augšu kā kreiso, tā labo kāju, šūpoja uz visām pusēm rokas un vidukli. Ar šādām dejām sievietes kavēja laiku gan sev, gan vīriešiem garajā polārajā naktī, kad bija apnikusi vienmulīgā dzīve zemnīcā. Sākumā piedziedājums un kustības bija lēnas, it kā sievietes dejotu nelabprāt, bet pakāpeniski deja kļuva aizvien dzīvāka, un beidzot dejotājas virpuļoja tik strauji, ka skatītājiem metās raibs gar acīm un no kāju dipoņas, plaukstu sišanas un iespiedzieniem sāka džinkstēt ausis. Melnīgsnējie ķermeņi locījās trakajā dejā, bizes plīvoja, kaklarotas mētājās uz krūtīm, aproces uz dilbiem zibēja šurpu turpu, acis iedegās, lūpas pavērās, atsedzot spožus, baltus zobus. Beidzot, kad spēki bija pilnīgi izsīkuši, dejotājas pakrita uz klona un dažādās pozās izstiepās apkārt ugunij, smagi dvesdamas un kārtodamas savas jostas. Zilmelnās tetovējuma līnijas uz nosvīdušajiem ķermeņiem tagad izcēlās sevišķi skaidri, un varēja saskatīt fantastiskus ornamentus, ziedus, lapas, saules, dzīvnieku galvas, ko bija attēlojušas ar bagātu fantāziju apveltītās mākslinieces — sirmgalves, kuras ilgajā polārajā naktī izrotāja meiteņu ķermeņus un pūlējās pārspēt cita citu, veidojot aizvien sarežģītākus rakstus. Mēs jau aprakstījām, kā bija tetovēta sieviete ar čūskām — Amnundaka otrā sieva. Annuiras augumu priekšpusē klāja dažādi ziedi un lapas, bet uz muguras starp lāpstiņām viņai mirdzēja saule, kuras stari sniedzās līdz kaklam, pleciem un jostas vietai; zemāk bija ieletovēti divi mēness sirpji, ar ragiem vērsti viens pret otru. Raku ķermeņa priekšpusi rotāja lauzītas, bet muguru — viļņotas līnijas, kas uz lāpstiņām un zemāk par jostas vietu savijās spirālēs. Meitenes dižojās ar ietetovētajiem fantastiskajiem ornamentiem, un jaunie karavīri pavasara svētkos vērtēja savas izredzētās, skatīdamies arī, cik krāšņi tās tetovētas.

Atpūtušās sievietes apsēdās plašā puslokā aiz pavarda, pretim ceļotājiem, un uzsāka citu rotaļu: labajā spārnā sēdošā ar kreiso plaukstu uzsita kaimiņienei pa muguru un uzsauca «pirmā», tā savukārt uzšāva kaimiņienei pa kreisi un uzsauca «otrā»; tā pliķu vilnis vēlās aizvien tālāk līdz kreisajam spārnam; ja kāda sajauca skaitīšanu, to pļaukāja no abām pusēm, visiem skaļi smejoties. No kreisā spārna pliķu vilnis, šoreiz ar otru plaukstu sists, nāca atpakaļ, un skaitīšana atkal sākās ar pirmo, bet pusloka pusē sastapās ar jaunu vilni, kas vēlās no labās puses; tādējādi skaitīšana ātri varēja sajukt un visiem par lielu prieku dot ieganstu biežiem pliķiem. Kad šis laika kavēklis apnika, ķērās pie cita: sievietes pietupās ap pavardu un, izstiepušas uz priekšu rokas, visas reizē pastiepa pret uguni labo kāju, bet pēc tam, ļoti ātri atvilkušas to atpakaļ, pastiepa uz priekšu kreiso; ja kāda nokavēja vai kļūdīdamās nepastiepa īsto kāju, kaimiņienes, visiem smejot, nogāza vainīgo uz muguras, tā ka viņai abas kājas tirinājās gaisā. Šī rotaļa tā iekvēlināja sievietes, ka drīz vien viņas sāka gāzt augšpēdu cita citu bez jebkāda iemesla, un beidzot visas gulēja uz klona ar kājām pret uguni un skaļi smējās.

— Šīs rotaļas un dejas, — ierunājās Gorjunovs, — ir lieliski vingrojumi, kas palīdz izlocīt garajā polārajā naktī no ilgas sēdēšanas nogurušos locekļus.

— Jā, vīrieši iet medībās, sargā briežus, gādā malku, bet sievietēm lemti mājas darbi zemnīcā, — Ordins piekrita.

— Pirmo rotaļu viņas sauc par «kaklarotu» un otru — par «vardi»; bet vēl esot trešā — «pārbaude», tā esot mierīga, — sacīja Gorohovs un uzrunāja sievietes: — Parādiet mums «pārbaudi»!

Sievietes apsēdās savās vietās.

— Bet kura no mums pagājušajā ziemā bija pali pacietīgākā un izturīgākā? — atskanēja jautājums. — Vai tu, Annu?

— Jā, es! — Annuena atsaucās.

— Un arī es savā ģintī! — Annuira pavēstīja.

— Tu šeit esi sveša, tevi vispirms jāpārbauda, vai tiesa, ka esi pacietīga un izturīga. Gulsties pirmā! — sievietes nosprieda.

Atnesa ādu un noklāja netālu no ugunskura pusapļa vidū, un Annuira izstiepās uz tās augšpēdu. Annuena paņēma krūzīti, pielēja līdz malām pilnu ar ūdeni un uzlika trauku gulētājai uz vēdera, pēc tam apsēdās tai pie kājām un sāka kutināt pēdas. Pārējās sievietes skaļi skaitīja. Pārbaudes laikā gulētājai par spīti kutināšanai vajadzēja būt pavisam mierīgai un aizturēt pat elpu, lai no trauka neizlītu neviens piliens, kamēr aizskaita līdz desmit. Kaut gan onkilonietēm no staigāšanas basām kājām āda uz pēdām bija kļuvusi raupja, tomēr pārbaudi spēja izturēt tikai retā, vēl jo vairāk tāpēc, ka sievietes tīšām skaitīja ļoti lēni. Pārbaudi izturējusī ieguva izturīgākās un pacietīgākās titulu un tiesības kutināt kāju pēdas visām neizturīgajām.

Annuira šoreiz neizturēja un pie skaita deviņi skaļi iesmējās; tiesa, viņas sāncense mīlestībā kutināja ļoti stipri.

— Redzi nu, tu esi samelsusi! — Annuena ļaunā priekā iesaucās. — Tu nekad neesi bijusi izturīga!

— Varbūt arī tu neesi bijusi! — Annuira sirdīgi atcirta.

— Citi zina! Bet, ja netici, vari pārbaudīt mani pat lielajā pārbaudē, — Annuena lepni iesaucās.

— Jā, viņa spēj izturēt arī to! — citas apstiprināja.

— Annuena, parādi, ko vari! — Ordins aicināja.

Annuena nogūlās Annuiras vietā, un tā, pielējusi krūzīti ar ūdeni, uzlika to uz Annuenas vēdera, pie pašām krūtīm un sāka kutināt viņai vidukli — visjutīgāko vietu. Tomēr Annuena gulēja kā sastingusi un pārbaudi izturēja.

— Pamēģini vien to izturēt! — viņa pieceldamās zobgalīgi sacīja un iešļāca ūdeni no krūzītes tieši Annuirai sejā.

Tā bija privilēģija, ko ieguva lielo pārbaudi izturējušās; Annuira tikai klusēdama apslaucljās un nokaunējusies pagāja sānis.

Sievietes gūlās uz ādas cita pēc citas, un Annuena piespieda viņas visas smieties — citas agrāk, citas mazliet vēlāk — un, par lielu prieku pārējām, pamatīgi aplaistīja ar ūdeni, iekām tās paguva piecelties.

Pārbaudi neizturējušās pēc tam žāvējās pie ugunskura un skaļi smējās, noskatīdamās, ka nākamajām klājas gluži tāpat. Izturēja tikai viena sieviete, un, kad visas citas bija pārbaudītas, Annuira izteica vēlēšanos ļauties pārbaudei otrreiz, bet prasīja, lai viņu kutina otra izturīgā. Annuena protestēja, bet pārējās, zinādamas, ka viņas abas ir sāncenses, nosprieda, ka Annuirai esot tiesības pieprasīt atkārtotu pārbaudi, ja viņa agrāk jau pierādījusi, ka prot izturēt kutināšanu. Annuira bija ar mieru pakļauties lielajai pārbaudei un drosmīgi to izturēja, taču neizmantoja tiesības apliet ar ūdeni savu kutinātāju. Ak, ja tās vietā būtu Annuena! Tā gan saņemtu pilnu tiesu!

— Nu, tagad jums ir divas pavisam nesakutināmas līgavas! — Gorjunovs apsveica Ordinu.

— Un abas greizsirdīgas! — piebilda Kostjakovs.

— Tā jau mēdz būt! — Ordins smējās, apmierināts, ka Annuira atjaunojusi savu reputāciju.

Pļāpādami visi vēl pasēdēja pie uguns, bet drīz no Amnundaka mītnes atnāca kāds sirmgalvis un pavēstīja, ka sievietes varot nākt mājās, jo dievu lūgšana esot beigusies.

— Ko sacīja šamanis? Ko viņam pavēstīja dievi? Kas mūs gaida? — jautājumi bira cits caur citu.

— Rīt visu uzzināsiet, bet tagad ejiet pie miera, — sirmgalvis izvairīgi atbildēja un izgāja.

Sievietes apģērbās, piecēla bērnus, kas bija iemiguši zemnīcas kaktos, un cita pēc citas atstāja balto cilvēku mītni. Arā atskanēja viņu saucieni: «Atkal auksts! Ai, cik dzestri! Kāda migla! Turēsimies kopā, ka neapmaldāmies!»

Annuira aizgāja viņām līdzi, lai pacenstos kaut ko izdibināt par garu saukšanas rezultātiem, bet atgriezās ļoti drīz un sacīja:

— Amnundaks un visi karavīri kaut kur aizgājuši — varbūt pavadīt samani; mītnē neviena paša nav, atskaitot divus večus, — viens guļ, bet otrs mani izlamāja par ziņkārību.

— Acīm redzot, arī mums pats labākais būs likties gulēt. Līdz rītam mēs tik un tā nekā neuzzināsim, — Gorjunovs ierosināja.

Ja ceļotāji zinātu, ko šamanim pavēlējuši gari un ko onkiloni bez kavēšanās sākuši izpildīt, viņi nespētu palikt mierīgi.

Tūliņ pēc dievu lūgšanas par spīti miglai un salam visi sapulcinātie karavīri no virsaiša mītnes devās uz dienvidrietumiem; pa priekšu gāja vairāki cilvēki ar lāpām, viņiem nopakaļ Amnundaks un šamanis ar mācekli, tad četri karavīri nesa uz nestuvēm sagūstīto vampu, bet pārējie nāca aiz muguras; visi bija apbruņojušies. Valdīja dziļš klusums, bija dzirdama vienīgi viegla soļu dunoņa, žvadzēja bultas un čīkstēja nestuves. Droši atrazdami ceļu miglā, lāpu nesēji veda dīvaino procesiju cauri mežiem un pāri klajumiem uz svēto ezeru. Ezera krastā gūstekni ar sasietām rokām un kājām uzlika uz upuru akmens, un šamanis nostājās tam pie galvas, bet māceklis — pie kājām.

Amnundaks un karavīri ielenca akmeni ciešā pusaplī, stāvēdami ar sejām pret ezeru, kurā vēl joprojām nebija ūdens. Karavīri aizdedza lāpas un pacēla tās virs galvas, šamanis paņēma tamburīnu, un sākās dievu lūgšana pirms upurēšanas. Daudzās lāpas meta šaudīgu, sarkanu gaismu uz melno akmens plāksni, uz kailo, spalvaino cilvēku, kurš gulēja uz akmens, uz šamani dīvainajā tērpā ar augsti paceltu tamburīnu, kas dobji rībēja, uz apbruņotajiem ļaudīm ar ērgļu spalvām matos, ar bargām sejām, kas godbijīgā apcerē raudzījās šamanī. Visapkārt viļņojās biezi miglas vāli, laiku pa laikam pašķirdamies, un tad parādījās melnās klinšu kraujas, akmeņiem nosētais ezera dibens un tumšais krāteris. Onkilonos, tāpat kā jebkurā citā cilvēkā, šī ceremonija nakti nevarēja neizraisīt dziļu iespaidu. Gūsteknis, droši vien noģidis savu likteni, mežonīgi valbīja acis un trīsēja pie visām miesām. Pēc prelūdijas ar tamburīnu, kam vajadzēja izsaukt garus un piesaistīt viņu uzmanību, šamanis nolaida rokas, pacēla uz augšu savu kalsno, grumbām izvagoto seju un, pievērsis skatienu miglas vaļiem, dobjā balsi sāka aicināt garus.

— Ommolon, Amnungem, Irgani! — viņš daudzkārt atkārtoja gaudojošā balsī. — Apakšzemes valstības valdnieki un pavēlnieki, es jūs saucu šurp! Mēs atnesām jums upuri — dzīvu cilvēku, sarkano, kūpošo asiņu upuri! Pieņemiet to, nedrebiniet vairs mūsu zemi, aizveriet plaisas, atdodiet svētā ezera ūdeņus! Ommolon, Amnungem, Irgani! Klausieties, mēs jūs aicinām!

Aicinādams garus, šamanis kliedza pilnā spēkā, un atbalss no klinšu kraujām apkārt ezeram vairāk reižu atkārtoja šos dīvainos vārdus. Šķita, ka tur atsaucas apakšzemes gari. Pie pēdējā kliedziena šamanis pēkšņi izrāva aiz jostas aizbāzto upuru nazi un, ātri pieliecies, ietrieca to vampu krūtīs; atskanēja šausmīgs brēciens, kas tāpat atbalsojās klinšu kraujās. Atstājis nazi brūcē, šamanis uzlika kāju uz mirstošā gūstekņa sejas un no jauna sāka sist tamburīnu. Kad upura ķermenis vairs netrīcēja, šamanis izvilka nazi, noslaucīja to pret vampu spalvaino ādu un sacīja:

— Aiznesiet upuri un iesviediet dziļajā ejā, kas ved uz apakšzemes valstību!

Seši karavīri piesardzīgi pacēla mirušo un, taustīdamies pāri slidenajiem, slīpajiem akmeņiem, nesa to uz krāteri, kamēr citi, iedami pa priekšu un no sāniem, rādīja viņiem uguni. Kad nesēji piegāja pie krātera, atskanēja pārsteiguma pilns, līksms sauciens:

— Ūdens nāk, ūdens ir atkal klāt!

Patiešām — krāteris, kurā tikko vēl rēgojās melnā, tukšā, dziļā piltuve, līdz malām pildījās ar mutuļojošu ūdeni.

— Apakšzemes gari pieņēmuši mūsu upuri! — šamanis svinīgi pasludināja. — Ūdens atgriežas svētajā ezerā… Piesieniet upurim pie kājām akmeni un sviediet viņu drīzāk tumšajā ejā! — viņš pavēlēja.

Nolikuši līķi uz akmeņiem, karavīri atraisīja tam rokas un ar to pašu siksnu piesēja pie kājām lielu akmeni, tad pacēla mirušo, sašūpoja to uz rokām un iesvieda krāterī, no kurienes ūdens jau straumēm plūda ezerā. Melnie viļņi ar drebošajiem, sarkanajiem lāpu atspulgiem sakļāvās pār mežoņa galvu.

— Atvediet upurējamo briedi! — šamanis svinīgi pavēlēja. — Upurēsim labajiem debesu gariem!

Pašķīruši lāpu nesēju rindu, priekšā izspraucās divi onkiloni, vezdami aiz ragiem baltu briedi. Tā ragus rotāja krāsainas ādas lentas, bet spalva bija izraibota ar sarkana okera plankumiem. Dzīvnieks, daudzo uguņu izbiedēts, atspērās pret zemi un īdēja. Viņu aizstiepa līdz upuru akmenim, uzcēla augšā un nogāza pie šamaņa kājām.

No jauna iedunējās tamburīns, un šamanis sāka piesaukt labos debesu garus, lūgdams viņus atdot onkiloniem siltumu, aizdzīt salu un pasargāt briežu ganāmpulkus. No jauna pazibēja upuru nazis, ietriekdamies briedim pakausī; balto spalvu apšļāca sarkanas asinis, un dzīvnieks izstiepās uz akmens bez dzīvības. Upuri atstāja turpat, tikai nogrieza tam galvu, ko arvien saņēma šamanis.

Ūdens ezerā cēlās ātri un bija jau piepildījis dziļāko iedobes daļu, kad šamanis, paklanījies svētajiem ūdeņiem, kuri atgriezušies no pazemes valstības, nokāpa no upuru akmens. Agrākajā kārtībā — tikai tagad ar brieža galvu uz nestuvēm — karavīru vienība soļoja atpakaļ uz apmetni.




PĒDĒJĀS DIENAS PIE ONKILONIEM


Nākamajā rītā ceļotāji izbrīnījušies uzzināja divus faktus: naktī notikusi zemestrīce, un svētajā ezerā atgriezušies ūdeņi. Ezera atjaunošanos varēja izskaidrot ar zemestrīci, bet kāpēc gan viņi to nebija sajutuši? Pēc iztaujāšanas noskaidrojās, ka zemestrīci jutuši tikai tie divi sirmgalvji, kuri palikuši Amnundaka zemnīcā pēc karavīru aiziešanas; večuki iesnaudušies, bet, diezgan spēcīgā grūdiena uzmodināti, izskrējuši ārā no zemnīcas; tā kā viss bijis mierīgi un zeme tikai mazliet drebējusi, viņi, sala dzīti, drīz vien atgriezušies mājoklī.

— Kāpēc gan mēs nekā nejūtām? — Gorjunovs brīnījās. — Vai tikai veči to visu nav nosapņojuši? Ne mēs, ne mūsu daudzie viesi neko neievērojām.

— Pagaidiet! — iesaucās Ordins. — Vai zemestrīce nav notikusi tai laikā, kad visa mūsu zemnīca līgot līgojās no dejojošo sieviešu soļiem?

— Nu, protams, ka tā! Tad viegli varēja neievērot apakšzemes grūdienu, kas droši vien nav bijis pārāk spēcīgs.

— Un tomēr tas atjaunojis svētā ezera sakarus ar… — Ordins sastomījās.

— Ar ko atjaunojis?

— Es gribēju teikt — ar jūru, bet atģidos: ezera ūdeņi taču aiztecējuši jūrā, un tas kļuvis tukšs nevis tāpēc, ka šie sakari pārtrūkuši, bet gan tāpēc, ka stipri samazinājies ūdens pieplūdums no ieplakas.

— Vai zināt, būtu jāizpēta, kāpēc parādījies ūdens. Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Onkiloni apgalvo, ka ūdens sācis plūst ārā no krātera.

— Ja mēs iesim uz turieni un atklāsies, ka ūdens atkal pazudis, mūs apvainos jaunajā nelaimē un neticēs nekādiem aizbildinājumiem. Nē, labāk pagaidīsim un iesim kopā ar Amnundaku, — Kostjakovs iebilda.

Ceļotāji uzzināja vēl kādu citu notikumu. Sagūstītais vampu naktī esot atraisījis saites un aizbēdzis, izmantodams brīdi, kad sargs pie ugunskura iesnaudies.

Visas šīs ziņas atnesa Annuira, kas pirmā atgriezās no briežu māšu slaukšanas.

— Kad gan onkiloni paspējuši uzzināt, ka ezers atgriezies savā gultnē, un pat redzējuši, kā paceļas ūdens? — Ordins brīnījās.

— Naktī pie svētā ezera notikusi lūgšana. Uz turieni gājuši Amnundaks, šamanis un visi karavīri. Upurējuši baltu briedi, un ezerā tūliņ sācis ieplūst ūdens, — Annuira stāstīja ar priecīgu seju, acīm redzot, pilnīgi ticēdama lūgsnu un upurēšanas spēkam.

— Notikusi upurēšana!.. — Gorjunovs novilka un apklusa.

Viņš iedomājās, cik noslēpumaina bijusi upurēšana naktī, kā pirms tās no virsaiša zemnīcas izraidītas visas sievietes un bērni, cik pēkšņi pazudis gūsteknis, — un nojauta kaut ko ļaunu.

Vēlāk, izmantodams brīdi, kad sieviešu un Gorohova nebija klāt, viņš pastāstīja par savām aizdomām abiem biedriem.

— Noteikti jāuzzina, vai manas aizdomas ir pamatotas, — Gorjunovs nobeidza. — Ja jau viņi upurē cilvēkus, tad, sākuši ar vampu, var ķerties arī pie mums, ja nelaimes nemitēsies.

Tomēr uzzināt kaut ko par šo faktu nebija iespējams. Karavīri labprāt pastāstīja, ka gari pavēlējuši šamanim pusnaktī upurēt parastu baltu briedi svētā ezera krastā, un pēc tam ūdens sācis plūst no melnās ejas un viņu acu priekšā pārklājis visu ezera dibenu. Viņi noliedza, ka šajā naktī trīcējusi zeme, acīm redzot, gājienā uz ezeru vai lūgšanas laikā karavīri zemestrīci nebija pamanījuši.

Pagāja dažas dienas; augusts bija tikai pusē, bet likās esam jau vēls rudens: naktīs piesala, bija migla un sarma; koku lapas, nepaspējušas nodzeltēt, nobira, zāle novīta un sakūloja. Gājputni pazuda, un ezeri kļuva tukši; tagad naktī tie aizsala pavisam un atkusa tikai vakara pusē. Saule bieži slēpās aiz bieziem mākoņiem un gandrīz vairs nesildīja. Sievietes vilka ārā no maisiem un steigšus kārtoja ziemas apģērbu. Vīrieši ņēmās vēl cītīgāk, gādādami malku.

Ceļotāji no jauna ievēroja naidīgus skatienus, ko viņiem sastopoties uzmeta onkiloni, un sievietes, atskaitot Annuiru, atkal aizvien biežāk pameta viņus un uzturējās Amnundaka zemnīcā. Pēc Ordina padoma arī Annuira sāka iet uz turieni kopā ar viņām, lai neizceltos ar savu uzticību svešzemniekiem un vieglāk varētu uzzināt onkilonu nodomus.

Piecpadsmitā augusta rītā iepūtās ziemeļu vējš un sākās īsta sniega vētra — sniga sniegi, un temperatūra turējās vairākus grādus zem nulles. Ap pusdienas laiku pārstāja snigt, un, izgājuši no zemnīcas, ceļotāji ieraudzīja Saņņikova Zemi pilnīgā ziemas tērpā — klajumu klāja bieza, balta villaine, sniegs rotāja kailos lapu kokus un skujkoku mežus. No virsaiša zemnīcas savukārt iznāca onkiloni un lūkojās visapkārt; sievietes tūliņ aizskrēja pie viņiem.

Krēslā pie ceļotājiem atnāca Amnundaks, kas jau sen nebija te rādījies — kopš strīda pēc zemestrīces, kas sagrāva viņa zemnīcu. Virsaitis apsēdās pie ugunskura un, sildīdams rokas un stingi raudzīdamies liesmās, uzsāka šādu runu:

— Kas gan notiks ar mums, baltie cilvēki? Ziema atnākusi veselu pilnmēness laiku agrāk nekā parasti. Koku lapas nav pat nodzeltējušas, bet sasalušas. Putni aizlaidušies, saule nesilda. Ja uzsnigs vēl biezāks sniegs, mūsu brieži ies bojā. Un vērši, zirgi un degunradži arī ies bojā. No kā pārtiks onkiloni?

Ceļotāji klusēdami klausījās virsaiša gaušanos; viņi zināja, kāpēc sals uznācis pirms laika, un zināja arī, ka nav nekādu cerību uz stāvokļa uzlabošanos, iekām neatjaunosies pazemes ceļi, pa kuriem ieplakai pieplūda siltums. Bet kurš gan varēja pateikt, kad tas notiks? Vai viņi drīkstēja dot Amnundakam kādas cerības?

Nesaņēmis atbildi, virsaitis piecēlās un, draudošā žestā izslējis roku, sacīja:

— Un visu to esat izdarījuši jūs! Jūs atnācāt pie mums no sniega un sala zemes un atnesāt šurp salu un sniegu, tāpēc ka tie jums patīkami, jums tīk dzīvot baltā zemē, baltie cilvēki! Ar aukstumu un sniegu jūs gribat pazudināt visus onkilonus, lai sagrābtu mūsu zemi. Čukči atdzina mūsu senčus uz šejieni! Jūs, varenie baltie burvji, gribat pazudināt mūs pavisam!

Viņš strauji apsviedās un izgāja no zemnīcas. Ceļotāji uztraukti saskatījās, un, kad virsaitis bija projām Gorjunovs sacīja:

— Tagad, pēc manām domām, vilcināties vairs nav nekādas jēgas — rīt pēc iespējas agrāk jādodas ceļā; pūš ziemeļu vējš, ezeri aizsaluši, miglas nebūs, un sniegs arī vēl nav dziļš.

— Tiesa, ja snigs vēl, mums bez slēpēm būs grūti tikt uz priekšu, — piebilda Kostjakovs.

— Arī ziemas apģērba mums šeit nav — viss palicis noliktavā, — Ordins piebalsoja.

— Jūs dariet, kā zināt, — Gorohovs enerģiski sacīja, — bet es palikšu pie onkiloniem. Sals drīz mitēsies, un mēs dzīvosim tāpat kā agrāk. Bet jūs nemaz netiksiet līdz Koteļnija salai, pazudīsiet ledos.

Gorohovu sāka pierunāt, bet viņš stūrgalvīgi atkārtoja, ka šeit būšot labāk nekā Kazačjē: pilns vēders, mierīga dzīve, laba sieva, silta zemnīca, — neesot ko kurnēt par likteni.

— Ja nu jūs, Ņikita, nokaus, tāpat kā nokāva vampu, un upurēs dieviem, lai mitētos aukstums? — Gorjunovs noprasīja.

— Jūs gvelžat niekus! Vampu aizbēdzis. Onkiloni cilvēkus neupurē. Ja viņi tos upurētu, tad jau sen būtu mūs visus nokāvuši, nemaz nesāktu runāties, nenāktu šurp, kā nupat atnāca Amnundaks. Mūs lūgsies, nevis nokaus.

Iestājās smags klusums.

Mazliet pagaidījis, Gorohovs piecēlās un izgāja ārā, bet pēc brīža ieskrēja Annuira.

— Nupat no jums pārnāca Amnundaks un sacīja mums: «Mēs vairs nedosim sievietes baltajiem cilvēkiem. Kamēr viņi neaizdzīs salu un sniegu, jūs dzīvosiet pie manis un uz turieni vairs neiesiet, citādi jums klāsies slikti.» Un visi vīrieši un sievietes sāka kliegt: «Jau sen tā vajadzēja, lai viņi padzīvo bez sievām, bez piena, bez plāceņiem!» Es tikai palūdzu, lai mani atlaiž uz šejieni pēc segas. Viņš sacīja: «Ej, bet tūliņ nāc atpakaļ!»

Annuira paņēma savu kažokādas segu un pačukstēja Ordinam pie auss:

— Naktī, kad visi aizmigs, es atnākšu pie tevis un izstāstīšu visu, ko būšu uzzinājusi, — man liekas, slikti būs.

Viņa aizskrēja, atstājusi ceļotājus nomāktā garastāvoklī.

— Jā, rīt mazā gaismiņā iesim projām, — Kostjakovs sacīja. — Droši vien tas ir tikai sākums; pret mums vērsīsies ar represijām, lai piespiestu mūs aizdzīt agro ziemu.

— Un, ja mēs kavēsimies, vēl sagaidīsim, ka mums zemnīcā pieliks sargus, un tad aiziet nebūs nemaz tik viegli, — Gorjunovs piebilda.

— Kamēr Gorohova nav, sagatavosim visu ceļam, — Ordins ierosināja. — Interesanti, uz kurieni viņš aizgāja, — vai tikai nav aizsteidzies pie Amnundaka izstāstīt mūsu nodomus?

Gorohovs un sievietes neatgriezās visu vakaru. Ceļotāji paši parūpējās par vakariņām, uzvārīja tēju, sakravāja mantas, pēc tam vēl ilgi sēdēja apspriezdamies un beidzot devās pie miera. Gorohovs, acīm redzot, bija palicis pārnakšņot pie Amnundaka.

Dziļā naktī Ordinu uzmodināja Annuira.

— Jums jāiet projām, cik ātri vien var, — viņa čukstēja. — Karavīri runā: apakšzemes gariem upurējām vampu — un viņi atdeva ūdeni svētajam ezeram; debesu gariem upurējām tikai briedi — viņi sadusmojās un uzsūtīja mums ziemu. Vajag arī viņiem salūkot labāku upuri. Nekā gan nesaka, bet es nojaušu — domā par jums.

— Vai Ņikita arī dzirdēja šīs runas?

— Nē, tas bija agrāk. Viņa klātbūtnē to nerunāja. Viņš atnāca un sāka stāstīt, ka gribot būt onkilons, iešot no jums projām un dzīvošot pie mums, viņš negribot uzlaist onkiloniem nekādas nelaimes. Visu vakaru stāstīja, cik slikta dzīve esot jūsu zemē. Tagad onkiloni saprot, kāpēc jūs esat atnākuši uz šejieni, — jūs meklējat savai ciltij labu zemi. Amnundaks tā arī pasacīja: «Tātad viņi ir spiegi un okšķeri! Bet mēs viņus nelaidīsim no šejienes projām, citādi viņi atgriezīsies ar lielu karavīru pulku un uzbruks mums ar saviem zibeņiem — tad onkiloniem būs gals!»

— Vai Ņikita neteica, ka mēs rīt taisāmies iet projām?

— Nē, neteica vis. Viņš tikai par sevi visu izstāstīja. Amnundaks viņu uzslavēja un uz šo nakti atdeva viņam sievu. Pēc tam pavēlēja, lai rīt ataicinot šamani — vakarā izvaicāšot garus laikam par jums un arī par sniegu.

— Nu, Annuir, rīt no rīta mazā gaismiņā mēs iesim projām. Bet ko tu darīsi, vai nāksi man līdzi?

— Iešu tev līdzi, kur vien gribēsi, ja es tur, jusu zemē, būšu tev vienīgā — pirmā sieva, — Annuira atbildēja.

— Jā, tu būsi man ne tikai pirmā, bet gan viena vienīgā sieva.

Viņi abi vēl ilgi runājās, līdz Ordins, paskatījies pulkstenī, redzēja, ka rītausmas stunda jau tuvu, un uzmodināja biedrus; viņi uz ātru roku ieturēja brokastis un, tikko sāka aust gaisma, uz visiem laikiem atvadījās no mājīgās zemnīcas. Gorohovam viņi atstāja zīmīti ar lūgumu paziņot Amnundakam, ka viņi aizgājuši atgādāt šurp savu silto apģērbu un pēc dienas atgriezīšoties. Ja Gorohovs gribot viņus panākt, viņš to vēl varot izdarīt: viņi gaidīšot divas dienas ieplakas malā. Ceļotāji brīdināja Gorohovu, ka Saņņikova Zemei draudot šausmīga ziema un ka šeit nepavisam nebūšot labāk kā Kazačjē. Uzrakstīja arī, ka viņš varot atnākt uz bāzi vēlāk kopā ar onkiloniem un paņemt gaļas krājumus, ko Ņikiforovs sagatavojis ziemai, jo viņi visu tik un tā nevarēšot aizvest.

Zemnīcā viņi atstāja degam ugunskuru, lai dūmi kādu laiku vēl rādītu onkiloniem, ka tajā mitinās cilvēki; guļasvietas saklāja tā, lai izskatītos, ka tur atlaidušies ļaudis; tikai Annuira paņēma līdzi savu segu un visus apģērba gabalus.

Sniga sīks sniedziņš, kas drīz vien varēja paslēpt viņu pēdas. Tomēr pakaļdzīšanos vajadzēja novērst Gorohovam, vismaz līdz vakaram. Viņam atstāja Raibo, ieslodzītu zemnīcā.

Kad uzausa gaisma, bēgļi atradās jau vairākus kilometrus no apmetnes — klajumā, ko viņi tikai ar pūlēm varēja sazīmēt. Kā pa šiem četriem mēnešiem viss bija pārvērties! Toreiz — jauni, spilgti iespaidi, brīnišķīga, tikko atklāta zeme, pilna noslēpumu, kas gaida atklājējus, pavasaris, pirmais zaļums. Tagad — kaili meži, sniegā ieputināti klajumi; bēgšana no tumšās, māņticīgās tautas; priekšā garlaicīgs, bīstams un ilgs ceļš pāri lediem uz kontinentu; sarūgtinājums par biedru, kas līdz šim bija kopā dalījies visās grūtībās, bet tagad kļuvis neuzticīgs, un bažas par viņa likteni; beidzot — atstātās sievietes, kuras bija iepatikušās. Tikai Ordins likās priecīgāks par citiem — viņam līdzās pa sniegu mundri brida Annuira, kura viņa dēļ bija pametusi tuviniekus un ierasto dzīvi, grasījās atstāt dzimteni, un, neskatīdamās ar skumjām atpakaļ, devās pretim svešajai, jaunajai pasaulei, kas varēja iedvest viņai šausmas.

Pret vakaru ceļotāji sasniedza bāzi, sagādādami lielu prieku Ņikiforovam, kurš jau sen nebija saņēmis no viņiem nekādas ziņas. Bāzē viss bija kārtībā, ziemai sagatavoti lieli gaļas un malkas krājumi; suņi uzbarojušies un veseli, trūka tikai viena, ko bija saplosījis lācis kādās medībās. Kazaks brīnījās, kāpēc vīri nolēmuši bez kavēšanās doties projām no šīs bagātās zemes.

— Pagalam visi mani pūliņi! — viņš sacīja pārmetoši. — Kālab gan es tā centos, gāju medībās, šāvu, stiepu mājās, žāvēju un kūpināju? Kālab iznīdēju tik daudz dzīvu radību? Kālab sacirtu tik daudz malkas? Viss paliks tiem pašiem lāčiem, kaut velns viņus rāvis!

— Nebēdājieties, Kapiton, nevis lāči, bet gan cilvēki apēdīs jūsu sagādāto gaļu. Atnāks Gorohovs ar onkiloniem un aiznesīs visus krājumus uz apmetni.

— Kā, vai tad Ņikita nenāks mums līdzi uz mājām?! — kazaks pārsteigts iesaucās.

— Nē. Viņš nolēmis palikt šeit. Iemīlējis te sievieti, saka, šeit būšot labāk nekā Kazačjē.

— tJn tā nolēmis? Ak tu draņķis tāds! Viņam taču Kazačjē ir laulene, tiesa, vecs, negants sievišķis.

— Bet šeit jauna, labsirdīga. Viņš te dzīvos gluži kā kņazs.

— Un kas tad te atnācis kopā ar jums? Varbūt pavadīt? — kazaks, rādīdams uz Annuiru, jautāja.

— Nē, tā ir mana sieva, viņa nāks mums līdzi uz kontinentu, — Ordins atbildēja.

— Paskat vien! — Ņikiforovs novilka, ziņkārīgi aplūkodams samulsušo sievieti, kura pietiekami labi nepārvaldīja krievu valodu, lai saprastu ātro sarunu, tomēr nojauta, ka runa ir par viņu.

— Tātad Ņikitas vietā mums līdzi nāks šejienes cilts sievišķis! Nezinu, kā mēs tiksim galā ar suņiem, — viņa tak nevarēs stāties Ņikitas vietā, sunīšus droši vien nav pat redzējusi, kur nu vēl nartas vadījusi. Ek, tīrais posts un bēdas!

Ņikiforovs pie ugunskura, ap kuru bija sasēdušies ceļotāji, vēl ilgi filozofēja par šo tematu. Tomēr, vērodams, cik veikli Annuira gatavo vakariņas, viņš jau mazliet samierinājās ar jauno ceļabiedru un vēlāk pat sacīja:

— Sieva jums, Semjon Petrovič, gan gadījusies lieliska, čakla! Un stipri jūs iemīlējusi, ja nospriedusi pamest savējos un iet projām pāri jūrai uz svešu zemi… Bet jūsējās, redzams, nav gribējušas nākt līdzi? — viņš vaicaja abiem pārējiem.

— Nē, negribēja… — Gorjunovs atbildēja un īsos vārdos paskaidroja Ņikiforovam, kā radušies apstākļi, kuri piespieduši viņus bez kavēšanās atstāt šo interesanto zemi. — Pavasarī mēs atgriezīsimies uz šejieni, — viņš piebilda, — ja vien viss beigsies laimīgi.

Pie vakariņām Ņikiforovs pastāstīja, ka tūliņ tikt projām no ieplakas nevarot, jo kupenas pa vasaru esot stipri kusušas un vairs nesniedzoties līdz kraujas korei, bet tikai lidz augšējai terasei, no kuras vēl vajadzētu rāpties augšā pa klintīm kādus piecpadsmit metrus. Lai uzvilktu augšā nartas un kravu, vajadzētu attīrīt ceļu, izcirst pakāpienus. Arī kupena attiecīgi jāsagatavojot: tās virsa stipri apledojusi un visā tās garumā nāktos izcirst pakāpienus.

— Pa vienu dienu ar visu to gan netiksim galā, — viņš sacīja.

— Mūsu rīcībā ir divas dienas, — Gorjunovs atbildēja. — Mēs apsolījām Ņikitam, ka gaidīsim viņu šeit divas dienas. Varbūt viņš pārdomās un steigsies uz šejieni.




PLŪDI


Pārnakšņojuši kazaka teltī, kas vēl joprojām atradās ledus alā, kura pa vasaru, ledum kūstot, bija kļuvusi krietni lielāka, ceļotāji no rīta sāka cirst pakāpienus kupenas korē.

Visi pieci cītīgi strādāja un vakara pusē jau bija augšā uz terases. Četrus līdz desmit metrus platā dzega stiepās kādus simt metrus uz abām pusēm no kupenas, tālāk ātri kļuva šaurāka, tā ka tur varēja staigāt vienīgi klinšu auni. Pāri terasei pacēlās siena, kas pašā zemākajā vietā bija metrus desmit augsta; tā ne visur bija stāva, vietu vietām sienā rēgojās atsevišķi augstāki un zemāki izciļņi un iedobes, pa kurām pieredzējis alpīnists viegli varētu uzrāpties augšā. Turpretim suņiem un kravas pacelšanai izciļņi bija pārāk augsti, un vajadzēja izcirst vēl kādus pakāpienus; tas nebija tik neizpildāms uzdevums, jo bazalta lava bija kārtaina. Tomēr darba te pietika vismaz kādai dienai.

Aplūkojis terasi, Gorjunovs ieminējās:

— Kā jūs domājat, vai mums neuzstiept jau šodien šeit augšā visu kravu un nartas?

— Kāpēc? — Kostjakovs vaicāja. — Apakšā ērtāk pārnakšņot: šeit pa miegam var nogāzties lejā no kraujas.

— Pārnakšņot mēs varam apakšā, bet visas smagās mantas labāk uznest augšā jau šodien — es pateikšu, kāpēc. Šovakar mums vajadzētu atgriezties onkilonu apmetnē, un to Gorohovs, izlasījis mūsu zīmīti, būs pateicis Amnundakam. Virsaitis, redzēdams, ka mēs neesam pārnākuši, vakarā, iespējams, sūtīs mums pakaļ vajātājus — onkiloni zina ceļu uz šejieni. Vajātāji atnāks šurp rīt no rīta ļoti agri, un, ja visas mantas vēl būs apakšā, mūs sagūstīs — uz onkiloniem mēs laikam gan nešausim. Ja krava jau būs augšā, mēs paši ātri uzkāpsim uz terases un ceļu pa kupenu iznīcināsim, tā ka būsim drošībā. Skatieties, augšējo šauro sniega kores posmu kādu desmit metru garumā var noskaldīt īsā brīdī, un tad neviens neuzdrošināsies rāpties augšā.

— Jums laikam gan taisnība! — Kostjakovs piekrita.

— Nu, bet kā tad ar suņiem? — Ņikiforovs jautāja. — Viņiem uz terases būs maz vietas.

— Ari suņi var pārnakšņot apakšā savās alās. Gan jau viņi bez kravas uzskries augšā viens divi.

Tā nospriedūši, ceļotāji, izmantodami atlikušās stundas lidz tumsai, sāka stiept augšā kravu. Tas nebija tik viegli izdarāms. Kaut ari bija izcirsti pakāpieni, suņi uzreiz nespēja uzvilkt augšā pa stāvo nogāzi smagi piekrautās nartas, un to vajadzēja darīt vairākos paņēmienos. Tāpēc ceļotāji noņēmās ar kravu līdz lielai tumsai, taču galu galā visas mantas, gaļas un malkas krājums un nartas bija nogādātas augšā uz terases; apakšā palika vienīgi guļammaisi, kā arī trauki vakariņām un tējas dzeršanai.

Ziemai bija sagatavotas lielas malkas kaudzes, tāpēc naktī varēja neskopoties un sakurt krietnus ugunskurus, lai aizbiedētu lāčus. Ņikiforovs stāstīja, ka zvēri pa vasaru apciemojuši viņu ne vienu reizi vien un tikai ala paglābusi kazaku no ķepaiņu apkampieniem un pasargājusi gaļas krājumu, kas pievilinājis plēsoņus.

Modrais Baltiņš arvien laikā uzmodinājis kazaku, un viņš, paslēpies starp ledus bluķiem pie alas ieejas, bliezis virsū nakts viesim, kas pūlējies atvelt nost ledus gabalus, ar kuriem bijusi aizkrauta ieeja gaļas noliktavā.

Pie vakariņām Ņikiforovs pastāstīja arī, ka abu zemestrīču laikā viņam bijis šausmīgi bail: viņš izskrējis ārā no alas, baidīdamies ka iegrūs velve. No tuvajām kraujām kā krusa gāzušies lejā akmeņi, un zemē pavērušās plaisas.

Darbā nogurušie ceļotāji agri nolikās gulēt starp četriem ugunskuriem un, Kurmja un Baltiņa apsargāti, aizmiga ciešā miegā. Ap pusnakti viņus uzmodināja spēcīgs apakšzemes grūdiens. Izbīlī pietrūkušies no miega, viņi uzmanīgi ieklausījās; no pazemes atskanēja skaidri sadzirdami dārdi, it kā tur pa nelīdzenu bruģi ripotu smagi pajūgi; dārdiem drīz vien pievienojās gan tuvi, gan tāli rībieni — no kraujām gāzās lejup atlūzuši klinšu bluķi; zem gulētājiem drebēja zeme. Tomēr visas šis skaņas drīz vien pārmāca neganta gaudošana — ledus alās plosījās ieslodzītie suņi.

Ceļotāji nakšņoja zem klajas debess, turklāt pietiekami tālu no klinšu sienas pakājes, tāpēc viņiem nekur nevajadzēja bēgt un viņi joprojām palika savos guļammaisos, protams, diezgan uztraukti.

Drīz sekoja vēl viens grūdiens, jau krietni stiprāks; gulētāji juta, ka viņus mazliet pasviež uz augšu; uzplivoja dziestošo ugunskuru liesmas, un gruzdošās pagales un ogles pašķīda uz visām pusēm. Tepat tuvumā kaut kas rībēdams nogāzās, un Gorjunovs, kas gulēja iepretim ieejai alā, kurā vēl nesen bija stāvējusi telts un ceļotāji pārlaiduši iepriekšējo nakti, ieraudzīja, ka no alas griestiem nobrukuši vairāki lieli ledus bluķi.

— Kāda laime, ka mēs nakšņojam šeit, nevis alā! — viņš iesaucās. — Tagad mēs tur būtu nospiesti!

— Vai suņiem viņu mītnēs nedraud briesmas? — Ordins uztraucās.

— Diezin vai. Viņu alas nav lielas un atrodas pašā augstākaja un biezākajā kupenas daļā.

— Ja suņus izlaidis ārā, viņi izklīdīs kur kurais, — Ņikiforovs sacīja. — Un piesiet viņus nekur nevar — nartas ir augšā. Lai sēž vien!

Tomēr vēl vairāki spēcīgi apakšzemes grūdieni piespieda ceļotājus mainīt savu lēmumu. Acīm redzot, nojauzdami briesmas, suņi sāka tik izmisīgi gaudot, ka Ņikiforovs ar cirvi rokās, grīļodamies gluži kā uz kuģa klāja vētras laikā, aizskrēja pie alām, atvēla 110 ieejas ledus bluķus un izlaida dzīvniekus ārā. Suņi lauzas brīvibā, gluži kā jēgu zaudējuši, lēkdami cits citam pāri, bet tūliņ pārstāja gaudot, paskrējuši dažus soļus sāņus, saspiedās ciešā muzgulī un, astes luncinādami, raudzījas savā kajurā.

Ņikiforovs atnesa streņģes, piesēja pietām suņus, aizveda visus trīs aizjūgus katru uz savu pusi un lika nogulties netālu no ugunskuriem. Pēc tam viņš ielūkojās alās un atgriezies sacīja:

— Kranči ne velti tā plosījušies — ledus ieplaisājis tieši virs viņu galvām, spraugā var pat roku iebāzt. Tā vien raugies, ka iegāzīsies griesti.

— Šonakt visas onkilonu zemnīcas droši vien atkal sabrukušas, — Gorjunovs ieminējās.

— Jauno nelaimi viņi tagad pierakstīs mūsu aiziešanai, — Kostjakovs piebilda.

— Vai arī tam apstāklim, ka viens no mūsējiem palicis pie viņiem, — piemetināja Ordins. — Un Gorohovam būs grūti tikt projām, ja viņš tagad to vēlētos.

Annuira klausījās, neteikdama ne vārda, bet ar asarām acīs. Viņas ģinti un visu cilti piemeklējusi jauna nelaime, un, kaut gan viņa bija pametusi onkilonus, tomēr ciltij uzbrukušais posts viņu dziļi sarūgtināja.

— Varbūt šī zemestrīce nāks visiem par labu, — Ordins pūlējās mierināt meiteni. — Ja tā atjaunos karstā ūdens un tvaika apakšzemes ceļus, tad atgriezīsies siltums un onkiloni dzīvos atkal tāpat kā senāk, bet zemnīcas nebūs grūti atjaunot.

Annuira jau zināja, kāpēc sals uznācis tik agri, un, izdzirdusi Ordina domas, nomierinājās; viņa pateicībā ielūkojās vīram acīs un slepus noglāstīja viņa roku.

— Un kāpēc gan viņi nebūvē mājokļus tā, kā bija uzcelts mūsējais? Tas droši vien nav sagruvis, — viņa beidzot sacīja.

— Varbūt pēc mūsu aiziešanas viņi sāks tā darīt. «Burvji» aizgājuši, bet viņu mājoklis stāv un nesagrūst, — Gorjunovs piebilda.

— Bet vai tagad ieplakas ziemeļu daļā nesāksies izvirdums? — Kostjakovs ieminējās.

Visi nevisus palūkojās uz ziemeļiem. Tomēr biezos mākoņos titās debesis bija melnas, un nekur nemanīja sarkanīgu atblāzmu, kas varētu norādīt, ka tur kāda vietā no zemes dzīlēm izplūst lava.

Apakšzemes grūdieni laiku pa laikam atkārtojās, kaut gan daudz vājāk. Beidzot nogurums ņēma virsroku, un visi iesnaudās.

Taču miegs bija nemierīgs, un te viens, te otrs uztrūkās, paslējās no savas guļvietas un izbīlī skatījās apkārt, bet pēc tam, pārliecinājies, ka viss ir mierīgi, kupenas nebrūk lejā un ugunskuri joprojām deg, no jauna nolaida galvu. Ņikiforovs pa reizei piecēlās un piesvieda ugunskuros malku. Tā vilkās šī briesmīgā nakts.

Austrumos mākoņi kļuva aizvien gaišāki un pēc tam iespulgojās vēl neredzamās saules staru sarkanīgajā atblāzmā. Mākoņu fonā tikko manāmi iezīmējās tuvākās klinšu sienas kore un virsotnes, un uz tām iemirdzējās baltās sniega joslas. Ziemeļos kļuva manāmas meža joslas kontūras; kupenas šķita izaugušas lielākas un baltākas, ugunskuru liesmas blāvākas. Pirmsausmas saltums uzmodināja snaudošos.

— Vai nebūtu laiks uzvārīt tēju, kamēr uzausīs gaisma? — Gorjunovs ieteicās. — Un pēc tam augšā, pie darba, kamēr vēl nav ieradušies vajātāji.

— Tiesa gan! — sacīja Ņikiforovs, pielēkdams kājās. — Ja jau jāiet, tad jāiet projām laikā!

— Bet, ja atjaunojies Saņņikova Zemes siltuma avots, varbūt nemaz nav vajadzīgs iet projām? — Ordins prātoja.

— Dienā par to pārliecināsimies: ja kļūs silts un sniegs nokusīs, jūsu pieņēmums būs pareizs. Tomēr ceļš aiziešanai jāiekārto, — Gorjunovs nosprieda.

Kļuva vēl gaišāks. Austrumu pusē mākoņi iespulgojās košās krāsās. Ziemeļos mežu melnā josla iezīmējās jau daudz skaidrāk. Melnās kraujas aizstiepās uz abām pusēm un likās tādas pašas kā arvien, kaut gan naktī bija nogruvuši lejā daudzi akmens bluķi.

Ņikiforovs, sabikstījis ugunskuru, paņēma tējkannu un aizgāja uz kupenas galu, kur no sniega apakšas sūcās sīka urdziņa, krādamās mazā ūdens smelšanai iekārtotd dobe. Tūliņ pat no turienes atskanēja kazaka baiļu pilnais sauciens:

— Tētīt žēlīgais, ūdens, visur ūdens!

Visi metās pie Ņikiforova, garām ugunskuriem, kuru liesmas un dūmi aizsedza skatu uz tuvāko zemes joslu. Pieskrējuši viņi sastinga pārsteigumā. Tur, kur kādus simt metrus no kupenu gala agrāk stiepās sīku akmeņu sabiras, vakar vēl visas zem sniega, tagad pletās duļķains, gluds ūdens spogulis, kas aizsniedzās līdz krūmu joslai, kas arī bija pārplūdusi. Šis jaunais ezers, kas bija izveidojies pagājušajā naktī, pletās uz abām pusēm, cik tālu vien sniedzās skatiens, — šķita, līdz kraujas pakājei, — un tikai ieplakas dienvidu stūris ar kupenām vēl nebija applūdis. Strautiņš, tecēdams no kupenas apakšas, soļus desmit no tās gala, klusu murdēdams, ieplūda šajā ezerā, kas nošķīra ceļotājus no pārējās ieplakas.

— Lai nu saka viens cilvēks — pēc zemestrīces lavas vietā ūdens! — Kostjakovs pārtrauca klusumu.

— Skatieties, ūdens, liekas, kāpj uz augšu pie mums! — Ordins iesaucās. — Ūdens ceļas!

Visi piegāja pie krasta un ieraudzīja, ka ūdens virzās uz priekšu; viņu acu priekšā sniega sega piesūcās ar valgmi, saplaka un izjuka atsevišķās pikās, un ūdens nemitīgi uzmācās kupenām.

— Nu, biedri, nav ko kavēties! — Gorjunovs uzsauca. — Savācam mantas un laižam augšup! Pēc pusstundas mūsu apmetne jau būs zem ūdens.

— Bet mums vēl nav uztaisīts ceļš augšā! — Kostjakovs iebilda. — Mēs būsim kā slazdā.

— Vai tiešām jūs baidāties, ka arī terase applūdīs? Kamēr tas notiks, mēs paspēsim iekārtot tālāko ceļu — terase taču ir kādus simt metrus virs ieplakas.

— Cik labi, ka vakar uzstiepām augšā visu kravu! Tagad vairs nepagūtu, — piebilda Ordins.

Atgriezušies pie ugunskuriem, ceļotāji ātri savāca mantas un sakrāva uz kupenas. Pēc tam no noliktavas, ko arī apdraudēja plūdi, katram gadījumam paņēma krietnu krājumu gaļas, kā arī sakrāva gar pakāpieniem uz kupenas kores pēc iespējas vairāk malkas — to visu varēja pamazām uzstiept augšā. Pēdējās pagales nesa, jau brizdami pa ūdeni, kas bija pienācis pie paša kupenas gala.

— Tagad vedīsim augšā suņus! — Ņikiforovs sacīja.

Suņi jau bija kļuvuši nemierīgi un pūlējās uzrāpties augšā pa stāvajiem kupenas sāniem, bet slīdēja atpakaļ, krita un gaudoja. Ņikiforovs, Ordins un Kostjakovs paņēma katrs pa vienam aizjūgam un dzina suņus augšup pa sniegā izcirstajām kāpnēm. Gorjunovs un Annuira gāja pa priekšu, nesdami mantas. Uzkāpuši augšā, viņi izbrīnā apstājās. Iepriekšējā dienā kupenas virsma bija gandrīz vienā limenī ar terasi; tagad tās šķīra gandrīz metru augsta krants. Acīm redzot, zemestrīces rezultātā vai nu visa kupena bija paslīdējusi uz leju un nosēdusies, vai arī bija ieslidzis ieplakas dibens. Vajadzēja rāpties augšā. Pirmā aizjūga suņi apstājās pie krants un sāka gaudot. Vajadzēja ņemt viņus pa vienam rokās un uzsēdināt augšā uz terases. Uz laukumiņa suņi sāka draiskoties, manījās klāt nartās sakrautajai gaļai, un Ņikiforovam nācās krietni nopūlēties, iekām visus saķēra un piesēja pie streņģēm kādā stūrī. Pārējie vīrieši nokāpa lejā pēc mantām, kas bija atstātas kupenas lej galā, bet Annuira rīkojās uz tējas vārīšanu; terasi klāja tīrs, svaigi uzsnidzis sniegs, tā ka ūdens te netrūka.

Kad visas mantas bija uznestas augšā, ceļotāji, gaidīdami brokastis, varēja palūkoties apkārt. No augstās terases bija pārredzama liela daļa ieplakas; cik tālu vien sniedzās skatiens, visur rēgojās ūdens, visi klajumi un noras bija pārvērtušies ezeros, bet meži izskatījās kā melnas salas un zemes šaurumi. Saules staros, kas izlauzās cauri mākoņiem, visur mirdzēja sudrabaini ūdeņi, un ainava nemaz nelikās šausmīga, gluži otrādi: stāvo klinšu krauju melnajā ietvarā, ko iejoza baltās terašu joslas un vainagoja sniegotās virsotnes, pletās milzīgs ezers ar tumšu salu un pussalu režģi.

Tomēr, iedomājoties, ka šī ezera vietā vēl vakar mituši cilvēki — vesela cilts — un milzum daudz dzīvnieku, kļuva baisi. Vai tiešām viņi visi jau noslīkuši? Cilvēki varēja atrast pagaidu patvērumu kokos, bet vai uz ilgu laiku? Ja ūdens vēl celsies, viņi agri vai vēlu noslīks; bet, ja arī ūdens līmenis necelsies, cilvēki tik un tā aizies bojā no bada un sala. Dzīvniekiem vispār nekur nebija glābiņa — kraujas stāvās sienas pieejamas vienīgi putniem un klinšu auniem. Saņņikova Zeme bija pārvērtusies par milzīgu slazdu.

Šādas domas māca vērotājus, kad tie no terases ar binokli veltīgi aplūkoja apkārtni cerībā ieraudzīt kaut kur kokos paglābušos cilvēkus. Tuvumā viņu nebija, bet tālumā mežu joslas aizsedza cita citu, turklāt attālums bija pārāk liels.

— Vai zināt ko? — Ordins iesaucās. — Mums taču ir laiva! Nolaidīsim to ūdenī un brauksim glābt Gorohovu un onkilonus, cik nu varēsim.

Tikko Ordins paspēja izsacīt šos vārdus, no muguras viņam ap kaklu apvijās maiga roka, Annuira piekļāvās ar vaigu pie viņa vaiga un čukstēja:

— Jā, jā, brauciet glābt mūsējos, tagad viņi jums nedarīs nekā ļauna.

— Bet kā mēs ar laivu tiksim cauri mežiem? — Kostjakovs vaicāja.

— Pirmkārt, visur ir zvēru takas, kas tagad pārvērtušās kanālos, un bez tam gar ieplakas malu, kur bija akmens krāvumi, tagad plešas plata josla tīra ūdens, — Gorjunovs atbildēja.

Ceļotāji steigšus pabrokastoja, pēc tam noņēma no nartām un samontēja laivu, ielika tajā stūri, ķeksi, airus, žāvētu gaļu, pudeli spirta, mazliet sausiņu no saviem trūcīgajiem krājumiem, virvi un cirvi.

— Braukt visiem, protams, nav nekādas jēgas! — Gorjunovs sacīja. — Pietiek ar diviem, citādi mēs diezin vai daudz izglābsim. Viens pārmaiņus pie stūres, otrs pie airiem. Kurš vēlas braukt?

Ņikiforovam vajadzēja uzraudzīt suņus, Annuira neprata airēt, tāpēc izvēlēties nācās tikai no trim. Nolēma atstāt uz terases vēl Kostjakovu.

— Palikušajiem tāpat pietiks darba, — Ordins sacīja. — Jums pa šodienu jāizcērt pakāpieni no terases uz augšu pāri klintīm.

Laivu ar virvēm no kupenas kores nolaida ūdenī, kas te jau bija kādu metru dziļš. Gorjunovs apsēdās pie stūres. Ordins ķērās pie airiem, un vieglā laiva ātri aizslīdēja pāri duļķainajiem ūdeņiem, kas klāja Saņņikova Zemi,







LAIVĀ PA SAŅŅIKOVA ZEMI


Ar vieglo, ātro, maz noslogoto laivu varēja nobraukt kādus desmit kilometrus stundā, tā ka pēc stundām trim laivinieki cerēja nokļūt līdz Amnundaka apmetnei. Abi vīri īrās pa klajajiem ūdeņiem ieplakas nomalē, tomēr turēdamies pie mežmalas, nevis kraujas pakājē, jo tur viegli varēja pilnā gaitā uzskriet kādam zemūdens akmenim un pārplēst plāno laivu. Laiva ātri slīdēja pa duļķaino ūdeni, kurā peldēja zari, sausas lapas, zāļu stiebri, beigti kukaiņi — ilgos gados krājušies gruži, kas bija klājuši augsni un tagad pacēlās virs ūdens, to stipri saduļķojot. Laiku pa laikam Gorjunovs ar ķeksi izmērīja dziļumu — tas bija lielāks par metru. No tā varēja secināt, ka lielākie dzīvnieki jau gājuši bojā, ja nav paspējuši paglābties tajos ieplakas rajonos, kur ūdens bijis seklāks vai kur nemaz nav uzplūdis, pieņemot, ka tādi rajoni vispār ir. Šis jautājums ļoti interesēja laiviniekus.

— Es visu laiku prātoju — no kurienes radušās tādas ūdens masas? — Ordins sacīja. — Vai tiešām uz laiku pārtrauktais pazemes ūdeņu pieplūdums tagad izraisījis tādus plūdus?

— Varbūt ieplakā ielauzies ūdens no jūras? Jūra taču ir tuvu, un svētā ezera krāteris to savieno ar Saņņikova Zemi, — Gorjunovs ieminējās.

— Tad ūdenim jābūt sāļam. Pagaršojiet, kāds tas ir.

Gorjunovs pasmēla ūdeni, norija mazu malciņu un pārējo izspļāva.

— Ūdens ir rūgti sāļš, — viņš konstatēja, — bet nav gluži tāds kā jūrā.

— Protams — tas šeit sajaucies ar ezeru ūdeņiem un izkausējis arī daudz sniega. Tagad skaidrs, ka ieslīgusi visa ieplaka, ja jau te varējis ieplūst ūdens no jūras.

— Bet tādā gadījumā ūdens nevar pacelties pārāk augstu. Varbūt tas jau sasniedzis augstāko līmeni.

— Ūdens līmenis ir atkarīgs no tā, cik dziļi ieslīgusi ieplaka, un no attiecības starp svētā ezera krātera diametru un ieplakas platību; krāteris ir visai šaurs, tur pretim ieplaka milzīga, un nepieciešams ilgs laiks, kamēr ūdens šeit pacelsies līdz jūras līmenim. Cik dziļi ieslīgusi ieplaka, mēs nezinām. Grūti iedomāties, ka tā ieslīgusi vienlaidu masā; drīzāk ieplakas dibens sašķēlies joslās, kas ikviena varēja iegrimt dažādā dziļumā.







— Tātad dažas joslas varēja palikt agrākajā līmenī un uz tām paglābās cilvēki un dzīvnieki?

— Cerēsim, ka notikumi risinājušies tieši tā, — Saņņikova Zemes iedzīvotājiem tā būtu laime.

Laiva slīdēja gar krūmiem, kuri līdz pat galotnēm atradās zem ūdens; pa labi krūmi pārgāja mežā; pa kreisi līdz pat klinšu sienas pakājei pletās rāmi ūdeņi, vietām kā mazas saliņas rēgojās lielāki klinšu bluķi. Uz kraujas terasēm šur tur manīja klinšu aunus, kas vai nu stāvēja nekustēdamies un blenza uz leju ūdeni, vai arī skraidelēja šurpu turpu. Siem dzīvniekiem draudēja bada nāve, jo viņu barība — sūnas un zāle — atradās zem ūdens, turpretim uz terasēm gandrīz nekas neauga. Uz akmens bluķiem, kas rēgojās virs ūdens, redzēja paglābušos sīkos dzīvnieciņus — pīkstētājus, kas mitinās akmenājos, žurkas un peles; dažviet starp sīkajiem grauzējiem kā milzis grozījās zaķis. Cieši piespiedušies cits pie cita, zvēriņi tupēja uz akmeņiem un gaidīja bada nāvi. Kāda klinšu bluķa tuvumā ceļotāji noskatījās, kā no liela augstuma, spārnus sakļāvis, šaujas lejup ērglis, sagrābj zaķi un aiznes to, turklāt daļa sīko dzīvnieciņu, kas bija patvērušies uz saliņas, izbīlī sakrita ūdenī. Arī citi plēsīgie putni riņķoja pāri ūdeņiem, nolūkojot viegli iegūstamo laupījumu. Bet vai tā pieliks ilgam laikam? Pēcāk arī plēsoņus gaidīs bada nāve. Uz lielas klints laivinieki pamanīja sadrūzmējušos vilkus un lapsas; daži zvēri gulēja, daži stāvēja, skatieniem pavadīdami garām braucošos cilvēkus.

Pēc divām stundām parādījās svētais ezers, ko tagad varēja pazīt vienīgi pēc raksturīgās pusaplī izliektās kraujas, kas ietvēra ezeru. Tuvodamies šai vietai, Gorjunovs, kas sēdēja pie airiem, ievēroja, ka airēt tagad ir grūtāk. Apturējuši laivu, abi pārliecinājās, ka pretim plūst manāma straume un ūdens ir vēl sāļāks un tīrāks. Pie paša ezera straume kļuva vēl stiprāka, un virs krātera ūdens mutuļoja uz augšu, paceldamies lēzenā paugurā.

— Vai redzat, ūdens vēl joprojām ieplūst ieplakā, turklāt diezgan spēcīgi, — Ordins sacīja.

Viņi iegrūda ūdenī ķeksi un tik tikko sasniedza dibenu, bet ķeksis bija trīs metrus garš.

— Pat upuru akmens nav redzams, — Gorjunovs piebilda. — Tas taču pacēlās kādus divus metrus virs ezera.

Pabraukuši vēl kādu laiku gar ieplakas malu, ceļotāji ievēroja šauru klaja ūdens joslu, kas aizstiepās meža dziļumā vajadzīgajā virzienā, un sāka irties uz turieni. Drīz vien kanāls kļuva šaurāks un laiva slīdēja starp kokiem. Applūdušais mežs likās dīvains:-kailie lapu koki, zaļās egles un dižegles pacēlās tieši no ūdens, aplipušas sausām lapām un zariem, kā arī visādiem gružiem; ceļā bieži gadījās beigti putni un sīki dzīvnieciņi. Koku zaros, žēli čivinādami, vietām lidinājās putni. Patvērušās uz sausu zaru kaudzēm, sēdēja peles un žurkas, seski, zebiekstes un caunas — plēsīgi zvēriņi līdzās grauzējiem, kurus tie parasti medīja. Saule, laiku pa laikam izlauzdamās cauri mākoņiem, apspīdēja šo neparasto, šausmīgo ainavu.

Pa mežu vajadzēja irties piesardzīgi, lai neuzdurtos kādai siekstai vai asam sausam zaram. Beidzot priekšā kļuva gaišāks un parādījās klaji ūdeņi — applūdusi nora. Izbraukuši klajumā, ceļinieki sāka uzmanīgi raudzīties apkārt, pūlēdamies uzminēt, vai te bijusi Amnundaka apmetne. Meža ieloks šķita svešs. Pēkšņi viņu uzmanību saistīja ūdens mutulis ezera vidū netālu no laivas. Ūdens pacēlās uz augšu lēzenā paugurā, no kura izlauzās tvaika mutulis.

— Šī ņav tā nora, kur mēs dzīvojām! — Gorjunovs iesaucās. — Mūsu ezers nemeta burbuļus.

— Ari es domāju, ka šis ir klajums, kas atradās tālāk uz dienvidiem, — Ordins atbildēja. — Tagad ir skaidrs, ka zemi applūdina ne vien jūra, bet arī apakšzemes ūdeņi, kuru pieplūde atjaunojusies… Bet šeit jābūt saldūdenim, — viņš piebilda un, vēlēdamies padzerties, pasmēla plaukstā ūdeni. — Gandrīz pavisam salds un diezgan karsts, — viņš konstatēja, kaut kā remdējis slāpes.

— Mūsu laivai karsts ūdens nepavisam nav derīgs! — Gorjunovs sacīja. — Tas var kaitēt ziedei, ar ko aiztrieptas šuves, un impregnējumam — no burbuļiem vajadzēs turēties tālāk.

Laivinieki pa šauru kanālu devās uz ziemeļiem un drīz vien izīrās klajumā, kur bija apmetne; šo vietu viņi pazina pēc retā, izcirstā meža.

— Redz, kur mūsu zemnīca! — Ordins iesaucās.

Ezera otrā malā virs ūdens tikko pacēlās zemnīcas augstā centrālā daļa; uz tās vēl gulēja kūstoša sniega lēkšķes un krijas gabals, ar ko naktī pa pusei aizbāza dūmeju. Vīri pieīrās pie zemnīcas. Ordins izkāpa no laivas uz šīs saliņas un, noliecies pār dūmeju, iesaucās:

— Cik daudz labu mantu šeit uzpeldējis!

Viņš izvilka no čukura kažokādas segu, vairākas sieviešu jakas un bikses, spilvenu, koka bļodu un apgruzdušas pagales. Visas mantas bija uzpeldējušas augšā juku jukām un piemirkušas ūdenī.

— Spilvenu un segu paķersim līdzi, noderēs Annuirai, — viņš sacīja. — Vajag tikai labi izgriezt, lai notek liekais slapjums.

Izvilcis mantas no ūdens, Ordins atgriezās laivā un īrās uz virsaiša zemnīcas pusi. Seit virs ūdens rēgojās vienīgi četri centrālie stabi un daļa jumta. Ar ķeksi zem ūdens viņi uztaustīja zemes kaudzi un zem tās apraktos baļķus.

— Nekur nav ne miņas no ļaudīm! Mēs viņus varbūt neredzam starp kokiem, bet viņi mūs taču redz un varētu pasaukt, — Gorjunovs sacīja. — Pakliegsim paši!

Abi sāka saukt Amnundaku, Ņikitu un sievietes, kuru vārdus viņi zināja. Tomēr neviens neatsaucās. Visapkārt valdīja mēms klusums.

— Visi taču nebūs noslīkuši. Kāds varēja izglābties, uzkāpis kokā vai uz mūsu zemnīcas jumta, — Ordins sacīja.

— Acīm redzot, onkiloni paspējuši aiziet no šejienes. Viņi jāmeklē tālākos rajonos. Varbūt ūdens cēlies tik lēnām, ka viņi aizgājuši gluži mierīgi, — Gorjunovs prātoja.

— Gluži tā vis neizskatās, — Ordins iebilda. — Ja viņi būtu aizgājuši nesteigdamies, tad neatstātu apģērbu un segas — pašas vajadzīgākās mantas ziemā.

Vīri īrās tālāk pa kanālu, kas veda uz nākamo apmetni kādu pāris kilometru attālumā. Klajumā viņi ieraudzīja zemnīcu, tiesa, daļēji sabrukušu, tomēr puse mītņes vēl pacēlās virs ūdens. Gorjunovs izmērīja dziļumu — rādīja apmēram pusotra metra.

— Nu, šeit gan cilvēki nevarēja noslīkt! — viņš izsaucās. — Droši vien šī ieplakas daļa ir mazāk ieslīgusi.

Pieīrušies pie zemnīcas, viņi pa iebrukušo pajumi ielūkojās mītnes iekšienē — ūdenī peldēja tikai sīki priekšmeti, skrandas, apgruzdušas pagales un gruži, taču apģērba gabalus nemanīja.

— Šejienieši paspējuši aiznest projām visu vērtīgo, — Ordins sacīja.

Aplūkojuši tuvākos kokus, vīri no jauna saka kliegt, taču viņiem, skaļi ķērcot, atsaucās vienīgi bars vārnu, kas bija sasēdušās kokos un, acīm redzot, gaidīja ūdens krišanos.

Laivinieki apskatīja vēl divus nākamos klajumus, kur agrāk mitinājās onkiloni; zemnīcas bija sabrukušas vai nu pavisam, vai pa pusei, bet cilvēku nekur nebija; ūdens te bija tikai kādu metru dziļš, vietām vēl seklāks; dažviet laiva uzdūrās nogāzušos koku stumbriem, un vajadzēja irties uz priekšu ļoti uzmanīgi.

— Es domāju, ka mēs varam mest mieru, — Gorjunovs sacīja. — Visi onkiloni ir izglābušies, paspējuši atkāpties uz ieplakas ziemeļu daļu, kas laikam nav nemaz iegrimusi. Tātad palīdzība nevienam nav vajadzīga, bet, ja piebrauksim sauszemei un sastapsim tur onkilonus, varam nokļūt nepatīkamā situācijā.

— Bet varbūt tālāk dziļums atkal palielinās un mēs tur sastapsim ļaudis, kuri nav varējuši izbēgt no ūdens un kuriem vajadzīga palīdzība? — Ordins prātoja. — Pabeigsim meklēšanu, lai vēlāk nebūtu sirdsapziņas pārmetumu.

Gorjunovs piekāpās, un viņi īrās tālāk. Tomēr nākamajā klajumā laiva vietām jau sāka sēsties uz sēkļa un virs ūdens apkārt kādreizējam ezeriņam rēgojās zāļu stiebri, meldri un niedres. Kanāls aiz klajuma bija labi ja pus metru dziļš, un varēja manīt, ka tālāk ūdens tik tikko klāj zemi.

— Nākamajā norā varam uzkulties onkiloniem, — Gorjunovs ierunājās.

— Jums taisnība. Skatieties, pāri mežam redzami pat ugunskuru dūmi, un tas rāda, ka cilvēki izgājuši sausā vietā, — Ordins piebalsoja. — Varbūt izdzirdēsim ari viņu balsis.

Viņš ievilka airus un sāka klausīties: no tās puses, kur manīja kūpam dūmus, patiešām laiku pa laikam skanēja cilvēku balsis.

— Zemestrīces un plūdu spiesti, onkiloni pārcēlušies uz ieplakas ziemeļu daļu, kur dzīvos joprojām tāpat kā agrāk, — Gorjunovs sacīja.

— Un, tā kā siltuma avots sācis darboties no jauna, par ko liecina divi burbuļojošie ezeri, kurus redzējām, — Ordins piebilda, — tad par onkilonu likteni mums nav ko bažīties. Tomēr atgriezties pie viņiem nebūtu prāta darbs — tikko uzbruktu kāda nelaime, mūs atkal turētu aizdomās un, iespējams, padarītu par gūstekņiem … Ja jūrā būs pārāk plaši lāsmeņi, tā ka netiksim pāri, mēs varam atgriezties atpakaļ uz terases un sagaidīt tur salu; kurināmais un barība suņiem būs tuvu, bet onkiloni — tālu, turklāt šķirti no mums ar ūdeņu joslu. Tikai Gorohovu, to gan būsim pametuši likteņa varā; tagad viņš droši vien ir grozījis savu lēmumu.

— Gorohovs varbūt jau atrodas uz terases, — Gorjunovs iebilda. — Ja plūdi būtu satricinājuši viņa pārliecību par labo dzīvi šajā zemē, viņš varēja izmantot bērza tāss laiviņu un panikas brīdī atirties pie mums viens pats vai kopā ar sievu. Viņš zina, kur laiviņa paslēpta, jo bieži ar to brauca zvejot zivis. Līdz rītrltam mēs viņu gaidīsim, kā norunāts.

Sarunas laikā mazliet atpūtušies, vīri devās atpakaļ. Lai nebūtu jālīkumo pa klajumiem un kanāliem un ātrāk tiktu uz priekšu, viņi no jauna izirās ieplakas malā. Tomēr atceļā pagāja četras stundas. Airējot garām agrākajam svētajam ezeram, viņi pārliecinājās, ka ūdens pa krāteri vēl joprojām ieplūst ieplakā, tomēr visai vāji — acīm redzot, līmeņi jau bija gandrīz izlīdzinājušies. Dziļums šajā vietā pārsniedza trīs metrus, un ķeksis vairs nesniedzās līdz dibenam. Pie kupenām viņu prombūtnes laikā ūdens bija stipri cēlies un bija dziļāks par diviem metriem.

Uz terases palikušie sagaidīja biedrus pie ledus kāpnēm, lai palīdzētu viņiem izsēdināt no laivas izglābtos.

— Jus nevienu neatvedāt? — Kostjakovs izbrīnījies iesaucās.

— Tikai velti izvizinājāties? — piebilda Ņikiforovs.

— Visi, visi noslīkuši? — Annuira nobālusi čukstēja.

Ordins, protams, viņu nomierināja.

— Lūk, vienīgie slīkoņi, kurus mēs atradām, — Gorjunovs pajokoja, izceldams no laivas sieviešu tērpus un pasniegdams tos Annuirai.

Kopējiem spēkiem visi uzvilka laivu augšā pa kupenas kori; lai paceltu laivu uz terases, vajadzēja krietni noņemties, jo pa šo dienu slāvā krants virs kupenas jau bija kļuvusi divarpus metra augsta — vai nu tāpēc, ka ūdens apskalotā kupena sākusi slīdēt uz leju, vai arī tāpēc, ka ieplakas dibens joprojām lēnltiņām slīga dziļāk. Ērtākai satiksmei kazaks te bija iekārtojis kāpnes, sakraujot citu uz cita ledus bluķus.

Pie pusdienām ceļotāji pastāstīja cits citam, kas noticis pa dienu. Trīs palikušie bija iecirtuši kāpnes kraujā virs terases, uzkāpuši augšā un redzējuši diezgan tuvu atklātu jūru. Drīz pēc abu biedru aizbraukšanas negaidot no ūdens izrāpušies divi milzīgi lāči un sākuši kāpt augšup pa kupenā iecirstajiem pakāpieniem, acīm redzot, cerēdami paglābties no plūdiem uz terases kopā ar ļaudīm. Tādi kaimiņi, protams, nebija visai vēlami, un pekaiņus sagaidīja ar šāvieniem: viens nogāzās uz kupenas un iekūleņoja ūdenī, otru nogalināja augšā uz terases. Svaigas gaļas krājums ceļam nāca īstā reizē.

Annuira pazina segu un sieviešu apģērbu, ko Ordins bija izzvejojis no viņu zemnīcas, — tas piederēja Annuenai.




KATASTROFA


Pirms saules rieta Gorjunovs un Ordins uzkāpa augšā uz kalnu kores palūkoties, kas notiek ārpus ieplakas; klinšu sienas visu vasaru bija ierobežojušas viņu redzes lauku. Bieziem sniegiem klātā — it kā nemaz nebūtu bijusi vasara — Saņņikova Zemes dienvidu nogāze lēzeni nolaidās līdz jūrai, ko arvien vēl klāja ledus kādu piecu kilometru platā joslā no pakājes. Turpretim tālāk līdz pašam dienvidu apvārsnim melnēja plašivaļēji ūdeņi, kuros peldēja ledus gabali un veseli lēdus lauki. Šī jūra bija pārāk plata, lai to varētu šķērsot vieglajā laiviņā; kajakā nebija vietas visiem ļaudīm, mantām un suņiem. Vajadzēja vai nu gaidīt, kamēr rudens sals pārklās jūru ar ciešu ledus segu un lāšmeņi kļūs šaurāki, vai arī doties uz austrumiem cerībā, ka tur ledi stiepjas tālāk uz dienvidiem, bet otrpus jūrai turas Koteļnija salas tuvumā, tā ka var pārcelties pāri lāsmenim divos paņēmienos.

— Mēs tagad esam gluži kā kuģa katastrofā cietušie, kas nokļuvuši uz salas, — Ordins sacīja. — Aiz muguras ūdens, priekšā ūdens, bet vidū uguns un posts; tā, šķiet, teikts pasakā.

— Nu, uguns vēl pagaidām nav, bet ūdens un posta pietiek, — Gorjunovs atbildēja. — Paskatieties atpakaļ!

Saņņikova Zeme patiešām atgādināja milzīgu ezeru. Binoklī varēja saredzēt geizeru strūklas, kas dažviet ieplakas vidienē šāvās uz augšu. Vakar ap šo laiku viņu acu priekšā gulēja ziemas autos tinušies klajumi un meži; tagad sniega vietā bija stājies ūdens, un siltais vējš, kas pūta no ziemeļiem, liecināja, ka Saņņikova Zemes siltuma avots atkal sācis darboties.

— Labākie rajoni tomēr atrodas zem ūdens, — Ordins teica. — Turklāt visi Saņņikova Zemes iemītnieki, gan divkājainie, gan četrkājainie, sablīvējušies ziemeļu daļā, bet puse tās ir kaila un neauglīga.

— Jā, tur būs maz telpas — sevišķi ļaudīm, — Gorjunovs piebilda. — Onkiloni droši vien tagad uzsāks karu ar vampu, kamēr tos galīgi iznīcinās, lai nebūtu tādu bīstamu un tuvu kaimiņu.

— Tagad viņiem ļoti noderētu mūsu pērkoni un zibeņi. Viņi vēl nožēlos, ka ļāvuši mums aizmukt.

— Nekas, Gorohovam taču palika šautene.

— Paklau, es nupat atcerējos — mēs esam aizmirsuši zemnīcā mūsu rezerves šauteni, ko gribējām uz šķiršanos atstāt Amnundakam. Gorohovs var to uzdāvināt virsaitim un tā pielabināties onkiloniem.

Kad asinssarkanā saule, noslīdējusi līdz apvārsnim, pazuda miglas joslā, kas tālumā cēlās no jūras, vērotāji atgriezās uz terases un vēl ilgi sēdēja pie ugunskura. Visus māca skumjas: viņi bija iemīlējuši Saņņikova Zemi un tagad pavadīja šeit pēdējo vakaru. Gribot negribot atmiņā nāca tas vakars, kad ceļotāji no kalnu virsotnēm pirmo reizi ieraudzīja šo noslēpumaino zemi, klausījās skaņās, kas atlidoja no klinšu kraujas pakājes, un centās uzminēt, ko ieraudzīs šajā zemē. Viņi bija redzējuši vairāk nekā cerējuši, atklājuši daudz brīnišķīga, atraduši īpatnēju pasauli, kur mitinājās citur izmiruši dzīvnieki un pirmatnējie cilvēki, pasauli, nošķirtu šajā dīvainajā, siltajā ieplakā starp polārajiem lediem. Ekspedīcija bija guvusi ārkārtīgi svarīgus rezultātus, visi tās dalībnieki palikuši sveiki un veseli, bet prieka un apmierinājuma vietā viņi izjuta satraukumu un nemieru, ko varēja izskaidrot varbūt vienīgi ar pēdējo dienu notikumiem, kuri draudēja šai brīnišķīgajai zemei un tās iedzīvotājiem ar pāragru bojāeju.

Nakts bija diezgan silta, un ceļotāji, taupīdami malku, naktī uguni nekurināja, jo uz augstās terases jutās pilnīgā drošībā: te gulētājiem nemanīti nevarēja piezagties ne plēsīgie zvēri, ne vampu, ne onkiloni, — ikvienam ceļu aizsprostoja plašie ūdeņi. Jau dienā vīri bija piekrāvuši vienas nartas, pārklājuši kravu ar zvēru ādām un nosējuši ar virvēm. Šajās nartās atradās visi ekspedīcijas materiāli: dabaszinātniskās un etnogrāfiskās kolekcijas, fotogrāfijas un dienasgrāmatas. Krava gan nebija pārāk smaga, tomēr aizņēma daudz vietas. Piekrautās nartas stāvēja patālāk no citām, tuvu terases malai. Līdzās tām apgūlās Kostjakovs, lai pasargātu no suņiem svaigo gaļu, kuru pa nakti salika augšā uz kravas. Pārējās divas nartas, piekrautas tikai daļēji, atradās tuvāk suņiem, sagrieztas šķērsām pāri laukumam, un tām līdzās guļammaisos apgūlās pārējie.

Pēc pusnakts Gorjunovs pamodās no viegla grūdiena sānos, šķita, ka viņu kāds modina. Viņš atvēra acis, ieraudzīja, ka neviena nav, un taisījās no jauna iesnausties, kad izdzirda tālus pērkona grāvienus.

«Lietus mums šobrīd uznāks īsti nelaikā, telti uz kailiem akmeņiem nenostiprināsi!» Gorjunovs nodomāja, pacēla galvu un palūkojās apkārt. Debesis bija skaidras, un mēness apspīdēja visu ieplaku. Viņš nolaida galvu un tagad skaidri sadzirdēja zem sevis dobju dunoņu.

«Vai tiešām pazemes katastrofa vēl nav mitējusies?» viņš domāja. «Dienā viss bija klusu, šķita, ka zemestrīce beigusies ar ieplakas dibena ieslīgšanu un ūdens ieplūšanu. Varbūt tā bijusi tikai prelūdija?»

Spējš apakšzemes grūdiens pasvieda Gorjunovu uz augšu un pārtrauca viņa domu.

— Atkal drebina! — ieskanējās Ordina miegaina balss.

Gorjunovs piecēlās guļammaisā sēdus un palūkojās uz ezeru, kas bija stipri pārvērties: apakšzemes grūdiens bija sabangojis ūdeni, viļņi putodami un plīsdami apļiem vēlās uz visām pusēm; pret mēnesi pavērstās slaidos lokos izliektās viļņu nogāzes mirgoja, it kā tur plūstu spožs dzīvsudrabs. Bangas, triekdamās pret kraujām, šņāca, un no augšas, uzsizdami šļakatas, ūdenī gāzās klinšu bluķi.

Cits citam sekoja vēl vairāki spēcīgi grūdieni. Te pēkšņi Gorjunovs izdzirda turpat līdzās asu, šāvienam līdzīgu brīkšķi un, šausmu stingumā nespēdams pakustināt nevienu locekli, ieraudzīja, ka dažu soļu attālumā paveras melna plaisa un daļa terases, uz kuras gulēja Kostjakovs līdzās nartām, mazliet sasveras, tad ātri sagāžas slīpi un nobrūk lejā. Izmisīgs kliedziens saplūda ar ūdens šļakstiem un klinšu bluķu dārdiem, un gaisā uzvijās putekļu mākonis. Viss norisinājās dažās sekundēs. Vēl dažus mirkļus varēja dzirdēt, kā pamazām pierimst krācošie viļņi, ko krītot bija sacēlušas milzīgās akmeņu masas.

Gorjunovs, trīcēdams pie visām miesām, ar pūlēm izlīda no guļammaisa. Viņš nespēja izrunāt nevienu vārdu — no rīkles izlauzās vienīgi dreboši sēcieni. Divu soļu attālumā melnēja svaigā lūzuma līkloču līnija, un terases austrumu daļas vietā tagad bija tumšs bezdibenis. Viņš pierāpoja pie malas un palūkojās lejā — bangojošajos ūdeņos melnēja nogruvuma klinšu bluķi; kupenā rēgojās plats robs, ko laikam bija izgrāvis kāds sānis atlēcis akmens.

— Kas ir, kas noticis? — atskanēja Ordina balss. Viņš bija gulējis tik ciešā miegā, ka tikai brīkšķis un nogruvuma dārdi to beidzot uzmodināja.

— No … no … nogruvums … Kostjakovs … nartas … nogāzušās! — Gorjunovs, joprojām raudzīdamies lejup, ar pūlēm izrunāja.

Briesmīgā ziņa uzreiz uzrāva Ordinu kājās.

— Tad vajag meklēt, palīdzēt, vilkt laukā! Ātrāk! — viņš sauca, līzdams ārā no guļammaisa. — Ei, Ņikiforov, celies augšā! Šurp! Kur laiva?

— Nav iespējams! — Gorjunovs sacīja izmisušā balsī. — Nolaist laivu nav iespējams. Nogruvums saārdījis kupenu. Un Kostjakovs ir aprakts.

— Kā jūs to zināt?

— Viņš savā guļammaisā kopā ar nartām noslīdēja lejā, tikko atlūzusi terases daļa sasvērās slīpi, un iegāzās ūdenī, pirms vēl bija nobrukusi visa klinšu masa; nogruvums uzgāzās viņam taisni virsū.

Ordins piegāja pie kraujas malas un arī lūkojās lejup.

— Neko neredz, tikai ūdens un nogruvušie klinšu bluķi. Ja Kostjakovam nebūtu uzgāzušies virsū akmeņi, guļammaiss būtu pacēlis viņu virs ūdens.

— Kādas šausmas! — Ordins iestenējās. — Acu priekšā gājis bojā cilvēks, un neko nevar palīdzēt!..

Uzmetis skatienu kupenai, viņš saprata, ka nokāpt lejā bez ilgas sagatavošanās nav iespējams — ledus korē rēgojās metrus piecpadsmit plats un metrus desmit dziļš robs.

— Vai nevarētu nolaisties virvē tieši no kraujas līdz ūdenim? — viņš ierosināja.

— Pietiekami stipru virvju mums iznāktu tikko pusei augstuma — šeit taču ir vairāk nekā astoņdesmit metru, — Gorjunovs atbildēja.

— Un mēs divatā nenoturēsim cilvēku tik ilgu laiku, — pienākušais Ņikiforovs piebilda.

— Ir gājis bojā ne vien Kostjakovs, pagalam arī visi mūsu ekspedīcijas materiāli! — Ordins iesaucās.

— Ja, pagalam! — Gorjunovs bezcerīgā balsī izdvesa.

— Vajag vismaz apgaismot nogruvuma vietu — tā atrodas ēnā un slikti saredzama. Varbūt Kostjakovs aizsviests sānis un guļ bez samaņas!

Ņikiforovs atnesa lielu klēpi žagaru, sasēja tos ar virves galu, aizdedzināja un ķekša galā pastiepa pāri bezdibenim. Ordins un Gorjunovs nogūlās kraujas malā, lai gaisma nekristu acīs, un uzmanīgi lūkojās dziļumā. Žagari ātri iedegās spožās liesmās un apgaismoja nogruvuma vietu. Tur, starp kupenu ar iecirstajām kāpnēm un citu, zemāku sniega mēli, varēja saskatīt tikai duļķainus ūdeņus, kas vēl viļņojās, un bazalta bluķus, kas bija sagāzusies cits uz cita. un slējās virs ūdens. Ne starp bluķiem, ne ūdenī nemanīja ne zīmes no cilvēka, nartām vai mantām. Nogruvums bija visu apracis. Virve pie ķekša pārdega, un liesmojošais žagaru klēpis aizlidoja lejā, nokrita uz klinšu bluķiem un, dažas minūtes turpinādams degt, vēl labāk apgaismoja notikuma vietu, bet nekas cits tur nebija saskatāms.

Jauns apakšzemes grūdiens piespieda gulošos pielēkt kājās: viņu acu priekšā no kraujas malas atlūza vēl daži nelieli bluķi un nogāzās lejā.

— Aizvilksim nartas tālāk projām no šejienes! — Gorjunovs uzsauca. — Kaut tikai neatkārtotos nelaime!

Visi trīs kopā ar Annuiru, kas klusēdama noraudzījās šajā traģēdijā, aizvilka nartas un pēc tam arī guļammaisus tālāk no kraujas malas, iepretim noejai. Kupena ar savas ledus masas smagumu kaut cik balstīja stāvo bazalta sienu, un šķita, ka te būs drošāk. Uz terases, augšējās krants pakājē, arī nebija visai droši — no augšas jau bija nogruvuši vairāki akmeņi.

Tāli dārdi satricināja gaisu, un visi paraudzījās uz ziemeļiem. Tur pāri ieplakas ziemeļu daļai mutuļoja dūmu un tvaiku stabi, ko vietām apspīdēja baismīga sarkana gaisma; bija dzirdami bieži, spēcīgi sprādzieni, kas bezgalīgi atbalsojās klinšu sienās. Pie katra sprādziena terase zem kājām viegli nodrebēja.

— Vulkāns mostas! — Ordins noteica.

— Bet cilvēki, nelaimīgie cilvēki, kas tur paglābušies no plūdiem! Kas notiks ar viņiem? — Gorjunovs iesaucās. — Mūsu biedrs tikko gājis bojā šeit, otrs ies bojā tur, un atkal mēs neko nevaram palīdzēt!

Annuira piekļāvās Ordinam un raudzījās tālumā; asaras ritēja pār meitenes vaigiem, un viņa drebēja aizturētās elsās.

— Vai tiešām pienācis gals šai zemei? — Ņikiforovs izbrīnījies vaicāja. — Tur gan iet vaļā: skatieties, no zemes gāžas dūmi un uguns!

Ziemeļos, sajaukdamies cits ar citu, augšup cēlās nevis viens, bet gan vesela kolona melnu dūmu un baltu tvaiku stabu un mutuļodami uzvijās daudz augstāk par ieplakas malām, tas ir, kādu trīstūkstoš metru augstumā; šur tur dūmu vālos kā raķetes lāktīja ugunīgi loki, ko iezīmēja augstu lidojošie sakaitētie akmeņi. Dažreiz no zemes dzīlēm izlauzās tvaiku mākonis, ko pavadīja artilērijas zalvēm līdzīgu sprādzienu virkne, un kāpa uz augšu, plezdamies plašumā. Dūmu un tvaiku mākoņos iedegās aizvien spožāka blāzma — acīm redzot, šur tur jau izplūda kvēlojoša lava. Skumjais mēness, pamazām slīgdams uz rieta pusi, vēl joprojām apgaismoja ieplaku un sudraboja ezera ūdeņus, kas nemitīgi viļņojās.

— Jā, Saņņikova Zemei, acīm redzot, pienācis gals! — Ordins ierunājās. — Mēs atklājām šo zemi, un mūsu acu priekšā tā iet bojā!

— Kad kļūs gaišāks, paskatīsimies, vai kaut kā nevar nolaist lejā laivu un aizbraukt palīgā bojā ejošajiem, — Gorjunovs ierosināja.

Sēdēdami uz guļammaisiem, viņi abi un Annuira, kas visu laiku spiedās klāt Ordinam, sagaidīja rītu, vērodami izvirduma plosīšanos, pārmīdami pa vārdam un pieminēdami bojā gājušo biedru. Ņikiforovs, kādu laiciņu paskatījies, atkal nolikās gulēt.

Beidzot šausmīgā nakts bija galā, austrumos iedegās rīta blāzma, un kļuva aizvien gaišāks. Annuira sakūra uguni un uzkāra tējkannu. Ordins un Gorjunovs tagad varēja apskatīties, kas naktī noticis ar terasi. Visa tās austrumu puse bija pazudusi, un tai vietā rēgojās stāvs, ar smaili uz leju vērsts ķīlis, nogruvuma atlūzuma līnija. Šī terases daļa, acīm redzot, bija ieplaisājusi jau agrāk, un zemestrīces grūdiens deva tikai impulsu, kas pārvarēja masas inerci; atšķēlusies klints daļēji nobruka uz kupenas, daļēji ūdenī un gāzdamās sadrupa atsevišķos bluķos. Kupenas milzīgajā robā ledu klāja melna smelkne, šķembas un akmeņi; apakšā no ūdens slējās sagāzušies bluķi. Naktī duļķes ūdenī bija nosēdušās, un no augšas varēja saredzēt ezera dibenu; to apskatīja viscaur ar binokli, tomēr, atskaitot melnos akmeņus, nekas nebija manāms. Nogruvums bija apglabājis uz visiem laikiem gan Kostjakovu, gan visus ekspedīcijā savāktos materiālus.

Apskatījuši kupenā izrauto robu, ceļotāji pārliecinājūs, ka tam varēs tikt pāri, ja izcirtis stāvajā ledus krauti pakāpienus uz leju un otrā pusē uz augšu.

— Nekas, līdz pusdienām mēs to izdarīsim, — Gorjunovs sacīja. — Abas laivas puses virvē nolaidīsim lejā un vēlāk atkal uzvilksim augšā. Iekodīsim — un pie darba!

Ieplakas ziemeļos izvirdums joprojām pieņēmās spēkā, un visa pamale tinās tvaika un dūmu mākoņos; par izvirduma spēku liecināja eksplozijas, kas lika drebēt terases klintīm. Tvaiku un dūmu siena aizsedza skatītāju acīm katastrofas vietu. Dienas gaismā varēja vienīgi saskatīt, ka baisā siena aizstiepusies pari visai ieplakai. Kādā vietā šaipus sienas pēkšņi uzliesmoja uguns un ātri izplatījās uz abām pusēm. Binoklī bija redzams, ka tur deg meži.

— Šķiet, onkilonu stāvoklis ir bezcerīgs! — Ordins sacīja. — Tagad ir skaidrs, ka izvirdums sācies nevis ieplakas ziemeļu galā, bet gan vidienē, aptuveni tai vietā, līdz kurienei mēs vakar bijām aizbraukuši, tas ir, tur, kur ļaudis bija paglābušies no ūdens. Varbūt izvirdums aptvēris arī visu ieplakas ziemeļu daļu.

Abi atgriezās pie nartām; tēja bija uzvārījusies. Ņikiforovs nesa terases rietumu stūri piesietajiem suņiem kaltēto gaļu un pēkšņi apstājās.

— Panāciet šurp! — viņš uzkliedza. — Te ož pēc nelaimes!

Gorjunovs, Ordins un Annuira, kas jau bija apsēdušies pie tējkannas, pielēca kājās un skrēja pie kazaka. Viņš stāvēja līdzās plaisai plaukstas platumā. Tā aizlocījās šķērsām pāri terasei no nakts nogruvuma vietas līdz rietumu galam. Nartas un cilvēki atradās starp plaisu un terases ārējo malu, suņi — otrā pusē.

— Vakar šīs plaisas nebija, — Ņikiforovs sacīja.

— Draņķīgi! Iespējams jauns nogruvums, — Gorjunovs konstatēja.

— Pietiek vēl viena krietna apakšzemes grūdiena, lai klints nogāztos, — Ordins piebilda. — To, acīm redzot, balsta kupena, citādi mēs jau naktī būtu nobrukuši lejā.

— Liekas, ka vajadzēs lasīties projām no šejienes, lai cik skumji tas būtu! — Gorjunovs ierunājās. — Citādi nonāksim turpat, kur guļ Kostjakovs.

— Aizvilksim labāk mantas pāri plaisai!

Tā ari izdarīja. Beidzot ceļotāji apsēdās brokastot, tomēr visu laiku ar bažām raudzījās uz plaisu, kas melnēja trīs soļu attālumā no viņiem, gaidīdami, ka kuru katru mirkli tā pavērsies un no jauna gāzīsies lejup akmeņu masa, šoreiz tieši uz kupenas.

Paēduši ķērās pie darba: divi paņēma līdzi virves un pa akmenī izcirstajiem pakāpieniem uzrāpās uz kores, divi palika lejā uz terases; citu pēc citas uzvilka augšā abas nartas, laivu un mantas, pēc tam atraisīja un uzdzina augšā suņus, atskaitot vienu, ko naktī bija nositis krītošs akmens.

Gorjunovs, palicis pēdējais uz kļūmīgās terases, piegāja vēlreiz pie kraujas malas, paskatījās lejā un čukstus pateica atvadu vārdus bojā gājušajam biedram.




ŅIKITAS PIEDZĪVOJUMI


Tajā dienā, kad aizgāja projām biedri, Gorohovs pamodās diezgan vēlu; viņu no miega iztraucēja sieviešu balsis:

— Kur palikusi Annuira? Viņa laikam naktī aizbēgusi pie sava vīra, baltā burvja! Nav paklausījusi aizliegumam!..

— Ejiet un atvediet viņu šurp! — atskanēja Amnundaka balss.

— Velciet viņu šurp aiz matiem, ja pati nenāk! — piebilda sievietes balss.

Te Gorohovs atcerējās, ka viņa biedri šajā naktī taisījušies iet projām, un viņam kļuva smagi ap sirdi. Jakuts sāka ātri ģērbties, lai uzzinātu, vai biedri aizgājuši. Tomēr viņš nepaspēja apģērbties, kad jau atgriezās Annuena un divas citas sievietes, kas bija sūtītas pēc Annuiras, un pavēstīja sarūgtinātā tonī:

— Mītne ir tukša, nav ne Annuiras, ne balto burvju, palicis tikai viens pats suns!

— Vai jūs labi apskatījāties? Viņi droši vien krietni sasegušies un guļ, — Gorohovs sacīja.

— Mēs gribējām iet iekšā, bet suns sāka rūkt uz mums. Mēs pakliedzām — neviens neatsaucās. Vai tik nav nomiruši?

— Es paskatīšos pats, — Gorohovs, dodamies uz durvīm, sacīja.

— Atved šurp Annuiru! — virsaitis viņam uzsauca.

Gorohovs, iedams uz zemnīcu, jau nemaz vairs nešaubījās, ka biedri aizgājuši. Tomēr jakuts cerēja, ka viņi būs atstājuši kādu norādījumu, kā izskaidrot onkiloniem viņu soli; Gorohovs gribēja vismaz mierīgi apdomāt, ko lai saka Amnundakam, lai nepadarītu ļaunāku savu stāvokli. Zemnīcā, priecīgi smilkstēdams, viņu sagaidīja Raibais, ko biedri bija ieslodzījuši, lai viņš nesekotu pa pēdām cilvēkiem un Kurmim. Gorohovs tūliņ ieraudzīja pie staba piesprausto papīra gabalu. Viņš izburtoja zīmīti pa zilbēm vairākas reizes, lai labāk iegaumētu, un atgriezās Amnundaka zemnīcā.

— Kur tad Annuira? — viņam tūliņ uzklupa Annuena.

— Pagaidi! Ļauj pateikt, kas sakāms! Baltie ļaudis aizgājuši uz savu nometni pēc silta apģērba. Redzi — ārā sniegs un aukstums, bet viņiem apģērbs palicis tur. Arī man apsolījuši atnest. Atgriezīsies rīt pret vakaru.

— Kā tu visu to vari zināt, ja viņi ir aizgājuši? — Amnundaks iesaucās.

— Te viss ir uzrakstīts, viņi man atstājuši vēstuli. Še, izlasi! — Gorohovs, tikko valdīdams smieklus, pastiepa virsaitim papīra lapu.

Amnundaks pagrozīja lapu rokās, ieraudzīja uz papīra kādas melnas zīmes un pavēstīja:

— Aizsūtīšu to šamanim — viņš uzzinās, vai tas ir tiesa, ko tu mums te stāsti.

— Un kāpēc Annuira aizgājusi kopā ar viņiem? Viņai siltais apģērbs bija šeit! — greizsirdīgā Annuena nerimās.

— Tas nozīmē, ka viņa mīl savu vīru stiprāk nekā tu! — Gorohovs atcirta.

— Virsaitis man aizliedza viņu mīlēt — un es paklausyvirsaiša pavēlei.

— Tiesa gan, bet viņa nepaklausa, tāpēc ka mīl viņu stiprāk.

— Viņa ir tikai otrā sieva, pati uzplijās …

— Ciet klusu, sieviete! — Amnundaks pārtrauca Annuenu.

Viņš vēl joprojām sēdēja ar papīra lapu rokā un nezināja, ko darīt: sūtīt tūliņ pakaļ aizgājušajiem vajātājus vai arī ticēt Gorohovam un pagaidīt. Onkilonu rokas vēl bija palicis viens no svešiniekiem, un virsaitim šķita, ka tie neies projām bez sava biedra.

Te pēkšņi Amnundakam iešāvās prātā doma: vai tikai baltie burvji nav atkal aizgājuši uz svēto ezeru, lai to iztukšotu, tāpat kā pagājušo reizi, kad viņi arī bija atstājuši Gorohovu mājās?

Virsaitis apģērbās, izgāja no zemnīcas, pasauca trīs karavīrus un pavēlēja viņiem doties uz svēto ezeru un paskatīties, vai tur nav balto cilvēku un vai viņi tur nav bijuši. Atgriezies zemnīcā, viņš sacīja Gorohovam:

— Tu paliksi šeit, manā mītnē, kamēr neatgriezīsies pārējie.

Ap pusdienu pārnāca aizsūtītie karavīri un pavēstīja Amnundakam:

— Balto cilvēku pie svētā ezera nav, bet viņi tur ir bijuši — mēs sniegā redzējām viņu pēdas: trīs lielu pēdu virknes un vienu mazāku.

— Redzi nu, tu esi melojis man vai arī viņi melojuši tev savā vēstulē!.. — Amnundaks uzsauca Gorohovam, bet pēc tam noprasīja karavīriem:

— Vai svētais ezers atkal ir izžuvis?

— Nē, lielo virsaiti, ezers nav izžuvis — tas kļuvis pat lielāks, ūdens izkāpis no krastiem, un upuru akmenim vairs nevar tikt klāt.

Amnundaks sarauca pieri: viņš nezināja, vai tā ir laba vai ļauna zīme, ka ezers izgājis no krastiem. Virsaitis, kā arvien grūtos brīžos, paļāvās uz šamani.

— Ejiet un pastāstiet šamanim, ko esat redzējuši… Pagaidiet!.. Kā jūs uzzinājāt, ka pēdas sniegā atstājuši baltie cilvēki? Vai jūs pazīstat viņu apavus?

— Patiesību sakot, tās gan bija lāču pēdas, — vecākais no karavīriem atbildēja, — bet mēs domājām, ka baltie burvji pārvērtušies lāčos, lai mēs pēc pēdām nevarētu uzzināt, uz kurieni viņi aizgājuši.

Gorohovs sāka skaļi smieties. Onkiloni izbrīnījušies palūkojās uz viņu, bet Amnundaks nikni noprasīja:

— Kāpēc tu esi tik jautrs?

Gorohovs atģidās, ka viņam nebūtu izdevīgi, ja onkiloni zaudētu ticību balto cilvēku varenībai, un atbildēja:

— Man nāk smiekli, ka viņi ari Annuiru pārvērtuši par lāču māti: viņi taču bija trīs, bet karavīri redzējuši četru zvēru pēdas.

— Jā, jā, ceturtā zvēra pēdas bija mazākas — acīm redzot, sieviešu! — karavīri apstiprināja.

— Labi, ejiet pie šamaņa, — Amnundaks nosprieda.

… Aizsūtītie karavīri atgriezušies pavēstīja, ka šamanis pats gribot aiziet uz svēto ezeru, bet pēc tam atnākšot šurp uz lūgšanu; viņš pavēlējis sagatavot upurēšanai briedi.

Gorohovs, kura katru soli pēc Amnundaka rīkojuma uzmanīja karavīri, zvilnēja sava guļvietā un prātoja, vai tikai darījis labi, ka palicis viens pats pie onkiloniem. Ja atkal uznāks kādas nelaimes, onkiloni tās pierakstīs vai nu viņam, vai viņa biedru aiziešanai. No viņa prasīs to, ko viņš nevar izdarīt, sāks draudēt… Kas zina, ko šie ļaudis var sadomāt!

Varbūt viņam arī doties projām? Biedri apsolījuši gaidīt divas dienas un naktis. Tikai tagad viņu apsargā un nav viegli tikt projām. Un ko gan vakarā samelsīs šamanis? Gorohovs sadrūvējās pavisam, un tikai viņa sieva Raku, apsēdusies blakus, tērzēdama izklaidēja vīru.

Krēslā atnāca šamanis, čukstus apspriedās ar Amnundaku, pēc tam apsēdās pie uguns apsildīt savas kaulainās rokas; burvis stingi blenza liesmās, un viņa lūpas kustējās bez skaņas. Pēc brīža šamanis pacēla galvu un sacīja:

— Ir pienācis laiks!

— Sievietes, ņemiet bērnus un ejiet uz balto cilvēku mītni — tā ir tukša. Sēdiet tur, kamēr jūs pasauks! — virsaitis pavēlēja.

Gorohovam sametās baisi. Pagājušo reizi garu saukšanas laikā sievietes tāpat izraidīja no mītnes, un pēc tam naktī sekoja asiņainā upurēšana svētā ezera krastā. Par to viņš bija uzzinājis tikai šodien no savas sievas, kura netīšām izpļāpājās.

Vai tikai šoreiz šamanis netaisās ar upura palīdzību atsaukt ezeru atpakaļ krastos? Un šis upuris būs viņš! Pār muguru viņam pārskrēja saltums, un sirds pamira krūtīs.

— Ej ari tu kopā ar sievietēm uz savu mītni!., —

Amnundaks uzrunāja jakutu. — Sievietes, raugieties, lai viņš nekur neiet projām — jūs par viņu atbildēsiet!

Gorohovs mazliet nomierinājās. Ja jau viņu taisītos upurēt, kāpēc tad atlaistu vienīgi sieviešu pavadībā?

Ja Gorohovs zinātu, ka Amnundaks pēc viņa aiziešanas pavēlēja diviem karavīriem apsargāt zemnīcu no ārpuses, viņš nebūtu tik mierīgs.

Sievietes piepildīja tukšo zemnīcu ar smiekliem un runām; viņas žigli sakūra uguni un sasēdās tai apkārt. Gorohovs atlaidās savā guļvietā un tūliņ pastiepa roku pēc šautenes, kas arvien atradās līdzās pie sienas. Šautenes nebija. Kas gan to bija aiznesis? Vai tiešām biedri? Diezin vai viņi būtu gribējuši atņemt viņam šo visspēcīgo ieroci. Turklāt viņi tad būtu paņēmuši arī patronas; Gorohovs parakņājās mantu maišelī un atrada veselu paciņu. Acīm redzot, onkiloni pēc Amnundaka pavēles šodien izvandījuši viņa guļvietu un aiznesuši šausmīgo nūju, kas met pērkonus un zibeņus, lai viņš nevarētu aizstāvēties. Pavisam draņķīgs stāvoklis — onkiloni, bez šaubām, taisās pastrādāt kaut ko nelāgu.

Gorohovs pasauca Raku un, sievietēm smejoties un pļāpājot, sāka aplinkus izprašņāt sievu par onkilonu nodomiem. Tomēr viņa nevarēja pastāstīt nekā noteikta, vienīgi muļķīgas sieviešu valodas par balto burvju varenību un kaitīgo ietekmi.

Pēkšņi Gorohovs atcerējās, ka pēdējo reizi, kad ceļotāji bija gājuši uz bāzi, viņi atnesa pilnīgi jaunu šauteni, ko taisījās uz šķiršanos uzdāvināt Amnundakam. Vai biedri nav aizmirsuši šo šauteni? Tā gan būtu laime! Izjauktā šautene atradās Gorjunova guļvietas pagalvī, un onkiloni diezin vai būtu noģiduši, ka šis sainis arī ir nūja, kas met zibeņus. Gorohovs gribēja nekavējoties par to pārliecināties. Vēlāk šautene varbūt būs pavisam nepieciešama, lai varētu aizstāvēt savu dzīvību. Viņš ļāva Raku iet pie citām sievietēm, bet pats, mazliet nogaidījis, pārcēlās uz Gorjunova guļvietu, paskaidrodams, ka tā esot goda vieta un ka te viņam patīkot labāk nekā kaktā. Jakuts atlaidās puszviļus, sāka uzmanīgi meklēt un dzijāk pagalvī zem ādām un siena sataustīja saini. Bet kā lai atver saini un saliek šauteni, nepiesaistot sieviešu uzmanību? Kā lai to novērš? Varbūt izdarīt to visu sieviešu acu priekšā, iztaisīt triku, kas radītu satricinošu iespaidu? Droši vien tā būtu vislabāk — sievietes redzēs, kā no papira un atsevišķiem gabaliem izaug šausmīgā nūja.

Izvilcis no pagalvja saini, viņš apsēdās uz guļvietas malas, mazliet atstatu no sievietēm, un sacīja, ka tūliņ parādīšot, kā «šī cilvēkēdājiem atņemtā runga pārvērtīsies nūjā, kas met pērkonus un zibeņus». Dažas sievietes iekliedzās: «Ai, nevajag!», bet vairākuma ziņkārība uzvarēja. Gorohovs sāka tīt vaļā vīstokli, kas bija sasaiņots galvaspilsētas veikalā; atraisījis auklas, viņš pasniedza tās sievietēm, kas nekad vēl nebija redzējušas kaut ko līdzīgu. Uzmanīgi aplūkotas, auklas gāja no rokas rokā. Pēc tam Gorohovs atritināja lielās ietinamā papīra loksnes, ko onkiloni arī nekad nebija redzējuši; arī tās gāja no rokas rokā; sievietes brīnījās par «smalko dzelteno ādu». Kad viena loksne, nokļuvusi pārāk tuvu ugunij, aizdegās ar spožu liesmu, atskanēja šausmu un izbrīna saucieni — āda tā nedega. Kamēr visu skatieni bija pievērsti liesmojošajam papīram, Gorohovs ātri salika šauteni — tā bija divstobrene ar centralizētu trāpīgumu, ar vienu vītņotu stobru lodēm —, pielika to pie vaiga un uzsauca:

— Skatieties, nūja ir gatava!

Tuvāk stāvošās sievietes atsprāga atpakaļ un iespiedzās, iedomādamās, ka no spožās nūjas tūliņ izšausies zibens. Gorohovs pasmējās un sacīja:

— Nebīstieties, zibens izlidos un nositīs tikai to, kurš gribēs darīt man kaut ko ļaunu, bet jūs visas esat labas sievietes.

Triks radīja spēcīgu iespaidu: dažas sievietes zināja, ka «pusbaltajam burvim» — tā onkiloni sarunās dēvēja Gorohovu viņa melnīgsnējās ādas dēļ atšķirībā no trim pārējiem — šodien slepeni atņemta šausmīgā nūja, lai svešinieks nevarētu aizsargāties. Un tagad viņš visu acu priekšā pārvērtis kaut kādu rungu jaunā pērkona nūjā! Par to katrā ziņā bija jāpastāsta vīriešiem.

Patronu paciņu, kas atradās sainī, Gorohovs iebāza kabatā, lai vajadzības gadījumā pielādētu ieroci. Ticis pie šautenes, viņš nomierinājās un atguva labo omu. Turēdams šauteni rokās, viņš sacīja:

— Bet tagad, sievietes, padejojiet tāpat kā pagājušo reizi, kad jūs bijāt pie mums viesos! Es jums dā vinu šīs siksniņas un šo ādu, bet jūs padejojiet, kamēr šamanis iztaujās garus.

Vajadzēja paklausīt burvim, kam atkal piederēja šausmīgā nūja. Tomēr sievietes vispār dejoja ļoti labprāt, sevišķi garajās ziemas naktīs, un tagad jau arī bija atnākusi ziema — uzsnigušais sniegs vairs nenokusa. Tās sievietes, kuras, ienākot zemnīcā, nebija novilkušas apģērbu, izģērbās tagad. Apkārt jautri degošajam ugunskuram sākās deja, kas aprakstīta jau iepriekš, un Gorohovs, puszviļus atlaidies Gorjunova guļvietā, turēdams rokās šauteni un smēķēdams pīpi, nolūkojās dejotājās.

Taču šoreiz sievietes nepaspēja nodejoties līdz galīgam spēku izsīkumam — atnāca karavīrs un pavēstīja, ka dievu lūgšana beigusies un visi varot atgriezties virsaiša mājoklī.

— Raku paliks šeit, pie manis… — Gorohovs paziņoja. — Raku, vai dzirdi?

— Amnundaks sacīja, lai tu arī nākot uz viņa mājokli, — karavīrs atbildēja.

— Pasaki Amnundakam, ka es pārnakšņošu savā mītnē un Raku paliks pie manis! — Gorohovs sacīja enerģiskā tonī.

— Amnundaks pavēlēja… — karavīrs no jauna iesāka.

— Es neesmu onkilons un neesmu pakļauts Amnundakam, — Gorohovs viņu pārtrauca. — Viņš nevar dot man nekādas pavēles … Raku, nāc šurp!

Sievietes ģērbdamās izbrīnā saskatījās un sačukstējās, un karavīrs jutās pārsteigts. Līdz šim baltie burvji ne reizi nebija teikuši tādus vārdus un bija centušies izdarīt visu pa prātam virsaitim, kaut arī slepenībā kaitējuši onkiloniem un uzsūtījuši nelaimes. Tagad šis pusbaltais palicis viens pats un runā tādu špetnu valodu. Raku nezināja, ko darīt: iet projām kopā ar citām sievietēm vai palikt pie Gorohova.

— Raku, es tev saku — neģērbies un nāc šurp pie manis! — Gorohovs uzsauca.

Enerģiskais tonis ietekmēja sievu, un Raku pienāca pie viņa.

— Apsēdies šeit, Raku! Kad visi aizies, mēs ēdīsim vakariņas.

Sievietes, paņēmušas bērnus, cita pēc citas atstāja zemnīcu; karavīrs brīdi pavilcinājās un beidzot arī aizgāja.

Raku apsēdas un sacīja.

— Amnundaks būs ļoti nikns. Viņš mani sodīs par to, ka es esmu palikusi šeit.

— Nebaidies, viņš neuzdrošināsies tev neko darīt. Gan jau redzēsi! Un tagad uzvāri tēju.

Gorohova miers ietekmēja sievieti, un viņa ķērās pie saviem saimnieces pienākumiem. Viņi abi mierīgi pavakariņoja un jau taisījās iet gulēt, kad atvērās durvis un ienāca četri apbruņoti karavīri. Vecākais no viņiem pavēstīja:

— Amnundaks sacīja: ja nevēlies būt viesis viņa mītnē, paliec šeit. Bet viņš pavēlēja mums nākt šurp pie tevis, lai tu nepaliktu viens un neaizsargāts. Mēs šeit pārnakšņosim, vietas ir diezgan.

«Paskat, kā izgrozījās, gudrinieks tāds!» Gorohovs nodomāja un skaļi sacīja:

— Amnundaks ir izdomājis ļoti labi! Liecieties gulēt divi tur, — viņš norādīja uz Ordina guļvietu, — un divi tur, — viņš norādīja uz savu agrāko vietu. — Es gulēšu goda vietā, kamēr atgriezīsies citi baltie cilvēki.

Trīs karavīri atgūlās tāpat ar visu apģērbu, bet ceturtais apsēdās pie uguns.

— Viņi atnākuši tevi apsargāt, lai tu slepeni neaizbēdz tāpat kā citi baltie cilvēki, — Raku izbiedēta pačukstēja.

— Viņi atnākuši pasargāt mūs no vampu, lāčiem, apakšzemes gariem, muļķīt! — Gorohovs mierīgi atbildēja, protams, pilnīgi sapratis Amnundaka nodomus.

Tomēr pirms aizmigšanas jakuts spēra dažus piesardzības soļus: pats atgūlās sienmalā un nolika ieroci sev līdzās pie sienas, pielādējis vienu stobru ar lodi un otru — ar renkuļiem, bet Raibo noguldīja sev kājgalī. Gorohovs zināja, ka suns nelaidīs nevienu klāt gulošajam saimniekam.

Nakts pagāja mierīgi. Karavīru pie uguns laiku pa laikam nomainīja kāds no gulētājiem; sargs piesvieda malku ugunskurā un snauda, pieslējies pie staba un turēdams rokā šķēpu. Gorohovs gulēja ciešā miegā, bet Raku visu nakti grozījās no vieniem sāniem uz otriem: viņu satrauca doma, ko rīt darīs Amnundaks.

Kad uzausa rīts, karavīri aizgāja, taču viņu vietā atnāca Annuena un divas citas sievietes. Gorohovs vēl gulēja, bet Raku tūlīt cēlās augšā un sāka izprašņāt atnācējas, ko gari pavēstījuši šamanim, kā virsaitis izturējies, kad uzzinājis par Gorohova atteikšanos un viņas nepaklausību. Sievietes, acīm redzot, samācītas, atbildēja:

— Ko pavēstījuši gari, mēs nezinām. Amnundaks uzklausīja karavīru un sacīja to, ko jums teica uz šejieni atsūtītie sargi, bet par tevi virsaitis nekā nav bildis.

Raku nomierinājās, bet Gorohovs, pamodies un uzzinājis iztaujāšanas rezultātus, ar tiem neapmierinājās — viņam vajadzēja uzzināt, ko pareģojis šamanis. Nākamajā dienā, ko jakuts pavadīja savā mītnē un tās tuvumā, Raku viņa uzdevumā vairākas reizes gāja uz virsaiša zemnīcu izlūkos, bet neko neizdibināja. Pirmo reizi viņa devās uz turieni drebēdama, jo domāja, ka sievietes viņu tūliņ sagrābs, novilks apģērbu un pēc Amnundaka pavēles nopērs: tā parasti sodīja par ķildošanos, slinkumu un nepaklausību. Tomēr Amnundaks pat nepievērsa Raku uzmanību.

Vakarā virsaitis atnāca pie Gorohova, apsēdās pie uguns un sacīja:

— Tu negribēji būt mans viesis, tad nu es atnācu pie tevis… Vakar tu sacīji, ka šodien baltie cilvēki atgriezīšoties. Jau pienākusi nakts, bet viņu vēl nav. Ko tagad teiksi?

Gorohovs, jau dienā apdomājis, ko darīt, mierīgi atbildēja:

— Vai redzi — sniegs sasnidzis, — iet grūti, slēpju viņiem nav, tāpēc arī nokavējušies. Atnāks naktī vai otrā rītā.

— Kāpēc viņi nepaņēma slēpes no onkiloniem? — Amnundaks jautāja un, mirkli klusējis, piebilda: — Pagaidīšu līdz rītam. Ja neatnāks, sūtīšu karavīrus, lai tie viņus uzmeklē — vai viņiem nav kaut kas noticis.

Virsaitis pasēdēja vēl kādu brīdi, sūrojās, ka sniegs nemaz nekūstot, ka ziema uznākusi veselu mēnesi agrāk nekā parasti un onkiloni par to esot uztraukušies.

Pēc tam viņš piecēlās un aizgāja. Virsaitim pakaļ taisījās arī aizgājušo balto vīru sievas, kuras visu dienu bija aizvadījušas zemnīcā. Aiziedamas viņas sacīja:

— Raku, nāc paņem sev pienu un plāceņus!

Raku paņēma trauku un aizgāja viņām līdzi, taču vairs neatgriezās. Viņas vietā no jauna atnāca pārnakšņot četri karavīri. Gorohovs ilgi gaidīja sievu atgriežamies un galu galā nosprieda, ka viņu nav laiduši atpakaļ. Pa dienu apdomājis savu stāvokli, viņš atzina to par riskantu un saprata, ka vientulībā viņam ilgi neizdosies pretoties Amnundakam, ka ar varu vai viltu viņam atņems šauteni un tad darīs ar viņu visu, ko pavēlēs šamanis. Gorohovs vēl varēja panākt biedrus, kas bija solījušies gaidīt palicēju divas dienas un naktis, — norunātais laiks beidzās nākamās dienas vakarā. Un viņš nolēma bēgt šo pašu nakti.




BĒGŠANA


Jau krēslā Gorohovs noņēma velēnas zemnīcas ārpusē iepretim savas guļvietas galvgalim un robu aizbēra ar sniegu. Tagad nebija grūti bez trokšņa izņemt dažus tievus baļķēnus, kuru viens gals bija mazliet ierakts zemē, bet otrs piesliets pie garajiem slīpnes baļķiem un veidoja pajumes sānus. Pirms rītausmas, kad miegs uzmācas visvairāk un sargs aizsnaudīsies, pa šo spraugu varēs klusītiņām izlīst ārā. Gorohovs cerēja, ka Raku, Annuiras piemēra iedrošināta, nāks viņam līdzi. Mantu maišelis bija sakravāts, un Raku jau staigāja ziemas apģērbā. Bēgšanu pamanīs tikai no rīta, jo guļvietas ādu segas paliks zemnīcā. Arī Raibais paliks — viņš pēc tam atskries uz bāzi pa pēdām. Spraugu no ārpuses atkal aizkraus ciet. Iekām onkiloni apķersies, bēgļi pagūs nokājot kādus desmit kilometrus; jakuts bija arī sagatavojis un pa krēslu ieracis sniegā divus pārus sieviešu slēpju.

Raku neatgriešanās sarūgtināja Gorohovu — viņš bija iemīļojis sievu un galvenokārt viņas dēļ palicis pie onkiloniem. Tagad vajadzēja iet projām, turklāt bez Raku. Taču iespējams, ka viņa nemaz nebūtu nākusi līdzi un saceltu pat trauksmi.

Varbūt pat labāk, ka viņas nav.

Gorohovs agri aizgāja pie miera un noguldīja Raibo sev līdzās; tagad suni varēja ņemt līdzi tūliņ. Likdamies gulēt, jakuts skali, lai yiņa vārdus dzirdētu karavīri, kas vēl sēdēja pie uguns, sacīja:

— Raku nav atnākusi. Suns mani rīt no rīta uzmodinās un pagatavos brokastis.

Ap pusnakti spēcīgs apakšzemes grūdiens uzmodināja gan snaudošo sargu, gan Gorohovu. Iečīkstējās zemnīcas sijas, un pa spraugām lejup nobira zeme. Karavīri pamodās un pielēca no guļvietām, paslējās arī Gorohovs, turklāt stipri satraukts. Ja apakšzemes grūdiens atkārtosies, visi ļaudis izskries ārā no Amnundaka zemnīcas un paliks pie ugunskura zem klajas debess; tad vairs neizdosies nemanot tikt projām. Vajadzēs aiziet agrāk, tikko sāksies jezga.

Kamēr viņš prātoja, ko darīt, zemi satricināja otrs grūdiens un iečīkstējās visa zemnīca; kāds baļķis izslīdēja no jumta centrālās daļas un kopā ar velēnām iegāzās ugunskurā. Gorohovs steigšus vilka mugurā silto jaku, bet karavīri, šausmās kliegdami, izmetās pa durvīm. Tomēr, kad zemestrīces vilnis mitējās un zemnīca palika stāvam, viens no viņiem atgriezās un paņēma no ugunskura dažas gruzdošas pagales; karavīri, acīm redzot, gribēja sakurt ugunskuru turpat durvju priekšā, lai turpinātu pildīt savus sardzes pienākumus.

— Tu labāk būtu nācis ārā, — karavīrs uzrunāja Gorohovu, kas sēdēja savā guļvietā, — tevi var nosist baļķi — puse Amnundaka mitekļa jau sabrukusi.

— Nē, es palikšu šeit un mierīgi gulēšu, — Gorohovs atbildēja. — Mans stūris nesabruks.

Karavīrs pašūpoja galvu un izgāja. Jakutam to vien vajadzēja. Viņš tūliņ paķēra 110 blakus guļvietas Kostjakova segu, satina apaļā vīstoklī un pabāza zem savas segas, tā ka pirmajā mirklī varēja likties, ka zem ādām guļ cilvēks. Pēc tam ātri izlauza spraugu sienā pie savas guļvietas, izlika ārā maišeli un šauteni, izlīda pats un pasauca Raibo, aiztaisīja spraugu un piesardzīgi, slēpdamies no sargu ugunskura gaismas zemnīcas ēnā, aizzagās uz tuvāko koku noras malā soļu divdesmit attālumā. Tā bija veca, kupla papele, ko onkiloni nebija nocirtuši, jo koks nederēja ne malkai, ne mitekļu būvei. Paslēpis Raibo un mantu maišeli koka dobumā, Gorohovs uzrāpās augšā un apsēdās uz resna zara, piespiedies pie stumbra. No šejienes viņš varēja saskatīt visu, kas notika klajumā, bet viņu pašu slēpa zari, kaut arī tie bija jau nometuši lapas. Viņš noprata, ka patlaban nedrīkst iet pāri klajumam: to apgaismoja onkilonu ugunskuri, un uz baltā sniega fona nomodā esošie ļaudis tūliņ pamanītu bēgļa melno stāvu. Vajadzēja pagaidīt, kamēr tie pie ugunskura aizsnaudīsies. Līkums pa mežu apkārt visam klajumam aizņemtu pārāk daudz laika, un turklāt Gorohovs baidījās, ka tumsā nevarēs atrast taku, kas ved uz bāzi, un apmaldīsies.

No sava novērošanas punkta viņš redzēja, ka Amnundaka zemnīca pa pusei jau sabrukusi; sievietes rosījās ap ugunskuriem un iznestajām mantām un bērniem, karavīri steigšus stiepa ārā no mītnes pārējo mantību. Drīz pēc tam, kad jakuts bija apsēdies uz zara, ieplaku satricināja jauns apakšzemes grūdiens; viņš juta, ka papele nodreb un sāk līgoties; Amnundaka zemnīcai iebruka vēl viens sāns; ļaudis pie ugunskuriem salīgojās, un daži pakrita, no jauna atskanēja kliedzieni un šausmu brēcieni; ieplakas malā iedārdējās nogruvumi. Un tūliņ viņš izdzirda kaut kur tuvumā, klajuma vidū, spēcīgu brikšķi. Paraudzījies uz to pusi, jakuts baltajā sniega segā, kas tikko manāmi iezīmējās uz melnā meža fona, saskatīja lielu, tumšu plankumu, kurā ātri zibēja balti lāsumiņi.

«Ezerā uzlūzis ledus!» viņš nodomāja. «Nevarēs iet pārtiešām. Nu gan ir ķibele!»

Kad zemes dunoņa un nogruvumu dārdi pieklusa, Gorohovs sadzirdēja šņākšanu un šļakstus, kas nāca no melna, ātri augoša plankuma puses.

— Vai tiešām ūdens kāpj pāri krastiem? Vai tik mūs šeit neapslīcinas? Kāds posts — ugunskuri applūdīs un ļaudis paliks tumsā! Man jau būs vieglāk aizbēgt projām no viņiem. Bet, ja nu arī citos klajumos ir ūdens, ka tad lai tiek uz priekšu? Ak tu posts un nelaime! Kalab gan es šeit paliku? Ja būtu laiva!

Un tad viņš atcerējās, ka, ezeram aizsalstot, onkiloni izvilka no ūdens divas bērza tāss laiviņas, ar kurām viņš ne vienu reizi vien bija braucis zvejot, un ieraka sniegā uz pajumes svešzemnieku zemnīcas aizmugurē, lai pasargātu tās no briežiem, kuri varēja salauzt trauslās laivas, ja tās būtu atstātas uz zemes. Gorohovs nomierinājās — laiva pavisam tuvu, kaut tikai onkiloni viņu nesagrābtu, iekām viņš tiks līdz pajumei!

Pa to laiku melnais plankums ātri auga un tā mala jau bija pienākusi soļus trīsdesmit no ugunskuriem; uzplūstošais ūdens aprija sniegu un vēlās aizvien tālāk un tālāk. Tad to pamanīja arī onkiloni. Kāds pieskrēja pie plankuma malas, pārliecinājās, ka tas kustas, un iesaucās:

— Glābieties, ūdens nāk, ūdens pārplūdina zemi!

Sacēlās neiedomājama kņada, atskanēja kliedzieni un raudas. Daži brēca: «Kāpiet kokos, kāpiet kokos!» Citi: «Kur ir laivas?» Trešie: «Paglābsimies balto burvju zemnīcā!» Karavīri grāba mantas, sievietes — bērnus.

Amnundaks pieskrēja pie sargkareivjiem, kas stāvēja ap ugunskuru svešzemnieku zemnīcas priekšā, un sauca:

— Kur ir baltais burvis? Vediet viņu šurp! Lai viņš aptur ūdeni — vai arī mēs viņu nodursim uz vietas!

Pēkšņi kaut kur no augšas atskanēja gari stiepts kliedziens:

— Onkiloni, bēdziet ātrāk uz ziemeļiem — tur nav ūdens! Glābieties un bēdziet uz ziemeļiem, uz ziemeļiem! To saku jums es, debesu gars!

Un pārbiedētie ļaudis tūliņ uztvēra šo mudinājumu atkārtodami:

— Uz ziemeļiem, bēgsim uz ziemeļiem, ātrāk!

Karavīri, apkrāvušies smagām nastām, sievietes ar bērniem un briežu bars juku jukām nekārtībā traucās uz mežmalu. Ūdens jau applūdināja tuvākos ugunskurus, un no tiem cēlās kodīgi dūmi, šņākdamas dzisa kvēlojošās pagales, un viss iegrima tumsā.

Amnundaks vēl stāvēja netālu no balto cilvēku zemnīcas. Karavīri, ieskrējuši mājoklī, lai izvestu ārā Gorohovu, atgriezās izbijušies.

— Baltais burvis pazudis kopā ar suni, izlidojis pa dūmeju, miteklis ir tukšs! — viņi virsaitim ziņoja.

Amnundaks, sasitis plaukstas, sargu pavadībā aizskrēja pakaļ savas cilts locekļiem uz mežmalu ziemeļos. Kad klajums bija kļuvis tukšs, Gorohovs nokāpa zemē, pieskrēja pie zemnīcas, novilka no pajumes tāss laiviņu kopā ar piesieto airi un, izkratījis no tās sniegu, aizstiepa pie papeles. Laivas priekšgalā iesēdināja Raibo, vidū ielika mantu maišeli un šauteni, pats iesēdās pakaļgalā, satvēra airi un sāka gaidīt. Onkilonu kliedzieni jau apslāpa tālumā, nodzisa pēdējie ugunskuri, un ūdens jau bija atplūdis līdz zemnīcas durvīm.

«Eh,» Gorohovs nodomāja, «laivā varētu vēl šo to aizvest, kaut vai zvērādas segu! Biedri droši vien atdevuši manu guļammaisu Annuirai, un arī iroties naktī būs salti.»

Viņš aizskrēja līdz zemnīcai, ieraudzīja, ka tās ieeja jau pieplūduši, ātri atgriezās pie aizdarītās spraugas, atkrava baļķēnus, izvilka segu un, ūdens vajāts, atgriezās pie laiviņas.

«Tā būs labāk,» viņš nodomāja, apsēzdamies uz viena segas gala un pārklādams kājas ar otru.

Ūdens jau šņākdams aprija sniegu ap vieglo laiviņu; visapkārt kļuva tumšāks, tikai zemnīcas baltais, apsnigušais jumts iezīmējās uz melnās noras fona. Tad laiviņa sāka peldēt, un Gorohovs aizīrās uz ezera pusi.

— Ardievu, mūsu māja! — viņš sacīja, irdamies garām zemnīcai. — Mums neiznāca te pārziemot, un neviens te vairs nedzīvos — ūdens visu izpostīs!

Vienmērīgi cilājās aira lāpstiņas, gremdējoties ūdenī gan labajā, gan kreisajā pusē, un vieglā laiviņa slīdēja uz priekšu melnajos ūdeņos; acis pierada pie tumsas un jau saredzēja meža sienu, kas bija pakāpusies atpakaļ, ar diviem baltiem zemnīcu kupriem uz tās fona, bet priekšā — klajumu, no kurienes plūda spēcīga straume. Klajuma vidū Gorohovs pamanīja lēzenu pauguru un juta, ka airēt kļuvis grūtāk. Viņš noprata, ka paugurs ezera vidū veidojas, izplūstot ūdenim, un, cīnīdamies ar straumi, sāka irties tam apkārt. Kad airētājs bija pabraucis garām ūdens pauguram, straume viņam palīdzēja. Drīz vien viņš nokļuva klajuma pretējā pusē pie mežmalas. Tagad vajadzēja atrast taku, kas veda uz dienvidiem; meža fonā balojošās zemnīcas palīdzēja jakutam orientēties, un viņš atcerējās, kādā virzienā no tām jāmeklē taka.

Beidzot Gorohovs to atrada un īrās projām pa šauro kanālu starp meža sienām; kļuva tumšāks, un vajadzēja airēt ļoti uzmanīgi, lai uz kāda zara nepārplēstu laiviņas plāno dibenu. Gorohovs nolika airi un ļāva, lai straume nes vieglo laivu. Tomēr drīz straume kļuva pavisam vāja, un pēdīgi sākās pretstraume, tā ka no jauna nācās ķerties pie aira; izmērījis dziļumu, Gorohovs konstatēja, ka ūdens nesniedzas augstāk par ceļiem.

Tikko viņš sāka airēt, priekšā atskanēja stiprs troksnis, ūdens šļaksti, sprauslošana un maurošana — acīm redzot, pa taku nāca meža vērši; tikšanās ar tiem bija ārkārtīgi bīstama. Gorohovs, ilgi nedomādams, iestūma laiviņu meža biezoknī divus trīs soļus no takas, aptvēra ar vienu roku koka stumbru, bet ar airi atspiedās pret zemi un sāka gaidīt. Šļaksti un troksnis ātri tuvojās, un tad pa šauro taku garām viņa patvērumam tusnīdami, šņākdami un sprauslodami tumšā masā sāka virzīties lieli dzīvnieki, spiezdamies cits citam virsū; tie steigšus bēga no plūdiem uz ziemeļiem. Vērši skrēja smagos rikšos, brizdami pa ūdeni gandrīz līdz vēderam, šķiezdami šļakatu strūklas un saceldami viļņus, kas aizvēlās dziļāk mežā. Ja Gorohovs nebūtu turējies pie koka un atspiedies ar airi pret zemi, viļņi droši vien viņu apgāztu; jakuts aizvadīja nepatīkamus brīžus, kamēr meža vēršu bars paskrēja garām un ūdens nomierinājās.

Viņš nepaspēja aizirties ne simt metru, kad no jauna izdzirda strauji tuvojamies troksni un šļakstus, un atkal viņam vajadzēja patverties meža biezoknī. Šoreiz garām aizjoņoja vairāki degunradži, kas sacēla tādus viļņus, ka Gorohovs tikai ar pūlēm noturēja laivu līdzsvarā; viņu apšļāca milzīgas ūdens šaltis.

— Esiet nolādēti, lempīgie radījumi, velns lai jūs rauj, nolāpītie lopi! — viņš rūca, slaucīdams seju. — Šitā tālu netiksim, ūdeni ne ar ko nevar izsmelt, tumšs ari kā ellē.

Degunradžu saceltie viļņi vēl nebija paspējuši norimt, kad jau tuvojās zirgu bars, vēl vairāk saviļņodams ūdeni; zirgi skrēja ātrāk nekā meža vērši, slējās pakaļkājās, cenzdamies tikt cits citam garām, sprausloja un zviedza.

Neaizīries līdz nākamajai norai, Gorohovs bija spiests paslēpties vēlreiz; tagad juku jukām bēga meža vērši un zirgi, bet tiem nopakaļ joza vēl kādi desmit lāči. Beidzot viņš izīrās klajā ezerā un devās pāri ūdeņiem, metot likumu apkārt ezera viducim, kur pacēlās ūdens paugurs; kad viņš bija gandrīz pašā vidū, ūdens pēkšņi sakūlās putās, pacēlās uz augšu, un viļņi gandrīz apsvieda laiviņu. Dārdi un ūdens šļaksti, kas atskanēja no ieplakas malām, liecināja, ka Saņņikova Zemi piemeklējis jauns zemestrīces grūdiens. Cīnīdamies ar viļņiem, Gorohovs beidzot sasniedza nākamo mežmalu, atrada kanālu un īrās tālāk, bet drīz vien neizpratnē apstājās; kanāls sadalījās trīs zaros, un naktī nebija iespējams izraudzīties vajadzīgo virzienu — ieplakas malas klintis nevarēja saskatīt, kompasa nebija, un zvaigznes neredzēja.

«Neko darīt, vajadzēs gaidīt, kamēr svīdīs gaisma,» Gorohovs nosprieda. «Droši vien rīts atnāks ātri: es taču tik ilgi klīstu pa ūdeņiem, bet zemestrīce sākās pēc pusnakts.»




SAMAŅA PĒDĒJA RUNA


Gorohovs iegriezās no kanāla meža biezokni, kur no klajuma un takas varēja aizvelties vienīgi pavisam vāji viļņi; piesējis tāšu laiviņu pie koka, viņš satinās segā, izstiepās garšļaukus un, viegli šūpodamies viļņos, aizmiga.

Jakuts pamodās vēlu no Raibā kaucieniem. Atvēris acis, viņš ieraudzīja, ka pa nakti ūdens stipri cēlies un piespiedis laiviņu pie koka zariem. Suns bija tā saspiests, ka nevarēja ne pakustēties. Lai atbrīvotu Raibo, vajadzēja ķerties pie naža un nogriezt vairākus zarus. Gorohovs mēģināja izmērīt ūdens dziļumu, bet nevarēja aizsniegt dibenu, kaut gan airis kopā ar roku bija vairāk nekā divus metrus garš.

«Tad nu gan ir plūdi!» jakuts nodomāja. «Tagad pa ceļam nevienu zvēru vairs nesastapšu — tie, kuri nav paspējuši aizbēgt, visi būs apslīkuši.»

Suns, atbrīvots no gūsta, apošņāja mantu maišeli, luncinādams asti un mīlīgi raudzīdamies saimniekā.

— Izbadojies, nabadziņš! — jakuts attapās. — Patiešām — laiks brokastot, tikai ēdamā mums tāds mazumiņš vien ir, un arī tēju nevar uzvārīt. Tāpat nomedīt neko vairs nevar!

Gorohovs izvilka no maišeja plāceni un žāvētu zosi, ko bija paķēris no bagātīgā krājuma, kas glabājās zem mītnes jumta, un sāka ēst, atdodams sunim neapgrauztus kaulus un arī pa gabaliņam gaļas.

— Ek, Raibais, beidzamā zoss! — viņš uzrunāja suni. — Mūsu krājumi jau noslīkuši, un neviens tos nav izglābis — kāda skāde!

Pārtikas krājumi jakutam atgādināja Raku, viņas rūpes, un viņam kļuva skumji ap sirdi. Gorohovs atcerējās Kazačji un savu veco, kašķīgo sievu, kuras dēļ bija bieži aizgājis no mājām pie kaimiņiem vai salīdzis par kajuru pie tirgotājiem tālos braucienos. Tad viņš iedomājās, ka varētu vēl pamēģināt aizvest Raku sev līdzi — onkiloni droši vien apstājušies pirmajā sausajā norā un guļ pēc nakts šausmām un bēgšanas. Varēja pieirties viņiem tuvāk, paslēpties mežmalā un pagaidīt, kamēr Raku parādīsies kaut kur tuvumā, uzsaukt viņai — un tad laivā un projām! Pa ūdeni onkiloni viņus nepanāks. Biedri līdz vakaram vēl gaidīs, bet, ja arī ir aizgājuši, pirmajā dienā tālu netiks, un pa pēdām tos varētu ātri panākt. Gorohovs saprata, ka pa nakti viņš aizīries tikai līdz nākamajam klajumam, tas ir, trīs četrus kilometrus, ne vairāk, — tātad atceļš nebūs pārak garš.

Pieņemis šo lēmumu brokastu laikā, jakuts atraisīja vieglo laiviņu un īrās uz ziemeļiem. Saule, uzlēkusi jau sen, laiku pa laikam paspīdēja cauri mākoņiem un sāka sildīt. Dienas gaismā plūdu aina vairs nelikās tik baismīga kā naktī. Ūdens mirdzēja un vizmoja, un meža siena spoguļojās rāmajā ezerā. Gorohovs brīnījās vienīgi par visvisādiem gružiem, kas peldēja uz ūdens mežā un kanālos; tikai klajumos, no kurienesūdens bija plūdis uz visām pusēm, tā virsma bija tīra. Atri atīries līdz norai, kur atradās virsaiša ģints apmetne, viņš nolēma papildināt pārtikas krājumu — piebrauca pie savas mītnes, kas bija applūdusi līdz pašai durvju augšai, uzrāpās uz jumta un pa dūmeni izvilka vairākus pārus žāvētu putnu, kuri bija piekārti zemnīcā pie griestiem; aiz priekiem viņš pat atdeva veselu pili Raibajam, kas brokastis bija saņēmis pavisam maz. Suns, labpatikā ņurdēdams, nogūlās laivā un sāka grauzt putnu.

Pēc tam jakuts airēja tālāk uz to pusi, kur naktī bija aizgājuši onkiloni. Pa kanālu mežā vajadzēja irties cauri lapu, zariņu un visādu gružu kārtai, ko ūdens bija pacēlis no zemes. Vietām redzēja beigtus putnus un sīkus dzīvnieciņus; kādā kokā viņš pamanīja noslēpušos caunu un mednieka alkatībā nosita zvēriņu ar airi.

— Kaut arī vasaras spalva, cepurei derēs, tik un tā nobeigsies badā, — jakuts, pievākdams medījumu, nomurmināja.

Virzīdamies uz ziemeļiem, viņš ievēroja, ka ezeri vairs neburbuļo tik stipri un ūdens nav tik dziļš — airis jau sasniedza zemi.

— Ek, žēl, ka nav Matveja Ivanoviča — viņš man izskaidrotu, kālab tik daudz ūdens gāžas ārā no zemes. Laikam atvērušies zemes dziļumi, kā teikts svētajos rakstos, un sākušies grēku plūdi. Paldies dievam, ka no augšas vēl negāžas virsū balts ūdens, citādi klātos pavisam ļauni.

Pēc pusdienas ūdens klajumos un kanālos jau bija pavisam sekls, un varēja saskatīt nelielu krūmu galotnes, bet apkārt ezeriem klajumos — meldrus; vajadzēja irties lēnītiņām, lai neuzgrūstos kaut kam asam. Drīz vien tāšu laiviņa lāgu lāgiem sāka pieskarties zemei un beidzot uzsēdās uz sēkļa. Gorohovs izkāpa un brida tālāk brišus, vilkdams laiviņu sev līdzi. Vēlāk vajadzēja izsēdināt arī Raibo, bet maišeli likt uz muguras un vilkt gandrīz tukšo laivu pa zāli, ko tikko klāja ūdens. Beidzot viņš iznāca klajā, slapjā pļavā; te ūdens mirdzēja tikai šur tur ieplakās. Klajumā bija dzīvnieku ka biezs: meža vēršu un briežu bari, kā arī vairākas degunradžu saimes vai nu ganījās, vai atpūtās, guļot zālē; krūmos rukšķēja mežacūkas, rakņādamās mitrajā zemē.

«Tīrais brīnums, cik daudz zvēru sapulcējies vienuviet!» Gorohovs nodomāja. «Laikam gan nomocījušies, nabadziņi, visu nakti bez atpūtas brizdami pa ūdeni.. Bet tur jau ir arī mednieki!»

Viņš ieraudzīja, ka gar mežmalu, zagdamies pa krūmiem tuvāk zirgu baram, četrrāpus lien vampu. Dzīvnieki, sapulcējušies lielā skaitā, laikam gan nebija tik piesardzīgi kā allaž, un vampu jau bija pielavījušies viņiem pavisam tuvu. Gorohovs saskaitīja kādus divdesmit mežoņus. Tuvākais atradās soļus četrdesmit no krūma, aiz kura slēpās jakuts, aizspiedis Raibajam purnu, lai tas nerietu.

«Ek, pabiedēšu viņus! Lai zina, ka zibeņi un pērkoni vēl darbojas!» viņš nosprieda un notēmēja tā, lai lode aizlidotu pāri vampu galvām. Kad izklīda dūmi, vampu vairs nebija redzami, tikai krūmu locīšanās liecināja, ka mežoņi pazuduši biezoknī, no kurienes, pamazām attālinādamies, atskanēja viņu kliedzieni. Arī klajumā šāviens bija radījis sajukumu — dzīvnieki pietrūkās kājās un pajuka uz visām pusēm.

«Ja vampu ir šeit, tad onkilonu nav tuvumā,» Gorohovs nosprieda. «Labi, ka es aizbiedēju mežoņus, citādi pats būtu uzskrējis viņiem virsū!»

Viņš vilka laiviņu tālāk, bet zeme drīz kļuva pavisam sausa un uz takas parādījās akmeņi — te viegli varēja pārplēst laivu. Nākamās noras malā viņš ievēroja augstu, iztālēm saredzamu papeli ar divžuburu galotni un nolēma te atstāt laivu; jakuts uzcēla to stumbra žāklē, ielika tur maišeli, iesēdināja arī Raibo, piesējis viņu aiz kakla siksnas pie laivas virves, un devās tālāk bez lieka smaguma. Nogājis pāris kilometru, viņš priekšā izdzirda balsis un saoda dūmus. Gorohovs piesardzīgi aizlavījās līdz mežmalai un sāka vērot. Norā vietām dega ugunskuri, tiem apkārt stāvēja, sēdēja un gulēja onkiloni; uz uguns cepās gaļa, un tās smarža patīkami kairināja jakuta nāsis. Acīm redzot, šeit bija sapulcējusies visa cilts vai tās lielākā dala no applūdušās zemienes, un, kā allaž, ikviena ģints turējās atsevišķi pie sava ugunskura. Iepretī Gorohovam apkārt ugunskuram drūzmējās sevišķi daudz ļaužu, un jakuts nosprieda, ka tur vajadzētu būt Amnundaka ģintij. Viņš gar mežmalu piezagās vēl tuvāk, līdz pienāca ugunskuram kādu trīsdesmit soļu attālumā un ieraudzīja Amnundaku kopā ar visu ģinšu vecākajiem. Viņi apspriedās, vai izklīst pa sausajām norām līdz pat neauglīgajai ieplakas ziemeļu daļai un tūliņ ķerties pie zemnīcu būves, jo ziema jau tuvu, vai ari gaidīt ūdens krišanos, lai atgrieztos vecajās, ierastajās vietās.

«Ir gan muļķi!» Gorohovs nodomāja. «Viņi vēl cer, ka ūdens aizplūdīs kaut kur projām. Viņi nezina, cik daudz tur ir šā ūdens.»

Te jakuts ievēroja, ka norā nemaz nav sniega, tā nebija arī pašā ūdens malā. Acīm redzot, sniegs jau bija paspējis nokust, tāpēc ka laiks likās pavisam silts — šķita, ka plūdi no jauna atnesuši ieplakā vasaru.

Otrpus ugunskuram sēdēja sievietes un bērni. Gorohovs ieraudzīja Annuenu un citas pazīstamās sievietes, bet Raku nekur nemanīja.

«Vai tik viņa nav atgriezusies savā ģintī kā atraitne?» viņš nodomāja un sāka aplūkot sievietes pie citiem ugunskuriem; turpat kaimiņos sēdēja Raku ģints piederīgie, kas mitinājās netālu no virsaiša apmetnes; tomēr arī te sievas nebija. «Kur gan viņa pazudusi? Aizgājusi kaut kur vai arī guļ? Pagaidīšu. Viņi drīz vien ieturēs maltīti, un tad visiem jāsapulcējas vienuviet.»

Mazliet vēlāk sievietes uzsauca, ka gaļa izcepusi; visi izklīda pa savām ģintīm un apsēdās pie uguns; sievietes pasniedza iesmus ar gaļu un plāceņus. Tomēr Raku nerādījās ne Amnundaka, ne savā ģintī. Gorohovs uztraucās un prātoja, vai tikai onkiloni nav nogalinājuši Raku, sodīdami viņu par nepaklausību virsaiša pavēlei. Viņas prombūtni ne ar ko citu nevarēja izskaidrot — ja nu vienīgi Raku zemestrīces laikā dabūjusi galu sabrukušajā zemnīcā.

— Nu ir gan posts! — viņš murmināja, — Velti esmu izbraukājies. Vajag drīzāk doties projām — saule jau iet uz rieta pusi.

Te viņa uzmanību saistīja desmit apbruņoti onkiloni, kas iznāca no meža gluži tuvu jakuta paslēptuvei. Viņi piegāja pie Amnundaka un nolika viņam pie kājām vairākas vampu rungas un šķēpus.

— Lielo virsaiti, tu sūtīji mūs pārmeklēt vietu, kur nesen rībēja pērkons, — vecākais ziņoja. — Tu domāji, ka atgriezušies baltie burvji. Mēs tur redzējām tikai daudz lielu dzīvnieku un atradām šīs te, — viņš norādīja uz rungām. — Baltos burvjus vai viņu pēdas mēs neatradām.

— Un tomēr viņi klaiņo netālu no mums! — Amnundaks sacīja. — Vampu nav pērkonu. Mēs visi dzirdējām pērkonu pavisam skaidri.

«Labi, ka viņiem nav suņu!» Gorohovs nodomāja. «Citādi man jau būtu sadzinuši pēdas.»

Tomēr virsaiša nākamie vārdi viņu stipri satrauca.

— Sakiet ģinšu vecākajiem, ka tūliņ jāaizsūta visi karavīri apskatīt mežu visapkārt mūsu norai. Baltie burvji ir tuvu un uzsūtījuši mums jaunu nelaimi.

Karavīri sāka apstaigāt ugunskurus, iznēsādami virsaiša pavēli. Gorohovs nosprieda, ka nepagūs aiziet pietiekami tālu, un nolēma nogaidīt tvarstīšanas beigas tepat tuvumā, uzkāpis kādā kokā. Viņš tūliņ ieskrēja mazliet dziļāk mežā, izraudzījās ērtu koku un uzrāpās labi augstu; no turienes cauri zariem varēja pārredzēt visu klajumu. Apsēdies zaru žāklē, jakuts ieraudzīja, ka no visiem ugunskuriem dažādos virzienos dodas apbruņoti karavīri un, sasnieguši mežmalu, izveido ķēdi, kas virzās dziļāk mežā. Pa labi un pa kreisi no viņa koka arī pagāja garām karavīri; viņi meklēja baltos burvjus uz zemes, izložņāja krūmu biezokņus un smalces, pat bakstīja biežņā ar šķēpiem, taču palūkoties uz augšu neattapās. Turklāt jakuts bija ģērbies tumšā tērpā un sēdēja augstu, piespiedies pie stumbra; viņu slēpa zari, kas gan bija kaili, bez lapām, tomēr paslēpušos cilvēku cauri to vijumiem varētu pamanīt vienīgi tad, ja zinātu, ka viņš atrodas tur augšā.

Tvarstīšana vilkās stundas divas, un saule jau bija noslīgusi aiz kalniem, kad nogurušie karavīri no visām pusēm atgriezās norā un apmetās pie saviem ugunskuriem atpūsties. Gorohovs nokāpa no koka un aizzagās atkal mežmalā. Amnundaks sēdēja pie uguns līdzās šamanim; viņam tikko bija atnesta ziņa par neveiksmīgo meklēšanu. Amnundaks likās satraukts un neapmierināts, bet šamanis sacīja:

— Pavēli tūliņ sasaukt visus ģinšu vecākos uz padomi.

Amnundaks deva rīkojumu, un uz visiem ugunskuriem aizskrēja karavīri.

«Ko gan vecais burvis vēl sadomājis?» Gorohovs prātoja. «Bet Raku joprojām nekur nav manāma. Sievietes piecēlušās un atstāj ugunskuru, atbrīvojot vietu; visas redzamas, vienīgi Raku nerādās. Citādi nav, ka viņi nabadzīti nobendējuši!»

Kad visi ģinšu pārstāvji bija sapulcējušies un apsēdušies visapkārt ugunskuram, šamanis piecēlās un, izslējis galvu un pastiepis rokas uz priekšu, teica:

— Lielas nelaimes uzbrukušas mūsu ciltij. Cik reižu jau drebējusi zeme un sabrukuši mūsu mājokļi kopš tā laika, kamēr baltie burvji atnākuši mūsu zemē, kur mēs agrāk dzīvojām tik mierīgi! Viņi atnāca un ieraudzīja, ka šeit ir laba dzīve, labāka nekā pie viņiem, kur allaž visu sedz sniegs un saule nesilda. Viņi redzēja, ka te ir meži un visādas zāles, labas ganības un daudz meža zvēru, ka mums ir daudz briežu. Un tad viņi nosprieda iznīcināt onkilonu cilti, lai sagrābtu mūsu zemi un ganāmpulkus. Viņi iztukšoja svēto ezeru, bet mēs ar asins upuri atgriezām ūdeni. Viņi izdarīja tā, lai uznāk aukstums, un ziema sākās par veselu mēnesi agrāk, un sniegs nekusa. Viņi domāja, ka mēs visi nosalsim. Tas nenotika — mēs kurinājām uguni savos mājokļos un sildījāmies. Tad viņi nolēma izdzīt mūs no mītnēm ar plūdiem; atkal sāka drebēt zeme, un ūdens gāzās ārā no zemes dziļumiem un applūdināja mūsu klajumus un mājokļus. Mēs izglābāmies: debess garu balss sūtīja mūs uz šejieni, kur nav ūdens. Tomēr mūsu mājokļi ir izpostīti, mūsu ganāmpulki izklīduši… Vai mēs vēl ilgi to cietīsim? Ziema ir tuvu, mēs visi iesim bojā, un baltie burvji paņems mūsu zemi. Viņi to gaida. Viņi sēž tur, pie sniegiem, un gaida, bet tas, kurš palika pie mums, okšķerē, uz kurieni mēs esam aizgājuši. Viņš klaiņo šeit tuvumā, bet viņu nevar atrast.

Šamanis apklusa un atvilka elpu; visu skatieni vērās viņā sasprindzinātās gaidās.

— Baltos burvjus vajag iznīdēt. Mēs uzņēmām viņus kā cienījamus viesus, devām viņiem mājokļus, pārtiku un jaunas sievietes. Viņi atmaksāja mums ar nedzirdētām nelaimēm … Vai tas viss ir tiesa, onkiloni?

— Tiesa, tas viss ir tiesa! — atskanēja ģinšu vecāko balsis.

— Mēs jau sodījām nepaklausīgo — vienu no tām sievietēm, kuras mēs devām viņiem un kura gribēja nodot savu cilti, tāpat kā izdarīja tā, kura aizbēga kopā ar viņiem uz sniegiem. Un baltais burvis, viņas vīrs, nevis aizstāvēja-viņu, bet pazuda, kaut gan sieva sauca viņu palīgā, kad slīka ūdenī, ko burvji bija izsaukuši no zemes dziļumiem. Tagad jums jāsagūsta visi burvji un jāupurē mūsu zemes labajiem gariem. Rīt simt labākie karavīri dosies uz sniegiem. Viņi uztaisīs plostus un irsies pāri ūdeņiem mūsu virsaiša vadībā; viņiem ir šķēpi un bultas, bet virsaitim pērkoni un zibeņi, ko mēs atņēmām baltajam burvim. Tagad mums ir vienādi ieroči, bet mēs esam daudzi, turpretim viņi ir tikai četri. Vai patiešām simt karavīri viņus nepieveiks? Lai arī puse krīt kaujā, tak mūsu zeme būs glābta un mēs dzīvosim tāpat kā agrāk. Ūdens neaizies atpakaļ zemē, mūsu mājokļi paliks izpostīti un mūsu ganāmpulki izklīduši, kamēr baltie burvji netiks upurēti. Es esmu to sacījis!

— Ak tu vecais, nelietīgais suns! — Gorohovs, klausīdamies šamaņa runā, murmināja. — Tu noslīcināji manu Raku un tagad taisies saķert mūs un nokaut kā briežus. Bet vispirms tu pats aizceļosi pie senčiem!

Gorohovs pacēla šauteni un nomērķēja uz šamani, kas stāvēja tieši viņam iepretim aiz ugunskura, spoži apgaismots tumšajā krēslas stundā, pacēlis rokas un izslējis galvu, iedvesmas pilnā pareģa pozā. Nodārdēja pērkons, un šamanis pakrita uz mutes, ar seju ugunskurā. Šausmu sagrābti, Amnundaks un ģinšu vecākie it kā pārakmeņojās; šamaņa kažokādas cepure uzliesmoja; attālāk stāvošās sievietes ievaimanājās. Un pēkšņi visi it kā pēc pavēles pacēla rokas pret debesīm, skaļi iekliedzās, saukdami pēc palīdzības, pēc tam aizsedza ar rokām seju; šo traģisko žestu atkārtoja trīs reizes. Tad piecēlās Amnundaks un svinīgi pasludināja:

— Balto burvju zibeņi nogalinājuši mūsu šamani par to, ka viņš aicināja mūs darīt viņiem Jaunu! Viņi ir visuvareni, un mēs nevaram ar viņiem cīnīties. Tā pareģojis lielais šamanis, kurš atveda mūsu senčus uz šo zemi… Izvelciet mirušo no uguns!




BAISAIS ATKLĀJUMS


Nošāvis samani, Gorohovs metās bēgt, cerēdams, ka apjukušie onkiloni tūliņ nemetīsies viņu vajāt un uznākusi nakts dos iespēju paslēpties — sliktākajā gadījumā — atkal kokā. Cauri krūmiem viņš izskrēja uz takas, pa kuru bija atnācis šurp dienā, un neapstājās, iekām nesazīmēja papeli, kurā bija atstājis mantas un suni. Ja vajātāji seko, jāuzkāpj šajā pašā kokā, kur mantu maišelis, sega un pārtikas krājums dos iespēju bez grūtībām pārlaist nakti, jo doties tālāk ar smagu nastu nevarētu tik ātri, bet līdz ūdenim bija vēl pāris kilometru.

Viņš apstājās un ieklausījās; sākumā viss bija klusu, bet pēc tam atskanēja balsis un tālumā iezibējās ugunis; acīm redzot, onkiloni ar lāpām rokās dzinās viņam pakaļ. Ilgi nedomādams, Gorohovs uzrāpās kokā, viņš gribēja pacelt augstāk arī savas mantas. Visvairāk raižu sagādāja Raibais, kas zaru žāklē nevarēja mierīgi nosēdēt; vajadzēja uzlikt tāšu laiviņu uz diviem resniem zariem un iesēdināt tur suni kopā ar mantu maišeli. Tikko viņš bija beidzis kravāties, uz takas netālu no papeles parādījās vairāki onkiloni ar lāpām, bet pa labi un pa kreisi redzēja citus vajātājus. Paskrējuši garām kokam, onkiloni drīz vien uzdūrās svaigajai sliedei, ko mitrajā zemē un zālē bija ievilkusi laiva; viņi tūlīt pieaicināja pārējos un, priecīgi klaigājot, aizskrēja pa šīm pēdām cerībā panākt bēgli.

Gorohovs ieturēja vakariņas, notiesādams žāvētu putnu, pabaroja suni un izsmēķēja pīpi, bet onkiloni vēl joprojām neatgriezās no nesekmīgās vajāšanas. Jakutam sāka mākties virsū miegs, un viņš nolēma nosnausties, līdz uzlēks mēness, tādēļ piejozās pie stumbra un, sēdēdams uz resna zara, aizmiga.

Gorohovs pamodās no tā, ka viņa koks spēcīgi salīgojās. Viņš tikko nezaudēja līdzsvaru un nogāztos lejā, ja nebūtu piesiets pie stumbra; vajadzēja turēt abām rokām arī laiviņu ar visu tās kravu. Gorohovs nesaprata, kas īsti notiek: apkārt viss dārdēja un dunēja, bet debesīs spīdēja mēness, kas jau sen bija uzlēcis; šūpojās arī visi citi koki, lai gan vēja nebija. Beidzot viņš atskārta, ka atkal sākusies zemestrīce. Nejauši atskatījies uz ziemeļiem, jakuts ieraudzīja, ka tur, pavisam tuvu, notiek kaut kas šausmīgs: aiz meža debesīs kapa baltu un melnu dūmu mutuļi, no turienes nāca tada dārdoņa, ka sāka džinkstēt ausīs, bet pēc tam uzdvesa svelmains vējš, tā ka aizrāvās elpa.

— Svētā dievmāte, kas tur notiek?! Zeme plīst pušu, un laukā nāk uguns! — Gorohovs ievaimanājās. — Jābēg, jābēg projām pa ūdeni!

Ar pūlēm viņš nolaida lejā mantu maišeli, laivu un suni, jo koks vēl arvien locījās. Uz zemes tikko varēja noturēties kājās. Grīļodamies kā piedzēris, Gorohovs vilka laivu pa zemi un pēc tam pa seklo ūdeni. Laiku pa laikam te pa labi, te pa kreisi, lauzdams koku zarus, kaut kas iegāzās ūdenī. Dārdi nerimās, un gaiss kļuva aizvien karstāks un smacīgāks.

Beidzot ūdens bija jau tik dziļš, ka bēglis varēja sēsties laivā, lai ātrāk tiktu projām no katastrofas vietas. Izīries plašā klajumā, viņš ieraudzīja ziemeļos liesmu atblāzmu uz dūmu mutuļu fona un sarkanus zibeņus, kas gan šur, gan tur paplaiksnījās dūmu mākoņos.

«Redzams, nabaga onkiloniem šajā ellē gals klāt!» viņš nodomāja. «Un atkal uzliks visu vainu baltajiem burvjiem — nogalinājuši šamani un pēc tam nomaita arī visu cilti.»

Seklie ūdeņi tikai nedaudz viļņojās, bet dziļākajās vietās bangas bija tik lielas, ka laiviņu svaidīja uz visām pusēm. Nobraucis kādus desmit kilometrus, Gorohovs bija galīgi nomocījies un nolēma pameklēt kaut kur patvērumu līdz rītausmai. Kādā plašā klajumā, kur viļņi bija sevišķi spēcīgi, viņš netālu no malas pamanīja virs ūdens zemnīcas karkasu; zemestrīce jau pirms plūdiem bija sagrāvusi mītnes slīpās sienas, bet četri centrālie stabi ar jumta segumu virs tiem bija saglabājušies, jo bija ierakti zemē un saistīti ar šķērssijām. Šī platforma pacēlās gandrīz veselu metru virs ūdens, un viļņi tai pāri nešļāčās.

«Te būs laba vieta atpūtai!» bēglis nodomāja un aizīrās pie platformas. Ar pūlēm viņš uzcēla augšā mantas, uzsēdināja suni, tad uzrāpās pats un izcēla no ūdens arī vieglo laiviņu. Izklājis segu uz jumta mitrajām velēnām, viņš tūliņ aizmiga par spīti dārdiem, kas nāca no ziemeļiem, un viļņu šņākšanai.

Viņš atmodās rītausmā un sāka lūkoties apkārt, lai orientētos un turpinātu braucienu. Pa nakti ūdens bija kļuvis rāms, un tikai laiku pa laikam pāri gludajam spogulim pārslīdēja sīki ņirbu vilnīši. Netālu virs ūdens pacēlās otra saliņa — zaļš pauguriņš. Pēc augstās papeles tā tuvumā Gorohovs pazina savu zemnīcu: papelē viņš bija patvēries bēgšanas naktī, bet šo nakti pavadījis uz sabrukušās Amnundaka zemnīcas paliekām.

Uz ātru roku iekodis, jakuts nolaida laiviņu ūdenī un pasauca Raibo. Suns stāvēja līdzās dūmejai platformas vidū, skatījās ūdenī un smilkstēja.

— Raibais, ko tu tur esi ieraudzījis — kādu zivi, vai? — Gorohovs vaicāja un piegāja tuvāk, lai paņemtu suni, kas negribēja atstāt savu vietu.

Ielūkojies dūmejā, viņš nodrebēja: līdzās vienam platformas stabam no ūdens rēgojās divu cilvēka roku pirksti.

— Ak tu kungs un dievs, te kāds ir noslīcis! — viņš iesaucās. — Kāpēc gan viņš nav uzrāpies pa stabu augšā?

Vienā pirkstā spīdēja sudraba gredzens, kas Gorohovam likās pazīstams. Onkiloniem sudraba rotaslietu nebija, un vienīgi balto cilvēku sievas saņēma tādus gredzenus no saviem vīriem un ļoti lepojās ar šo rotu.

— Ak tu bendes tādi, tā taču ir Raku! Citas sievietes bija tur, bet vecais suns sacīja, ka viņi noslīcinājuši nodevēju.

Gorohovs iekāpa laiviņā un pieīrās pie staba, kur rēgojās rokas; atklājās, ka plaukstas ar siksnu cieši piesietas pie staba. Viņš pārgrieza siksnu un pavilka aiz sastingušās plaukstas — virs ūdens lēnām pacēlās roka, pēc tam parādījās mati un beidzot seja ar atplestām acīm; šīs acis, it kā asarām pierisušas, pārmetoši raudzījās jakutā. Viņš iekliedzās un pakāpās atpakaļ, noslīkušās sievas plauksta izslīdēja viņam no rokām, un galva pazuda duļķainajā ūdenī, tai pakaļ aizslīdēja arī roka — mirušās ķermenis nogrima.

«Nelaimīgā!» jakuts nodomāja. «Viņi to pa nakti turējuši piesietu pie staba, lai viņa neaizbēgtu pie manis, bet pēc tam, kad sākās plūdi, aizmirsuši zemnīcā vai arī atstājuši tīšām, lai noslīkst.»

Viņš iedomājās, ko pārdzīvoja Raku, kad ūdens ielauzās zemnīcā un sāka kāpt aizvien augstāk gar viņas ķermeni; kā viņa locījās un sauca pēc palīdzības, bet šiem saucieniem drausmīgajā nakts tumsā atbildēja vienīgi ūdens šļaksti; kā ūdens pacēlās viņai līdz krūtīm, līdz kaklam, līdz mutei un beidzot noslāpēja pēdējo kliedzienu. Bet viņš taču sākumā atradās tepat tuvumā un, tikko onkiloni bija aizgājuši, viegli varēja izglābt nelaimīgo. Viņa laikam gan bija sākusi kliegt tikai tad, kad ūdens ieplūda zemnīcā, bet viņš šajā laikā jau īrās ezerā.

Gorohovam gribējās izvilkt mirušo un to kaut kur apglabāt, bet nebija ķekša, un apbedīt Raku būtu iespējams varbūt vienīgi sniegos aiz ieplakas robežām. Skumjš un nomākts viņš iesēdināja laivā Raibo, kas tagad paklausīja saucienam, paņēma mantas un brauca tālāk uz dienvidiem. Viņš Irās visiem spēkiem, cerēdams vēl panākt biedrus, un vieglā laiviņa kā bulta šāvās pāri rāmajiem, dziļajiem ezera un kanālu ūdeņiem.

Tad priekšā parādījās ieplakas mala ar baltajām kupenām uz melno klinšu sienu fona. Ziemeļos visu laiku mutuļoja balti un melni mākoņi, un laiku pa laikam no turienes šurp atvēlās eksploziju dārdi.

Beidzot mežs palika aiz muguras. Gorohovs izīrās klajajos ūdeņos, kas apskaloja kupenas. Arī šeit viss atradās zem ūdens. Kur tad biedri? Aizgājuši? Noslīkuši? Uz terases virs kupenām neviens nav redzams!

Bet tad augstu uz kraujas kores debesu gaišajā fonā parādījās tumšs cilvēka siluets. Jakuts skaļi ieaurojās un sāka vicināt airi; Raibais rēja.

Viņu pamanīja — viņš ir glābts!

Gorohovs pieīrās kupenas pakājei, izsēdināja savu pasažieri, izcēla mantas un, smagi apkrāvies, rāpās pa kāpnēm uz augšu.

Pēkšņi viņa priekšā pavērās iegruve — tālāk ceļa nebija. Taču aiz iegruves jau stāvēja Gorjunovs un Ordins.

— Tā, tomēr paspēju jūs panākt! — Gorohovs uzsauca, nomezdams nastu uz ledus. — Nu gan izredzējos velnu!

— Tev vajadzēs ilgi gaidīt, kamēr mēs izcirtlsim ledū pakāpienus uz leju un tad atkal uz augšu, — Gorjunovs atbildēja.

— Tā nu gan ir milzu bedre! Vai tad no vajātājiem sargājaties, vai?… Jā, tikt pāri te nav viegli, — Gorohovs sacīja, aplūkodams izgruvušo robu ar stāvām vairākus metrus augstām ledus sienām. — Bet pakāpienu izciršana veiksies pailgi… Zināt ko: atnesiet virvi un pasviediet man!

Virve katram gadījumam jau bija paķerta līdzi, un, iesējuši galā akmeni, vīri pasvieda to Gorohovam. Viņš pārvilka virvi savā pusē un, salocījis to divkārt, nolaida mantu maišeli lejā ledus robā; kad sainis noslīdēja apakšā, viņš atlaida virves vienu galu, pavilka aiz otra, un virve atgriezās augšā, bet sainis palika apakšā. Tāpat viņš nolaida lejā segu un beidzot arī Raibo, izverot virvi sunim zem kakla siksnas. Aiz kakla piekārtais suns smaka nost un ķepurojās gaisā, bet noslīdēja apakšā tik ātri, ka nepaspēja noslāpt. Tagad vajadzēja nolaisties lejā arī pašam. Netālu no kraujas malas, stingri ietriecies ledū, zvilnēja bazalta bluķis. Jakuts apmeta tam apkārt virvi un nolaidās gar ledus sienu, bet apakšā palaida vajā vienu virves galu, pavilka aiz otra — un virve nokrita pie viņa kājām.

Uzkāpšana neradīja lielas grūtības, jo augšā stāvēja divi cilvēki, kas uzvilka uz terases gan suni un mantas, gan jakutu, — pēdējo ar pūlēm, jo viņš bija smags. Ticis augšā, Gorohovs metās biedru apkampienos:

— Paldies dievam, klāt esmu! Es jau domāju, ka šeit neviena vairs nesastapšu!

Patiešām — ja Gorohovs izirtos no meža tikai dažas minūtes vēlāk, viņš savus biedrus vairs nebūtu ieraudzījis. Abas palikušās nartas jau atradās klinšu sienas dienvidu nogāzē, kur Ņikiforovs pabeidza kravas saiņošanu. Gorjunovs un Ordins pa to laiku vēlreiz atgriezās uz kores, lai uzmestu pēdējo skatienu Saņņikova Zemei, kurai viņi bija ziedojuši tik daudz pūliņu un kura viņu acu priekšā gāja bojā zem ūdens un lavas straumēm kopā ar cilvēkiem un dzīvniekiem. Viņiem bija izdevies izdarīt daudz vērtīgu novērojumu, taču viņu pūliņu rezultāti tik pēkšņi pēdējās stundās šajā zemē bija gājuši bojā kopā ar vienu ekspedīcijas locekli, bet otrs biedrs bija labprātīgi palicis ieplaka un, pēc viņu domām, arī gājis bojā.

Zemās vakara saules staros sudrabains vizēja plašais ieplakas ezers klinšu krauju melnajā ietvarā ar tumšā meža salām un strēlēm, bet ziemeļos, aiz tvaiku un dūmu mutuļojošās sienas, risinājās Saņņikova Zemes un onkilonu cilts drāmas pēdējais cēliens. Ordins uzņēma šo drūmo ainavu pēdējā fotoplatē — šī pasaule, kas tikko bija atklāta zinātniskiem pētījumiem, tagad jau gāja bojā līdz ar pēdējiem mamutiem, degunradžiem un pirmatnējiem cilvēkiem. Izdarījis uzņēmumu, viņš aizgāja iesaiņot aparātu, bet Gorjunovs vēl kādu brīdi pakavējās uz kores un ieraudzīja iznirstam no meža Gorohova vieglo laiviņu.

Ja nebūtu šīs laimīgās nejaušības, jakuts savus biedrus tik drīz nepanāktu.

Uzkāpis augšā, Gorohovs ieraudzīja terasē plato plaisu, uzzināja par Kostjakova bojāeju un saprata, cik laimīgi pats izkūlies sveikā.

— Es gan laikam esmu laimes bērns, Matvej Ivanovič, — viņš sacīja, apstādamies uz kores. — Šajās divās dienās es nezin cik reižu biju nāvei zobos, taču dzīvoju sveiks un vesels, bet nabaga Raku, kuras dēļ īstenībā paliku pie onkiloniem, noslīka, un es esmu vainīgs. Mūžīga piemiņa viņai un Pāvelam Nikolajevičam!

Viņš noņēma cepuri un trīs reizes paklanījās pret Saņņikova Zemi, kur bija gājuši bojā tik daudzi cilvēki.

Šajā dienā ceļotāji nobrauca nelielu gabalu un apstājās Saņņikova Zemes dienvidu nogāzes pakājē. Izlūkgājiens pa ledu uz vaļējās jūras pusi palīdzēja noskaidrot, ka ledus ir pārāk neizturīgs un var uzlūzt jau pirmajā vētrā. Vajadzēja doties uz austrumiem un meklēt drošāku vietu.




PĀRI LEDIEM UN JŪRAI


Ceļotāji veselu nedēļu virzījās uz austrumiem, meklēdami drošu vietu tālākajam ceļam pāri jūrai, tomēr ledus visur bija neizturīgs; kaut vasara gāja uz beigām un siltās dienas pastāvīgi mijās ar aukstajām, sals tomēr vēl nespēja ne pārklāt ar stingru ledus segu vaļējos ūdeņus, ne arī saliedēt vecos ledus laukus, kas kušanas rezultātā bija sašķēlušies. Vajadzēja gaidīt ziemas sākumu, bet tas bija iespējams vienīgi Beneta salā, kur atradās Tolla uzceltā mājiņa un kur krastā varēja savākt jūras malku kurināšanai, kā arī atjaunot pārtikas krājumus, medījot lāčus un ziemeļbriežus. Par laimi, ledus starp Saņņikova Zemi un Beneta salu šajā vasarā nebija uzlūzis, un ceļotāji, pametuši nelielu līkumu uz ziemeļiem, desmitajā dienā sasniedza salu. Bija arī pēdējais laiks: no Ņikiforova krājumiem līdzi paņemtā suņu barība gāja uz beigām, un ceļotāji jau trīs dienas bija iztikuši bez malkas.

Drūmā, klinšainā, gandrīz pilnīgi kailā Beneta sala pēc brīnišķīgās Saņņikova Zemes atstāja uz ceļotājiem skumju iespaidu. Tomēr viņi priecājās par Tolla mazo, šauro būdiņu salas austrumu krastā nelielas ielejas grīvā pie saldūdens strautiņa, no kurienes varēja uzkāpt līdzenajā augstienē, kas aizņēma visu salu. Jūras malkas pietika, tomēr cerības uz medībām neattaisnojās — briežu salā nebija, un arī lāči negadījās pa šāvienam. Vajadzēja nogalināt dažus suņus, lai pabarotu pārējos; vienas nartas bija gājušas bojā, tāpēc to aizjūgs bija lieks un tika likvidēts.

Tā ceļotāji nodzīvoja desmit dienas, tomēr stāvoklis neuzlabojās; vasara vēl nebeidzās, kaut arī bija septembra sākums, un ledus joprojām kusa un lūza. Sāka izsīkt arī cilvēku pārtikas krājumi. Visi četri, atstājuši Annuiru apsargāt būdiņu un suņus, katru dienu gāja medībās, izstaigāja un apskatīja salu visos virzienos — tā bija kādus sešpadsmit kilometrus gara un astoņus plata visplatākajā — austrumu daļā —, tomēr tikai reti pārnesa kādu vārnu vai kaiju.

— Draugi, — Gorjunovs kādu reizi sacīja, — ilgāk gaidīt vairs nedrīkstam — mēs paliksim bez suņiem ap to laiku, kad aizsals jūra, tas ir, tad, kad tie būs visvairāk vajadzīgi. Barometrs jau vairākas dienas stāv apbrīnojami augstu, jūra ir rāma, un vētra nav gaidāma. Mantu, ja neskaita silto apģērbu un šautenes, mums ir visai maz, no suņiem palikusi puse; ja to skaitu vēl samazināsim, atstājot tikai piecus sešus labākos, mēs visi varēsim sasēsties laivā. Izmantojot rāmo laiku, mēs vienā vai divās dienās pārcelsimies uz Koteļnija salu; tur mums ir pārtikas krājums, un, ja laiks mainīsies, salā var nogaidīt, kamēr uznāk ziema, ja ne, brauksim laivā tālāk gar Koteļnija salas krastiem un pāri jūrai uz kontinentu.

Apsprieduši šo plānu, viri secināja, ka tas ir pilnīgi pieņemams: diena vēl bija pietiekami gara — vairāk nekā divpadsmit stundu; pāri septiņdesmit jūdžu platajai jūrai līdz Augstajam ragam Jaunsibīrijas salā — Beneta salai tuvākajā salā — varētu tikt, airētājiem mainoties, vienā vai — ļaunākajā gadījumā — divās dienās, pārnakšņojot uz kāda klīstoša ledus lauka. Protams, pēkšņa vētra varēja nogremdēt laivu, bet tāda pati nelaime draudētu arī vēlāk, ceļā pāri tikko aizsalušajai jūrai, vienīgi ar to atšķirību, ka tad, oktobrī, dienas garums ir tikai divas trīs stundas, bet vēji, kas salauž ledu, plosās daudz biežāk.

Tātad nolēma — ja līdz vakaram barometrs nekritīs, nogalinās liekos suņus, krietni pieēdinās pārējos un rītausmā izies jūrā, atstājot visas liekās mantas būdiņā. Šajā nolūkā vēlreiz rūpīgi pārlūkoja visu kravu.

Pret vakaru barometrs pakāpās vēl mazliet augstāk, un ceļotāji ar smagu sirdi upurēja vairākus suņus, kuri bija uzticīgi kalpojuši cilvēkiem. Kurmis, Baltiņš un Raibais, protams, palika dzīvi. Mazā gaismiņā ceļotāji atstāja viesmīlīgo būdiņu, aizvilka laivu pa ledu kādus pāris kilometrus līdz vaļējiem ūdeņiem un, saulei lecot, atīrās no blīvledus malas, uzņemot kursu tieši uz dienvidiem. Smagi piekrautā laiva nevirzījās uz priekšu tik ātri, kā bija cerēts, un ap saules rietu ceļotāji bija nobraukuši tikai mazliet vairāk par pusi ceļa. Jūras klaidā aizvien biežāk parādījās peldošie ledi, un turpināt braucienu naktī bija riskanti. Vajadzēja piestāt pie ledus lauka un apmesties uz tā pārnakšņot. Saulei rietot, Augstais rags jau bija skaidri saskatāms pie apvāršņa.

Rītausmā ceļotāji piecēlās un turpināja jūras braucienu. Kad atausa diena, Ņikiforovs un Gorohovs, cieši pavērojuši apvārsni, vienā mutē iesaucās:

— Tavu joku — pa nakti mēs esam aiznesti krietni sānis!

— Uz kurieni? Uz kurieni? Vai zeme nav redzama? — Ordins vaicāja.

— Zeme jau redzama, bet nav tā, kas vakar.

— Uz kurieni gan mūs varēja aiznest?

— Vai nu uz austrumiem — un tad mēs redzam Jaunsibīrijas salas austrumu daļu, vai uz rietumiem — tad mūsu priekšā ir Fadejeva vai pat Koteļnija sala, — Gorjunovs atbildēja.

— Apvārsnis nav skaidrs, — piebilda Gorohovs, — vēl nevar pateikt, kas tā ir par zemi.

— Vienalga, lai tā būtu kas būdama, irsimies krastā; barometrs pa nakti sācis krist, jāpasteidzas! — Ordins skubināja.

Kad saule uzkāpa augstāk un vieglā migla virs jūras izklīda, Gorjunovs paraudzījās binoklī un jautāja:

— Nu, Ņikita, vanaga acs! Kas tā ir par zemi priekšā?

Gorohovs, ar plaukstu piesedzis acis pret sauli, cieši ieskatījās un tad sacīja:

— Koteļnija sala!

— Tiesa! Un ledus lauks pa nakti atbrīvojis mūs no ļoti bīstama brauciena gar arhipelāga salām. Tagad mēs piestāsim krastā tieši pie mūsu noliktavas.

Patiešām — ap pusdienu jau vairs nebija nekādu šaubu, ka priekšā ir Koteļnija sala, — visi pazina tās apveidu, tikai sniegs, kas pavasarī klāja salu, bija gandrīz viss pazudis.

Pavakarē ceļotāji piestāja pie blīvledus joslas, kas iejoza salu, un piecu kilometru garā ceļa posmā, stiepjot nartas pāri torosu grēdām, viņiem vajadzēja atcerēties pavasara dienas. Krēslai iestājoties, ekspedīcijas locekļi nokļuva pie mazās baļķu mājiņas ziemeļu raga pakājē.

Noliktavā visi krājumi gan nebija saglabājušies neskarti — acīm redzot, mednieki, kas vasarā atbrauc uz salu, bija ķērušies pie pārtikas, sevišķi pie jukolas — kaltētajām zivīm, tomēr nedaudzajiem atlikušajiem suņiem barības bija palicis diezgan.

Nākamajā dienā laiks bija vēl skaidrāks, bet barometrs stipri krita, tas liecināja, ka gaidāmas straujas laika pārmaiņas. Negribēdami pārāk bieži izaicināt likteni, ceļotāji nolēma palikt uz vietas un nogaidīt. Patiešām — vakarā sacēlās vētra, bet no rīta saka snigt biezs sniegs; pēkšņi uznāca stiprs sals, un ziema uzreiz bija klāt. Sniega vētra ar īsiem pārtraukumiem plosījās līdz septembra beigām, bet pārtikas un suņu barības, kā arī kurināmā pietika, un ceļotāji šo laiku aizvadīja būdiņā, krietni atpūzdamies un izgulēdamies. Ceļš uz mājām bija vēl tāls, tomēr galvenais šķērslis — atklātā jūra — jau bija pārvarēts.

Kādā no retajām skaidrajām dienām visi uzkāpa zemes raga augstienē un raudzījās uz Saņņikova Zemes virsotnēm, kas tik tikko iezīmējās pie apvāršņa. Kas gan tur notiek? Vai izvirdums beidzies? Vai ūdens atkal aizplūdis no ieplakas? Varbūt visi dzīvnieki un cilvēki gājuši bojā un pēc dažiem gadiem ūdenī vai sniegos pazudīs arī mežs — pēdējais pierādījums, kas liecinātu, cik krāšņa dzīve kādreiz plaukusi šeit, ziemeļu ledus ielenkumā.

Visi ar skumjām raudzījās uz tālo zemi, kur ikviens bija atstājis kaut ko dārgu, jo sevišķi Annuira. Meitene cieta no stiprā sala, pie kāda viņa nebija pieradusi, kaut arī valkāja Kostjakova silto apģērbu, kas derēja viņas augumam. Annuira bieži skuma pēc pamestās dzimtenes, ierastās dzīves un bojā gājušajiem savas cilts locekļiem. Viņa ne vienu reizi vien vaicāja ceļabiedriem:

— Vai patiešām arī tur, jūsu zemē, allaž valda tāds sals un nav nekā cita, tikai sniegs un ledus vien?

Oktobra sākumā iestājusies stingrā ziema deva iespēju turpināt ceļu, protams, ar nartām. Smagākās nartas vilka suņi, bet vieglākās — pēc kārtas divi cilvēki. Dienas bija īsas, tāpēc ceļotāji virzījās uz priekšu arī nakts stundās, ja vien spīdēja augošs mēness. Būdiņā pie Lāču raga vajadzēja pārlaist sniega vētru, kas uzlauza ledu, un pēc tam, riskējot ar dzīvību, iet pa plāno ledu līdz Mazajai Ļahova salai. Ari Lielajā Ļahova salā divas reizes nācās nogaidīt, kamēr aprimst sniega vētra. Suņu barības krājums sāka izsīkt, tāpat arī pārtika cilvēkiem, toties nartas kļuva vieglākas un ceļotāji tika ātrāk uz priekšu.

Tikai pašās oktobra beigās viņi, stipri noguruši, ar trim atlikušajiem suņiem atgriezās Kazačjē.




NO JAUNA PIE AKADĒMIĶA


Ceļotāji pēc garā ceļa pūliņiem un grūtībām veselu nedēļu atpūtās Ņikiforova mājā; viņi piecēlās tikai maltīšu laikā un pēc tam atkal likās gulēt. Starp citu, polārās ziemas nakts un niknais sals nemudināja arī citus šā skarbā novada ļaudis uz aktīvāku darbību.

Naivajai Annuirai nožēlojamā Kazačje ar tās pāris desmitiem sniegā ieputināto mājiņu likās liels ciemats; viņa pirmo reizi redzēja mājas ar jumtiem, krāsnis ar dūmeņiem, logus, galdus, krēslus un gultas, pirmo reizi uzzināja, ka var gulēt un sēdēt ne vien uz zemes un ēst, ne vien turot trauku uz ceļiem; tie visi bija brīnumi, pie kuriem vajadzēja pierast, kaut gan daža lieta viņai šķita smieklīga vai nevajadzīga.

Ar ierašanos Kazačjē ekspedīcija, kura bija devusi tādus atklājumus, bet beigusies ar viena dalībnieka nāvi un visu kolekciju un piezīmju bojāeju, īstenībā bija uzskatāma par pabeigtu, un Gorjunovs varētu palikt uz dzīvi vai nu šeit, vai kur citur, bet akadēmiķim Šenkam uzrakstīt un aizsūtīt sīku pārskatu. Tomēr Gorjunovs izjuta dziļu cieņu pret zinātnieku, kas bija uzticējis lielu naudas summu un instrumentus gluži svešam cilvēkam gandrīz pilnīgi fantastiskas ekspedīcijas rīkošanai. Viņam gribējās aizbraukt pie zinātnieka personiski un pastāstīt par visu piedzīvoto, kā arī papildināt stāstījumu ar otra ekspedīcijas dalībnieka liecībām. Bez tam vajadzēja nogādāt atpakaļ uz galvaspilsētu instrumentus un atdot akadēmiķim naudu, ko ekspedīcijas locekļi bija ieņēmuši, pārdodot nartas, laivu, šautenes, teltis un pārējos piederumus. Lielu daļu šo mantu atpirka Gorohovs un Ņikiforovs, kas ļoti augstu vērtēja labas nartas un ieročus.

Savācis kādus tūkstoš rubļus, ieskaitot ari Šenka izsniegtās naudas pārpalikumu, Gorjunovs, Ordins un Annuira cauri Verhojanskai izbrauca uz Jakutsku. Tomēr šeit radās šķēršļi: Ordina trimdas laiks vēl nebija beidzies, un gubernators nebija ar mieru viņu atlaist, bet Annuira viena pati nevēlējās braukt, jo garais ceļš ziemā viņai iedvesa bailes. Ordinam atļāva palikt Jakutskā, kas Annuirai jau šķita milzīga galvaspilsēta ar neskaitāmiem brīnumiem — sākot ar kaķiem, govīm un ragavās iejūgtiem zirgiem un beidzot ar balles tērpiem un gramofonu.

Gorjunovam vajadzēja braukt vienam un apmierināties ar Annuiras fotogrāfiju, kas attēloja tetovēto meiteni mājas tērpā — tikai ar jostu ap gurniem. Viņš veda sev līdzi arī nelielu iežu kolekciju no Saņņikova Zemes un Beneta salas un vienīgo Saņņikova Zemes fotogrāfiju, kas bija uzņemta no kalnu kores pēdējā brīdī pirms aizbraukšanas. Decembra beigās Gorjunovs atbrauca galvaspilsētā un tūliņ ieradās pie Senka.

Akadēmiķis bija saņēmis tikai īsu telegrammu, kas vēstīja par Saņņikova Zemes atklāšanu un ekspedīcijas dalībnieku atgriešanos, un tāpēc ar pilnīgi saprotamu nepacietību gaidīja atbraucam Gorjunovu, kuru vēlējās stādīt priekšā akadēmijai un zinātniskajām biedrībām un uzaicināt viņu nolasīt publiskas lekcijas par apbrīnojamo ceļojumu. Tomēr Gorjunovs lūdza akadēmiķi vispirms noklausīties viņa ziņojumu vienatnē.

Un tad kādu vakaru tajā pašā istabā pie tā paša galda, tāpat kā pirms gada, Senks noklausījās Gorjunova stāstījumu. Kad ceļotājs pieminēja mamutus, degunradžus, meža vēršus un citas dzīvās fosilijas, akadēmiķis atplauka un iesaucās:

— Protams, jūs viņus izmērījāt, nofotografējāt un pārvedāt kaut ko, lai pierādītu šo apbrīnojamo atklājumu!

Onkilonu un paleolīta cilvēku pastāvēšana arī pārsteidza viņu, tāpat ziņas par to dzīvi un paražām.

Vēl nepaspējis izklāstīt smagās atmiņas par Saņņikova Zemes un tās iemītnieku pēdējām dienām, Gorjunovs uz brīdi apklusa. Senks nodomāja, ka jaunais cilvēks beidzis stāstu, un sacīja:

— Jūs taču esat pārvedis dienasgrāmatas un fotogrāfijas, varbūt pat dzīvnieku galvaskausus un ādas, onkilonu un mežoņu traukus un ieročus? Mēs tad sarīkosim tādu referātu, ka satrieksim visus šos neticīgos Tomus!

— Jā, tas viss mums bija… bet viss, viss gājis bojā!

— Ko jūs sakāt! Tātad pagalam viss, viss?

Saviļņots Senks noklausījās stāstījuma beigas, aplūkoja fotogrāfiju un iežus un sacīja:







Saņņikova Zemes karte:

1 — bāze pie kupenām; 2 — pirmais burbuļojošais ezers; 3 — ala ar kauliem4 — onkilonu galvena apmetne; 5 — Samaņa mītne; 6 — svētais akmens; 7 — degunradžu klajums; 8 — vampu apmetne; 9 — onkilonu zieme u apmetne; 10 — klajums ar slēpni; 11 — vampu ala (kaujas vieta); 12 — onkionu kapsēta; 13 — meža robeža; 14 — Tūkstoš Dūmu ieleja; 15 — mamutu klajums; 16 — svētais ezers.




— Tātad mēs tagad, pēc četru aculiecinieku apgalvojuma, zinām, ka Saņņikova Zeme eksistē, tā ir milzīga vulkāna krāteris, kas atrodas apmēram simt kilometru attālumā uz ziemeļiem no Koteļnija salas, un šis vulkāns nesen atjaunojis savu darbību. Uz šo datu pamata es mēģināšu tuvākajā laikā ierosināt, lai akadēmija organizē ekspedīciju, kas būtu pietiekami apgādāta ar līdzekļiem un zinātniekiem. Tās mērķis būs sasniegt šo zemi un pēc iespējas drīzāk izpētīt to, kas vēl atlicis no tās iedzīvotājiem. Jūs abi, protams, piedalīsieties šajā ekspedīcijā, lai ar savu pieredzi nodrošinātu visa pasākuma sekmes.

— O, protams! Bet kā tagad būs ar ziņojumu akadēmijā un zinātniskajās biedrībās? — Gorjunovs jautāja.

— Patlaban tas vienīgi kaitētu, — Šenks atbildēja. — Jūs piekritīsiet, ka viss, ko jūs man pastāstījāt, ir tik neparasts, tik brīnišķīgs un neticams, ka vajadzīgi pārliecinoši pierādījumi, bet tas, ko jūs varat parādīt klausītājiem, ir pārāk maz. Šī tetovētās sievietes fotogrāfija — sacīs, ka tā ir eskimosu vai čukču sieviete, arī viņas savās mītnēs staigā puskailas un tetovē ķermeni, turklāt pieder pie tā paša tipa. Un šis bazalts no Saņņikova Zemes klinšu kores — ar ko jūs varat pierādīt, ka tas ņemts no turienes, nevis no Beneta salas vai no Svatojnosa raga? Un šī fotogrāfija ar ieplaku, ezeru un vulkāna izvirdumu — tajā gandrīz nekas nav redzams! Kāpēc jūs nefotografējāt vairāk un labāk pēc tam, kad nartas ar ekspedīcijas rezultātiem bija gājušas bojā?

— Tāpēc, ka mēs jau bijām izlietojuši visas plates, fotografējot cilvēkus, dzīvniekus un dabas ainavas, un tikai viena nejauši bija palikusi kasetē. Sievieti es nofotografēju, jau atbraucis Jakutskā.

— Cik nepatīkami! Ja būtu kaut vai uzņēmumi, kas rāda Saņņikova Zemi no klinšu kores, kā arī no Beneta salas, tos varētu uzskatīt par pierādījumiem. Bet tagad neviens jums neticēs.

— Vai patiešām arī jūs man neticat? — Gorjunovs nomākts iesaucās.

— O nē, es jums pilnīgi ticu! — Šenks steidzās viņu nomierināt. — Nav iespējams izdomāt visu, ko jūs stāstījāt … Tomēr citi, neticīgāki, sacīs: vecais muļķis iedevis naudu kaut kādiem nepazīstamiem katordzniekiem, kas viņam sapūtusi pīlītes. Tie noplītējuši iedoto naudu un pēc tam kopā izdomājuši pamācošu stāstu maziem bērniem par fantastisko zemi un tās brīnišķīgajiem iedzīvotājiem un to visu iestāstījuši lētticīgajam Šenkam, lai kaut kā attaisnotos. Nē, labāk pagaidām klusēsim!

— Pagaidām? Cik ilgi?

— Tikām, kamēr jaunā ekspedīcija, kurā piedalīsieties arī jūs, neapmeklēs šo zemi, neatradīs milzīgo krāteri, applūdušos mežus, jauno vulkānu un dzīvnieku un cilvēku kaulus. Tad arī jūs uzstāsieties ar ziņojumu, ko apstiprinās dokumenti un jaunās ekspedīcijas dalībnieki, to uzklausīs ar pilnīgu uzticību, un līdz ar to zinātnei tiks saglabāti dati par nelaimīgās Saņņikova Zemes iemītnieku dzīvi un bojāeju …

— Jā, jums taisnība! — Gorjunovs sacīja. — Tā būs lietderīgāk. Diskreditēt jūs un paši sevi mēs, protams, negribam.

— Bet laiks rit, — Šenks turpināja, — un pamazām izdzēš atmiņas. Tagad, kamēr iespaidi vēl svaigi, nepieciešams uzrakstīt visa ceļojuma aprakstu — personīgi man. Es to glabāšu līdz labvēlīgam brīdim.

— Protams, es to katrā ziņā izdarīšu, tas ir mans svēts pienākums. Šo to jau esmu pierakstījis, uzkavējoties Beneta salā, tāpat arī pa ceļam atpūtas vietās un Jakutskā. Tagad es visu to izklāstīšu sistemātiski un iesniegšu jums pēc divām trim nedēļām. Bet šeit ir pārskats par izlietoto naudu un atlikums no līdzekļiem, kurus jūs bijāt piešķīris ar tik devīgu roku.

Šenks ielūkojās pārskatā, bet naudu deva atpakaj Gorjunovam.

— Es skatos, ka jūs neesat paredzējis ne sev, ne Ordināra nekādu atalgojumu. Tas nebūs pareizi — par katru darbunākas alga.

— Bet mēs taču nepārvedām jums gandrīz neko, atskaitot fantastisku stāstu un pārdesmit akmeņu, tāpēc arī neesam pelnījuši nekādu atalgojumu.

— Jūs man dodat atpakaļ neizlietoto naudu, jūs nežēlojāt laiku un pūles, lai atbrauktu desmiltūkstoš kilometrus no Kazačjes, atvestu šurp šo naudu un pastāstītu par redzēto, — tas viss izkliedētu pēdējās šaubas par jūsu stāsta patiesīgumu, ja man tādas būtu radušās. Nē, jūs esat izpildījuši ļoti grūtu uzdevumu, un tā nav jūsu vaina, ka ekspedīcijas materiāli gājuši bojā. Tā gadījies ne vienu reizi vien; nogrimst kuģi, kas ved kolekcijas un pārskatus, un paši ekspedīcijas dalībnieki tikko izglābj dzīvību. Ari jums atgadījusies šāda avārija. Dažreiz iet bojā kolekcijas, ko sūta pa pastu. Nē, nē, jums jāsaņem atalgojums. Bez tam jūs rakstīsiet man pārskatu un tālab dzīvosiet šeit, bet dzīve galvaspilsētā ir dārga. Ņemiet naudu kaut vai kā honorāru par šo pārskatu.

Lai neapvainotu Šenku, Gorjunovs bija spiests paņemt naudu. Drīz vien viņš iesniedza akadēmiķim pārskatu un pēc tam iestājās universitātē, lai labāk sagatavotos nākamajai ekspedīcijai.

Diemžēl tā vēl līdz šim laikam nav notikusi. Sākās karš ar Japānu, un akadēmija nevarēja salūkot nepieciešamos līdzekļus. Tūliņ pēc kara nomira Senks, tikko aizsācis projekta realizēšanu. Ziemeļsibīrijas pētīšanas entuziasta vairs nebija, un iecerēto ekspedīciju aizmirsa uz ilgu laiku. Gorjunovs un Ordins, veltīgi izgaidījušies Šenka aicinājumu, pievērsās citam darbam. Tomēr pārskats, kas bija saglabājies Šenka papīros, deva materiālu šai grāmatai. Varbūt tā ieinteresēs jauno paaudzi par noslēpumaino Saņņikova Zemi un rosinās jauniešus uzmeklēt šo zemi Ziemeļu Ledus okeāna skarbajos plašumos.




PĒCVĀRDS


Jaunajam lasītājam, kurš iepazinies ar Gorjunova un viņa ceļabiedru piedzīvojumiem Saņņikova Zemē, ir tiesības jautāt autoram: vai šī zeme, kas pagaisusi Ziemeļu Ledus okeāna ūdeņos, vispār pastāv? Šī grāmata taču ir zinātniski fantastisks romāns, ko rakstnieks izdomājis, lai pamācītu jauniešus un pakavētu viņiem laiku.

Uz šo lasītāja jautājumu autors atbild: ceļojums uz nezināmo zemi patiešām ir izdomāts.

Uz jautājumu, vai Saņņikova Zeme vispār eksistē, jaunākie padomju pētījumi Arktikā dod šādu atbildi: šī zeme varbūt pastāvējusi vairāk nekā simt gadus, kā to liecina Saņņikova un Tolla novērojumi, bet pavisam nesen pazudusi. Ziemeļu Ledus okeāna austrumu daļā, ko apsekojuši mūsu polarpētnieki, atklātas peldošas salas. Padomju zinātnieku jaunie pētījumi apstiprinājuši admirāļa S. Makarova secinājumu, ko viņš izteicis jau 1899. gadā, — Ziemeļu Ledus okeānā dreifē ledus salas. Kuģojot augustā ziemeļos no Špicbergenas salas, Makarovs jūras ledos pamanīja nepazīstamu salu. Admirāļa ceļabiedri atrada tajā lielus un mazus akmeņus, bet pati sala sastāvēja no saldūdens, nevis no jūras ledus. Makarovs konstatēja, ka tas ir milzīgs aisbergs, kas, acīm redzot, atlūzis no kāda Špicbergenas šļūdoņa.

Ziemeļu Ledus okeānā ir zināmas diezgan daudzas lielas, kalnainas salas, no kurām jūrā ieslīd šļūdoņi. Izveidojušies aisbergi nokļūst okeāna ūdeņos, un vasarā, kad ledus sega uzlūst, straumes aiznes ledus kalnus sev līdzi. Tā, piemēram, 1939. gadā uz ziemeļiem no Henrietes salas polārpētnieki pamanīja divus lielus aisbergus, bet 1946. gadā, 1948. gadā un 1950. gadā padomju lidotāji lielajos platumos atklāja trīs prāvas dreifējošas ledus salas; viņi redzēja uz tām ledus paugurus un kalnus, upītes un ezerus, kas bija izveidojušies, kūstot ledum un sniegam, un milzīgus akmeņus — šļūdoņu morēnas. Padomju zinātnieki noskaidroja, ka aisbergi atšķeļas no Franča Jozefa Zemes, Severnaja Zemļas un Kanādas arhipelāga šļūdoņiem un ka jūras straumes tos nes sev līdzi pat vairākus gadus, kamēr tie izkūst.

Var domāt, ka arī Saņņikova Zeme bijusi tāda ledus sala — aisbergs, kas atšķēlies no kāda Severnaja Zemļas šļūdoņa. Uz ziemeļiem no Jaunsibīrijas arhipelāga aisbergs ne visai dziļajā jūrā, acīm redzot, uzsēdies uz sēkļa un nostāvējis tur vairāk nekā septiņdesmit gadu, jo Jakovs Saņņikovs ievērojis šo salu ziemeļrietumos no Koteļnija salas 1811. gadā, bet Eduards Tolls 1886. gadā pilnīgi skaidrā laikā redzējis tajā pašā vietā četrus plakaniski koniskus galda kalnus ar priekškalni austrumu pusē. Tomēr iespējams, ka abi novērotāji redzējuši nevis vienu un to pašu salu, bet dažādas salas, kas uzsēdušās uz sēkla aptuveni vienā un tajā pašā vietā dažādos veidošanās gados.

Tādas peldošas ledus salas, protams, nespēja dot patvērumu onkiloniem, kuri, bēgdami no čukčiem, bija atstājuši Austrumsibīrijas ziemeļu krastus. Uz peldošajām salām nevar būt nekādas veģetācijas. Tādas salas nevilina ari putnus ar ligzdošanai ērtām vietām. Var domāt, ka putni, kas pa vasaru atlido no dienvidiem uz ziemeļu zemēm, mazuļu izperēšanai meklē drošākas vietas, kādu Ziemeļu Ledus okeāna salu arhipelāgos netrūkst.

Jaunajam lasītājam būs interesanti uzzināt kaut ko par Ziemeļu Ledus okeāna neseno pagātni. Ziemeļu Ledus okeāna apgabalā, kas piekļaujas Eiropas, Āzijas un Amerikas krastiem, vispār ir ļoti daudz lielu un mazu salu. Tajās nereti sastopami jauni vulkāniskie ieži, dažās, piemēram, Islandē, ir darbīgi vulkāni. Tas pierāda, ka romānā attēlotais lielais vulkāns, kas izveidojis Saņņikova Zemi, šajā zemeslodes apgabalā nav nekas neticams. Ģeoloģiskajos pētījumos jau noskaidrots, ka Ziemeļu Ledus okeāna austrumu daļa visā garumā no Taimiras pussalas līdz Vrangeļa salai un uz ziemeļiem līdz 80° z. pl. kvartāra sākumā bijusi sauszeme, Sibīrijas ziemeļu daļa. So faktu pierāda lielo zīdītāju — mamutu, degunradžu, meža vēršu un zirgu — paliekas, kas uzietas salās. Tās nevarētu šeit atrasties, ja šis salas agrāk, jau kvartāra sākumā, nebūtu bijušas Sibīrijas sastāvdaļa. Pētījumi tāpat parādīja, ka dažās salās vēl saglabājušies ledus slāņi — paliekas no šļūdoņiem, kas agrāk klājuši augstākos sauszemes rajonus.

Lielajā Ļahova salā, kas ietilpst Jaunsibīrijas arhipelāgā, šajā fosilajā ledū ieslēgts ļoti daudz mamutu ilkņu. Agrā pavasarī no kontinenta uz šejieni atbrauc vācēji, lai salasītu ilkņus, ko jūras bangas izskalojušas no ledus. Vecos laikos uz gadatirgu Jakutskā ik gadu atveda vienu divus tūkstošus pudu ilkņu; tas pierāda, ka kvartāra sākumā bijušajā sauszemē mitinājies simtiem šo lielo dzīvnieku. Mamutu lielo skaitu mazajās salās var izskaidrot ar to, ka salās, kas ir agrākās sauszemes augstākās vietas, mamuti koncentrējušies lielā daudzumā tolaik, kad sākusies bijušās sauszemes ieslīgšana zem Ziemeļu Ledus okeāna līmeņa un dzīvnieki glābušies no ūdens, kas applūdināja zemākos apgabalus. Tātad mūsu rīcībā ir pierādījumi, ka šajā kādreizējā sauszemes daļā Sibīrijas ziemeļos ir bijuši vulkāni, lieli mamutu bari un šļūdoņi, un mēs varam noteikt laiku, kad sauszeme ieslīgusi zem jūras līmeņa. Ieslīgšana notikusi pēdējā leduslaikmetā vai tā beigās. Atrastie mamutu attēli pierāda, ka šajā laikā eksistējuši arī pirmatnējie cilvēki.

Tādējādi mana romāna pieņēmums, ka vientuļajā lielajā salā, ko izveidojusi liela vulkāna virsotne un krāteris Ziemeļu Ledus okeāna ūdeņos, vulkāna siltums kopš leduslaikmeta beigām palīdzējis saglabāties mamutiem un pirmatnējiem cilvēkiem, nemaz nav tik neticams. Tajā pašā siltajā, polāro ledu ielenktajā salā varēja atrast patvērumu arī onkiloni, izceļotāji no Aļaskas, Amerikas indiāņu cilšu radinieki, kas, čukču vajāti, atkāpās no kontinenta uz Ziemeļu Ledus okeāna salām.

Jautājumu par onkilonu pazušanu vajadzētu pētīt PSRS Zinātņu akadēmijas Materiālās kultūras vēstures institūtam vai Vēstures institūtam, lai noskaidrotu šīs Sibīrijas ziemeļu tautas vēsturi, tās dzīvi pirms trīssimt vai četrsimt gadiem. Jaunsibīrijas salās atrastas onkilonu īpatnējo mītņu paliekas, kas pierāda, ka šīs cilts locekļi tur kādu laiku mitinājušies, bet vairāk nekas par viņiem nav zināms. XIX gadsimta polārpētnieki viņus salās vairs nav atraduši. Varbūt visi onkiloni izmiruši kādā epidēmijā vai gājuši bojā, mēģinādami pārcelties laivās no vienas salas uz otru vai pāriet pāri jūrai pa jaunu, vēl neizturīgu ledu?

Paliek neskaidrs arī jautājums par putnu pārlidojumiem pavasaros uz ziemeļiem un atgriešanos rudeņos uz kontinentu, par ko dažreiz ziņo prese. Sā jautājuma atrisināšanai nepieciešams:

1. Rūpīgi iztaujāt iedzīvotājus visā Sibīrijas ziemeļu piekrastē, sākot no Oļeņokas un Ļenas upju grīvām rietumos līdz Kolimas upes grīvai austrumos, kā arī ziemotājus Jaunsibīrijas arhipelāgā un Vrangeļa salā, lai noskaidrotu, vai vēl turpinās putnu pārlidojumi uz ziemeļiem un atpakaļ un, ja turpinās, tad kādā daudzumā un kādā sastāvā, — tas ir, kādas sugas novērojamas gājputnu baros un kādas sugas ir pārsvarā.

2. Ja putnu pārlidojumi vēl turpinās, tad lidmašīnām, kas ik gadu dodas izlūklidojumos virs okeāna lediem, lai noskaidrotu to daudzumu un kustību un tā palīdzētu organizēt sekmīgu navigāciju pa Ziemeļu jūras ceļu, pastāvīgi vajadzētu meklēt nezināmo zemi, kas slēpjas ledos, un izdarīt novērojumus, lai beidzot noteiktu tās lielumu, reljefu un salas īpatnības. Putnu pārlidojumi uz ziemeļiem, ko vēl 1938. gadā ievēroja kāds pārziemotājs Henrietes salā, pierāda, ka šajā gadā ziemeļos starp lediem bijusi zeme, kur putni varēja ērti pārlaist vasaru un ligzdot. Tomēr Henrietes sala atrodas austrumos, tāpēc rodas šaubas, vai šie putni lidojuši uz Saņņikova Zemi, kurai vajadzētu būt (ja tā pastāvējusi 1938. gadā) vairāk rietumos. Tātad ledos uz ziemeļiem no Delonga arhipelāga vēl 1938. gadā vajadzēja atrasties kādai zemei, kur putni varēja pārlaist vasaru. Varbūt kāds no jaunajiem lasītājiem, kļuvis par polārās aviācijas lidotāju, izvirzīs sev uzdevumu uzminēt šo mīklu, atklās ledos un miglas autos paslēpušos salu, nosēdīsies uz tās, izpētīs šo zemi un pavēstīs mums, kāda tā izskatās mūsu dienās.

Varbūt derētu nobeigumā atgādināt, ka Ziemeļu Ledus okeānā uz ziemeļiem no Taimiras pussalas atrodas Severnaja Zemļas arhipelāgs, kuru pirmo reizi 1930. — 1932. gadā pētīja ekspedīcija četru cilvēku sastāvā, starp tiem ģeologs Urvarlcevs, kurš aprakstījis pētījumu gaitu un atklājumus labā grāmatā. Tomēr vēl palikuši daudzi neatrisināti jautājumi, un tuvākajos gados būtu visai vēlams sarīkot jaunu ekspedīciju, lai pilnīgāk izpētītu šo arhipelāgu.




V. Obručevs